Lūgumraksts pēc maizes un sāls

Neizprotama ir pelnu bēršana uz galvas Krievijas agresijas ēnā

Ja dažos vārdos jāraksturo Latvijas plašsaziņas līdzekļos (un it īpaši sabiedriskajos medijos) noritošo sabiedrisko sarunu Krievijas agresijas Ukrainā ēnā, tad pavisam īsi to varētu izteikt ar frāzi no latviešu galda dziesmas par Kirhenšteina došanos uz Kremli ar lūgumrakstu rokā pēc maizes un sāls.

Proti, Latvijā viss ir tik slikti – sabiedrība šaušalīgi sašķelta, saliedētības politika neizdevusies, cilvēki tik nabadzīgi un nomocīti, bailes no sankcijām pret Krieviju tik lielas, armija nespējīga, NATO tālu, pašaizsardzība neiespējama, valsts pati tik maza un tauta sarūkoša. Tad nu labāk varbūt tiešām padoties un pašiem jau laikus klauvēt pie Kremļa durvīm. Tad būsim lieli, vareni, bagāti, saliedēti un kāri uz vairošanos. Vārdu sakot, būs maize un sāls.

Es saprotu, ka pašreizējais starptautiskais stāvoklis daudziem, it īpaši tiem, kas nav līdz šim īpaši iedziļinājušies ārpolitikā un arī vēsturē, ir liels pārsteigums un varbūt pat šoks. Tomēr pat tādos apstākļos plašsaziņas līdzekļiem ir jāspēj lietas saskatīt kopsakarībās laikā un telpā, kā arī jājūt atbildība par to, kāds vēstījums tiek nodots sabiedrībai.

Diezin vai situācijā, kad Latvijas kaimiņvalsts ar savu agresiju ir pārbiedējusi pusi pasaules, mums jāsāk sev pašiem bērt pelnus uz galvas par visu, ko “esam nepareizi darījuši” atjaunotās neatkarības laikā.

Gudras tautas lēmums

Jo vismaz viena lieta pilnīgi noteikti ir bijusi absolūti pareiza un izšķiroši nozīmīga šajā situācijā. Ja Latvija šodien nebūtu Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, tad patlaban mēs būtu daudz draudīgākā situācijā. Turklāt dalība ES un NATO jau nenāca tāpat vien kā dāvana no debesīm.

Tas bija pacietīgs un ilgs daudzu gadu darbs, ko ļoti apzināti un skaidri atbalstīja lielākā daļa Latvijas vēlētāju. Tagad mēs redzam, ka tas ir atmaksājies. Protams, ka no veselam saprātam neaptveramas agresijas neviens nav pilnībā pasargāts, taču salīdzinoši mēs varam justies daudz drošāk tieši savas piederības šīm struktūrām dēļ.

Atjaunotās Latvijas valsts vairāk nekā divdesmit gadu vēsturē pietiekami ir bijis un joprojām ir to vietējo “lietpratēju”, kas teikuši, ka bez ES un NATO varam iztikt, ka svarīgāk ir paēdināt tautu un draudzēties ar tuvāko lielo kaimiņu. Atcerēsimies, cik daudz ir bijis to kritiķu, kas tautas nobalsošanas par iestāšanos ES vai citu svarīgu balsojumu (1998.gada tautas nobalsošana par pilsonības likuma grozījumiem) vai lēmumu gadījumā ir teikuši, ka nevajag tautu biedēt ar Austrumu kaimiņu, jo nekādu draudu nav un nebūs. Šodien izskatās, ka tautas intuīcija ir bijusi labāka.

Līdzīga situācija bija arī pirms diviem gadiem divu valsts valodu tautas nobalsošanas sakarā. Ko tikai latviešiem nenācās par sevi dzirdēt un kāda tik migla netika pūsta acīs, lai ļaudīm sagrozītu prātu. Tomēr tautas iekšējā sajūta un vēsturiskā pieredze arī toreiz izrādījās precīza. Neaizmirsīsim arī to, ka tikai dažus mēnešus pēc Latvijas divu valsts valodu tautas nobalsošanas Ukrainā tika pieņemts valodu likums, kas ievērojami paplašināja krievu valodas lomu.

Viss šis faktu uzskaitījums tikai liecina, ka Latvijas tauta, neraugoties uz visām atjaunotās neatkarības gadu grūtībām, ir bijusi ļoti gudra, zinoša un spējīga izdarīt savas valsts un tautas pastāvēšanai labāko izvēli. Tāda izvēle mums ir bijusi jāizdara ļoti daudzas reizes un būs arī turpmāk. Lielā mērā tā ir kļuvusi par mūsu ikdienu, atrodoties tādā ģeopolitiskajā situācijā, kādā nu esam.

Nebūsim nepateicīgi

Zinot visu šo divdesmit gadu vēsturi, man liekas ļoti aizvainojoši no vairākiem ekspertiem plašsaziņas līdzekļos izskanējušie domugraudi par neapmierināto tautu, kura drīzāk radīs šeit sociālos nemierus, nevis visiem līdzekļiem aizsargās savu valsti. Tas pat nav apvainojums manai – četrdesmitgadīgo – paaudzei, bet vairāk mūsu vecākiem, tiem pašiem trūcīgajiem pensionāriem.

Kādēļ mēs domājam, ka tagad, tik milzīgas Krievijas agresijas ēnā, viņi pēkšņi “pārdosies” kādam, ja vēl pirms gadsimta ceturkšņa savos spēka gados bija gatavi savas un Latvijas brīvības vārdā gan iet uz barikādēm, gan riskēt ar “stabilo” padomju labklājību. Turklāt vienmēr kopš tā laika viņi arī turpinājuši stingri balstīt Latvijas neatkarību un to garantējošo iesaisti rietumu drošības struktūrās.

Negrēkosim un nebūsim nepateicīgi. Neapkaunosim arī savu vecvecāku un vēl senāku priekšteču piemiņu. To, kuri gāja strēlniekos, neprasīdami, kas man par to būs. Tos, kuri puspliki un kārtīgi neapbruņoti gāja Brīvības cīņās. Tos, kuri izcieta padomju represiju necilvēcīgo smagumu un pazemojumu.

Kādā valstī gan mēs būtu šodien, ja šie cilvēki kā pirmo izvirzītu jautājumu, vai tik es gadījumā necietīšu no ekonomiskajām sankcijām un vai mans maizes rieciens nepaliks mazliet plānāks?

Nenovērtēsim par zemu mūsu cilvēku spriestpēju, jo Latvijas vēsturiskā tradīcija tomēr nav akli sekot vienam izredzētajam vadonim un mesiāniskiem uzskatiem par savu īpašo vietu pasaulē. Drīzāk mūsu tradīcija ir pašam pie sevis izsvērt, septiņreiz nomērīt un tad pieņemt savu lēmumu. Varbūt tādēļ mums ir tāda brīvdomība, tik daudz partiju un grupējumu.

Taču mūsu tradīcija ir arī spēt skaidri nodalīt idejiskas lietas no praktiskiem un taustāmiem labumiem. Ja mēs nespētu šīs lietas nodalīt, turklāt izšķirīgos brīžos vienojoties un ideju liekot pirmajā vietā, tad diezin vai mūsu XIX gadsimta vidū sāktā cīņa pēc kultūras, ekonomiskās un politiskās pašnoteikšanās būtu vainagojusies ar savas valsts izcīnīšanu un tās atjaunošanu pēc pusgadsimta okupācijas. 

Lieli tik, cik mūsu griba

Mūsu valsts šodien nebūtu, mūsu valodas un kultūras arī nē, ja tolaik un vēlāk mēs būtu vadījušies pēc šodien aktuālajām gaudām, ka esam tik mazi un paši neko nevaram. Jā, mēs nevaram visu vieni paši, taču tādēļ mums ir sabiedrotie. Un kādēļ gan mēs domājam, ka mūsu pašu armija neko nespēj un nebūs gatava galvas nolikt par Latviju? Pat, ja tas skan nežēlīgi, armija ir armija, un viņi zina, uz ko jābūt gataviem. Vai mūsu puiši savu bezbailību nav pierādījuši Irākā un Afganistānā? Tad kādēļ lai viņi to nedarītu pašu mājās?

Arī gaušanās par Latvijas iedzīvotāju skaitu šajā brīdī liekas pilnīgi nevietā. Tas, ka daudzi no Latvijas ir pēdējos gados emigrējuši ekonomisku vai privātās dzīves apsvērumu dēļ, ir neizbēgami ES brīvā darba tirgus un valstu atšķirīga dzīves līmeņa apstākļos. Tomēr diezin vai ir korekti par atskaites punktu ņemt padomju laika imigrācijas uzpūsto skaitli 2,7 miljoni.

Ja skatās Latvijas iedzīvotāju skaitu vēsturiski, tad divus miljonus tas ir pārsniedzis tikai pastiprinātas un apzinātas imigrācijas dēļ. Tā Pirmā pasaules kara priekšvakarā Krievijas impērijas laikā 1913.gadā iedzīvotāju skaits sasniedza 2,5 miljonus, sešpadsmit gados no 1897.gada pieaugot par vairāk nekā pusmiljonu. Latvijas brīvvalsts laikā no 1,6 miljoniem 1920.gadā tas pieauga tikai līdz 1,9 1935.gadā. Pēc tam divu miljonu robežu tas pārsniedza 1959.gadā, un tad jau strauji līdz 2,7 miljoniem 1989.gadā.

Tomēr par spīti ļoti asiņainajam XX gadsimtam, trimdai un bēgļu gaitām, latviešu skaits mūsu valstī ir līdzīgs tam, kāds bija pašā XX gadsimta sākumā, kad Jānis Asars 1901.gadā savā publikācijā “Cīņa pret alkoholu pie latviešiem” atsaucās uz skaitli pusotrs miljons. Lielumam un mazumam ir nozīme, bet tikai tad, ja lietas redz kopsakarā. Mazām tautām un valstīm ir tādas pašas tiesības pastāvēt kā maza auguma cilvēkiem iepretim liela auguma cilvēkiem. Un ne jau fiziskā izmērā vai apjomā slēpjas tautas patiesais spēks. Tas slēpjas gribā. Mēs būsim tik gudri, cik gribēsim būt. Mēs būsim brīvi tik, cik gribēsim būt. Līdz šim mēs to esam pierādījuši.

Autore ir neatkarīgā žurnāliste