Straujumas un Putina retorika

 

Premjerministres Laimdotas Straujumas ziņojums Saeimai par valsts drošību ceturtdien ieguva papildus dramatisku fonu un ierāmējumu līdzās diemžēl nu jau teju par ikdienu topošajai Krievijas agresijai Ukrainā. Tiesa, dramatiskums laikam gan nāca neplānoti un negribēti.

Otrdien Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņoja, ka ar visiem iespējamajiem līdzekļiem aizstāvēšot ne tikai etniskos krievus vai “līdzpilsoņus”, bet arī visus tos pasaulē, kuri jūtoties kā krievi. Trešdien Nacionālās drošības padome pulcējās, lai izvērtētu drošības iestāžu izstrādāto valsts apdraudējuma analīzi. Un ceturtdien Saeimas ārkārtas sēdes darba kārtībā iekrita ne tikai Straujumas ziņojums par valsts drošību, bet arī speciālā “Valsts aizsardzības finansēšanas likuma” steidzama pieņemšana otrajā, galīgajā lasījumā.

Šķietami dinamiskā notikumu norise var radīt priekšstatu par Latvijas politikas veidotāju enerģisku rīcību draudīgā, strauji mainīgā drošības situācijā. Taču viņu runātais liecina par labākajā gadījumā vēlmi lieki netracināt sabiedrību. To vēl varētu saprast kā nevēlēšanos nokaitināt jau tāpat nervozo gaisotni.

Diemžēl arī politiķu darbi nevieš pārliecību par viņu gatavību izdarīt nepieciešamo Latvijas drošībai pēdējo divdesmit gadu lielākā apdraudējuma apstākļos. Un tieši likuma par aizsardzības finansēšanu pieņemšanas gaita vislabāk parāda izvairīšanos pamatot savus izteikumus par jaunajiem apdraudējumiem ar konkrētiem un būtiski jauniem darbiem šo apdraudējumu novēršanai.

Lēnām pār brūkošu tiltu?

Straujumas ziņojuma tonis ir lielākoties birokrātiski rāms un lēnīgs, kā mēdz būt ar ministriju un valsts iestāžu sagatavotu atskaišu blāķu kompilējumiem.

Nevar pārmest valdībai un tās vadītājai izvairīšanos runāt par Krievijas agresijas radikāli mainīto drošības situāciju Eiropā un mūsu reģionā. “Krievijas agresija Ukrainā ir radījusi fundamentālas, stratēģiskas pārmaiņas eiroatlantiskajā telpā, un tām ir ilgtermiņa ietekme uz nacionālo drošību,” teikts ziņojumā. “Krievijas rīcība liek visām Eiropas valstīm pārvērtēt attieksmi pret drošību, kuru mūsu iedzīvotāji jau bija pieņēmuši kā pašsaprotamu,” premjerministre norāda. Un nosauc arī virkni konkrētu pasākumu, kurus ne tikai mūsu NATO sabiedrotie, bet arī Latvijas valdība veikusi, reaģējot uz jauno situāciju.

Taču šim uzskatījumam ir nepārprotama mazuma piegarša, samērojot ar pārmaiņām, kuras Straujuma raksturo kā “fundamentālas” un “stratēģiskas”. Šo pasākumu apraksts ziņojuma tekstā aizņem teju tikpat vietas, cik tajā tālāk aprakstītie pasākumi, piemēram, atkarību ārstēšanai vai dzīvnieku un augu veselībai. Bet pagarā pasāža par Latvijas nenoliedzami svarīgo ieguldījumu NATO misijā Afganistānā diemžēl iznāk esam atgādinājums, ka pēc šīs misijas pabeigšanas šogad mums īsti vairs nebūs gandrīz nekā, ko uzrādīt kā pienācīgu ieguldījumu alianses kopējā drošības politikā.

Premjerministres atgādinājums, ka jau gadiem ilgi notiekot diskusijas “par Eiropas aizsardzības spēju trūkumu un par nepieciešamību Eiropai uzņemties lielāku atbildību par savu aizsardzību un drošību” un “gandrīz visās ES un NATO valstīs izdevumi aizsardzībai ir samazināti jau vairākus gadus”, ziņojumā paliek karājamies gaisā kā jautājums, ko īsti Latvija izdarīs, lai to mainītu, ņemot vērā faktu, ka tieši Latvijai apdraudējums vislielākais, toties finansējums aizsardzībai pastāvīgi samazinājies pēdējos desmit gadus un šogad ir gandrīz vismazākais visā 28 valstu aliansē – tikai apmēram 0,9% no IKP NATO dalībvalstu pieņemtā 2% minimuma vietā.

Latvija kopā ar sabiedrotajiem vērtēšot Krievijas rīcības ilgtermiņa iespaidu uz drošības situāciju un “izdarīs nepieciešamos secinājumus un piemēros rīcību”, sola valdības vadītāja. Un pati arī pārtulko teikto, ka acīmredzot lielākoties turpināsim paļauties uz citiem. Jo, raugi, “Eiropas drošības pamatakmens ir ASV politiskā un militārā klātbūtne Eiropā”.

ASV prezidents Baraks Obama uz to jau ir atbildējis, jūnija sākumā Varšavā paziņodams: “Mēs to nevaram izdarīt vieni paši.” Viņš ir arī brīdinājis, ka pilntiesīga dalība NATO nozīmē arī pilntiesīgai dalībvalstij atbilstošu ieguldījumu kopējā drošībā.

Savukārt ar premjerministres solīto, ka septembrī NATO samitā Velsā Latvija atbalstīšot “tādu lēmumu pieņemšanu, kas nodrošinātu sabiedroto pastāvīgu klātbūtni reģionā”, netieši konfliktē viņas pašas piesardzīgi bilstais, ka NATO spēku klātbūtnes palielināšana Latvijā “var būt iemesls pastiprinātiem Krievijas centieniem vājināt Latvijas pozīciju ES un NATO”. Bet brašais secinājums, ka “nav pamata uzskatīt, ka Krievija Latvijā varētu īstenot tādas darbības kā Ukrainā”, jo “Latvija ir NATO dalībvalsts, un ar to Krievijai ir jārēķinās”, izklausās kā no vēlmju domāšanas plauktiem aizlienēts.

Protams, ka Putins neplāno Latvijā tieši tādas “darbības” kā Ukrainā. Toties pats bez aplinkiem vēsta, ka gatavs veikt jebkādas, kas viņa ieskatā būs iedarbīgas. Otrdien Krievijas vēstniekiem viņš stingri piekodināja: “Gribu, lai visi saprastu: mūsu valsts turpmāk enerģiski aizstāvēs krievu, mūsu tautiešu tiesības ārzemēs, tam izmantojot visu esošo līdzekļu arsenālu.” Un līdzekļu arsenāls ir plašs – no “politiskiem un ekonomiskiem” līdz ” humānajām operācijām”.

Premjerministre Straujuma trešdien pēc tikšanās ar prezidentu Andri Bērziņu novērtēja Putina sacīto kā “parastu retoriku”. Latvija esot citādā “pozīcijā” nekā Ukraina, jo esam NATO. Arī Bērziņš pēc NDP sēdes mierināja, ka esam drošībā.

Citādi domā Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, kura valsts jau tagad izpilda 2% no IKP kritēriju aizsardzībai. Intervijā žurnāla “Ir” jaunākajā numurā viņš saka: “Es gatavojos karam.” Un uzsver: “Krievija nekad nav bijusi tik atklāta kā tagad. Viņi izdara visu, ko saka. Visu!”

Ilvess atgādina, ka jau 2008.gadā Kremlis paziņoja, ka Ukraina neesot valsts, bet to, ko Krievija pašlaik dara Ukrainā, ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs jau pērn martā detalizēti izklāstīja presē publicētā rakstā. Nez, kas liek Straujumai tagad domāt, ka Putina pašlaik runātais ir tikai retorika? Viņas ziņojumā Saeimai atbildi uz to neatrodam. Toties politiķu rīcība tajā aprakstīto jauno draudu apstākļos ļauj secināt, ka arī likumdevēji domā līdzīgi.

Neiespējamās budžeta iespējas

Varētu teikt, ka Latvijas politiķi arī tomēr izdara to, ko saka. Jau 2012.gadā Saeima apņēmās līdz 2020.gadam palielināt finansējumu aizsardzībai līdz NATO standartam atbilstošajiem 2% no IKP, un, re! – Saeimas ceturtdienas darba kārtībā jau otrajā lasījumā likums par šādu palielinājumu.

Diemžēl jāatgādina, ka pirmajā lasījumā 12.jūnijā steidzami pieņemtajā likumā bija ierakstīta apņemšanās tikai 2020. gadā un turpmākajos gados atvēlēt aizsardzībai ne mazāk kā 2% no IKP, bet līdz tam – “pakāpeniski virzīties” uz šādu mērķi, “ņemot vērā budžeta iespējas”. Šāds formulējums bija tapis, acīmredzami cerot atlikt solījuma pildīšanu – atbilstoši Latvijas valdību vismaz desmit gadus ilgajai tradīcijai naudu valsts aizsardzībai atvēlēt pēc pārpalikuma principa un ņemot vērā priekšvēlēšanu gaisotni šogad, kurā populārāk ir piešķirt papildus naudu pensionāriem, skolotājiem, ārstiem un visiem, kuri spēj sarīkot kādu piketu.

Un tas – par spīti pilnīgi nepārprotamiem brīdinājumiem no NATO sabiedrotajiem, ka Latvijas apņemšanās palielināt aizsardzības budžetu gan ir apsveicama, taču jau NATO valstu vadītāju sanāksmē septembrī no prezidenta Bērziņa un premjerministres Straujumas tiek gaidīts konkrēts grafiks šāda palielinājuma sasniegšanai. Tik un tā Saeimas Budžeta komisija pirms divām nedēļām tikai pēdējā brīdī atsauca šādi formulēta likuma pieņemšanu arī galīgajā lasījumā, bet Straujumas ziņojuma tekstā, kas valdībā apstiprināts 9.jūnijā, finansējums valsts aizsardzībai solīts tikpat nekonkrēti – “ņemot vērā valsts ekonomisko situāciju un budžeta iespējas”.

Likuma otrajam lasījumam gan tika sagatavots “kompromiss” – konkrēts finansējuma palielinājuma grafiks. Atšķirībā no Aizsardzības ministrijas jau pavasarī piedāvātā (un Saeimas Budžeta komisijas pirmīt vienkārši ignorētā), kurā finansējuma palielinājums bija sadalīts līdzīgos apmēros katru gadu līdz 2020., arī šis “kompromiss” izpauž likumdevēju attieksmi pret valsts aizsardzību kā citām vajadzībām pakārtotu jomu. Nākamgad aizsardzības budžetu paredzēts palielināt tikai par nepilnu 0,1 procentu no IKP, toties palielinājums uzreiz pa 0,25% paredzēts gan 2019., gan 2020.gadā.

Varam minēt, vai tas nozīmē, ka pašreizējie lēmēji neplāno būt pie teikšanas 2018.gadā, kad budžets atkal būs jāveido pirmsvēlēšanu noskaņās. Jo diezin vai viņi pieļauj, ka pensionāri pensijas un skolotāji algas tad jau saņems no Krievijas budžeta, bet valsts aizsardzībai vairs nebūs jātērējas vispār.