Šteinhaueri – iedvesma latviešu uzņēmībai un pašcieņai

Dzimtas stāsts kā pretmets gaudu vēsturei

Grāmata ”Šteinhaueri un viņu laiks”, ko sarakstījis Alvils Zauers un izdevusi biznesa augstskola ”Turība”, ir iedvesmas avots latviešu uzņēmībai un pašcieņai. Šteinhaueru dzimtas stāsts ir pretmets gaudu vēsturei, ka latvieši līdz 20.gadsimtam Rīgā bijuši nekas. Tajā pašā laikā Šteinhaueri liek domāt par latviešu tagadni un nākotni globālajā pasaulē.

Piesaukšu tikai dažus marģinālus zīmuļa švīkājumus, ko izdarīju grāmatas lappusēs. Kādas mūsdienīgas pārdomas raisa Šteinhaueru dzimtas ziedu laiki 17.gadsimta beigās un 18.gadsimtā?

Neapšaubāmi, ka latviešu nācijas attīstībā milzīga loma ir pašu latviešu saimnieciskajai rosībai un turībai. Tā tas bijis vēsturē, tam būs arī izšķirīga loma nākotnē. Šteinhaueri ir veiksmes stāsts par to, kā latvieši iekaroja saimnieciskās pozīcijas. Mūsdienu stāsti ar dažiem pozitīviem izņēmumiem rāda, kā latvieši šīs pozīcijas zaudē.

Mūsdienu latviešu biznesā kritiski lielu īpatsvaru iegūst pārtikšana no starpniecības, pārdodot īpašumus un uzņēmumus ārzemniekiem.

Latviešu uzņēmēji Šteinhaueri savu karjeru sāka kā prasmīgi mastu šķirotāji. Šis saimnieciski nozīmīgais arods tolaik bija pārsvarā latviešu rokās. Mastu šķirošanā iekarotās pozīcijas ļāva Šteinhaueriem gūt panākumus arī citās jomās – attīstīt manufaktūras, tirdzniecību, kļūt par namīpašniekiem. Ievērības cienīgs ir grāmatā piesauktais fakts, ka 18.gadsimtā Rīgas ārpilsētā dominēja latviešu namīpašnieki. Krievijas impērijas varas priviliģētie Rīgas rātes vācbalti toreiz satraucās, ka tā turpinoties visa Rīga un apkārtne nonāks latviešu rokās.

Šodien rātes kungi bez satraukuma var izmantot brīvās Latvijas likumdošanu un atsauksmes uz Eiropas Savienības nosacījumiem, lai zemes un namīpašumus iztirgotu ārzemniekiem, mierinot satrauktos latviešus, ka nekur jau svešinieki prom to latviešu zemi neizvedīšot. Protams, nav liela nozīme tik vien plikam faktam, ka uzņēmumi un zeme pieder latviešiem.

Svarīgi, kāda ir turīgo latviešu sabiedriski politiskā stāja un attieksme pret kultūrvidi.

Šteinhaueru gādība par latviešiem nebija provinciāli aprobežots nacionālisms. Šteinhaueriem bija ne vien starptautisks biznesa vēriens, bet arī spēja iesaistīt latviešus pārnacionālā, vispārcilvēciskā pasaules redzējumā. Tas attiecas arī uz hernhūtiešu kustības veicināšanu latviešu vidū. Kā zināms, hernhūtismam ir izšķirīgi būtiska nozīme latviešu saimnieciskās, kultūras un sabiedriski politiskās dzīves organizēšanā, kas sagatavoja stabilu pamatu, uz kura 1918.gadā latvieši varēja nodibināt savu valsti. Vienlaikus kosmopolītiskais hernhūtisms Šteinhaueru gādībā labi sadzīvoja ar latviskajām tradīcijām.

Grāmatas autors Alvils Zauers, sekojot Šteinhaueru gaitām, aizskar dažus līdz šim maz iztirzātus, taču būtiskus pavedienus, kuri Latvijas vēsturē stiepjas līdz pat mūsdienām. Minēšu četrus.

Pirmais pavediens. Protekcionisms. Tas vienmēr ir bijis un būs. Jautājums ir tikai par to, kurš un kā to izmanto.

Šteinhaueri savā uzņēmējdarbībā dažkārt veikli izmantoja valsts – cariskās Krievijas – protekcionismu. Tas saduras ar Rīgas rātes protekcionismu, ar kura palīdzību pilsētas kungi vēlējās profitēt no starpniecības visos darījumos. Šajā protekcionismu sadursmē varam nolasīt daudz līdzību ar mūsdienām. Gan toreizējais, gan tagadējais Rīgas vadības protekcionisms tiek tulkots kā latviešiem nelabvēlīgs. Atšķirība ir tikai attiecībās ar Krieviju.

Šķietami paradoksāli, ka laikā, kad mums ir pašiem sava valsts, latviešu uzņēmējiem pietrūkst protekcionisma.

Ak, jā, civilizētā Eiropā tas neesot pieņemams! Ak, šīs demokrātijas un brīvības pasakas! Ar tām ir iestāstīti kā vislabākie tādi likumi, kas nodrošina visstingrāko protekcionismu globālajiem investoriem un finansistiem. Pie tam Latvijā tie nesamērīgā daudzumā ienāk no Krievijas puses ar dažādas izcelsmes naudu, saviem īpašiem tikumiem un likumiem. Kaut kas atlec arī starpniekiem.

Otrais pavediens. Aiz humānisma un demokrātijas lozungiem slēpjas merkantilas intereses.

Šteinhaueri izpirka latviešu dzimtļaudis un nodarbināja tos savos uzņēmumos. Tieši tajā laikā Rīgas patricieši kļuva par dedzīgiem dzimtbūšanas pretiniekiem apgaismības laikmeta domātāju garā. Vai tie bija tikai humānisma ideāli un nesavtīgas rūpes par latviešu tautu? Nē, tur bija arī sava biznesa konjunktūras motivācija. Šteinhaueri ar latviešu dzimtcilvēku darbaspēku aizvien sekmīgāk izkonkurēja privileģētos vācbaltus. No senseniem laikiem līdz pat mūsdienām aiz humānisma un demokrātijas lozungiem slēpjas pavisam pragmātiskas saimnieciskās intereses. Taču Šteinhaueri galu galā saviem dzimtcilvēkiem deva brīvību.

Trešais pavediens. Latviešu, krievu un vācbaltu attiecības ir bezgala interesants murskulis pētījumiem un mācībām.

Šteinhaueru piemērs rāda, ka Krievijas impērijai dažkārt ir bijusi arī pozitīva loma, kad latvieši mēģināja iekarot savas pozīcijas vācbaltu pārvaldītajā Rīgā.

Ak, cik gan prokrieviski tas varētu skanēt aktuālajā politiskajā situācijā! Bet mums jāatturas no politiskas konjunktūras vēstures vērtējumos. Te nav runa par grāfa Šeremetjeva drausmu laikiem, te nav runa par 19.gs. pastiprināto rusifikāciju, te nav runa par soda ekspedīciju plosīšanos pēc 1905.gada, te nav runa par 14.jūniju vai 9.maiju. Te ir runa par to, kādu handikapu iepretim vāciem Šteinhaueram deva Krievijas ierēdņa statuss. Te ir runa par tiesu un politisko varu, kas, neraugoties uz milzīgu korupcijas klātbūtni, tomēr dažkārt lēma par labu latviešiem viņu cīņā pret vācbaltu vietējo varu.

Ceturtais pavediens. Latvieši un lībieši kā vienota nācija.

Grāmatā sastopamies ar atsauci uz vācu vēsturnieku Maskovu, kurš raksta par ”latviešu – lībiešu nāciju jeb tā saucamajiem pamatiedzīvotājiem”.  Šo būtisko faktoru latvieši no savas nacionālās identitātes apziņas pamatā ir izsvītrojuši.

Tas ir viens neliels atgādinājums par lībiešu jeb somugru gēniem latviešos.

Šteinhaueru, latviešiem tik nozīmīgās dzimtas, pēcteči ir ieprecējušies citās tautās un izklīduši pa visu pasauli. Autors norāda pēdas uz dažām nozīmīgām personām un viņu darbību citās zemēs, taču kopumā Šteinhaueru pavediens mums pazūd. Vai patiešām viņi Latvijai ir zuduši? Domāju, ka nē. Kas meklē, tas atrod. Latviešiem tas būtu viens labs izaicinājums – atrast Šteinhauerus un pievērst viņus savu tēvu tēvu zemei.

Redzu, ka ”Šteinhaueri un viņu laiks” ir viena no trijām grāmatām, kas iznākusi sērijā ”Uz zaļa zara”. Vēl ir grāmatas par Ķuzi un Morbergu. Ļoti aktuālas grāmatas.

Ilmārs Latkovskis ir Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības.