Valsts Drošības komitejas arhīva mantojums Latvijā*

Kamēr Saeimā notiek diskusijas par tā dēvētajiem čekas maisiem, vēsturnieks atklāj, kas īsti šajā atstātajā mantojumā atrodas un kas pētniekiem būtu jāatklāj sabiedrībai

Rakstu par Valsts drošības komitejas (VDK) arhīva mantojumu pamudināja uzrakstīt vairāki apstākļi. Sabiedrības aizvien nerimstošā interese par bijušās Latvijas PSR VDK dokumentiem, ko uztur masu mediji, tāpat nepieciešamība objektīvi izvērtēt padomju represīvā režīma darbību kopumā, tai skaitā arī VDK.

Nepretendējot uz patiesību pēdējā instancē par VDK arhīva dokumentārā mantojuma jautājumu, bet kā darbinieks, kas ikdienā strādā ar vienu no bijušās Latvijas PSR MP VDK arhīva dokumentu sastāvdaļām, kas nonākusi glabāšanā Latvijas Valsts arhīvā, gribētu izteikt savu viedokli VDK arhīva dokumentu jautājumā.

Represīvo režīmu arhīvu nozīme

XX gadsimta 80. – 90.gadu mija Centrālās un Austrumeiropas valstīs, kas pēc Otrā pasaules kara bija PSRS satelītvalstis, iezīmējās ar strauju šo valstu represīvo režīmu sabrukumu. Baltijas valstīs, tai skaitā Latvijā, padomju okupācijas režīma sabrukums notika ļoti strauji, tā atguva savu valstisko neatkarību un iespēju veidot jaunu, demokrātijai atvērtu sabiedrību.

Padomju okupācijas laika ideoloģija nepieļāva domas brīvību, politisko un ekonomisko neatkarību. Tās sekas jūtam vēl šodien. No šī aspekta ir ļoti svarīgi izvērtēt padomju okupācijas režīma darbību.

Mainoties politiskajai varai Latvijā, aktualizējās arī bijušā padomju represīvā režīma arhīvu jautājums. Kā zināms, represīvie režīmi ir izplatījušies kopš modernās valsts sākumiem. Pasaules arhīvos ir dokumenti, kas to apliecina. Izņēmums nav arī bijušās PSRS represīvā režīma arhīvi.

Kā norāda autoritatīvs starptautiskais arhīvu eksperts spānis Antonio Gonsaless Kvintana, “arhīvi, kas bija būtiski represīvo darbību veikšanai, jaunajās politiskajās iekārtās (kas garantē brīvību un pienākumus, ko nosaka Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija) pārvēršas par nozīmīgu līdzekli jaunu sociālo attiecību dibināšanā”. 

Latvijas situācijā laikā, kad notiek pāreja no padomju totalitārās varas sistēmas uz demokrātisku sabiedrību, bijušo padomju represīvā režīma arhīvu (piemēram, Latvijas Komunistiskās partijas, Valsts drošības komitejas, Iekšlietu ministrijas) izvērtēšana XX gs. deviņdesmitajos gados bija kļuvusi par nozīmīgu soli jauna tipa demokrātiskas sabiedrības veidošanā.

90.gadu vidū pēc šo arhīvu atvēršanas cilvēkiem radās iespēja pašiem iepazīt represīvā režīma darbības mehānismu, informācijas vākšanas un uzkrāšanas metodes. Bijušās Latvijas PSR VDK arhīva dokumentos uzkrātā informācija par iedzīvotājiem ir visai apjomīga, tomēr vienlaikus jāatzīst, ka šīs informācijas ticamība un autentiskums vēl ir pārbaudāma lieta.

No vienas puses, pirmkārt, visās valstīs, kas pārdzīvojušas politisko represiju periodus, ir vērojama interese par bijušo represīvo režīmu arhīviem. Otrkārt, jaunajās demokrātiskajās valstīs (Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Slovēnijā, Slovākijā, Horvātijā, Čehijā, Ungārijā, Bulgārijā, Vācijā (VDR „Stasi” arhīvi) u.c. bijušo represīvo režīmu arhīvu dokumenti un tajos esošā informācija ir ļoti svarīga arī individuālo tiesību jomā (pilsoņu sociāli tiesiskā reabilitācija, kompensāciju, pensiju piešķiršana, īpašuma atgūšana un citi aspekti.).

Treškārt, būtiska ir pašas sabiedrības attieksme pret bijušo represīvo režīmu arhīviem, pret savu vēsturi, kuras drūmie pagātnes liecinieki ir arhīvu dokumenti. Šo arhīvu dokumentārā mantojuma izvērtēšanai pēdējo 20 gadu laikā veltītas vairākas starptautiskas konferences Baltijas un Austrumeiropas valstīs, arī Krievijā.

No otras puses, Latvijā MP VDK arhīva dokumentu izmantošana vēstures pētniekiem joprojām ir svarīga Latvijas vēstures aktuālo problēmu (padomju varas represijas pret Latvijas iedzīvotājiem un padomju represīvā režīma darbība; kolaborācijas jautājums; nacionālā pretošanās kustība abiem totalitārajiem (padomju un vācu) režīmiem), holokausta un citu tēmu izpētē. Latvijas Vēsturnieku komisija savus pētījumus, kas tagad apkopoti 28 sējumos, lielā mērā ir balstījusi uz bijušās LPSR VDK arhīva dokumentu izpēti. 

Latvijas PSR MP VDK arhīva dokumenti kā vēstures avots (apliecinātājs) šajā gadījumā iegūst prioritāru nozīmi, ir vitāli svarīgs faktors Latvijas vēstures tēmu izpētē. Vēstures pētniekiem te vēl daudz darāmā.

Runājot par Latvijas PSR MP VDK atstāto arhīva dokumentāro mantojumu, manuprāt, apzīmējums “VDK arhīvu mantojums” ir precīzāks tajā aspektā, ka pēc PSRS sabrukuma un PSRS MP VDK republikānisko struktūru likvidēšanas Baltijas valstīs, šo valstu civilie arhīvi glabāšanā pārņēma tikai daļu no bijušo VDK arhīvu (10. daļas) dokumentiem. 

Citai daļai VDK dokumentu tika noteikti izmantošanas ierobežojumi vai dokumenti tika nodoti šo valstu īpašajos arhīvos. Savukārt liela, apjoma ziņā patlaban pat grūti konstatējama daļa dokumentu tika aizvesta uz VDK speciālajiem arhīviem Krievijā.

Nenoliedzami, pašreizējā situācijā bijušās Latvijas PSR VDK arhīva dokumentiem piemīt gan juridiskā, gan evidences (pierādījuma), gan fiskālā vērtība (īpašuma, mantas kompensācijas) un kā tādi tie tagad vēl aizvien tiek izmantoti gan pilsoņu sociāli tiesiskajā reabilitācijā, gan represiju vaininieku saukšanā pie atbildības, gan vēstures pētījumos.

Par Latvijas PSR MP VDK arhīva dokumentu sastāva pilnīgumu

1991.gada augusta beigās Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma vairākus likumdošanas aktus, kas atzina Latvijas Komunistiskās partijas darbību par antikonstitucionālu, un lēmumu par PSRS drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā. 

Augstākā Padome pieņēma lēmumu abu augšminēto iestāžu arhīvus nodot valsts arhīviem. Tā laika Latvijas Valsts arhīvs (LVA) bijušās LKP dokumentus, vēlāk arī Partijas arhīva dokumentus par laika posmu līdz 1987.gadam (iztrūkst LKP pēdējo gadu dokumenti) saņēma diezgan pilnīgā veidā, bet sliktāka situācija dokumentu pārņemšanā bija ar Latvijas PSR Valsts drošības komitejas dokumentiem (LVA nav nodoti VDK lietvedības dokumenti, pavēles utt.).

Šīs komitejas “vēsturiskā arhīva” (nosacīts apzīmējums – aut.) lielākā daļa nonāca Valsts arhīvā, bet pārējie, tajā skaitā lietvedības un operatīvās darbības dokumenti – citās institūcijās.

Kā vairākus gadus vēlāk atzina LVA direktore D.Kļaviņa, “1991.gadā pieņemtais lēmums bija kļūdains, jo tā laika atbildīgās personas neveica precīzu uzskaitījumu, ko, cik un kāda iestāde pārņēma…”

Turklāt “Likums par arhīviem” tika pieņemts 1991.gada 26.martā, bet bijušās Latvijas KP un VDK dokumenti Valsts arhīva pārziņā nonāca 1991.gada rudenī. Līdz ar to šajā likumā nebija ietvertas normas, kas noteiktu šo arhīvu izmantošanu un aizsargātu trešo personu intereses un tiesības. Patlaban daļēji šo personu intereses aizsargā Fizisko personu datu aizsardzības likums, bet VDK dokumentu izmantošanu reglamentē virkne citu normatīvo aktu.

1991.gada rudenī Valsts drošības komiteja Latvijā tika izformēta. Bijušās VDK dokumentu un citu materiālu pārņemšanu Latvijas īpašumā uzdeva Ministru Padomei, kura šim nolūkam izveidoja īpašu komisiju, un tā pēc saviem ieskatiem, nevis saskaņā ar “Likumu par arhīviem” pieņēma lēmumus par šo dokumentu turpmāko likteni. 

Kā liecina SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs Indulis Zālīte, “atsevišķi tika pārņemti operatīva rakstura materiāli – operatīvo uzskaišu un aģentūras materiāli, kas tika nodoti Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā”. 

Turklāt liela daļa operatīvās dokumentācijas un arhīvu materiālu tika aizvesti uz Krievijas Federāciju jau sākot ar 80.gadu beigām, bet palikušais VDK dokumentu apjoms laikā līdz 90.gadu vidum sadalījās starp vairākām valsts institūcijām: Latvijas Valsts arhīvu, Policijas akadēmiju, Iekšlietu ministrijas Drošības policiju un Totalitārisma seku dokumentēšanas centru.

Tādējādi jāsecina, ka 1991.gadā Latvijā, likvidējot Latvijas PSR VDK un pārņemot šīs institūcijas dokumentus, netika ievērots viens no svarīgākajiem starptautiskajiem arhīvniecības principiem, proti, provenances princips – viens no arhīvu darbības pamatprincipiem, kas nosaka, ka vienas izcelsmes dokumenti tiktu saglabāti vienkopus. Plašākā nozīmē ietver sevī arī reģistrācijas jeb dokumentu oriģinālās kārtības principu.

Ir jāatzīst, ka Latvijā atstātā VDK arhīva dokumentu sastāva pilnīgumu tagad ir grūti noteikt, problēma būtu jāpēta.

Latvijas PSR MP VDK arhīva dokumentu mantojums

Runājot par Latvijas PSR MP VDK arhīva (10.daļas) dokumentu sastāvu, pēc visai ticamām, bet nepārbaudītām ziņām, pēc stāvokļa uz 1988.gada 31.decembri VDK (10.daļā) glabājās sekojoši dokumentu kompleksi: 

Krimināllietu fonds (pamatfonds un izbeigto lietu fonds) un atbilstoša kartotēka, kā arī šo lietu reģistrācijas žurnāli; Filtrācijas lietu fonds un kartotēka, šo lietu reģistrācijas žurnāli; Latvijas PSR VDK lietvedības materiāli; Latvijas PSR VDK pensijā aizgājušo darbinieku personas lietas; Operatīvās uzskaites lietas; Profilakses materiāli un attiecīga kartotēka; Iznīcinātāju bataljonu kaujinieku personas lietas un šo lietu reģistrācijas žurnāli, kartotēka un pavēles par šo bataljonu personālsastāvu; Speciālo pārbaužu materiāli par personām, kas izbrauc uz ārzemēm; Speciālo pārbaužu lietas ar materiāliem; Speciālo pārbaužu materiāli par jauniesaucamajiem padomju armijas režīma daļās; Aģentu personas lietas; Aģentūras uzskaites kartotēka; Latvijas PSR VDK operatīvās uzskaites kartotēka; “Bandītisko formējumu” dalībnieku, “bandītu atbalstītāju” personas lietas un uzskaites kartotēka; No “bandītisko formējumu” uzbrukumiem cietušo personu uzskaites kartotēka.

Aptuveni līdzīga rakstura dokumentu grupas bija arī Lietuvas PSR VDK un Igaunijas PSR VDK arhīvos, lai gan šeit vērojamas atsevišķas nianses.

Latvijas PSR VDK arhīva (10.daļas) struktūra bija sekojoša: 

vadība (2 darbinieki) – daļas priekšnieks un viņa vietnieks, kas pildīja vispārējus uzdevumus; sekretariāts (2-3 darbinieki) – veica slepenās lietvedības dokumentu pārvaldi, reģistrēja saņemtos un nosūtītos dokumentus, veica glabāšanā pieņemto lietu uzskaiti un saraksti ar institūcijām; grupa (4 darbinieki) – nodarbojās ar speciālo pārbaužu veikšanu; grupa (2 darbinieki) – nodarbojās ar speciālo pārbaužu veikšanu par jauniesaucamajiem padomju armijas režīma karaspēka daļās; grupa (3 darbinieki) – veica pārbaudes operatīvās uzskaites dokumentu un kartotēkas apkalpošanu; grupa (2 darbinieki) veica aģentūras uzskaites lietu un dokumentu reģistrāciju un kārtošanu; grupa (2 darbinieki) strādāja ar “profilakšu” materiāliem, kā arī veica dokumentu par iznīcinātāju bataljonu kaujiniekiem un cīņas pret nacionālo pagrīdi apstrādi; viens darbinieks nodrošināja krimināllietu fonda apkalpošanu.

Kopumā VDK arhīvā (10.daļā) 80.gadu beigās strādāja vidēji 18-22 darbinieki, 90.gadu sākumā – ap 30. Būtībā Latvijas PSR MP VDK arhīvs (10.daļa) rūpējās par Latvijas PSR VDK operatīvo vajadzību nodrošināšanu. VDK arhīva (10.daļas) darbu ar VDK dokumentiem reglamentēja virkne PSRS VDK normatīvo dokumentu.

Pēc VDK arhīva dokumentu mantojuma sadalīšanas starp Latvijas tiesībsargājošajām un valsts institūcijām, Latvijas Iekšlietu ministrijā atrodas: PSRS (LPSR) VDK vispārējās lietvedības un slepenās pavēles, rīkojumi, instrukcijas, mācību līdzekļi – 456 vienības; Policijas akadēmijā (tagad likvidēta) atradās Latvijas PSR VDK bibliotēka – ap 9000 vienībām.

SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC) atrodas: 

operatīvās lietas – 411 sējumi, šo lietu uzskaites žurnāli – 102 vienības; operatīvās uzziņas kartotēka – 9199 kartiņas; aģentūras uzskaites kartotēka – par apmēram 6000 personām; aģentūras reģistrācijas žurnāli (1953-1987) – 53 vienības elektronisko skaitļojamo mašīnu diski un lentas – 130 vienības; VDK pavēļu reģistrācijas žurnāli (1953-1991) – 30 vienības; 5 aģentūras izstrādes žurnāli; 7 operatīvās meklēšanas žurnāli; 2 uzskaites-novērošanas lietu žurnāli; 3 operatīvās novērošanas lietu uzskaites žurnāli un citi – 35 vienības; Latvijas PSR VDK apmeklētāju uzskaites kartotēka (1988-1989) – 209 kartiņas; kartotēka par ārzemniekiem – 4174 kartiņas; kartotēka par ārzemniekiem, kas uzturējušies viesnīcās – 2647 kartiņas; operatīvo materiālu alfabētiskā kartotēka par atsevišķu ārzemju kuģu komandām (no 1971. gada) – 185 kartiņas; Liepājas pierobežas zonas iedzīvotāju, kas nokļuvuši VDK uzmanības lokā, kartotēka – 111 kartiņas; ārvalstu specdienestu XX gs. 20.-30.gadu (Krievijas, Lietuvas, Polijas, Latvijas u.c.) aģentu un aizdomās turēto personu uzskaite ar norādēm par arhīva un personas lietām – 2893 kartiņas; Jēkabpils apriņķa leģionāru, policistu, aizsargu, t.s. vācu spiegu, bandītu atbalstītāju (kas sodīti pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58.panta) kartotēka – 2929 kartiņas; darba kartotēka par Otrā pasaules kara laika aģentiem (krievu, vācu u.c.) – 2158 kartiņas; VDK Informācijas analīzes daļas materiāli – instrukcijas, datu bāzes apraksti u.c. – 353 vienības; grāmatvedības dokumenti – aptuveni 90 vienības. 

Latvijas Valsts arhīvs bijušās Latvijas PSR VDK arhīva dokumentus pieņēma vairākos posmos, sākot no 1991.gada septembra līdz 1992.gada augustam, kā arī vēlāk, laika posmā līdz 1997.gadam, saņemot nelielākus dokumentu kompleksus no LR Ģenerālprokuratūras un Iekšlietu ministrijas.

Latvijas nacionālā arhīva Latvijas valsts arhīvā pieņemto Latvijas PSR VDK (un tās priekšteču, tai skaitā Iekšlietu tautas komisariāta ) izcelsmes dokumentu klāsts ir šāds: 

1821.fonds “PSRS pārbaudes-filtrācijas punktos un nometnēs ieslodzīto Latvijas iedzīvotāju personas lietas (1944-1952)”; 1.-2. apraksti – filtrācijas lietu pamatfonds un izbeigto filtrācijas lietu fonds, kā arī šo lietu reģistrācijas žurnāli – kopskaitā 58436 lietas un attiecīga kartotēka; 1822.fonds “Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas iznīcinātāju bataljoni (1944-1956 [1991])”. 1.-2. apr. – pavēles, uzskaites grāmatas un sarakstes dokumenti par Latvijas PSR VDM iznīcinātāju bataljonu personālsastāvu; Iznīcinātāju bataljonu kaujinieku komandējošā sastāva personas lietas, šo lietu reģistrācijas žurnāli – kopskaitā 3082 lietas un kartotēka ar 44 000 kartītēm; 1825.fonds “Latvijas PSR VDK dokumentu kolekcija”, 1.-4. apr. – Latvijas PSR VDK saņemtie un speciālai pārbaudei paredzētie pilsoņu dokumenti (1961-1991); Nacionālo partizānu formējumu uzskaites grāmata, kartotēka (1944-1956) – ar 32 404 kartiņām; Latvijas PSR VDK apriņķu, pilsētu un rajonu slepenās lietvedības dokumentu uzskaites žurnāli, veidlapu paraugi (1940-1991); Latvijas PSR VDK rakstītie Vācu drošības policijas palīgvienības “Arāja komanda” dalībnieku uzskaites dokumenti (1952-1977), pavisam 504 lietas. 

1846.fonds “Latvijā apglabāto vācu karagūstekņu kapu grāmatas (1945-1950)”. 1. apr. – lietvedības dokumenti – kopskaitā 31 lieta; 1847.fonds “PSRS Iekšlietu (Valsts drošības) ministrijas Iekšlietu karaspēka 5. strēlnieku divīzija (1944-1956)” – 1. apr. – lietvedības dokumenti – 16 lietas; 1894.fonds “1949. gada 25. martā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas (1949-1954 [1992]) – 1.-4. apr. – izsūtīto personu uzskaites lietas; izsūtīšanai paredzēto iedzīvotāju saraksti; ešelonos Nr. 97320 – Nr. 97351; Nr. 97383 izsūtīto personu saraksti, izsūtīšanas lietu reģistrācijas žurnāli un attiecīgā kartotēka – kopā 13 358 lietas.

1986.fonds “Latvijas PSR VDK par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas (1919-1991)” – 1.-4. apr. – krimināllietu pamatfonda krimināllietas, uzraudzības lietas, pārbaudes materiāli; izbeigtās krimināllietu fonda krimināllietas; krimināllietu reģistrācijas žurnāli – kopskaitā 52 653 lietas un kartotēka ar 93 608 kartītēm; 1987.fonds “1941.gada 14.jūnijā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas (1941-1956 [2000])” – 1. apr. – izsūtīto iedzīvotāju uzskaites un personas lietas – kopā 5165 lietas; 1994.fonds “1945.-1955. gadā no Latvijas izsūtīto vācu tautības iedzīvotāju, bezvalstnieku, reliģisko sektu dalībnieku un antisociālu elementu personas lietas (1945-1955 [2001])” – 1. apr. – izsūtīto iedzīvotāju personas lietas, – kopā 1239 lietas.

Tāds kopumā ir Latvijas PSR Valsts drošības arhīva dokumentu mantojums. Pārņemot bijušās VDK arhīva dokumentus, Valsts arhīva arhīvisti vadījās pēc viena no galvenajiem arhīvniecības principiem, proti, dokumentu oriģinālās kārtības principa. Raksturojot kopumā LVA esošo VDK dokumentu kompleksu, jāsecina, ka tas ir viena rakstura – proti, saistīts ar padomju represīvā režīma cilvēktiesību pārkāpumiem.

Daži secinājumi

Pirmkārt, Latvijā palikušā bijušās Latvijas PSR VDK arhīva dokumentu mantojuma pilnīgumu joprojām grūti noteikt, jo pārņemot dokumentus, netika ievērots provenances princips (dokumentus pārņēma Valsts arhīvs, LR Ģenerālprokuratūra, Iekšlietu ministrija, SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs) un līdz ar to bijušās VDK dokumenti ir sadrumstaloti nodalīti starp institūcijām, sarežģīti (bet ne neiespējami) noteikt kopsakarības un gūt viengabalainu priekšstatu par VDK arhīva dokumentu sastāva pilnīgumu. Tie ir zinātniski jāizvērtē.

Otrkārt, pārņemot VDK dokumentus, Latvijas likumdevējs nebija nodrošinājis pietiekamu likumdošanas normatīvo bāzi, kas līdz pat šodienai apgrūtina VDK arhīva dokumentu saglabāšanu, aprakstīšanu un izmantošanu.

Treškārt, uz Krieviju aizvesto VDK dokumentu sastāvs, saturs un apjoms nav zināms (joprojām pilnībā apzināts), un tas apgrūtina Latvijā atlikušo valsts drošības arhīvu dokumentu sastāvu pilnvērtīgi pētīt arī no avotpētniecības viedokļa un citiem aspektiem.

Ceturtkārt, Latvijā palikušo VDK dokumentu lielākā daļa izmantojama kā juridiskā pierādījuma dokumenti (VDK krimināllietas, filtrācijas lietas un citi dokumenti), ko arī valsts institūcijas izmanto atbilstoši Latvijas likumdošanai (arhīvi sniedz izziņas, tiesībsargājošās institūcijas pēta cilvēktiesību pārkāpumus un noziegumus pret cilvēci). Savukārt Latvijas nacionālās vēstures pētniecības iestādes izmanto VDK arhīva dokumentus vēsturiskās patiesības noskaidrošanā un aktuālo vēstures problēmu pētniecībā.

Piektkārt, avotpētniecības nolūkos svarīgi būtu salīdzināt Latvijas PSR VDK arhīva dokumentu sastāva un satura pilnīgumu ar Lietuvas un Igaunijas radniecīga veida dokumentiem (tas būtu atsevišķa raksta temats turpmākajam – aut.), jo VDK darbības principi šajās valstīs bija līdzīgi. Iespējams, tas sekmētu dziļāku situācijas izpratni un VDK dokumentu avotpētniecisko apriti.

Pēdējo vairāk nekā 20 gadu garumā Latvijas PSR Valsts drošības komitejas arhīva dokumenti jau ir kļuvuši par vērtīgu informācijas avotu, ko izmanto vēstures pētnieki. To apliecina Latvijas Vēsturnieku komisijas sagatavoto rakstu 28 sējumi, kas lielā mērā tapuši, pateicoties minēto VDK arhīva dokumentu izpētei.

Jācer, ka arī turpmāk šie dokumenti kļūs par vērtīgu izziņas avotu padomju totalitārā represīvā režīma noziedzīgās darbības pētniecībā Baltijas valstīs.

* Raksts pirmo reizi saīsinātā variantā bez atsaucēm publicēts LU žurnālā “Latvijas Vēsture” Nr.4(56), 2004.-61.-65.lpp.

Autors ir Dr.hist., Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva Dokumentu aprakstīšanas daļas galvenais arhīvists