Par nepieciešamiem grozījumiem Vēlēšanu likumā

Satversmei neatbilstošais Vēlēšanu likums – mūsu „veiksmes stāstu” cēlonis

Valsts – tie ir likumi. Ja to nav, tad ir tikai neaizsargāts bars, kurš apdzīvo kaut kādu teritoriju – arī neaizsargātu. Acīmredzams ir arī tas – kāda ir likumu kvalitāte, tāda iznāk valsts.

Kādi likumi pēc atjaunotās neatkarības ir veidojuši mūsu valsti? Tie vispirms ir mūsu pamatlikums – Satversme un Saeimas Vēlēšanu likums, kurš nosaka mūsu visaugstāko kadru izvēli – likumdevēju grupas sastāvu. Kadri izšķir visu, teica Josifs Staļins. Tieši šie kadri, kurus darba devēji – vēlētāji, ir pieņēmuši teicami atalgotā darbā, nosaka gan visus pārējos likumus, gan arī visaugstākās izpildvaras Ministru kabineta sastāvu un tā producētos saistošos noteikumus.

Par Satversmi var teikt, ka formāli tā ir gandrīz apmierinoša – tāpat kā Staļina konstitūcija. Taču Saeimas vēlēšanu likumu par apmierinošu nekādi nevar uzskatīt, jo tas neļauj mums brīvi ievēlēt tajā viskvalificētākos speciālistus un vislabākos tautas pārstāvjus pēc tādām pazīmēm kā godīgums, profesionalitāte, darba spējas, prasme paredzēt savu lēmumu sekas un spēja arī nest par tām atbildību — protams, ne jau „politisko”, kura nenozīmē neko.

Par ļoti svarīgu pazīmi jāuzskata iepriekšējā darba pozitīva pieredze – ko labu paveicis savā pilsētā, pagastā vai firmā. Piederība pie jebkādas no mūsu 53 politiskajām partijām nav uzskatāma par prioritāru izvēles argumentu, jo tās atšķiras tikai ar nosaukumiem un lozungiem, kuri nav domāti izpildīšanai. „Pie mums ir tā – taisi kādu partiju gribi, vienalga iznāk kompartija,” trāpīgi reiz teica Krievijas ekspremjers Viktors Černomirdins. Šīs partijas apvieno tādi kopīgi talanti kā varaskāre, alkatība, vēlēšanās, cik vien ātri govij pupus noraut. Ja arī otrreiz neievēlēs, tad vismaz tiks kādā valsts kapitālsabiedrības valdē un tā nodrošinās sev treknas vecumdienas. Tas, protams, neizslēdz arī godīgu cilvēku atrašanos šo gadījuma cilvēku rindās, taču līdzšinējo partiju “varoņdarbi” – pieņemtie bezatbildīgie likumi, neliecina par pozitīvo deputātu ietekmi.

Cēlonis šādai nebrīvai visaugstāko kadru izvēlei ir Saeimas Vēlēšanu likuma neatbilstība Latvijas Satversmei pēc sekojošām pazīmēm:

1. Vēlēšanu likuma 9.pants paredz, ka Saeimas kandidātus var pieteikt tikai reģistrēta politiska partija vai to apvienība un tikai saraksta veidā. Šis vēlētāju tiesības ierobežojošais pants atrodas pretrunā ar Satversmes 9.pantu, kurā ir teikts, ka Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš pirmā vēlēšanu dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu. Šis pants tieši tādā pašā veidā atrodas arī iekšējā pretrunā ar Vēlēšanu likuma 4.pantu, kurš atkārto Satversmes 9.pantu.

Šī neatbilstība ir radījusi mūsu mazskaitlīgo (visas kopā mazāk par 1% no iedzīvotāju skaita) partiju diktatūru, kura kropļo Saeimas vēlēšanas. Tādā veidā izvirzīt var tikai tos kandidātus, kuri ir izgājuši partijas uzticamības filtrus. Tādā „evolūcijā” ir radusies vadošo sīkpartiju koalīcija, līdzīga kompartijas centrālkomitejai, un koalīcijas padome (politbirojs), kura diktē sev paklausīgo likumdevēju grupējuma sastāvu un tikai priekš savām interesēm. Satversmē tāda nekonstitucionāla koalīcija, kā arī tās koalīcijas padome nemaz nav paredzēta. Tādā veidā valdošo partiju koalīcija ir radījusi politiskās varas monopolu – līdzīgu boļševiku partijai. Tādas pašas sistēmas darbojas arī Vidusāzijas postpadomju valstīs, kur politiskās partijas un valdošo ģimeņu klani ir vieni un tie paši mafiozie grupējumi, līdzība ir pārsteidzoša.

Šis pats Saeimas Vēlēšanu likuma 9.pants izslēdz arī bezpartijisko un neatkarīgo kandidātu izvirzīšanu, kāda, piem., ir Lietuvā.

2. Vēlēšanu likuma 33.panta 4.sadaļa izslēdz vēlētājam jebkādu iespēju vienā aploksnē izvēlēties labākos kandidātus no dažādu partiju biļeteniem, jo tāda izvēle šeit ir noteikta par nederīgu. Arī šī diskriminējošā sadaļa ir acīmredzamā pretrunā ar Satversmes 9.pantu un Vēlēšanu likuma 4.pantu. Šāds ierobežojums ir ierīkots ar acīmredzamu nolūku izslēgt politisko partiju godīgu konkurenci, jo tad tās partijas, no kurām tiks izvēlēts nepietiekošs deputātu skaits, automātiski kļūs nevajadzīgas. Tad to izlems tikai vēlētāji un to, lūk, mūsu paštaisītās partijas nekādi nedrīkst pieļaut. Tādā veidā Saeimas vēlēšanu likuma 33.panta 4.sadaļa arī ierobežo Satversmes 9.pantā garantētās deputātu kandidātu brīvas izvēles tiesības.

3. Vēlēšanu likuma 11.pantā paredzētais kandidāta pašraksturojums var arī neatbilst patiesībai, jo nav prasīts tā apstiprinājums. Netiek pat prasīts veselības (arī psihiskās) apliecinājums, kurš noteikti ir vajadzīgs, piem., transportlīdzekļa (kuģa, lidmašīnas, automašīnas) vadītājam. Taču Saeimā bez tā var iztikt un pie valsts likumu radīšanas var tikt jebkurš krāpnieks, pat psihiski slimais tā var iegūt iespēju valsti vadīt. XX gadsimta vēsturē mēs arī šādus variantus ar to apokaliptiskām sekām esam piedzīvojuši. Diemžēl pat to pieļauj šis 11.pants.

Taču Satversmes 14.pants arī tādus neļauj atsaukt. Tādā veidā ir pieļauta vēlētāju neierobežota krāpšana un rezultāts ir redzams mūsu Saeimas deputātu profesionālajā un morālajā neatbilstībā, kā arī šo likumdevēju darba produktu – likumu, zemajā kvalitātē, tai atbilstošajam mūsu ekonomiskajam stāvoklim un Latvijas zemajam reitingam pasaules tautu saimē. Taču vēlētājiem saskaņā ar Satversmes 90.pantu ir tiesības zināt savas tiesības – arī nebūt apkrāptiem. Tādēļ šis Saeimas vēlēšanu likuma 11.pants ir atzīstams par nepietiekoši izstrādātu, jo tajā trūkst kandidātu pašraksturojuma ticamības nodrošinājuma.

4. Saeimas Vēlēšanu likuma 31.pantā nav noteikts – kas īsti ir derīgs biļetens. Tā rezultātā sarūgtināts vēlētājs (un tādi ir vairākums) gribēdams balsot pret nevēlamo partiju, dusmās pārsvītro visus kandidātus, iemet biļetenu urnā un pēc tam izrādās, ka pat tāds biļetens ir derīgs un viņš tomēr ir nobalsojis par noteikti negribēto partiju. To atļauj šī panta brīvā interpretācija, kurā izvēli voluntāri un nelikumīgi izdara Vēlēšanu komisija. Vēlētājs par to netiek nekādi brīdināts ne vēlēšanu iecirknī, ne Vēlēšanu likumā, un pat ne presē. No acīmredzamā izriet slēdziens, ka mūsu likumdevēju kompānijas sastāva izvēle nekādi nav vēlētāju rokās, man kā vēlētājam tas nekādi nav pieņemams. Nav arī loģikas teicienā, ka katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi. Mūsu tauta ar šo likumu tiek oficiāli piekrāpta un tādēļ vien šādu Saeimu nav pelnījusi. Tādā veidā ar 31.pantu ir rupji pārkāptas Satversmes 90.pantā noteiktās cilvēka tiesības – skaidri zināt savas tiesības un tātad arī iespējas nobalsot pret nevēlamo partiju.

5. Vēlēšanu likums arī nenosaka kādā secībā ierakstīt deputātu kandidātus vēlēšanu listē. Taču tā nekad nav alfabēta secībā. Kādēļ? Ir taču zināms, ka pūļa psiholoģija visupirms liek balsot par tiem, kas ir listes augšgalā. Loģiski, partija tos, kas ar īkšķi parāda kā jābalso, noliks listes augšgalā, zemāk būs paklausīgie, bet tie, kam ir sava galva, būs listes beigās. Tādā veidā, pat vienas partijas robežās, vēlēšanas tiek viltotas vēl pirms tās ir notikušas un esošais likums to neizslēdz. Vēlētāji to uzzina tikai pēc tam, kad nelabojamais ir noticis. Tādā veidā, pretrunā ar Satversmes 90.pantu ir pārkāptas vēlētāju tiesības iepriekš, pirms vēlēšanām, zināt jau minētos pozitīvos kritērijus, pēc kuriem šie kandidāti vēlēšanu listē tiks salikti – vai pēc alfabēta, vai organizētas izlozes kārtībā, bet nekādā gadījumā tas nedrīkst notikt voluntāri.

6. Mūsu Vēlēšanu likums pasaulē ir unikāls arī ar to, ka atšķirībā, piem., no dzīvokļu vai garāžu kooperatīviem un makšķernieku biedrībām, tajā speciāli (?) ir „aizmirsts” paredzēt minimālo vēlētāju skaitu – kvorumu, pie kura vēlēšanas ir uzskatāmas par notikušām. Tas nozīmē to, ka tās nav iespējams pat boikotēt! Pat ja visa Latvija atteiksies pie esošā likuma Saeimu vēlēt, kāds vienmēr varēs lēti nopirkt pāris „bomžu” balsis un tad būs notikušas tādas vēlēšanas, kādas pasūtītājs gribēs. Šāda kvoruma trūkums izslēdz vēlētāju tiesības rezultatīvi boikotēt Saeimas vēlēšanas, kuras notiek tikai pēc partiju interešu sarakstiem.

7. Nav pieņemams arī tas, ka vēlētājiem nav tiesību atsaukt atsevišķu kļūdaini ievēlētus deputātus – brāķdarus, kuru bezatbildība, muļķība, vai arī savtīgās intereses parādās deputātu darbā. To diemžēl neatļauj Satversmes nedemokrātiskais 14.pants.

8. Visas šeit minētās ļoti nedemokrātiskās īpatnības, kuras atšķir Latviju no civilizētām valstīm, ir precīzi iekopētas arī republikas pilsētu domju un pašvaldību vēlēšanu likumos. Arī tie tādā pašā veidā pārkāpj vēlētāju Satversmē garantētās tiesības brīvi, pēc sava vērtējuma, izvēlēties cilvēkus, nevis merkantilās partijas, un skaidri zināt savas vēlētāju tiesības. Viegli redzēt, ka apstrīdami ir ne tikai Satversmei neatbilstošie Saeimas vēlēšanu likumā esošie panti, bet arī šī likuma caurumi – tukšās vietas, kurās vajadzēja atrasties krāpšanas iespējas izslēdzošiem pantiem.

Kādi tad ir šī kopš 1995.gada 25.maijā ierīkotā Vēlēšanu likuma darbības augļi? Tā vietā, lai izveidotu augsti kvalificētu un godīgu vadošo un vienīgo likumdevēju grupu, mēs esam pieļāvuši, ka Jēkaba ielā 11 vairākās paaudzēs uz tautas ķermeņa ir izaudzis ļaundabīgs audzējs – politiskais vēzis, kurš producē merkantilu grupējumu pasūtītos brāķa likumus. (..)

Negribas apvainot atsevišķus deputātus, tie ir mainījušies jau vairākās paaudzēs. Vainīga ir esošā sistēma, kura mums neļauj izvēlēties labākos cilvēkus, kā arī Vēlēšanu likuma labi aizmirstie autori. Tai uzticēties vairs nav iespējams un tādēļ nākotnes ekstrapolēšana no pagātnes faktiem nav optimistiska. (..)

No vecajām partijām nav redzama neviena, kura būtu ieinteresēta un kurai būtu spēks un drosme šos defektīvos pantus Vēlēšanu likumā mainīt, bet ārēju spēku iedarbību gan mēs nevēlamies. Tādēļ mūsu īstās un vienīgās demokrātiskās vēlēšanas jau sen notiek tikai caur lidostu – ar citas, labākas, valsts izvēli.

Tur savus uzskatus un cerības realizē mūsu spējīgākie jaunieši, speciālisti, inženieri, ārsti, visu amatu meistari, jaunie zinātnieki un citi, kuri ir sapratuši kādu vēsturisku strupceļu – valsts izzušanu, Latvijai ir sagādājis politiskais brāķis – pagaidām vēl spēkā esošais Vēlēšanu likums. Paliks mazkvalificētie un pensionāri, tie gan ātri aizies dabiskā ceļā.

Kas notiks pēc tam? Mūsu mantojums, mūsu ekoloģiski labā un ģeogrāfiski ļoti izdevīgā zeme tukša, protams, nepaliks, te ienāks citi ļaudis ar citu ideoloģiju. Globālā mērogā tā nebūs milzīga katastrofa ne Eiropas Savienībai, ne arī vēsturei. Ne tādas vien valstis neprasmīgu un negodīgu politiķu vainas dēļ ir pazudušas no pasaules kartes.

Taču – vai to mēs gribam? Gribas ticēt, ka nē. Es noteikti negribu, lai mani bērni un mazbērni būtu spiesti pamest Latviju. Tuvojas Saeimas vēlēšanas un ir vajadzīga tāda partija, kura būs pietiekami tālredzīga un par sevi tik droša, ka nebaidīsies atbrīvot Vēlēšanu likuma 9.pantu no partiju ierobežojumiem un izsvītrot no šā likuma 33.panta 4.sadaļu.

Autors ir Dr,sc.ing., valsts emeritētais zinātnieks, RTU