1914.gads – diplomātijas fiasko un tās nepieciešamība

Šogad pasaule atskatās uz Pirmā pasaules kara 100 gadiem, ko tas iemācījis pasaulei

1914.gada 28. jūnijā pa telegrāfa līnijām izplatījās ziņa par Austrijas troņmantnieka vardarbīgo nāvi Sarajevā. Pēc piecām nedēļām sākās Pirmais pasaules karš. Mūsu, vāciešu, kolektīvajā atmiņā to bieži aizēno Otrais pasaules karš un noziegums pret cilvēci. Tomēr daudziem mūsu kaimiņiem, kuru teritorijā norisinājās asiņainas kaujas un ierakumos briesmīgā nāvē mira cilvēki, Pirmais pasaules karš atmiņā ir atstājis neizdzēšamas pēdas – Francijā līdz pat mūsdienām tas tiek dēvēts vienīgi par la Grande Guerre, Lielo karu. Džordžs Kenans to ir atzinis par divdesmitā gadsimta „pirmkatastrofu”.

Šīs piecas nedēļas starp atentātu Austroungārijas impērijas nemierīgajā pierobežas reģionā un kara sākšanos starp Eiropas lielvarām vēsturē ir aprakstītas ļoti daudz. Sakarā ar šīs katastrofas simto gadskārtu ir publicēts bagātīgs klāsts jaunu pētījumu, mēģinot mums izskaidrot neaptveramo. Tie ataino Eiropas galvaspilsētās pieņemto lēmumu vissīkākās detaļas, vieglprātīgās prognozes par ātru, veiksmīgu karagājienu, pārgalvīgus kara mērķus un kļūdaini novērtētu pretinieku un partneru rīcību.

Pirms 100 gadiem sāktā kara un 1914. gada vasarā sabrukušā trauslā Eiropas varas līdzsvara vēsture ir iespaidīgs un vienlaikus nomācošs stāsts par elites, militāristu un arī diplomātijas fiasko.

Tas attiecas ne tikai uz liktenīgajām 1914. gada jūlija dienām. Attiecības starp kontinenta lielvarām un ar tām radniecīgajām valdnieku dinastijām jau sen balstījās uz māla kājām, pirms vēl aizsākās postošā kļūmīgo politisko secinājumu ķēde un tika sākta militārā mobilizācija. Vīnes kongresa domāšanas veids vairs neatbilda XX gadsimta sākuma Eiropai, kurā pastāvēja daudzveidīgas saiknes un bija sākusies tautsaimniecību agrīnā globalizācija. 

Tā laika ārpolitikai nebija ne gribas, ne instrumentu, lai veidotu savstarpēju uzticēšanos un interešu mierīgu saskaņošanu. To raksturoja dziļa savstarpēja neuzticēšanās, tā paļāvās vienīgi uz slepenās diplomātijas līdzekļiem un nekautrējās risināt varas sāncensību uz trešo pušu rēķina. Tā nebija izveidojusi spēcīgas institūcijas strīdu risināšanai sarunu ceļā. Fakts, ka karojošo pušu dokumenti skaidri apliecina – visur dominēja kļūdaina izpratne un politiska tuvredzība, mums, vāciešiem, nedod iemeslu mazināt Vācijas ārpolitikas neveiksmes tajās liktenīgajās nedēļās. Tā vietā, lai panāktu deeskalāciju un veicinātu sapratni, Berlīnē prevalēja vēlme situāciju saasināt. Pirmā Pasaules kara laikā septiņpadsmit miljoni cilvēku visā pasaulē zaudēja dzīvības, neskaitāmi cieta un tika apzīmogoti uz mūžu.

Toreizējo kauju laukos mēs šogad pieminēsim upurus – Elzasā, Flandrijā, pie Marnas un Zommes, pie Ipras un arī austrumos. Tā ir liela laime, ka kopš tiem laikiem kara izcelšanās Eiropas sirdī ir kļuvusi neiedomājama.

Nedrošā līdzsvara vietā, kas pastāvēja starp valstu mainīgajām savienībām un bija raksturīgs mūsu kontinentam pirms simts gadiem, pēc cilvēcisko vērtību sagraušanas Vācijas izraisītajā Otrajā pasaules karā, mēs esam likuši Eiropas tiesību kopienu. Līdz ar Eiropas Savienību mēs esam atraduši ceļu, kā savas interešu atšķirības risināt mierīgā ceļā. Spēka tiesības Eiropā aizstāj tiesību spēks. Kompromisu meklējumi pie kopēja sarunu galda Briselē dažiem šķiet pārāk nogurdinoši, lēni, smagnēji.

Šī piemiņas gada atgādinājums ir, lai mēs vienmēr apzinātos, cik liels civilizācijas sasniegums ir tas, ka mazas un lielas dalībvalstis – kādreizējie ienaidnieki neskaitāmos iepriekšējos karos mūsu saplosītajā kontinentā – šodien mierīgi un civilizēti caurām naktīm cīnās par kopīgiem risinājumiem.

Iepriekšējos gados Eiropas ekonomiskās krīzes laikā vērojamā uzticības samazināšanās Eiropas projektam, it īpaši jaunākās paaudzes vidū, kas lielā daļā Eiropas Savienības ir bez darba un nākotnes perspektīvām, slēpj sevī lielas briesmas. Šādā noskaņojumā ir viegli atkal likt atskanēt nacionālistiskām notīm, kas ievītas ierastajā Eiropas kritikas melodijā. Ņemot vērā pagātni, mūsu nostājai pret to jābūt ļoti stingrai.

Daudzās pasaules daļās trauslā spēka līdzsvara sistēma (“balance of power”) nav pārvarēta līdz pat mūsdienām. 25 gadus pēc Berlīnes mūra un Dzelzs priekškara krišanas vēl ir gana daudz krīžu epicentru. Tuvajos Austrumos un daļā Āfrikas trūkst stabilas reģionālās drošības arhitektūras. Austrumāzijā draud saasināties nacionālistiski noskaņojumi un konkurējošas ambīcijas, radot apdraudējumu mieram un stabilitātei arī tālu aiz reģiona robežām.

Līdz ar 1914. gada karu tika pielikts punkts pirmajai globalizācijai vēl pirms tā aizsākās. Eiropas tautsaimniecības un kultūras bija tik cieši savijušās, ka daudziem laikabiedriem karš šķita neiespējams, iracionāls un pretējs pašu interesēm. Par spīti visam karš tomēr sākās. Šodien mūsu pasaule ir savstarpēji tik cieši saistīta kā vēl nekad. Tas paver daudzas iespējas, tas rada labklājību un jaunas brīvības.

Tomēr mūsu pasaule ir arī ievainojama, pilna nesaskaņu un interešu konfliktu. Ārpolitisks saprāts un diplomātija šajā pasaulē ir svarīgāki nekā jebkad agrāk. Lai saglabātu mieru, ir absolūti nepieciešams ar vēsu prātu paskatīties ne tikai uz savām, bet arī uz kaimiņu un partneru interesēm, atbildīgi rīkoties un skaidri apsvērt sekas. Izvairīties no pārsteidzīgiem lēmumiem un meklēt aizvien jaunas kompromisu iespējas – tie ir divi gudras diplomātijas pamatprincipi.

Kurp tas noved, ja tie tiek ignorēti, pietiekami uzskatāmi demonstrē 1914.gads. Vai jūlija krīzei toreiz neizbēgami vajadzēja novest pie katastrofas? Diezin vai. Tomēr patoss un iedomāta drošsirdība toreiz nozīmēja vairāk nekā drosme nogurdinošā darbā meklēt iespējas interešu saskaņošanai. Vai mūsdienās līdzīgu notikumu atkārtošanās ir izslēgta? Tas ir atkarīgs vienīgi no mums, uz kuriem gulstas atbildība, un no mācības, ko gūstam no vēstures.

Autors ir Vācijas Federatīvās Republikas ārlietu ministrs

* Raksts publicēts laikrakstā Frankfurter Allgemeine Zeitung 25.01.2014.