Palikt XXI gadsimtā

Satraukuma dēļ nedrīkst upurēt demokrātijas būtību

Šo gadu pasaule sāka ar dažāda veida atceres pasākumiem, jo šogad aprit simts gadi kopš Pirmā pasaules kara sākuma 1914.gadā. Tas bija karš, kas ievadīja neiedomājamu šausmu pilnu XX gadsimtu. Vēl gada sākumā likās, ka simts gadus pēc 1914.gada kara sākuma, esam tikuši tik tālu, ka nosacītā mierā un drošībā varam sēdēt siltās un ērtās konferenču zālēs, universitātēs un izstāžu zālēs, lai ar zināmu atvieglojuma sajūtu atskārstu, ka nekas tāds kā XX gadsimta drūmākās lappuses neatkārtosies, jo mācība ir visiem bijusi gana sūra.

Taču vienlaikus Ukrainas aukstajās un ziemīgajās ielās izcīnītās valsts iekšpolitiskās cīņas un tam sekojošā Krievijas agresīvā rīcībā visus atmeta atpakaļ skarbajā dzīves īstenībā – XX gadsimts nav beidzies, tas ir tepat blakus un ņirdzīgi glūn aiz stūra.

Dažādu iemeslu dēļ cilvēki Latvijā nesenajiem notikumiem Ukrainā sekoja līdzi ar lielu interesi, tomēr labi apzinoties, ka “tas nenotiek ar mums”. Taču brīdī, kad Krievija iekustināja savu “kara mašīnu”, ļoti liela daļa Latvijas ļaužu apzināti vai neapzināti sajuta, ka “tas notiek ar mums” jeb, pareizāk sakot, mēs atcerējāmies tautas ģenētiskajā atmiņā iegūlušās atmiņas par to, kas reiz ir noticis ar mums, un pamatoti sākām raizēties par to, kas varētu notikt ar mums nākotnē.

Tās ir ļoti cilvēciskas, saprotamas un izskaidrojamas sajūtas, kuras neviens nav tiesīgs nosaukt par panikas celšanu, pārlieku nervozēšanu vai vēl kaut ko citu. Tās ir likumīgas un pamatotas nobriedušas nācijas rūpes par savas valsts iekšējo un ārējo drošību. Tieši tādēļ ir vērts uz brīdi apstāties un izvērtēt, ko tieši Latvijai un tās tautai nozīmē šajās dienās Ukrainā notiekošais. Ko esam mācījušies no XX gadsimta un kādēļ ir vērts, neraugoties uz ārējiem kairinājumiem, palikt XXI gadsimtā.

Katastrofas sekas

Neatkarīgi no tā, vai Ukrainā atskanēs kāds šāviens un būs kādi Ukrainas un Krievijas kara upuri, pati agresīvā rīcība no Krievijas puses jau ir ar ieroču tērauda burtiem ierakstījusi jaunu lappusi XXI gadsimta vēsturē. Notikumi Gruzijā 2008.gadā bija melnraksts tīrrakstam, kas patlaban tapis Ukrainā.

Būtiska, it īpaši Latvijai, atšķirība starp Gruzijas un Ukrainas gadījumu slēpjas tajā, ka tagad Krievijas varas iestādes ir ļoti skaidri raidījušas vēsti, ka sagaida pašreizējās varas nomaiņu Ukrainā un līdz tam brīdim diezin vai atkāpsies no savas patlaban īstenotās politikas. Ja atmiņa neviļ, liekas, ka tik skaidri paustas “īpašumtiesības” kā uz Ukrainu Gruzijas notikumos neparādījās.

Par to liecina ļoti zīmīgas, lai arī karaspēka attēlu ēnā palikušas detaļas. Pāris pēdējo dienu laikā Harkovā un Doņeckā, kas neatrodas Krimas sarežģītajā autonomajā apgabalā, reģionālās varas ēkās ielauzušies protestētāji un tur izvilkuši Krievijas karogus. Vizuāli no tā var izdarīt tikai vienu secinājumu, ka Krievija ir pārņēmusi varu šajos Ukrainas apgabalos un ka tam nav nekāda sakara ar Ukrainas pilsoņu un iedzīvotāju savstarpējo interešu cīņu, kam taču būtu jānotiek zem viena karoga – Ukrainas.

Nav tomēr Krievija pārņēmusi tur varu? Tad kāpēc neesam dzirdējuši no Krievijas varas iestādēm paziņojumus, ka tās karogs tiek nelietīgi izmantots un ka tas ir pretrunā ar Krievijas interesēm un politiku.

Iedomāsimies situāciju, kurā kādai Latvijas pilsoņu grupai ienāktu prātā uzvilkt mūsu valsts karogu kādā varas iestādē Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā vai citā kaimiņvalstī. Domāju, ka Latvijas varas iestāžu pirmā atbilde uz to būtu stingri paziņot, ka tā ir mūsu karoga nelietīga valkāšana un ka tam nav nekāda sakara ar Latvijas valsts politiku un interesēm attiecībā uz kaimiņvalstīm.

Taču, zinot Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzskatu par XX gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu – PSRS sabrukumu, Krievijas karoga plīvošana virs iestādēm Ukrainā drīzāk uzskatāma par ķeršanos pie šīs katastrofas seku likvidēšanas. Un tā neapšaubāmi ir atgriešanās asiņainajā XX gadsimtā.

Negraut uzcelto

Ja skatāmies no Latvijas viedokļa, tad, pat neraugoties uz mūsu valsts un tautas ciešanām un upuriem XX gadsimtā, tas mums ir nesis arī lielāko brīvību, stabilitāti un drošību. Proti, mūsu valsts atgūtā brīvība un demokrātija ir iespējama lielā mērā vien tādēļ, ka XX gadsimta sūro mācību dēļ pasaulē ir radīta zināma starptautiska kārtība ar mērķi nodrošināt mieru un valstu pašnoteikšanās tiesības.

Tā ir gan daudz kritizētā, bet tomēr neaizvietojamā ANO, tās ir NATO un ES, EDSO un Eiropas padome, kā arī citas valstu savstarpējās sadarbības formas, kas vērstas uz interešu saskaņošanu un domstarpību atrisināšanu miermīlīgā ceļā. Zinam, ka tādi mēģinājumi ir bijuši arī laikā starp pirmo un otro pasaules karu, piemēram Tautu savienība, tomēr tie neatturēja totalitārus režīmus no savu mērķu īstenošanas.

Mācoties no kļūdām un ejot līdzi laikam, pēc Otrā pasaules kara jau tika radīta ietekmīgāka un daudzslāņaināka valstu sadarbības sistēma. Jā, arī tā nav pilnīga, taču nekas labāks vēl nav izgudrots. Pat neraugoties uz to, ka dažas ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles nelietīgi izmanto savas veto tiesības, upurējot citu valstu drošību.

Latvija kā maza valsts nedrošā reģionā ir bijusi liela ieguvēja no šādu sadarbības formu pastāvēšanas un ļoti mērķtiecīgi tiekusies uz pēc iespējas pilnīgāku dalību starptautiskās drošības struktūrās. Tas mums ļauj šodien sēdēt kā pilntiesīgiem locekļiem pie sanāksmju galdiem ES un NATO, kamēr Ukraina dažādu iemeslu dēļ ir palikusi otrpus durvīm un tieši tādēļ arī vairāk ievainojama.

Lai cik piņķerīgas, garas un uz vidusceļa meklēšanu vērstas nebūtu ES un NATO valstu iekšējās sarunas, mums jāatceras, ka tās ir demokrātisku valstu savienības, kas cenšas saskaņot savu dalībnieku intereses. Tas nav nekas neparasts, ja kādai valstij citā Eiropas nostūrī ir citādas intereses vai uzskati par Krieviju nekā Baltijas valstīm, jo galu galā mums ir atšķirīgas pieredzes.

Tādēļ nevietā ir pārmest ES vai NATO pārlieku gļēvu, vāju vai lēnu reakciju. Jā, demokrātiska, riskus izvērtējoša, no starptautiskajām tiesībām izrietoša reakcija vienmēr būs lēnāka un maigāka nekā totalitāra režīma vai viena diktatora “atejā mērcēšanas” pieeja. Tāpat kā pieklājīgs, labu audzināts cilvēks vienmēr fiziski zaudēs dūres visur un vienmēr vicinošam huligānam, taču diezin vai viņš tam zaudēs arī garīgi.

Nepārprotami, ka Latvija kā valsts un ikviens tās sabiedrības loceklis ir ļoti daudz ko ieguvuši no piederības tām organizācijām un struktūrām, kas pasauli ir centušās izvilkt no XX gadsimta asinīm uz neatgriešanos un ievedušas miermīlīgākā XXI gadsimtā.

Tāpēc satraukumā par notikumiem Ukrainā nevajag pašiem ļauties kārdinājumam lietas atrisināt ātri un ar dūres palīdzību. Nedz valsts, nedz personīgā līmenī. Mēs nedrīkstam ļauties tikt ievilktiem atpakaļ XX gadsimta domāšanā um rīcībā, kā to šobrīd redzam kaimiņos, kur notiek apzināta ņirgāšanās par demokrātisko, līgumus, tiesības un normas ievērojošo pasauli ar nepārprotamu mērķi sēt vispārēju neuzticību un graut demokrātisko pasauli no iekšpuses. Ņirgāšanās par to pasaules kārtību, kas piedien XXI gadsimtam.

Pilsoniskais gadsimts

Lai gan vēlme likvidēt “XX gadsimta lielākās ģeopolitiskās katastrofas” sekas un atgriezties pie valstu savstarpējo attiecību kārtošanas XX gadsimta 30.un 40.gadu stilā ir nepārprotama, diezin vai ir vērts baidīties no tiešas vēstures atkārtošanās, jo galu galā “divreiz iekāpt vienā upē nav iespējams”. Tas liekas paslīdējis garām tiem, kas vēl garīgi mīt XX gadsimtā.

Jā, ar militāru spēku un nekaunību var daudz panākt, asinis ir atbaidošas visos gadsimtos un sāpes par kritušiem tāpat. Militāra spēka priekšā parasti piekāpjas vājākais. Taču XXI gadsimts vairs nav tikai militāra spēka gadsimts. Tas ir arī pilsoniskais gadsimts.

Pilsonisko sabiedrību, kas apzinās savas vērtības, principus un patiesu “maigo varu” nevar pilnībā sagraut ar militāru spēku un “mērcēšanu atejā”. Turklāt pilsoniskās sabiedrības stiprums atšķirībā no militāras lielvaras milža uz māla kājām slēpjas daudzās mazās un dažādās tērcītēs, kas satek vienā lielā straumē.

Latvijā tam labs piemērs ir Alvja Hermaņa paziņojums par sadarbības atcelšanu ar Krieviju. Tāpat mēs redzam, ka sabiedrības spiediena rezultātā pēkšņi arī “Lattelecom” spējis mainīt savu piedāvājumu. Cerams, ka tuvākajā laikā brīvprātīgi vai apstākļu spiesti arī citi uzņēmumi, kultūras, sabiedriskie un politiskie darbinieki izdarīs savu izvēli starp diviem gadsimtiem.

Zināmā mērā par pilsoniskā gadsimta balstu uzskatāma arī uzņēmējdarbība, it sevišķi lielie starptautiskā līmenī darbojošies uzņēmumi, kas atkarīgi no biržām un naudas tirgiem. Kādā brīdī vienkārši kļūst neizdevīgi veikt uzņēmējdarbību nestabilā, neparedzamā vidē ar neuzticamiem, dūres vicinošiem sadarbības partneriem. Tas nenotiks uzreiz un vienā dienā, taču agri vai vēlu tas notiks.

Ja salīdzinām sakaru un saziņas iespējas, kā arī izglītības un informētības līmeni kaut vai tikai Eiropā XX gadsimta pirmajā pusē un tagad, tad mums, vismaz Latvijā noteikti, nav pamata domāt vai teikt, ka nespējam nekā ietekmēt, nekā nezinam vai negribam zināt par pasaulē un tepat kaimiņos notiekošo. Mēs esam labākā situācijā kā jebkad iepriekš. Tādēļ mums ir pienākums katram izvērtēt, ko es savā lauciņā varu izdarīt tādu, lai paliktu XXI gadsimtā un neatgrieztos laikā, kad tautu un valstu pašnoteikšanās tiesības nebija nekādā vērtē.

Autore ir neatkarīgā žurnāliste