Mūsu darbs ir nepiekāpties

SAB direktors Jānis Maizītis parasti izvairās no intervijām, bet par pielaidēm valsts noslēpumam viņam ir ko teikt

Slepenajiem dienestiem nepatīk atrasties sabiedrības uzmanības centrā. Tieši tāpēc tie ir slepeni, un tādēļ Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktors Jānis Maizītis kopš iecelšanas amatā 2013.gada maijā ir reti un nelabprāt sniedzis intervijas. Tomēr SAB šovasar nonācis polisko procesu epicentrā, jo atteicis pielaidi valsts noslēpumam diviem Nacionālās apvienības politiķiem – tieslietu ministrei Baibai Brokai un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Romānam Naudiņam. Broka atkāpusies, Naudiņš lēmumu pārsūdzējis Ģenerālprokuratūrā un vēl gaida atbildi, bet NA pārmet SAB gan politizāciju, gan cilvēktiesību pārkāpumus. Partijas neapmierinātības rezultātā valdība izveidojusi komisiju, kurai jāizvērtē iespējamās izmaiņas pielaižu sistēmā, lai tā atbilstu Eiropas Cilvēktiesību konvencijai.

Par to parasti izvairīgais SAB direktors ir gatavs runāt. Sarunas beigās pieskaramies arī citiem jautājumiem – kā Krievijas agresija pret Ukrainu ietekmē viņa darbu un kas ir lielāks drauds Latvijas drošībai – uzbrukums no ārienes vai pašu amatpersonu pērkamība?

Valdība izveidojusi komisiju, lai izstrādātu priekšlikumus izmaiņām sistēmā, kura regulē pielaides piešķiršanu valsts noslēpumiem. Kādi ir jūsu priekšlikumi šajā sakarā?

Tas nav nekāds liels noslēpums. Tās diskusijas, kas ir notikušas laikā kopš Ministru kabineta protokollēmuma, liecina par to, ka drošības iestādām – SAB, Drošības policijai un Militārās pretizlūkošanas dienestam, kuras nodarbojās ar šīm pārbaudēm un pielaižu izsniegšanu, ir viens, diezgan vienots viedoklis par to, kas ir jādara. Ne tikai SAB izsniedz pielaides darbam ar valsts noslēpumu, to dara trīs drošības iestādes, atkarībā no tā, kāda ir pakāpe un kas tā ir par struktūru, kurā attiecīgajai personai ir nepieciešama šī atļauja. SAB izsniedz pirmās, augstākās kategorijas pielaides un NATO un Eiropas Savienības pielaides. Tas ir augstākais [līmenis]. Taču pārbaudes kārtība visām šīm iestādēm ir vienāda.

Sākušās ir ļoti [plašas] publiskas diskusijas par to, kas būtu jāmaina. Ir pagaidām viens Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums, kurš gan nav gluži par pielaižu sistēmu.

Tāds priekšstats ir radies, ka spriedums ir par pielaidēm.

Zinātājs, protams, var saskatīt mājienus par normām, par kurām būtu vērts diskutēt, bet nekādā ziņā šo spriedumu nevar saistīt ar visu sistēmu kopumā vai ar nepieciešamību mainīt visu sistēmu, kāda tā šobrīd strādā. Es varu teikt, ka drošības iestāžu viedoklis ir vienots, mēs to esam izdiskutējuši. Ir tāds formāts – Valsts drošības iestāžu vadītāju padome, kurā visi vadītāji ir satikušies un izdiskutējuši. Secinājums ir – lai kādi nebūtu izteikti publiskie viedokļi, šī sistēma strādā un no drošības iestāžu viedokļa pietiekami precīzi, pietiekami veiksmīgi, jo esam spējīgi identificēt problēmas pārbaudāmajās personās.

Jūs izsniedzat arī NATO pielaides. Cik lielā mērā varbūtējās izmaiņas ir atkarīgas no sabiedroto vērtējuma par mūsu pielaižu sistēmu un vai mēs esam saņēmuši kādus pārmetumus no viņiem?

Mums nav bijuši pārmetumi, ka NATO pielaižu sistēmā būtu kādas problēmas. Tā veiksmīgi darbojās. Tur kritēriji ir vēl stingrāki nekā nacionālajā pielaižu sistēmā, un tur SAB vadītāja lēmums vispār ir nepārsūdzams. Katrā pakāpē prasības proporcionāli ir vēl lielākas, tā ir hierarhiska sistēma.

Vai mēs drīkstam kaut ko mainīt, nesaskaņojot ar NATO?

NATO sistēmā, protams, nē. Iekšēji, attiecībā uz nacionālajām pielaidēm, mēs varam mainīt. Viens secinājums no drošības iestādēm ir, ka sistēma veiksmīgi darbojās pašos pamatos. Taču ir lietas attiecībā uz procedūru, kā tas notiek – kā notiek pārbaude, kā notiek informācijas apmaiņa. Jā, arī par termiņiem, arī par to, ka būtu nepieciešama vēlētu amatpersonu priekšpārbaudes sistēma, kura būtu arī saprotama, kādā veidā tas notiek. Tādā veidā šī pašreizējā sistēma būtu papildināma, lai būtu skaidri nosacījumi. Piemēram, [ja ministru taisās] apstiprināt amatā, kurā nepieciešama pirmās kategorijas pielaide un NATO pielaide, šī pārbaude notiek pirms parlaments pieņem lēmumu. Mēs atbalstām šādu pieeju – pārbaude ar noteiktu termiņu. Patlaban [tāda priekšpārbaude] nav noteikta nekur.

Iepriekšējai tieslietu ministrei Baibai Brokai (NA) pārbaude prasīja teju sešus mēnešus…

Termiņi ir ļoti strikti noteikti. Kas nosaka šo kārtību? Pirmkārt, ir likums par valsts noslēpumu, tad ir ministru kabineta noteikumi, ir vēl arī slepena instrukcija, kuru apstiprinājis Ministru kabinets, kurā noteikts, kādā veidā šīs pārbaudes notiek, tai skaitā arī termiņus. Šajā pavasarī mēs esam diezgan precīzi runājuši, kad tiks pārbaudes pabeigtas. Termiņi ir precīzi noteikti, tos nedrīkst pārkāpt. Tos varētu padarīt publiski zināmus, teiksim, [izmainot] Ministru kabineta noteikumus. Tad būs mazāk spekulāciju par kaut kādu pašdarbību vai pieskaņošanos kaut kādām situācijām.

Brokas pārbaude iekļāvās termiņos?

Viennozīmīgi.

Kāpēc prasīja tik ilgu laiku veikt šo pārbaudi, daudz ilgāk, nekā citiem cilvēkiem?

Kā notiek šīs pārbaudes? Ja ir persona, kas ir jāpārbauda, ko dara SAB? Tas pieprasa informāciju par konkrēto personu no visiem operatīvās darbības subjektiem. Notiek informācijas apmaiņa. Kas tiek prasīts? Vai nav bijušas dažāda veida operatīvās informācijas vai pārbaudes lietas, krimināllietas, finansiāli saistoši jautājumi. Notiek pieprasījumu rakstīšanā, pieprasījumu atbildēšana. Tas prasa laiku. Ir kaut kāds minimāls laiks, kurā to var izdarīt, un prakse liecina, ka aptuveni divās nedēļas to ir iespējams izdarīt, taču viss ir atkarīgs, kā citas iestādes atbild. Vispār vidējais pārbaužu termiņš ir pusotrs līdz diviem mēnešiem. Ja nekāda informācija par konkrētu personu netiek saņemta, būtībā pēc šīm divām nedēļām var izlemt jautājumu, ka pielaide tiek piešķirta. Ja tiek saņemta informācija, kura ir jāpārbauda, par kuru ir jāpārliecinās, tad šo divu nedēļu laikā ir skaidrs, vai būs nepieciešama pārbaude vai nebūs. Ja pārbaude sākās, ir ļoti grūti pateikt, cik tieši laiku tā prasīs. Taču ir maksimālais termiņš, kurā ir jāiekļaujas.

Kas tas ir?

Šajā brīdī maksimālais termiņš vēl aizvien ir noteikts šajā slepenajā instrukcijā, taču gan Brokas situācijā, gan Naudiņa situācijā visi šie termiņi tika ievēroti. Ir termiņš un ir iespējams arī pagarinājums. Mēs piekrītam, ka tas varētu būt publiski zināms, lai tad var ar to rēķināties.

Vai šos termiņus var saīsināt?

Termiņus var saīsināt divos veidos. Nodarbinot vairāk darbiniekus, bet tie ir papildus budžeta izdevumi, papildus štata vietas. Tas ir viens veids. Otrs ir, sakārtojot šo informācijas apriti, lai tā notiktu ātrāk starp tiem, kas prasa, un tiem, kas atbild. Mēs uzskatām, ka tas ir tas virziens, kuru ir iespējams izdarīt ātrāk, ja visiem, kuriem prasa un kuri atbild, ir tā izpratne, ka šajā brīdī tas ir konkrētais termiņš un termiņš tiek ievērots ne tikai no SAB puses, bet arī no visu to puses, ar kuriem mēs sazināmies.

Tās ir valsts iestādes. Vai runa ir arī par pārbaudāmajiem cilvēkiem?

Tās pamatā ir valsts iestādes. Pats pārbaudāmais cilvēks parādās drošības iestādē tajā situācijā, ja ir nepieciešams viņu intervēt. Tad arī ir jautājums, kāda ir tā izpratne, cik ātri ierodas. Šad tad personas ir ļoti aizņemtas, ir grūti sazināties.

Vai Brokas un Naudiņa gadījumos bija šādas problēmas?

Ar viņu pašu uzaicināšanu nē. Taču, ja grib ātrāk, tās ir lietas, par kurām [jādomā]. Ir iespējams paātrināt, taču tad ir jāizpilda šie nosacījumi. Visiem ir jābūt izpratnei par to, ka tas ir jāizdara ātri. Ir arī iespējams palielināt cilvēkresursu, kas ar to nodarbojas.

Tātad viens no jūsu priekšlikumiem ir sistēmu sakārtot, lai varētu ātrāk izskatīt pielaides piešķiršanu. Kādi vēl jums ir priekšlikumi?

Tas, ka attiecībā pret vēlētām personām vai pret ieceļamām personām ir iespējams, nu, visādus var izdomāt tos nosaukumus – pirmspārbaude, priekšpārbaude. Bet tad tai ir jābūt arī kaut kur noteiktai.

Ir jābūt skaidram, ka ir tāda pārbaude, ar ko šī pārbaude beidzas, atkal – kādi ir termiņi.

Pēc tam, kad vienojas par valdības sastāvu, tā tiek virzīta uz apstiprināšanu Saeimā diezgan ātri, nedēļas, katrā gadījumā mazāk nekā divu nedēļu laikā. Jūs spēsiet pārbaudīt cilvēkus tik īsā laikā?

Es jau pieminēju, ka divās nedēļās var pateikt, vai process ir pabeigts vai process ir jāturpina. Protams, šeit var izveidoties pretruna ar to, ka valdība ir jāapstiprina. [Ir arī jautājums], vai šai personai tajā brīdī tiek pateikts, kā tiek pateikts, kas tiek pateikts, kurš to dara – Valsts prezidents vai Ministru prezidenta kandidāts. Par visām tām lietām ir iespējams diskutēt.

Kāds būtu jūsu priekšlikums?

Mūsu priekšlikums ir, ka Ministru prezidenta kandidātam, kuru izvirza prezidents un kurš sastāda valdību, ir dots laiks un mums ir dots laiks, kurā mēs dodam atzinumu, piemēram, par visiem valdības ministriem. [Tas attiecas] ne jau tikai uz ministriem, tie var būt arī, piemēram, Saeimas komisiju locekļi. Nav jau runa tikai par valdības locekļiem. Protams, var teikt – ja es esmu Saeimas deputāts, man ir pilnīga imunitāte pret jebkurām pārbaudēm. Pats fakts, ka tauta mani ir ievēlējusi, liecina par to, ka šāda persona, kura ir guvusi tautas uzticību, atbilst visiem šiem valsts drošības kritērijiem. Tādas sistēmas ir, taču tad ir jautājums, kā ir attīstījusies demokrātija mūsu valstī un vai mēs esam tik tālu attīstījušies, ka pats fakts, ka es esmu ievēlēta persona, jau ir pietiekams, lai vispār šādas pārbaudes neizdarītu. Tā ir politiķu diskusija un likuma jautājums. Mēs, protams, vienmēr pildīsim visus likumus, bet, ja tā ir diskusija, tad noteikti ir jautājums par to, cik tālu demokrātija pie mums ir attīstījusies.

Tātad, jūsuprāt, šī pirmspārbaude būtu tikai par to, vai vispār par konkrēto personu ir kāda informācija valsts sistēmās. Tā informācija tiktu nodota Ministru prezidenta kandidātam. Ja cilvēks tomēr tiktu virzīts tālāk, jūs veiktu padziļinātu pārbaudi, pat pēc apstiprināšanas.

Mēs vienalga esam saistīti ar tiem kritērijiem lēmuma pieņemšanai. Tas ir mūsu pienākums un mūsu atbildība, kādas amatpersonas pēc tam ir tiesīgas strādāt ar šo valstij sensitīvo informāciju.

Ir izteiktas bažas, ka šāda pirmspārbaude vai konsultēšanās varētu dot drošības iestādēm neleģitīmu politisku ietekmi pār valdības veidošanu. Vai jūs saredzat tādas briesmas?

Es nesaredzu tādas briesmas. Ko pašos pamatos nozīmē šis atteikums? Lēmumā ir jānorāda argumenti, kāpēc tiek atteikts. Tos argumentus uzrakstīt nevar pēc kāda politiķa vēlmes, gribas vai norādījuma. Tiem ir jābūt [balstītiem] informācijā vai riskiem, kuri pēc tam apstiprinās pārbaudē. Nevar tā vienkārši pieņemt lēmumu, ka viņš ir no tās vai no tās partijas, un tādēļ tiek atteikts.

Taču tad rodas jautājums par pārsūdzēšanu. Ir parādījies priekšlikums, ka būtu jābūt iespējai atteikumus pārsūdzēt tiesā.

Tāds arguments tiek diskusijās attīstīts. Tiek teikts, ka ģenerālprokurors [pie kura var pārsūdzēt atteikumu piešķirt pielaidi – red.] nav tiesa, un tas tiek saistīts ar sacīkstes principu vai tiesībām uz taisnīgu tiesu. Es varu paust vismaz savu viedokli. Es arī esmu nodarbojies agrāk ar kriminālprocesu [Maizītis no 2000. līdz 2010.gadam ieņēma ģenerālprokurora amatu – red.] un mans viedokli ir, ka arī juristi, kas izsakās par tiesībām uz taisnīgu tiesu pielaides kontekstā, jauc divas lietas. Pirmkārt, Cilvēktiesību [un pamatbrīvību aizsardzības] konvencija ir noteikusi, ka par vainīgu var atzīt tiesa. Kas ir būtiskā atšķirība ar šīm pielaidēm? Ar pielaides atteikumu vai piešķiršanu nav jau runa par vainas atzīšanu. Ir runa par to, ka persona ir apveltīta ar tādiem riskiem, ka pastāv riski. Risks un vaina ir tomēr jānošķir. Tas ir viens.

[Otrkārt] – vai lēmumu pieņem ģenerālprokurors vai tiesa, nekad īsti šajās pārbaudēs pie jebkāda mehānisma sacīkste nebūs iespējama kaut vai tā iemesla dēļ, ka šajos materiālos vai pārbaudēs tiek izmantota un ir nepieciešams izmantot to informāciju, kas ir iegūta izlūkošanas vai pretizlūkošanas ceļa, tai skaitā arī no partnerdienestiem saņemtā informācija, kur ir pavisam citi mehānismi. Līdz ar to, kāda te ir sacīkste iespējama?

Ja ir runa par to, ka ģenerālprokurors nav tiesa, tad es gribētu atgādināt, ka, pirmkārt, prokuratūra Latvijā ir tiesu varas institūts, tas ir viens. Otrs – prokurora pilnvaras Latvijas Kriminālprocesā ir ļoti plašas. Piemēram, ir divi procesuāli lēmumi, kurus var pieņemt ne tikai ģenerālprokurors, bet arī rajona prokurors. Piemēram, izbeigt kriminālprocesu ar prokurora priekšrakstu par sodu. Tas nozīmē, ka prokurors līdzīgi kā tiesa atzīst personu par vainīgu. Tas saskan ar Eiropas Padomes rekomendācijām par to, ka par vainīgu var atzīt ne tikai tiesa, bet arī citā likumā noteiktā kārtībā. Personai var piespriest piespiedu darbu ar prokurora priekšrakstu par sodu, var piespriest naudas sodu, kas ir tas pats, kas kriminālsods. Prokuratūras sistēma Latvijā ir varbūt vairāk šajā tiesas sistēmā, nekā tas ir citās valstīs. Ģenerālprokurora neatkarības garantijas ir ļoti striktas. Tas ir Saeimas lēmums, noņemšanas procedūra ir ļoti sarežģīta un komplicēta, līdz ar to tas garantē šai amatpersonai lēmumu pieņemšanā lielu neatkarību. Pie kam jārēķinās ar to, ka šajās pārbaudes lietās tiek izmantota operatīva informācija. Tikai ģenerālprokuroram saskaņā ar likumu ir iespējams iepazīties, teiksim, ar aģenta ziņojumiem, un arī tad tikai ja operatīvās darbības subjekta vadītājs to pieļauj. Līdz ar to tieši ģenerālprokurora pilnvaras pārbaudīt šo pārbaudes gaitu ir daudz plašākas, nekā tas varbūt dažbrīd ir iespējams tiesai. Tur pavisam citādi mehānismi jāveido.

Šajās diskusijās tas ir tas vienkāršākais pateikt – sacīkstes princips arī attiecībā uz riskiem. Diskutēt, protams, par to var, bet…

Drīzāk varbūt, ja [šobrīd] ir tikai viena pārsūdzība [par SAB direktora lēmumu], varbūt, lai būtu divreiz, lai būtu pamatīgāka tā lēmuma vētīšana. Pirmais būtu, piemēram, īpaši pilnvarota prokurora nodaļas virsprokurors, un tad ģenerālprokurors nodrošinātu vēl divpakāpju pārsūdzību, divkārtēju kontroli tiem lēmumiem, kurus pieņem SAB direktors. Par to var diskutēt.

Izveidojot komisiju, lai apskatītu priekšlikumus sistēmas izmaiņai, tai konkrēti tika uzdots “pārskatīt tiesiskā regulējuma par valsts noslēpuma piešķiršanas kārtību atbilstību Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības konvencijas prasībām”. Vai kaut kas esošajā sistēmā neatbilst cilvēktiesību konvencijas prasībām?

Pagaidām, es uzsveru – pagaidām, neviena krasa, tik skaidra sprieduma vēl nav.

Arī ne spriedums par Ternovski? [Eiropas Cilvēktiesību tiesa piesprieda Latvija maksāt sodu sakarā ar robežsardzes darbinieka A.Ternovska sūdzību par atlaišanu no darba pēc tam, kad viņam tika atteikta pielaide valsts noslēpumam – red.]

Tajā daļā nē. Kā jau es teicu, ir varbūt atsevišķas [lietas], kuras mēs varētu uztvert kā mājienus, par kuriem var diskutēt. Mēs ļoti labi zinām, ka Cilvēktiesību tiesā vēl ir vairākas lietas saistībā arī ar šo sistēmu, tās lietas vēl nav izskatītas. Līdz ar to diskutēt mēs, protams, par to varam, bet tikpat lielā mērā ļoti krasu lēmumu pieņemšanai šis nav īstais brīdis, jo tas ir vienkārši par ātru.

Kādi ir šie mājieni un kāpēc jūs uzskatāt, ka tas nav pietiekams pamats kaut ko mainīt?

Viens no mājieniem, kā jau es teicu, ir šis iespējamais sacīkstes princips, lai gan tas viss ir izteikts tajā kontekstā, ka ir civilprocess par atbrīvošanu no darba. Tas nav gluži tas, nav tīri pielaides [jautājums]. Juridiski tas varbūt nav tik vienkārši saprotams, tas ir viens.

Par to, cik lielā mērā personai ir jāzina argumenti, kādēļ tas ir noticis. Es pat būtu gatavs iesaistīties tādā diskusijā, ka ar lēmumu atteikt pielaidi valsts noslēpumam tiek iepazīstināta persona, jo šobrīd tā saņem tikai paziņojumu un atsauci uz likuma konkrētajiem pantiem. Ar to lēmumu [varētu iepazīsties] arī persona, bet ar vienu nosacījumu – ka tas lēmums pēc tam ir publiski pieejams. Tas varbūt liks aizdomāties arī tām personām, kuras ļoti aktīvi iestājas par šo lēmumu publiskošanu, jo šāda veida mehānisms aizskar arī viņu tiesības. To gala lēmumu var dažādi noformulēt, arī saglabājot metodes, kādā veidā tā informācija ir iegūta. Tie ir tie pretargumenti.

Es tikai gribētu uzsvērt, ka nedrīkst arī šiem jautājumiem, kas saistīti ar pielaižu sistēmu, pieiet tikai no cilvēktiesību viedokļa. Tā nu ir tā izņēmumu daļa, kas skar salīdzinoši ļoti ļoti ļoti nelielu sabiedrības daļu. Tas nav profesiju aizliegums. Varbūt var teikt, ka jūs varat spēlēt basketbolu, [esat] labs cienījams cilvēks, bet jūs to basketbolu nevarat spēlēt kaut kādā NBA līgā. Nedrīkst [pielaides atteikšanu] saistīt ar vainu, ka kāds kaut kur ir vainīgs.

Vēl par iepriekšējām konsultācijām pirms iecelšanas amatā. Cik var saprast no politiķu izteikumiem, zināmā mērā tāda konsultēšanās ir jau notikusi. [Saeimas priekšsēdētāja Solvita] Āboltiņa, piemēram, televīzijā teica, ka viņa ir saņēmusi šādu informāciju par Ingunu Sudrabu. Kā tas ir noticis līdz šim?

Es nekomentēšu neviena politiķa publiskos izteikumus. Vienu, ko es varu teikt – gan SAB direktoram, gan Drošības policijas vadītāja pienākums ir informēt Ministru prezidentu, Valsts prezidentu, Saeimas priekšsēdētāju par valstij svarīgiem apdraudējumiem vai situācijām. Tas var būt, protams, arī saistībā ar šīm atļaujām strādāt ar valsts noslēpumu. Neviena politiķa publiskos izteikumus es nekomentēšu, jo tie vienmēr ir ļoti dažādi izteikti, dažādā veidā, par to jāatbild katram pašam.

Bet, abstrakti runājot, ja šīs amatpersonas ir saņēmušas šādus norādījumus vai padomus no drošības iestādēm, vai viņi drīkstētu par to runāt publiski?

Ja tā ir konfidenciāla saruna un tā skar valsts noslēpumu, tad pienākums sargāt valsts noslēpumu ir visiem, gan drošības iestāžu darbiniekiem, gan arī politiķiem. Bet es tikai vēl šajā kontekstā gribētu uzsvērt vienu – ja ir pamats kaut ko pārbaudīt, tad nekad neviens neuzdrošināsies droši pateikt, ar ko šī pārbaude beigsies. Līdz ar to tas kaut kādā mērā ir arī tāda diezgan pavirša viedokļa izteikšana, kā būs, ja būs. Ja notiek pārbaude, to jau dara drošības iestāžu darbinieki. Jebkurā brīdī var noskaidroties kaut kāda situācija, tā var neapstiprināties. Līdz ar to, kad kaut kas sākās, gala lēmumu pateikt būtībā ir neiespējami.

Jautājums bija par Sudrabas kundzi. Par viņu ik pa brīdim parādās informācija, ka viņai varētu būt grūtības saņemt pielaidi, un viņa atbild, ka viņai agrāk kā valsts kontrolierei ir bijusi pielaide. Saprotot, ka jūs nevarat komentēt viņas konkrēto situāciju, vai tas, ka cilvēkam ir bijusi pielaide līdz šim, nozīmē, ka viņam tā vienmēr arī būs nākotnē?

Es nevaru komentēt Sudrabas situāciju, jo viņa nav amatpersona, par kuru būtu nepieciešams lemt. Tomēr, pirmkārt, nav jau runa tikai par šīs atļaujas piešķiršanu. Pieeja valsts noslēpumam jau nav indulgence. Ir jau otrs mehānisms, kad amatpersona savas darbības laikā izdara noziedzīgus nodarījumus, vai veic tādas darbības, kas ir par pamatu liegt šādu pielaidi. Tad tiek pieņemts lēmums par pielaides anulēšanu. Tas, ka kaut kas ir bijis iepriekš, nav arguments. Visu laiku ir svarīgi, kas ir šodien, kas ir šajā brīdī.

Vai jums nav bažas, ka visas šīs runas, ka būtu jāmaina sistēma, varētu novest pie tā, ka sistēma varētu kļūt vaļīgāka tieši brīdī, kad Latvijai drošības situācija faktiski pasliktinās un draudi pieaug?

Mēs noteikti iestāsimies pret jebkādām normām, kas šo sistēmu varētu pavājināt. Noteikti. Drīzāk ir jādiskutē par to, vai šī sistēma ir jāpadara vēl striktāka, it īpaši šajos ģeopolitiskajos apstākļos, kādi izveidojušies pēdējā pusgada laikā.

Ko varētu izdarīt, lai sistēmu padarīt striktāku?

Es pat teiktu tā, ka pārbaužu termiņiem būtu jābūt pat ar iespēju vēl ilgāk un vēl nopietnāk pārbaudīt atsevišķas situācijas. Tie droši vien būtu kādi izņēmuma gadījumi. Drīzāk tas būtu tas, kas jādara. Vēl striktāk un vēl vairāk.

Vai jūs neizjūtat šīs komisijas izveidošanu kā sava veida politisku spiedienu uz drošības iestādēm, lai tās kļūtu pielaidīgākas pielaižu piešķiršanā politiķiem?

Mūsu darbs ir nepiekāpties. Galu galā tas ir mūsu pienākums. Jā, mēs redzam, ka diskusija vismaz no atsevišķu ministriju puses ir pavirša, kā minimums. Ir jārēķinās ar to, ka amatpersonu skaits, kuras pārzina, kā notiek šīs pārbaudes un kā tiek pieņemti lēmumi, šo profesionālo amatpersonu valstī ir salīdzinoši ļoti maz. Ļoti daudz tiek izteikti nepārdomāti, nemotivēti, neprofesionāli viedokļi par šiem jautājumiem. Ļoti pateicīga tēma, lai izteiktu viedokli. Tai skaitā juristi, velkot paralēles ar kaut kādiem citiem procesiem – civilprocesiem, kriminālprocesiem, bet neanalizējot to būtību, kas tad tiek pārbaudīts un kādēļ, un kā tiek pieņemti lēmumi.

Naudiņš pats ir teicis, ka viņš nesaņēma pielaidi, jo tā esot lielā politika, lai “Saskaņas centram” bruģētu ceļu uz valdību.

Pilnīgas muļķības.

Kā jūs atbildat uz pārmetumiem, ka šie lēmumi ir politizēti?

Tādā veidā, ka tās ir pilnīgas muļķības. Arī Naudiņa kungs ļoti labi zina, kas ir tie jautājumi, kas ir svarīgi bijuši šajā pārbaudē.

Vai viņam būtu iespēja pieprasīt sava lēmuma publiskošanu, lai sabiedrība varētu šos jautājumus izskatīt?

Šajā brīdī nē, tad jāmaina likums.

Naudiņš pats patlaban strādā bez pielaides. Vai vispār ir pieļaujama situācija, ka ministrs strādā bez pielaides?

Droši vien jautājums ir par to, kas tas ir par ministru. Ko nozīmē pielaide? Tas nozīmē, ka konkrētai amatpersonai ir tiesības strādāt ar noteiktas klasifikācijas dokumentiem. Es pieļauju, ka ir ministri, kas nestrādā ar slepeniem vai sevišķi slepeniem dokumentiem un tādus vispār savu pilnvaru laikā neredz. Jo ne jau visas diskusijas, arī tās, kas notiek slēgtajās valdības sēdēs, ir tādas, kas atbilst šai klasifikācijai – konfidenciāli, slepeni un sevišķi slepeni. Līdz ar to droši vien ir ministri, par kuriem jāvērtē, vai dokumentu apjoms, ar [kuriem saistīts] ikdienas darba pienākumi, ir tāds, ka ir vajadzīga šāda pielaide. Taču tieslietu ministram ir noteikti nepieciešama [pielaide], jo citādi nevar izpildīt šīs likuma prasības par SAB pārraudzību.

Cik katru gadu izskata šādas pielaides piešķiršanas lietas, un cik cilvēkiem tiek noraidīta pielaides piešķiršana?

Šogad līdz 1.jūlijam ir izsniegtas 348 pirmās, otrās un trešās kategorijas pielaides. Tas ir pusgada laikā. Kopumā valstī ir vairāki tūkstoši [ar šādām pielaidēm]. Atteiktas [pusgada laikā] ir 34 personām. Tātad procentuāli lielākajai daļai šīs pielaides tiek piešķirtas, pārbaudes notiek pusotra, divu mēnešu laikā. Ko es gribu uzsvērt – tā sistēma pašos pamatos strādā tik tālu, cik tas neskar varbūt atsevišķus politiķus.

Vēl viens jautājums Brokas sakarā – parādījusies versija, kas viņas atteikumu saista ar aizdevumu no Tofika Kavara. Vai ir pamats tādiem apgalvojumiem?

Es to nekomentēšu. To var komentēt tiesībsargājošo iestāžu darbinieki, ne SAB.

Pārejot pie ģeopolitiskām tēmām. Vai pirms vēlēšanām pieaug Krievijas aktivitātes Latvijā?

Jūs domājat dienestu aktivitātes? Dienestu aktivitātes ir vidēji mērenā līmenī un mēs nenovērojam ļoti krasu dienestu aktivitāšu pieaugumu šeit.

Mēs redzam, kā notiek uzbrukumi Ukrainai ar «zaļajiem cilvēciņiem», respektīvi, neafišētiem Krievijas aģentiem. Vai Latvijas pierobežā pieaug potenciāls šādiem uzbrukumiem?

Pirmkārt, mēs esam NATO dalībvalsts un mūsu austrumu robeža ir arī NATO robeža. Kopumā tā situācija nav ar tik acīmredzamām pazīmēm par tādu iespēju. Mūsu austrumu robeža ir NATO robeža.

Tomēr mēs tagad biežāk dzirdam par Krievijas lidmašīnu lidojumiem gar robežu. Vai nepieaug militārā aktivitāte pie mūsu robežām?

Ja mēs [salīdzinām] situāciju ar to, [kāda bija] pāris gadu atpakaļ, cik bieži gar mūsu robežām nolidoja, tad tā aktivitāte ir kopumā pieaugusi, noteikti.

Runājot par tiešu apdraudējumu, kā jūs vērtētu, kas patlaban ir bīstamāk – šāds militārais apdraudējums no ārpuses vai Krievijas ietekmē nonākušu mūsu pašu politiķu, amatpersonu vai ietekmīgu cilvēku radītais apdraudējums? Kas ir bīstamāk?

Šajā brīdī noteikti bīstamāk ir šeit iekšienē esošo [cilvēku] nonākšana jebkāda veida ietekmē. Galu galā mēs esam NATO valsts un tas nav tik vienkārši ņemt un uzbrukt NATO dalībvalstij, bet tas, kas notiek šeit iekšienē, vai arī iespējamības, to nu gan vajadzētu visiem pārdomāt. Kurš tad ir par neatkarīgu Latvijas Republiku un kurš šaubās?

Kādā mērā šo apdraudējumu ietekmē korupcija?

Tādā mērā, ka amatpersona, kura ir bijusi saistīta ar korupciju vai ar kādiem mantiskiem jautājumiem, protams, caur to ir šantažējama. Ja persona ir šantažējama, tad viņu var arī vadīt. Tur noteikti ir apdraudējums.

Šos jautājumus jūs arī izvērtējat, lemjot, vai piešķirt pielaidi?

Protams, tai skaitā.

Vai, abstrakti runājot, tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēkiem netiek piešķirta pielaide?

Tur nu gan mēs neesam gatavi to pateikt. Iemesli ir visdažādākie.

Par tiesībsargājošām iestādēm, kurām būtu korupcija jāapkaro – vai mēs patlaban esam pietiekami stipri?

Ja ir tāda situācija, kāda tā ir KNAB… Noteikti ir nepieciešams daudz nopietnāks šīs iestādes darbs, nevis šie procesi, kas ir notikuši.

Streļčenoka kungs, jūsuprāt, ir savā vietā?

Es nekomentēšu, vai viņš ir savā vietā, bet es nenoliegšu, ka mani nodarbina jautājums, arī kā bijušajam izmeklētājam un prokuroram, vai viņš tiešām saskata tos būtiskākos ar korupciju saistītos jautājumus.

Jūsu darbs ir izsekot procesiem, kas notiek ārpus Latvijas. Kā Ukrainas notikumi ietekmē jūsu darbu?

Šis nedaudz vairāk nekā pusgads ir kardināli mainījis ļoti daudz ko, arī dienesta darbā un prioritātēs, darbības virzienos, jo ļoti daudz kas ir mainījies. Tas skar, protams, arī drošības iestādes, gan izlūkošanu, gan pretizlūkošanu. Tā situācija ir būtiski mainījusies, mēs strādājam pavisam citā situācijā.

Ir pieaugusi mūsu sadarbība ar partneriem šā iemesla dēļ?

Es varu uzsvērt, ka tas ir mūsu spēks, ka mēs esam NATO dalībvalsts un ka mēs varam pietiekami labi sadarboties arī ar NATO specdienestiem.

Ņemot vērā jūsu rīcībā esošo informāciju, kā jūs prognozējat notikumu tālāko attīstību Ukrainā?

Tas ir ļoti nopietns jautājums tik mazas valsts specdienestu vadītājam.

Kaut kādas domas jums noteikti ir.

Protams, ka mēs domājam, mēs analizējam, bet tā ir tā daļa, par kuru es neesmu gatavs publiski diskutēt. Tā ir tā daļa, kurā dienestam ir jāpilda pienākums par to, ko mēs redzam, ko mēs esam spējīgi izdarīt, informēt lēmumu pieņēmējus, valdību, prezidentu.

Ārlietu ministrs pieņēma lēmumu trīs Krievijas dziedātājus ierakstīt melnajā sarakstā, aizliegt iebraukšanu Latvijā sakarā ar viņu izteicieniem. No jūsu viedokļa skatoties, vai šis patlaban spēkā esošais melnais saraksts ir pietiekami plašs, vai to vajadzētu paplašināt vēl vairāk?

Šiem sarakstiem ir politiskā daļa un drošības daļa. Ārlietu ministrs pieņem politiskus lēmumus, tā ir ārlietu ministra atbildība. Mēs strādājam pamatā ar šiem drošības apdraudējumiem, un tur, kur mēs saskatām pamatu, mēs griežamies pie iekšlietu ministra, tas ir tas mehānisms. Tas viss strādā. Tad, kad bija nepieciešamība reaģēt uz mūsu rīcība esošo informāciju, ministrs vienmēr arī ir reaģējis. Tas mehānisms strādā.