Vēlreiz par Molotovu un Ribentropu

PSRS un Vācijas ārlietu ministru sarunas vāciešu okupētā Ukrainā 1943.gadā

Ievērojamais angļu kara vēsturnieks Lidels Harts grāmatā „Otrais pasaules karš” raksta par abu sabiedroto valstu (1939. – 1941.) – PSRS un Vācijas – ārlietu ministru satikšanos 1943. gada jūnijā aiz vācu-krievu frontes līnijas vāciešu ieņemtajā Dienvidukrainas pilsētā Kirovogradā (B.H. Liddell Hart. History of the Second World War. London, Sydney, Toronto, Johannesburg, Aukland, 1970, p. 477-489.). Šajā vēstījumā L. Harts paskaidro, kāpēc abi bijušie draudzīgie sabiedrotie, bet 1943. gadā jau niknākie ienaidnieki, piekrituši šīm sarunām.

Raksturojot padomju armiju, viņš norāda, ka 1943. gada vasarā tā vairs nav tā Sarkanā armija, kuru vācieši vairākkārt sakāva 1941. gadā. Tā ir kļuvusi stiprāka, tās skaitliskais pārsvars gan cilvēku skaita ziņā, gan apbruņojuma daudzumā un kvalitātē līdzinās jau vai pat pārspēj hitleriskās Vācijas bruņotos spēkos. Tās rīcībā arvien vairāk nonāk arī ASV un Lielbritānijas sūtītā palīdzība – moderni ieroči, munīcija, transporta līdzekļi, pārtika. Krievu ģenerāļi arī kaujas vadības prasmē un pieredzē ir auguši. Turklāt vācieši ir saņēmuši iznīcinošu triecienu Staļingradā, vācu 6. armija vairs neeksistē.

Tomēr visi šie krievu panākumi un uzvaras ir prasījušas milzīgus dzīvā spēka upurus. L. Harts parāda, ka tieši tādēļ, ka impēriju vadoņi – Staļins un Hitlers – ir kļuvuši par bruņoto spēku virspavēlniekiem, abu šo valstu karaspēka cilvēku zaudējumi ir neatvairāmi un bezgalīgi. Krievu ģenerāļi labprātāk triec savus karavīrus uzbrukumā dažkārt frontāli neieņemamiem vācu nocietinājumiem, vairāk domājot par to, ka tikai netiktu sodīti par kaujas uzdevumu un mērķa nesasniegšanu. Vāciešu ģenerāļi bieži ir spiesti pakļauties tik iemīļotai Hitlera pavēlei – neatkāpies ne soli -, lai pēc tam, steigā atkāpjoties, tiktu satriekti.

L. Harts pavēsta, ka, lai gan padomju izlūkdienesta spiegu tīkls no Šveices pārliecināti ziņo par vācu tanku divīziju sakopojumu uzbrukumam pie Kurskas un ka tam drīz vajadzētu sākties, krievi joprojām baidās no vācu ģenerāļu kaujas vadības spēju pārākuma un abas karojošās puses izvēlas sarunu ceļu.

Tālāk citēju (autora tulkojumā – V.L.) L. Harta stāstījumu: „Ar šo notikumu pamatā esošo nenoteiktību var izskaidrot diplomātijas starpspēli pirms sākas kaujas [Kurskas – V.L.]. Jūnijā Molotovs satikās ar Ribentropu Kirovogradā, kas tolaik bija vāciešu frontes līnijas aizmugurē, lai spriestu par iespēju izbeigt karu. Atbilstoši to vācu virsnieku ziņām, kuri kā tehniskie padomdevēji piedalījās sarunās, Ribentrops kā miera līguma nosacījumu izvirzīja priekšlikumu, ka Krievijas robežai nākotnē vajadzētu iet gar Dņepru, bet Molotovs nepiekrita citam apsvērumam, bet vienīgi tam, ka jāatjauno Krievijas sākotnējā robeža. Diskusiju atlika, jo abu pušu viedokļus nevarēja apvienot un sarunas pārtrauca pēc ziņojuma saņemšanas, ka sarunu noplūdes dēļ par apspriedi uzzinājušas arī Rietumu lielvalstis.”

Lidels Harts (1895. – 1970.) jaunībā bija ieguvis izglītību Kembridžas universitātē. Kā virsnieks, kapteiņa pakāpē viņš bija piedalījies kaujās Francijā Pirmajā pasaules karā un divreiz ievainots. Pēc kara viņš kļuva par starptautiski atzītu vēsturnieku un lielāko Lielbritānijas laikrakstu kara problēmu apskatnieku, kā arī par kara ministra personīgo padomnieku. Par kara darbības dažādiem veidiem viņš ir sarakstījis vairāk nekā 30 grāmatas. L. Harta darbi ir pieskaitīti pie kara vēstures klasiskas. Lielbritānijas karaliene ir piešķīrusi viņam bruņinieka titulu – sers Beisils Henrijs.

Par Molotova-Ribentropa 1943. gada sarunām stāsta arī otrs izcils britu kara vēsturnieks Džons Kīgens. Kīgens ir bibliogrāfiskas vārdnīcas „Kas ir kas Otrajā pasaules karā” autors (Who is Who in World War II. Edited by John Keegan. London, 1995, p. 108, 109.).

Tās šķirklī „Molotov Vjačeslav” mēs varam lasīt: „1943. gada vasarā Molotovs bija iesaistījies slepenās sarunās ar Ribentropu ar starpniekiem. Lai gan viņi nenonāca līdz vienošanās līgumam, ziņas par krievu mēģinājumu noslēgt separātu miera līgumu noplūda līdz Rietumu sabiedrotajiem. Tomēr tās nesarāva viņu attiecības.”

Dž. Kīgens ilgus gadus ir bijis pasaulē pazīstamās Sendherstas militārās akadēmijas mācībspēks, viņa amats – vecākais lektors. Ilgstoši viņš ir bijis arī laikraksta „Daily Telegraph” līdzstrādnieks militāros jautājumos, kā arī Karaliskās Vēsturnieku biedrības un Karaliskās Literātu biedrības loceklis, Britu Impērijas ordeņa kavalieris un, protams, arī daudz grāmatu autors, kuras ir pārtulkotas svešvalodās.

Savās publikācijās es esmu jau Dž. Kīgenu darījis pazīstamu latviešu vēsturniekiem un latviešu lasītājiem. Taču ir ļoti svarīgi vēlreiz uzsvērt, ka viņš, kā autoritatīvs Otrā pasaules kara vēsturnieks, ir atklājis patiesību par latviešu leģionu grāmatā „Waffen-SS. The Asphalt Soldiers” (Keegan, John. Waffen SS. The Asphalt Soldiers. USA, 1970, p. 103, 104, 143.).

„Vissvarīgākais pamatojums baltiešu vēlmei kopā ar vāciešiem karot pret krieviem ir bijusi tā vēsture, kā krievi ir izturējušies pret viņiem (…) Lielākā daļa no Austrumeiropiešu SS bija sabiedrības padibenes, izņemot latviešu un igauņu divīzijas, kas cīnījās, lai aizstāvētu savu tēvzemi (…) Kad krievu otrreizējā okupācija ar draudošām briesmām kļuva nenovēršama, un tā solīja atnest daudz lielāku ļaunumu nekā vācu vienaldzība pret latviešu un igauņu nacionālajiem centieniem, divas latviešu un viena igauņu SS divīzija pieņēma izvēli cīnīties līdz galam.”

XX gadsimta astoņdesmitajos gados, pakāpeniskā padomju impērijas sabrukuma posmā, ar pretstaļiniskām publikācijām Krievijā ātri pazīstams kļuva krievu vēsturnieks Rojs Medvedevs, kurš iepazinās ar rietumvalstu izlūkdienesta atklājumiem par PSRS ārlietu ministra Molotova diplomātisko darbību. 1985. gadā Ņujorkā Medvedevs izdeva grāmatu angļu valodā „Visi Staļina vīri”. Tajā viņš rakstīja, ka „1943. gada vasarā Molotovs nobraucis 300 kilometrus aiz ienaidnieka frontes līnijas, lai piedalītos separāta miera līguma sarunās ar Vācijas valdības vadoņiem.” (Medvedev, Roy. All Stalin’s Men. New York, 1985, p. 92, 93.)

Dažus mēnešus vēlāk pēc sarunām ar Ribentropu Kirovogradā 1943. gada oktobra beigās sākās jaundibinātās savienības trīs ārlietu ministru – Molotova, Halla (ASV) un Īdena (Lielbritānija) konference. Īdens, protams, nebilda ne vārda par britu izlūkdienesta rīcībā nonākušām ziņām par Molotova un Ribentropa tikšanos. Par tām klusēja arī ASV ārlietu ministrs. Rietumniekiem nebija politiski izdevīgi atklāt savām tautām un citām tautām pasaulē krievu nodevīgo rīcību. (Churchill, Winston. Closing the Ring, USA, 1951, p. 287-299.)

Tomēr tā nebija ne pirmā, ne pēdējā reize, kad briti aizsedza ne tikai savu jauno sabiedroto (krievu) rīcību, bet arī viņu noziegumus. Čērčils savos memuāros gan raud par Katiņas un citās nometnēs noslepkavotiem 15 000 poļu virsniekiem, bet nevienā vietā nepiemin, ka viņš Rūzvelta pamudināts, 1943. gada 23. aprīlī atbildēja Staļinam, ka poļu trimdas valdības vadītāja ģenerāļa Sikorska pieprasītā Starptautiskā Sarkanā Krusta izmeklēšana Katiņas slepkavībās lietā nenotiks. „Mēs noteikti esam pret šādu izmeklēšanu.” (Pelcis, Jānis N. Vēsture apsūdz. Universitas, 46/1990, 20.lpp.)

Arī pašlaik Latvijā ir krietns pulks t.s. Eiropas vērtību apjūsmotāji. Viņiem vajadzētu pašiem atvērt acis un paskatīties ne tikai vēstures notikumos vien, bet arī šodienas norisēs, kā ekonomisku vai citu apsvērumu dēļ šīs „vērtības” nemitīgi samīda. Latviešiem vajadzētu radīt pašiem savu vērtību kopu, kas balstās uz mūsu tautas vēsturi, kultūru un dzīves ziņu.

Autors ir rakstnieks un publicists