Krievija, Ukraina un Krima – konsekvences

Lielvarām tīk žvadzināt ieročus un pārdalīt robežas

Cilvēka atmiņai piemīt īpašība – atcerēties labās un īpaši sliktās lietas. Tā mana māte, kurai tagad ir 93 gadi, itin labi atceras 1939.gada Rībentropa-Molotova paktu un tā konsekvences un šodien velk tiešas paraleles ar Krimas aneksiju. Rībentropa-Molotova noziedzīgajam paktam šogad aprit 75 gadi, un to atceras retais – visi tie, kas piedzimuši vēlāk, to tik personiski neuztver.

Zemeslodes attīstībai XXI gadsimtā ir vairākas konsekvences. Cilvēki dzīvo ilgāk. Katrus četrus gadus vidējais zemeslodes iedzīvotāju dzīves ilgums pieaug par vienu gadu. Ja kāds ir pabijis Japānas slimnīcā, tad viņš zina, ka slimnīcā gandrīz visi pacienti, kas hronisku slimību nodaļā ārstējas, ir vecāki par 100 gadiem, bet sieviešu vidējais dzīves ilgums pārsniedz 90.

Nav ne mazākā pamata domāt, ka vidējais Latvijas iedzīvotājs šajā gadsimtā arī nesasniegs 90 – 100 gadu ilgu mūžu. Un šim cilvēkam būs visas iespējas savilkt kopā dažādus notikumus savā dzīvē. Tā kā dzīvojam informācijas laikmetā, mēs varēsim savilkt kopā ne tikai Latvijas un Ukrainas, bet arī citu kontinentu notikumus.

Referendums vai tautas nobalsošana lielgabalu stobru pavēnī nebūt nav jauns politisks risinājums. Šādā veidā Moldovai atdalīta Tiraspoles Piedņestras republika, Gruzijai – Abhāzija un Dienvidosetija, Azarbaidžānai – Kalnu Karabaha, un to tieši vai netieši ietekmējuši krievu ieroči.

Būsim atklāti un godīgi – šādas kustības veiktas arī citur Eiropā bez Krievijas atbalsta, piemēram, Serbijai atņemta Kosova. Lielvarām tīk žvadzināt ieročus un pārdalīt robežas.

Vēstures mācība ir sarežģīta. Tagad Kazaņas un Ufas bērni krievu valodā mācās, ka lielākais ļaunums Krievijas teritorijā bijuši tatāru karotāji, kuru tieši pēcteči ir šie Tatarstānas un Baškirstānas iedzīvotāji. Ja mēs pasekojam līdz šodienas Krievijas publiskajai vēstures interpretācijai, tad izrādās, ka ukraiņi ir tie paši krievi, kas mākslīgi atdalīti ļauno tatāru un ļauno poļu vēsturisko nejaucību ietekmē. Publiski tiek nomelnoti tatāru karotāji, kuru pēcteči sastāda vismaz ceturto daļu varenās Krievijas armijas.

Diez vai varenie mongoļu tatāru hani, kas pirms septiņiem astoņiem gadsimtiem pārdalīja Austrumeiropu, varēja iedomāties, ka viņu rīcība tiks atzīta par vēstures melnāko lapaspusi.

Diez vai pašreizējā Krievijas vara spēj iedomāties, ka viņu rīcība nākotnē netiks vērtēta gaišās un saulainās nokrāsās. Atgriežoties pie cilvēka vēsturiskās atmiņas, jo savas dzīves traģiskākos mirkļus cilvēks atceras itin labi, Ukrainas katastrofu vēl pēc septiņdesmit gadiem atcerēsies mūsu šodienas laikabiedri, bet manas paaudzes cilvēki – vēl gadus četrdesmit. Un tad pavērosim – kas šajos četrdesmit gados notiks ar un par referendumiem.

Krievijai visbīstamākais referendums notiks Kaļiņingradā. Ar labu rietumniecisku PR šā rajona ļaudīm tiks radīts sapnis par dzīvi bagātajā Rietumeiropā. Pēkšņi Kaļiņingradas iedzīvotāji atcerēsies visas piecas frāzes, ko zina vācu valodā (tādas kā “Hitler kaput” un “Volkswagen – das bestes Auto”) un pārliecinoši nobalsos par autonomiju vai vēl trakāk – pievienošanos Vācijai.

Un Vācija arī būtu pelnījusi kādu miljonu iedzīvotāju, kas pieprasa krievu kā otro valsts valodu.

Daudz reālāks scenārijs ir daļas Dienvidsibīrijas pievienošanās Ķīnai. Jau patlaban Blagoveščenskas pusē ķīnieši ir mažoritāte. Ja kāds ir lidojis Ķīnas iekšējos avioreisos, viņš ir pamanījis Ķīnas ģeogrāfijas interpretāciju, kur daļa Krievijas – Vidussibīrija un Austrumsibīrija iekrāsotas atšķirīgi – kā Ķīnas interešu zonas. Sibīrijā krievu skaits samazinās neticamā ātrumā – daļa brauc uz ārvalstīm, daļa – laimes meklējumos uz Maskavu vai Pēterburgu.

Nebūtu grūti iztēloties, vai daļa Krievijai piederošo Klusā okeāna salu iedzīvotāju labprāt nevēlētos Japānas sociālās garantijas un tās nodrošinošo pilsonības statusu. Patlaban Maskava ir lielākā musulmaņu pilsēta uz Ziemeļiem no Stambulas.

Nē, nē, šeit es nudien nekādas prognozes nevēlos paust. Bet tomēr mierā neliek ziņa, ka Serbijai tika atdalīta tās vēsturiskā teritorija, ortodoksālās baznīcas dzimtene Kosova, kurā krietni pieauga islāmiskā albāņu minoritāte, bet mazumā gāja etnisko serbu skaits. Krievijā tagad krievu skaits samazinās vismaz par 50 000 mēnesī.

Pasaulē populārākais vārds ir Muhameds. 33% Zemes iedzīvotāju ir kristieši, 21% – musulmaņi, 14% – hinduisti, 6% – budisti, 6% ir tradicionāli ķīniešu reliģiju piekritēji, 0,37% ir sikhi, 0,2% – jūdaisti, bet 7% pieder citām reliģijām. Kristiešu skaits iet mazumā vidēji par vienu procentu trīs gados.

Zemeslodes iedzīvotāju skaits turpinās pieaugt tikai uz novecošanās rēķina, jo jau 2020.gadā vidējais bērnu skaits uz vienu sievieti kļūs mazāks par diviem, kas nodrošina atražošanu. Tomēr kristīgā Austrumeiropa neatražošanas procesā ir līderis, un gan Latvijā, gan Krievijā kristīgās ticības ietekmes ģimenēs sievietei bērnu skaits nokritīs līdz vienam.

Paskatoties uz Krieviju, Ukrainu un Krimu no vēsturiskās perspektīvas, nudien nav skaidrs, kālab Krievijai ir jāsper šāds solis, kas agri vai vēlu tiks uzskatīts kā precedents.

Ukrainas situāciju lielā mērā noteica 20 gadus valdošā Ukrainas izlaupīšana, ko veica trīs vai pieci oligarhu grupējumi, kuri par vienīgo savu uzdevumu uzskatīja valstij par dārgu naudu pārdot nevajadzīgas lētas lietas, par valsts naudu būvēt vai par valsts naudu rosīties. Tā kā nudien neliekas ticami, ka Krievija vēlas brāļu karu, šķiet, ka Krievijas politiķi un finanšu līderi atrodas kāda šī Ukrainas oligarhu grupējuma pozīcijās un cenšas vienkārši izlaupīt jau izlaupīto.

Reālās konsekvences gan Krievijai, gan Ukrainai būs lielas ekonomiskas grūtības, bet Krimai tiks samazināta ūdens un elektrības padeve (Ukraina piegādā Krimai gandrīz visu enerģiju un saldūdeni).

Autors ir Latvijas Ārstu biedrības vadītājs