Ārzemju jaunieši: Latviešu valodā visgrūtākie ir burti ķ, ģ un ļ

Šonedēļ starpkultūru apmaiņu Latvijā beidz 34 skolēni no 11 valstīm

Martons no Ungārijas koferi vēl nav sakrāmējis, bet līdzi noteikti ņems vismaz 20 “Laimas” šokolādes tāfelītes ar upenēm un granātāboliem. “Lai visiem radiniekiem pietiek,” viņš paskaidro latviešu valodā, piebilstot, ka vēl jādabū kārtīgs Latvijas karogs, “nevis tie mazie uz kociņiem”.

Martons ir starp tiem 15-18 gadus vecajiem vidusskolas vecuma viesskolēniem, kas latviešu valodu ir apguvis vislabāk, un dodas uz mājām jau šosestdien pēc pavadītā gada Latvijā. Martons atgriezīsies Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā, kur līdz oktobrim viņam jānokārto iekavētie skolas eksāmeni, lai viņš nepaliktu uz otru gadu.

Latviju viesskolēni izvēlējušies dažādu iemeslu dēļ. Martona draugs bijis Lietuvā programmas “Erasmus” ietvaros un ieinteresējis par šo Eiropas daļu, bet Margerita no Itālijas stāsta, ka viņas pilsētā pirms diviem gadiem dzīvojusi meitene no Limbažiem, kas iejūsminājusi meiteni.

Kad lūdzu jauniešiem latviešus aprakstīt vienā vārdā, Martons nedomājot atbild – patrioti. Visvairāk viņam pietrūks mežu un sēņu, jo pirmo reizi sēņojis tieši Latvijā. Ar viesbrāļiem apmaldījies mežā, Martons paņēmis sešgadīgo brāli uz pleciem, lai vismaz mazajam nav jābrien pa purvu līdz ceļiem. Viņam Latvija asociējas ar tautasdejām, un Martons pasmaida: “Vai tagad drīkstu teikt par skaistajām meitenēm?”

Margerita uzsver, ka sākumā viņai pietrūcis draugu apskaušanas, kas Itālijā ir pierasts, bet Latvijā draugi ar viņu sākuši apskauties tikai pēc pāris mēnešiem. Tagad viņai visvairāk pietrūks iešanas pa pilsētu kājām un pilsētas centrā sajust īstu dabu, jo Smiltene ar nepilniem sešiem tūkstošiem iedzīvotāju ir daudz mazāka par viņas mājām Čezenā Sanmarīno tuvumā, kur dzīvo gandrīz 100 tūkstoši.

Visi viesskolēni atzīst, ka valodu sākuši saprast tikai pēc pāris mēnešiem Latvijā un sākumā kautrējušies runāt. Valodas apguve notikusi ar viesģimeņu, skolu un AFS (American Field Service) palīdzību, kas organizē apmaiņas un ir pasaulē lielākā brīvprātīgā skolēnu apmaiņas organizācija. Piemēram, Margerita stāsta, ka reizi nedēļā viņai bijusi individuāla valodas nodarbība skolā un ar viņu viesmāsa runājusi tikai latviešu valodā. Organizācija AFS arī rīkojusi iknedēļas valodas nodarbības, piesaistot latviešu valodas skolotāju.

Gan Martons, gan Larisa no Heidelbergas Vācijas rietumos ir nokārtojuši valsts valodas prasmes pārbaudi, kas ir obligāta arī tiem, kas vēlas naturalizēties un kļūt par Latvijas pilsoņiem. Abi vēlas iegūt augstāko A līmeni, bet uz jautājumu, vai latviešu valodu ir grūti iemācīties, atbild: “Ja grib, tad visu var.” Grūtības gan sagādājuši mīkstie līdzskaņi ķ, ģ un ļ. Martons stāsta, ka vārdu “gaļa” galu galā iemācījies, bet “ķimenes” gan joprojām sagādā galvassāpes. Larisa nosmejas: “Es tos ķ un ģ vispār nemāku, tādus vārdus nesaku.”

Vērtīga valodas apgūšanā Martonam un Margeritai izrādījusies dziedāšana korī, un Margerita pat piedalījusies Dikļu Dziesmu svētkos, atzīmējot Latviešu Dziesmu un deju svētku 150.gadskārtu līdzās 200 citiem dziedātājiem tautastērpu mugurā. Abiem jauniešiem kori sagādājuši patīkamu pārsteigumu – viņi uzaicināti piedalīties nākamgad notiekošajos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Martons ir lepns par savu kori: “[Skatē], protams, paņēmām pirmo pakāpi [augstāko novērtējumu].”

Martonam noderējušas arī vājas krievu valodas zināšanas, kad ceļā pēc skolas aizmidzis tramvajā un kāda kundze viņam krieviski jautājusi, vai viņš nav pabraucis garām savai pieturai. “To, ko viņa man teica, es sapratu, bet viss, ko varēju izdarīt, ir māt ar roku un teikt „tam maja babuška*”, Martons nosmejas, atceroties citu reizi, kad pamodies otrajā vagonā jau tramvaju depo un nācies pusstundu gaidīt, līdz vadītājs depo pārvaldes ēkā pamanījis mirgojošo avārijas signālu.

“AFS Latvija” uzņemšanas koordinatore Ilze Liepiņa stāsta, ka programmu īpašu padara tas, ka ģimenēm par uzņemšanu nemaksā, tādējādi skolēns jūtas patiešām gaidīts. Programmas dalības maksā ir iekļauti starptautiskie ceļa izdevumi, vīzas un citi juridiskie izdevumi, regulāras nometnes apmaiņas laikā, kā arī ceļa izdevumi uz un no skolas, izdevumi mācību priekšmetiem un veselības apdrošināšana.

Liepiņa atzīst, ka skolās interese par apmaiņas programmām ir un parasti atsaka tikai tās skolas, kuras rīko uzņemšanas konkursus: “Visi skolēni ir oficiāli reģistrēti skolās, un nauda seko skolēnam, tāpēc skolas ir arī finansiāli ieinteresētas.”

Viņa uzsver, ka bieži vien skolēniem sākumā ir grūti iejusties Latvijas sabiedrībā, tāpēc skolas un skolotāju atbalsts ir īpaši svarīgs. “Dažās skolās jaunpienācēju lūdz iepazīstināt ar sevi, citās klasesbiedriem nekas pat nav pateikts, un visi brīnās, kāpēc tas jaunais cilvēks ir tik kluss.” Lai arī skolotāji ir ieinteresēti palīdzēt apmaiņas skolēniem, bieži vien pedagogiem ir grūti sniegt individuālu pieeju skolēnam, un tad strādā stereotips, “ka ārzemnieks ir kaut kāds svešais, ar ko nevar tikt galā, tāpēc jānoliek malā”.

Uz jautājumu, kāpēc AFS nerīko izglītojošus seminārus skolotājiem, Liepiņa atzīst, ka skolu grafiku dēļ tas reti kad ir iespējams. “Septembrī mums saka, ka tikko sācies mācību gads, pavasarī ir jāgatavojas eksāmeniem, bet vasarā pēc rezultātu izziņošanas neviens vairs neko negrib dzirdēt.” Tāpat Liepiņa uzsver, ka uz problēmsituācijām skolas reaģē vienmēr un skolas allaž sagaida motivāciju un iniciatīvu no skolēna, lai apmaiņas gads būtu veiksmīgs visiem.

Arī Martons teic, ka pašam ir jāiet runāt un jāuzņemas iniciatīva. “Tagad esmu daudz drošāks un drosmīgāks, jo runāju labāk.” Larisa un Margerita atzīst, ka apmaiņas pieredze viņām ir devusi daudz, bet līdz galam to varēs saprast tikai tad, kad skolēni būs atgriezušies savās mājās. Margerita vēlas valodas apguvi turpināt Forli pilsētas universitātē Itālijas ziemeļos, kur līdzās ekonomikai viņa plāno apgūt arī latviešu, krievu un zviedru valodas. “Tur pasniedz arī franču valodu, bet mani “parastās” valodas neinteresē,” viņa nosmejas, sakot, ka līdz tam sazināsies ar ģimeni Latvijā un draugiem, lai neaizmirstu valodu.

34 viesskolēni no Austrālijas, Brazīlijas, Beļģijas, Čīles, Itālijas, Kostarikas, Taizemes, Turcijas, Ungārijas, Vācijas un Venecuēlas Latvijā ieradās pagājušā gada augustā, lai aizvadīto mācību gadu dzīvotu vietējās ģimenēs, ietu vietējā skolā, apgūtu latviešu valodu un iepazītu Latvijas kultūru.

Lai arī šis apmaiņas cikls tūlīt noslēgsies, AFS aktīvi veic ģimeņu piesaisti 32 viesskolēniem, kuri 21.augustā ieradīsies Latvijā no Austrālijas, Beļģijas, Itālijas, Vācijas, Taizemes, Turcijas un Ungārijas un dzīvos Latvijā līdz pat nākamā gada jūlijam. Tāpat AFS meklē Latvijas skolēnus dalībai apmaiņai ārzemēs. Pieteikšanās uz programmām uz Dienvidamerikas valstīm beidzas šā gada augustā, bet aktīva pieteikšanās programmām uz Eiropas, Ziemeļamerikas un Āzijas valstīm notiek, sākoties jaunajam mācību gadam.

Apmaiņas nodrošina starptautiskā starpkultūru apmaiņu organizācija AFS, kas pasaulē darbojas jau kopš 1915.gada, bet Latvijā ir aktīva 24 gadus. AFS ir starptautiska nevalstiska bezpeļņas brīvprātīgo organizācija, kas nodrošina starpkultūru mācīšanās iespējas, lai palīdzētu cilvēkiem attīstīt zināšanas, iemaņas un sapratni, kas nepieciešams, lai radītu taisnīgāku un mierpilnāku pasauli.

*tur mana vecmāmiņa (krievu val.)