Ko 10 gadi NATO devuši pensionāriem, skolotājiem un ārstiem?

 

Ukrainas krīzes un Krievijas pēkšņi atkal reālo militāro draudu ēnā palikusi Latvijai vēsturiska gadskārta, bez kuras pašreizējās diskusijas par valsts drošību būtu pilnīgi citādas, ja vēl vispār būtu par ko diskutēt. 29.martā aprit 10 gadi, kopš Latvija kļuva par NATO dalībvalsti.

Atskatā no pašreizējās starptautiskās krīzes viedokļa īpaši labi redzams, ka Latvijas valstiskumam tas bija svarīgākais notikums pēc neatkarības atgūšanas.

Pievienošanās NATO nenāca viegli un bija Latvijas kā patiesi demokrātiskas un tiesiskas valsts atzīšana. Taču drošība, ko sniedz dalība šajā Rietumvalstu svarīgākajā drošības organizācijā, bija kļuvusi it kā tik pašsaprotama, ka varējām atļauties pat nepildīt savas saistības par finansējumu aizsardzībai un tomēr uz jebkādām bažām par iespējamajiem apdraudējumiem pašapzinīgi atbildēt, ka „mūs sargā NATO”.

Pašlaik, redzot Eiropas palaikam mulsos mēģinājumus atrast atbildi uz Krievijas atklāti neoimpērisko politiku, kļuvis teju vai stilīgi šaubīties, vai NATO mūs tiešām sargā. Ciniskā smīkņāšana par partnervalstu gatavību aizstāvēt Latviju uzbrukuma gadījumā gan ir bezmērķīga, jo tai neseko aicinājumi izstāties no NATO, kad jau tā mūs tāpat nepasargāšot, un tāpēc labāk to naudu esot sadalīt „pensionāriem, skolotājiem un ārstiem”.

Būtu smieklīgi, ja nebūtu skumji, ka pašreizējās šaubas, vai NATO mūs tiešām sargā, ir variācija par līdz tam populāro meldiņu, ka neesot vērts tērēt armijai naudu, ko vajagot arī pensionāriem, skolotājiem un ārstiem, kam piedziedājumā nāca apgalvojums, ka tāpat jau mums neviens neuzbrukšot, kā smejies – arī tāpēc, ka „NATO mūs sargā”.

5.panta drošība

NATO tika izveidota 1949.gadā, lai aizsargātu Eiropu pret PSRS totalitārās mašīnas apdraudējumu, un savu uzdevumu sekmīgi izpildīja. Pēc padomju impērijas sabrukuma alianses pamatuzdevums – dalībvalstu teritorijas aizstāvēšana – it kā bija kļuvis mazāk aktuāls, taču nekad nav mainījies. Ziemeļatlantijas līguma 5.pants noteic: „Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm” un veiks visus nepieciešamos pasākumus, „ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību”.

Krievijas agresija Ukrainā un militārā rosīšanās pie Baltijas valstu robežām savā ziņā atdevusi NATO tās pastāvēšanas galveno mērķi un jēgu. Ir skaidrs, ka Rietumvalstis negrasās atteikties no savas drošības Krievijas prezidenta Putina agresīvi veidotās „krievu pasaules” priekšā. Kā to intervijā žurnālam „Ir” nupat pateicis politikas zinātnieks Ivans Krastevs: „NATO nevar neatbildēt uz uzbrukumu Baltijas valstīm. Vienkārši, ja neatbild, NATO vairs nav.”

NATO spēja nosargāt savu dalībvalstu brīvību aukstā kara laikos un netaisās to tagad atdot Putinam. Tieši to nozīmē alianses valstu politisko vadītāju un militāro komandieru pašlaik apliecinātā gatavība aizstāvēt jebkuru dalībvalsti uzbrukuma gadījumā. NATO būs arī turpmāk. To apšaubīt faktiski nozīmē pieņemt, ka pasaules kārtību veidos Kremļa pašreizējais saimnieks pēc sava čekista ģīmja un līdzības un ar Maskavu centrā, un ka Rietumvalstis tam piekritīs. Nu, nebūs tā.

Lietussarga vēsture

Krievija arī pēc PSRS sabrukuma vienmēr bija bijusi galvenais iemesls, kāpēc Latvija un citas bijušās PSRS republikas un padomju bloka valstis tiekušās patverties zem „NATO lietussarga”. Atskaitot pavisam īsu laikposmu uzreiz pēc neatkarības atgūšanas 1991.gadā, kad bija cerības, ka arī jaunā Krievijas Federācija varētu izvēlēties vairs nebūt par impēriju, Latvijai nācies bažīties par kaimiņvalsts iespējamo revanšismu. Jau 1992.gada pavasarī Kremlis sāka apsūdzēt Baltijas valstis „cilvēktiesību pārkāpumos”, un šī kampaņa turpinājusies ar variācijām te par valodu, te par pilsonību, un vienmēr ar atteikšanos atzīt padomju okupāciju, kas nozīmētu atzīt 1918.gadā tapušās Latvijas Republikas valstisko nepārtrauktību. Līdztekus Krievija vienmēr, cik vien spēja, iebilda pret it kā jau bijušā galvenā ienaidnieka paplašināšanos uz teritorijām, kuras arvien uzskatīja par savu „ietekmes sfēru”.

Latvijas prioritāte kopš neatkarības atjaunošanas bijusi integrēšanās Rietumu politiskajās, ekonomiskajās un drošības struktūrās, un dalība NATO bija gan galvenais mērķis, gan dzinulis šā mērķa sasniegšanai. Savukārt NATO uzreiz pēc PSRS gala pieņēma jaunu stratēģisku koncepciju, kurā līdzās pamata uzdevumam sargāt savu valstu drošību paredzēja sadarbību ar Austrumeiropas valstīm.

Diskusijas par NATO paplašināšanu ASV politiskajās aprindās sākās 1993.gadā. 1994.gadā toreizējā prezidenta Bila Klintona valdība sāka darbu pie stratēģijas jaunu valstu uzņemšanai. Tika sagatavota programma „Partnerattiecības mieram”, par kuras dalībnieci kļuva arī Latvija. 1997.gadā NATO valstu vadītāji sanāksmē Madridē nolēma aicināt pievienoties aliansei Čehiju, Poliju un Ungāriju un paziņoja par „atvērto durvju” principu, kas solīja dalību arī citām valstīm.

1998.gadā tika parakstīta ASV un Baltijas partnerības harta – bezprecedenta vienošanās, kas paredzēja sadarbību starp pasaules ekonomiski un militāri varenāko valsti un trim Baltijas valstīm, kuras mērķis bija Latvijas, Lietuvas un Igaunijas „pilnīga integrācija Eiropas un transatlantiskajās politiskajās, ekonomiskajās, drošības un aizsardzības organizācijās”. NATO galotņu sanāksmē Vašingtonā 1999.gadā Baltijas valstis pirmo reizi tika nosauktas par kandidātvalstīm un saņēma individuālus sagatavošanās plānus dalībai aliansē, kuri paredzēja gan militārus, gan arī politiskus un tiesiskus darbus, lai atbilstu NATO valstu demokrātijas un cilvēktiesību standartiem. 2002.gada novembrī NATO sanāksmē Prāgā Latvija, Lietuva, Igaunija, Slovākija, Slovēnija, Bulgārija un Rumānija saņēma uzaicinājumu pievienoties aliansei, un 2004.gada 29.martā Latvija oficiāli kļuva par NATO dalībvalsti.

Dārgā drošība

Ukrainas krīze un Krimas okupācija un aneksija krasi pasliktinājusi drošības situāciju Eiropā. Ir muļķīgi apspriest „Krimas scenāriju” Latvijā – ka te pēkšņi nezin kā uzrastos bruņoti „zaļi vīriņi” armijas formās, kuri nu tik ieņemtu pašvaldības un paceltu virs tām Krievijas karogus. Latvijā nav Krievijas militāro bāzu kā Sevastopolē.

Un ir maldinoši un bīstami stāstīt – kā to mēģina Nils Ušakovs ar savu Saskaņas centru un tagad politiskās reklāmās arī Aināra Šlesera kārtējā partija -, ka Krimas aneksijas iemesls esot bijusi „šķelšanās sabiedrībā”, nevis Krievijas politika nepieļaut Ukrainas aiziešanu no tās interešu un ietekmes sfēras. Latvija ir sen ārā no šīs ietekmes sfēras un pēdējos desmit gadus ir Rietumu galvenās drošības organizācijas dalībvalsts. Tas nav mainījies.

2005.gadā ASV prezidents Džordžs Bušs vizītes laikā Rīgā apsolīja: „Mēs būsim ar Latviju, ja lielāka valsts mēģinās iebiedēt tās tautu.” Pašreizējais ASV prezidents Baraks Obama 8.martā telefonsarunā Baltijas valstu prezidentiem atkārtoti apliecināja, ka NATO līguma 5.pants nozīmē apņemšanos aizstāvēt ikvienu dalībvalsti, kurai rastos militāri draudi. Bet trešdien vizītes laikā Briselē vēlreiz uzsvēra, ka pildīs „svēto pienākumu, mūsu 5.panta pienākumu aizstāvēt mūsu sabiedroto suverenitāti un teritoriālo integritāti”. „Pašlaik mūsu lidmašīnas patrulē debesīs virs Baltijas, un mēs esam pastiprinājuši savu klātbūtni Polijā, un esam gatavi darīt vairāk,” paziņoja ASV prezidents.

Ko vajadzētu vairāk, pagājušās nedēļas nogalē Briselē pateica NATO spēku komandieris Eiropā ģenerālis Filips Brīdlovs: „Jādomā par mūsu spēku izvietojumu aliansē un šo spēku gatavību, lai varam būt tur un aizstāvēties, ja tas būtu nepieciešams, it īpaši Baltijā”. Bet uz jautājumu, vai NATO spēj pildīt 5.panta apņemšanās aizstāvēt dalībvalstis, ģenerālis atbildēja bez šaubīšanās: „Absolūti jā!”

Pēc 10 gadu dalības NATO Latvijai drošības nav vis mazāk, bet drīzāk gan kļūs vairāk, kad alianses valstu politiskie vadītāji nolems izdarīt to, ko uzskata par vajadzīgu militārie komandieri – mainīt alianses spēku izvietojumu Eiropā un nodrošināt to pastāvīgu klātbūtni Baltijā. Sarunas notiek, ilgi jāgaida nebūs. Taču mums pašiem būs jāmaina attieksme pret dalību NATO kā atbrīvojumu no pienākuma arī maksāt par savu drošību. Lai pensionāri, skolotāji un ārsti var arī turpmāk justies droši savā valstī.