Kur sākas Eiropas un beidzas mūsu valsts atbildība?

Vajag skatīties darbos, nevis klausīties vārdos, jo tā ir drošāk, izvēloties kapteini un komandu, kas veidos mūsu politiku

Noslēdzot darbu Eiropas Komisijas vēstnieces amatā, uzrakstīju grāmatu, kurai devu nosaukumu “Latvija – tepat Eiropā”. Latvija nav šeit un Eiropa – tur, tāpēc uzskatu, ka šogad Latvijā ir vienas vēlēšanas, kas sastāv no divām daļām – Eiropas un Saeimas.

Manuprāt, viens no Eiropas Parlamenta deputāta nozīmīgākajiem uzdevumiem ir strādāt tepat Latvijā, palīdzot cilvēkiem saprast Eiropas Savienības mehānismus un iespējas, kuras dod dalība Eiropas Savienībā, lai tās varētu prasmīgi izmantot mūsu izaugsmei šeit Latvijā.

Valstij, tāpat kā lidmašīnai, ir nepieciešams pieredzējis kapteinis, no kura ir atkarīgs, vai un kā gaisa kuģis sasniegs galamērķi. Jau divus Saeimas sasaukumus, triju valdību varas groži un lielākais Eiropas Parlamenta deputātu skaits ir partijas “Vienotība” rokās. Saka, ka EP vēlēšanās startē šīs partijas zvaigžņu komanda. Zvaigznes spīd, bet vai silda?

Pret politiskās elites īstenoto kursu Latvijas cilvēki ir balsojuši ar kājām, masveidā emigrējot. Tas parāda, ka arī Eiropas Savienības fondi, kurus bija pienākums izmantot jaunu darba vietu radīšanā, maigi sakot, izlietoti nepareizā virzienā.

Laika periodā no 2007. līdz 2013.gadam solidaritātes vārdā Latvijā ienāca 4,53 miljardi eiro no kopējā ES budžeta. Šis naudas līdzekļu apjoms, ko valdība bija apņēmusies ieguldīt valsts izaugsmē, ir līdzvērtīgs Latvijas viena gada budžetam! Vērtējot emigrācijas tempus un apjomus, sanāk, ka mūsu ģimenes abām mūsu politikām – gan Eiropas, gan nacionālai, ir ielikušas atzīmi “neieskaitīts”.

Liela daļa no aizbraucējiem ir no lauku reģioniem un vecumā, kad domā par ģimenes dibināšanu un bērnu radīšanu. Tie ir darbspējīgi cilvēki, kuri aizbraucot aizved līdzi Latvijas nākotni.

Un viņiem nedrīkst pilnīgi neko pārmest, jo cilvēki tikai izmanto Eiropas Savienības sniegtās izvēles iespējas un iegūto brīvību – dzīvot un strādāt tur, kur ir labs darbs, sociālais nodrošinājums un nākotne viņu ģimenēm. Diemžēl Latvija šo izvēļu konkurencē pagaidām sāpīgi zaudē citām Eiropas valstīm.

Nākamajos sešos gados no Eiropas Savienības fondiem saņemsim papildus 6,6 miljardus eiro. Jāatceras, ka Eiropas Savienība nav mamma, kas pateiks priekšā, kādām jābūt katras valsts nacionālajām prioritātēm. Tas katrai dalībvalstij jāapzinās un jāsaprot pašai, jo dalība Eiropas Savienībā ir valsts iespēja augt, plaukt, attīstīties vai arī nīkuļot.

Joprojām ir divdesmit astoņu ES valstu ekonomikas, kuras savā starpā konkurē par noieta tirgiem un izaugsmi. Gadiem ilgi ir trūcis vienots nacionāls un pēctecīgs virsuzdevums, uz ko valstij doties un ko atbalstītu visi politiskie spēki un visas valdības.

Līdz šim Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, NATO un tagad arī eirozonā sabiedrībai tikusi pasniegta kā nacionāls mērķis. Uzskatu, ka tie ir jaudīgi līdzekļi, lai stiprinātu mūsu neatkarību un drošību.

Nacionālajam mērķim vajadzētu būt, ka Latvija tiecas kļūt par zaļās ekonomikas, izglītības vai tehnoloģiju lielvalsti. Savulaik, pēc deviņdesmito gadu smagā kara, Horvātijas sapnis bija tapt par tūrisma lielvalsti ar modernām automaģistrālēm, bet, piemēram, Čehija vēlējās kļūt par industriālu lielvalsti. Abas valstis tādas šodien arī ir!

Patlaban strādāju par Latvijas vēstnieci Ēģiptē, un arī šeit Čehiju pazīst kā „Škodas” valsti. Arī Latvijā varēja būt moderna vilcienu un tramvaju ražotne, un mūsu ražotie „Siemens” vilcieni nestu Latvijas rūpniecības zīmolu pasaulē. Eiropas Savienības fondu nauda tam bija…

Bijušajam premjeram Valdim Dombrovskim ir taisnība sakot, ka atgriežas fiskālās disciplīnas stabilitāte, bet diemžēl darba vietas šī stabilitāte nerada. Tam ir vajadzīgi izaugsmes avoti.

Eiropas Savienība jau četrus gadus savām valstīm piedāvā izaugsmes špikeri. Tas lasāms 2010.gadā Eiropas Savienības Spānijas prezidentūras laikā pieņemtajā “Eiropa 2020” stratēģijā.

Tās “sāls”, kā Hruščovs reiz teica, ir: obognatj i peregnatj Ameriku*, padarot ES valstis par izglītotāko un ekonomiski spēcīgāko bloku pasaulē.

Tas vai pēc sešiem gadiem mums būs 75% nodarbinātība un gandrīz pusei strādājošo augstākās izglītības diploms, 3% no IKP tiks ieguldīti zinātnē, enerģētiskajā neatkarībā un nabadzība tiks mazināta ir mūsu pašu rokās, bet šie uzdevumi ir izlasāmi „Eiropa 2020″ dokumentā.

Ar šādu nosaukumu ir arī Nacionālā reformu programma „Eiropa 2020″. Atskaitē par šīs programmas darbību var uzzināt, ka 2013.gadā Latvijā bija nodarbināti 58,4% iedzīvotāju un pētniecībā ieguldīti 0,61% no IKP. Būtu vairāk kā žēl, ja šī programma kļūtu par kārtējo dokumentu Briselei, un Latvijas izaugsme skaisti izskatītos vien ciparos, ar kuriem eleganti žonglē varas vīri un sievas.

Šie visi savstarpēji saistītie skaitļi ir ekonomikas izaugsmes ABC, kas pensionāriem nodrošinātu lielākas pensijas, skolotājiem augstākas algas un ģimenēm mieru par nākotni Latvijā.

Zināms, ka bezdarbs, un ar to saistītā nabadzība visvairāk apdraud mazkvalificētos darbiniekus, savukārt ekonomikas konkurētspēja ir atkarīga no zinātņietilpīgas ražošanas īpatsvara.

Daudzos rādītājos Latvija ir iedzinēja lomā. Mūsu galvenie klupšanas akmeņi ir zema dzimstība, liels mazkvalificētā darbaspēka un zemas pievienotās vērtības ražošanas īpatsvars.

Pirmsvēlēšanu vārdu gūzmā, vārdi skan skaisti un saldi, uzburot laimīgas ainas vai biedējot ar dramatisku valsts bojāeju, kas nereti rada situāciju, ka lēmumi tiek pieņemti emociju varā.

Vēlos tikai novēlēt – skatīties darbos, nevis klausīties vārdos, jo tā ir drošāk, izvēloties kapteini un komandu, kas veidos mūsu politiku Latvijā un Eiropā nākamos četrus gadus.

* sasniegt un apsteigt Ameriku (tulk. no krievu val.)

Autore ir Latvijas vēstniece Ēģiptē, Eiropas Parlamenta vēlēšanu deputāta kandidāte (ZZS)