Laimīgs cilvēks. Policists

Ģenerālis Ints Ķuzis labprātāk joprojām pats izmeklētu krimināllietas un ikdienā pierādītu, ka ir labais policists

Šī ir žurnāla „Ir” pusdienu saruna ar Valsts policijas priekšnieku Intu Ķuzi – par policista darba smeķi un cieto garozu, trauslo sarkano līniju, kurai jāpietuvojas jebkuram labam policistam, bet kuru nedrīkst pārkāpt, par krievu un amerikāņu detektīvseriāliem un to, kāpēc joprojām policiju pamet vairāk darbinieku, nekā valsts spēj sagatavot jaunus.

Par jums saka – «īsts policists». Vai policijas galvenā priekšnieka amats, kurā esat nedaudz ilgāk nekā divus gadus, jums ir nesis gandarījumu?

(Domā.) Labs jautājums.

Jūs esat izgājis cauri visai policijas sistēmai, no pašas apakšas līdz priekšniekam…

Jā, jā, tāpēc domāju, kā lai atbild. Īstenībā, ja godīgi, tad nē. Jo tas gandarījums ir, kad tu strādā par policistu un redzi: ir ļaunais un labais, un tu esi labais. Tu izdari [savu darbu] un redzi, ka kādam paliek vieglāk. Tas varbūt tā policejiski skan… Protams, ir jautājums, kāpēc es kļuvu par policijas priekšnieku. Tāpēc, ka tas bija smags laiks un īstenībā es sev uzdevu jautājumu – ja ne es, kurš tad. Sistēma bija pamesta, varbūt nebija gatava visām tām pārmaiņām, milzīgs skaits cilvēku aizgāja no darba. Daudzi policisti man teica – nāc, mēs paliksim un strādāsim. Neteiksim, ka tā bija uzupurēšanās. Protams, ka es pats gribēju [kļūt par priekšnieku], bet tas noteikti bija solis, kur patriotisms spēlēja lomu.

Jūs labprātāk pats kaut ko izmeklētu?

Protams. Tos es atceros kā savus labākos profesionālos gadus. Visu savu apzinīgo [policista] mūžu esmu bijis kriminālizmeklētājs, un tas ir mans [ampluā]. Tagad jūtu, ka lēnām daudz ko aizmirstu, bet saprotu arī, ka daudz ko zinu un kaut kam tas ir jāatstāj. Tāpēc piestrādāju par pasniedzēju, pasniedzu kriminālprocesu, krimināltiesības. Mēģinu dzīvi piepildīt ar to, kas man svarīgs.

Kas pašlaik ir jūsu ambīcija šajā amatā?

Ambīcija bija jau tajā brīdī, kad kļuvu par valsts policijas priekšnieku, un es to tagad īstenoju. Mans uzdevums ir palīdzēt atrast policijai vietu un lomu sabiedrībā, [nostiprināt] policijas uzticamību. Šoreiz varbūt nevis atklāt kaut kādu noziegumu, bet padarīt policiju pieejamāku. Tā nekad nebūs laba visiem, jo ir represīva iestāde un vienmēr kādam būs slikta. Bet cilvēkiem ir jāzina, ka policija ir tā vieta, kur tu vari smelties padomu un iegūt palīdzību.

Jūs pieminējāt tēlu. Pieļauju, ka caurmēra iedzīvotāja acīs Latvijas policijas tēls pašlaik nav pārlieku spožs.

Tieši tā.

Cik lielā mērā tēls atspoguļo realitāti – policija ir labāka nekā tēls vai varbūt tieši pretēji?

Uz šo jautājumu var skatīties filozofiski un var skatīties praktiski un profesionāli.

Ja skatāmies socioloģiskās aptaujas, mēs esam normālā vietā. Virs 60% aptaujāto saka, ka policijai uzticas, kas nav zems un nav arī pārāk augsts rādītājs. Cilvēkiem jau īsti nav kur griezties, kad viņam ir slikti. Viņš griežas policijā, un ne visos gadījumos policija sagaida ar sliktām lietām, arī palīdz.

Taču cilvēki vienmēr salīdzina. Mūsu iedzīvotāju mājas un kinoteātri ir pārpildīti ar kinematogrāfa darbiem par policiju – CSI un tamlīdzīgi, un tas atstāj savu iespaidu. Daudzi cilvēki, kas dzīvo filmu varoņu dzīvē, saskaroties ar policiju un ieraugot pretī vienkāršu cilvēku, kurš saka, ka nav Dievs un viņa spēkos ir izdarīt tikai konkrētas lietas, [piedzīvo vilšanos].

Visbeidzot ir jautājums, uz ko mēs paši gribam iet. Mēs pētām cietušo personu novērtējumu policijas darbam. Mēs uzsākam ar viņiem dialogu: kas ar viņiem notika, ko viņi gribēja sagaidīt, kad zvanīja policijai, ko viņi sagaidīja un kā tas ietekmēja viņa tālāko dzīvi. Ļoti interesanti. Tur parādās tas, ka ar reaģēšanu mums vairāk vai mazāk viss ir kārtībā. Jautājums, kas notiek pēc tam. Atbrauc reaģēšanas grupa, kaut ko piefiksē, kaut ko aiztur, aizved. Tad sākas jauns cikls, lieta nonāk pie izmeklētāja, kurš tur nav bijis. Mēs saprotam, ka saikne starp reaģēšanu un izmeklēšanu mums nav tā labākā un pie tā jāstrādā.

Jūs pieminējām šovus par policistiem. Pats kādu skatāties?

Kādreiz jā. Lai cik tas būtu dīvaini, man patīk krievu seriāli. Tās filmas ir labas ar ko? Ļoti retos gadījumos uzvar ļaunais. Uzvar labais, un, ja skatāmies filozofiski, tas audzina un dod ticību labajam. Tas parasti koncentrējas uz vienu cilvēku, kādu supermeni, kurš visu izdara un tādā veidā viņš atrisina [problēmu]. Holivudas filmas varbūt ir tādas mums nesaprotamākas.

Kāpēc? Sadzīves dēļ?

Jā, es tā domāju. Vairāk stāsts ir par mentalitāti.

Ģenerālprokurors pirms pāris nedēļām asi kritizēja policijas izmeklētāju sagatavotību, kas pasliktinājusies pēc Policijas akadēmijas likvidēšanas. Viņš teica, ka patlaban par izmeklētāju var kļūt jebkurš, kam ir augstākā izglītība un kas ir izgājis sešu mēnešu kursus, un tā rezultātā darbā policijā tiek pieņemti «gan picu piegādātāji, gan pedikīra speciālisti». Kā tad īsti ir – jums ir daudz picu piegādātāju un pedikīra speciālistu?

Zināma taisnība ir. Viņš jau saka, ka ir seši mēneši, ko es panācu pagājušajā gadā. Iepriekš bija trīs mēneši, tā ka tas jau ir labāk. Bet tas vispār ir sens stāsts. Kādreiz visa izmeklēšana bija policijā jeb milicijā, kur izmeklētāji pildīja arī daļu prokurora funkciju, sagatavoja un uzrādīja apsūdzības. Prokuratūra izmeklēja tikai sevišķi svarīgas lietas. Tad bija reforma, un izmeklētāji, profesionāļi, kas strādāja policijā, aizgāja uz prokuratūru. Policija palika bez izmeklētājiem. Tā sāka mācīt izmeklētājus, būtībā kaut cik tas darbs jau bija izdarīts līdz krīzei, un krīzē notika tas, kas notika. Aizgāja prom vairāk nekā 4000 policistu, tai skaitā tie, kas izmeklē lietas. Izmeklēšana ir tāda lieta, kur nevar atnākt un tūlīt sākt, ir vajadzīga prakse.

Protams, tas iet komplektā ar apmācību. Mums nav vairs specializētas mācību iestādes (Policijas akadēmijas), kas deva otrā līmeņa augstāko izglītību. Pašlaik mēs īrējam šo izglītību un meklējam augstskolas, kuras spējīgas nodrošināt policistiem otrā līmeņa augstāko izglītību. Tomēr visas mācību iestādes, kurās ir juridiskais novirziens, vairāk ir civiltiesiskas.

Mums neviens nesaka – jums nav kadru, tāpēc noziegumus nedarīsim. Noziegumus turpina izdarīt, un mums tie jāizmeklē. Lai nodrošinātu funkciju, mums ir jāņem darbā šie cilvēki.

Par izmeklētājiem pieņemam tikai cilvēkus ar augstāko izglītību. Protams, lielākā daļa nāk ar juridisko izglītību, bet ir arī ar ekonomisko izglītību, gadās arī ar citu. Bet, kā pierāda prakse, tas nav trūkums, jo galvenais jautājums ir, vai darbs ir aicinājums vai arī tikai mēģini atrast darba vietu. Mēs kandidātus testējam, kad viņi to izturējuši, pieņemam policijas koledžā, kur sešu mēnešu laikā mēģinām iemācīt, kas ir policija, kriminālprocesuālais likums, krimināllikums. Tad viņi nonāk kādā izmeklēšanas struktūrā, sāk pie kāda vecāka kolēģa praktizēties, un pats sāk izmeklēt lietas pēc 8-9 mēnešiem. Tas, protams, nav normāli, bet, kā minēju, mums jānodrošina funkcija, nevaram gaidīt.

Kopumā mēs valstī gada laikā varam sagatavot 250 policistu, bet aiziet prom vairāk. Līdz ar to mums paliek robi un ir jāņem klāt.

Kadru mainība joprojām ir augsta?

Nav vairs tik traģiska kā 2009. un 2010. gadā, tomēr joprojām vairāk aiziet nekā atnāk.

Kas ir galvenie iemesli – alga?

Jā. Protams, mums ir pasažieri, kas vienā pieturā iekāpj, pabrauc gabaliņu un nākamajā kāpj ārā. Policijā nevar strādāt no pulksten astoņiem līdz pieciem, aizmirst, kas bijis, un nākamajā dienā nākt ar ko citu. Tas ir process, dzīvesveids. Tāpēc daudzi cilvēki kā pasažieri pabrauc gabaliņu un aiziet prom. Viņos ir ieguldīti līdzekļi, lai sagatavotu, bet viņi uzskata, ka alga par mazu, darbs nav priekš viņiem. Ar ko policisti, sevišķi izmeklētāji, nodarbojas? Viņi nodarbojas ar lietu izmeklēšana, un tā ir laba lieta, lai citi darba devēji smeltos kadrus, jo sevišķi, kas attiecas uz ekonomiskiem noziegumiem, kas ir sarežģītas lietas. Viņi iet uz bankām, bankā skatās – oho, gudrs izmeklētājs, cik tu saņem? Tik un tik. Nāc šurp, es tev divreiz vairāk maksāšu. Protams, viņš aiziet.

Bet es ceru, ka 2016.gadā situācija apmēram būs tāda, kādu mēs to gribam. Līdz tam mums būtu pilnībā jāsaprot, kas mēs esam un cik mēs esam, un kādi mēs esam. Protams, ja mūs atkal kaut kas briesmīgi nesatricinās.

Cik, piemēram, Rīgā kriminālizmeklētājs vidēji saņem?

Tas atkarīgs, cik viņš ilgi strādā. Tāds, kas atnāk un uzsāk strādāt, saņem 400 – 390 latus uz rokas.

Un izmeklētājs ar 10 gadu stāžu?

Tādam nāk klāt pakāpe, kopā kādi 420 lati.

Šausmīgi maz.

Tieši tā.

Nākamā gada budžets sola ko vairāk?

Pamatā tas, ko izcīnījām, ir virsstundas. 2009.gadā mums noņēma virsstundas, tās bija jākompensē ar brīvdienām. Ja strikti ievērotu šos noteikumus, tad kas pa dienu strādātu? Policisti bieži darbu veic naktī, dežūrās.

Otrs ir atvaļinājuma pabalsts. Patiesību sakot, 20% apmērā, bet tik un tā visiem policistiem būs piešķirts finansējums 20% apmērā tā sauktajai trīspadsmitajai algai. Līdz šim mums tāda nebija.

Tad ir algu izlīdzināšanas fonds, gandrīz miljons latu, kas mums ir jāsadala, izlīdzinot algas vienādu funkciju veicējiem. Nedaudz ir palielināta atlīdzība, materiālā stimulēšana.

Cik lielu uzlabojumu izmeklētājam ar 420 latu algu dos tie solīši, ko minējāt?

Kā kuram – cik virsstundas strādās. Domāju, ka vidēji varētu būt līdz 20 latiem.

Kam būtu jāmainās līdz 2016.gadam, ko definējāt kā brīdi, kad visam jābūt kārtībā?

Visi stratēģiskie dokumenti – policijas attīstības koncepcija 2014.-2020.gadam, vienotā atalgojuma sistēma-, paredz pamatprincipu, ka vidējai policista algai jābūt 600 latu.

Policijas izmeklēšanā patlaban ir, piemēram, “Krājbankas” bankrots, „Liepājas metalurga” darījumi. Vai šāda mēroga lietas policijai pašlaik vispār ir pa kaulam?

Pa kaulam ir, tikai ir maz izmeklētāju, kas šādas lietas var izmeklēt, un viņiem ir ļoti liela slodze.

Kāpēc joprojām nav zināmi Rīgas pils ugunsgrēka iemesli?

Tās ir apjomīgas ekspertīzes. Šobrīd ir veiktas astoņas ekspertīzes par dažādiem objektiem, vietām, priekšmetiem. Katrai šai ekspertīzei ir bijis kāds uzdevums un ir sasniegts kāds mērķis. Tās visas ir saistītas ar ugunsgrēka iespējamo iemeslu. Pēdējo ekspertīzi saņēmām no Lietuvas, un tagad pēdējais, kas palicis, ir kompleksā ekspertīze, kas saliek kopā visu šo astoņu ekspertīžu slēdzienus un restaurē notikuma vietu, iespējamos aizdegšanas iemeslus, apstākļus. Domāju, uz gada sākumu mums būs pietiekami skaidra aina, kas tur notika.

Lietuvas ugunsgrēku izmeklēšanas eksperti jau tūlīt, jūnijā, pateica, ka viņi ir noskaidrojuši ugunsgrēka iespējamo perēkli. Ir grūti saprast, kāpēc nepieciešami neskaitāmi mēneši, lai vēl ko jaunu noskaidrotu.

Ir nodarīti milzīgi zaudējumi, paralēli darbojas, ja nemaldos, kādi pieci eksperti, kas nav policijas [aicināti]. Viss būtībā saistīts ar lieliem materiāliem zaudējumiem, un mēs nedrīkstam iet un mētātiem ar iespējamiem iemesliem, jo kāds eksperts var pateikt, ir tā vai šitā. Mums jābūt pilnīgai skaidrībai, jo tam var būt nepatīkamas sekas. Runāt, ka ir ilgs laiks, nav pamata.

Pastāstīšu jums, ko pilsētā runā. Proti, ka izmeklēšanu novilcina apdrošinātāja [„Baltijas Apdrošināšanas nams”] interesēs, lai viņam nebūtu jābankrotē. (Pils kā nekustamais īpašums tajā apdrošināta par vairāk nekā 5 miljoniem latu – red.)

Ar apdrošinātājiem šai lietai nav nekāda sakara, viņi to nevar ietekmēt. Viņi ir viena no pusēm.

Viņi nevar uzspiest uz policistiem?

Nevar.

Tur ir tāds ietekmīgs vīrs Ēriks Teilāns – vai viņš nemēģina kaut ko sarunāt?

To es jums droši varu teikt – viņš nevar to ietekmēt.

Ārpus šīs lietas – vai policija ir ietekmējama? Vai ar to var sarunāt kaut ko pietušēt, noslēpt, mainīt?

(Pauze.) Domāju, kā atbildēt uz šo jautājumu. Līdz krimināllietas ierosināšanai [varbūt var ietekmēt], vēlāk krimināllieta ir policijas un prokuratūras kopdarbs – ir izmeklētājs, viņa tiešais priekšnieks un uzraugošais prokurors. Tad visiem ir jāsanāk kopā un jāvienojas par kaut ko, bet tas ir diezgan nereāli. Protams, var būt, ka kaut ko nevar atrast, un tādā veidā tā lieta tiek [izbeigta] vai ir pierādījumu trūkums. Nevar izmeklētājs aiziet pie prokurora vai tiesneša un teikt – man šķiet, šis ir vainīgs, man ir tāda iekšējā pārliecība. Iekšējā pārliecība var būt tikai tiesnesim. Policistam ir jāpierāda nevis ar domām, bet pierādījumiem.

Kā uztvērāt ziņu, ka tās pašas “Krājbankas” lietas izmeklētājs tika aizturēts par iespējamu kukuļa ņemšanu?

Protams, tas bija riktīgs trieciens. Ne tik traģiski, kā tas bija saistībā ar Jēkabpili, bet es biju pārsteigts.

Vai jūs uzskatāt, ka šādi gadījumi ir absolūts izņēmums?

Viennozīmīgi. Pirmoreiz saskaros, ka tik augsta līmeņa izmeklētājs uz kaut ko tādu [ir spējīgs]. Viņš arī, cik zinu, noziegumu veica ne attiecībā uz krājbankas lietu, bet citu.

Vai varat apgalvot Latvijas iedzīvotājiem, ka vidējais Latvijas policists nav korumpējams?

Esmu absolūti pārliecināts, ka lielākā daļa Latvijas policistu ir morāli gatavi godīgi pildīt un pilda savus pienākumus. Lielākā daļa.

Ar kuru pēdējā laika izmeklēšanu rezultātiem jūs lepojaties – tā, ka nodomājāt, lūk, tur gan policija parādīja augstāko pilotāžu?

Mums varbūt tās lietas ir ar vienu nozīmi, bet sabiedrības acīs svarīgas citas. No pēdējā laika lietām – tās, kas saistītas ar noziegumiem pret mazgadīgajiem, pedofilu lietas. Arī šī [pedofila] aizturēšana novembrī ir ļoti labs darbs – ir neitralizēta persona, kura ilgstoši izmantojusi bērnu bezpalīdzīgo stāvokli un seksuāli tos izmantojusi.

Galvenais ir tas, ka es ikdienā redzu iedzīvotāju vēstules, kuri saka – man bija tāda bēda, es piezvanīju uz policiju, nebiju pārliecināts, ka man kāds palīdzēs, bet es saskāros ar profesionālu darbību. Man, lūk, atgrieza to, izdarīja to un to. Ar to es lepojos. Neatkarīgi no tā, cik mums noņemta nauda, kā mēs esam locīti, mocīti, mēs savas funkcijas esam izpildījuši. Mēs esam tie, kas nečīkstam, neejam uz [piketiem]. Mūsu situācija, teikšu godīgi, nav labāka nekā daudzām citām valsts iestādēm, kas iet un protestē. Mēs zinām, ka mūsu galvenais uzdevums ir nodrošināt sabiedrisko kārtību un apkarot noziedzību. Mēs to darām, jo esam zvērējuši Latvijas valstij godīgi pildīt savus pienākumus. Mēs to darām, neskatoties uz to, ka finansiāli esam cietuši visvairāk. (Policistu atalgojums krīzē samazinājās krasāk nekā citās nozarēs, jo viņiem ne tikai pazemināja algu, bet noņēma piemaksas, kas sastādīja lielu daļu no atalgojuma – red.)

Man stāstīja, ka jūs esat pirmais policijas priekšnieks, kas pats izlasa visas viņam sūtītās sūdzības. Jūs tā tiešām darāt?

Lasu, jā. Tikai es nezinu, vai esmu pirmais.

Par ko cilvēki visbiežāk sūdzas?

Pārsvarā tie strīdi, mantisko vērtību dalīšana starp savstarpēji pazīstamiem cilvēkiem, ģimenes locekļiem, kaimiņiem u.tml. Puse iesniegumu, izlasot vertikāli, ir civiltiesiskās attiecības. Cilvēks ir griezies policijā, un es nevaru viņam uzrakstīt atbildi – ej uz tiesu. Jāmēģina viņam palīdzēt. Tas prasa resursus, bet mēs iesaistāmies un kaut ko mēģinām saprast. Īstenībā cilvēks no policijas gaida brīnumu – ka atlidos, atbrauks policists, visus noliks pie vietas, līdzīgi kā mēs runājām par sižetiem kinematogrāfā. Tā diemžēl nav. Dzīve sastāv no tik daudzām krāsām paletē, ka brīžiem nav saprotams, kur ir tā taisnība.

Cik gara ir jūsu darba diena?

Mēģinu iekļauties 12 stundās. Mēģinu. Pārsvarā no pulksten septiņiem līdz septiņiem.

Intervijā „politika.lv” neilgi pēc apstiprināšanas amatā sacījāt, ka policistiem jādomā policejiski. «Kas policejiski domā, tas arī tiek uz priekšu un aiziet. Policists nedrīkst domāt tā, kā domā visi. Viņam ir jādomā mazliet citādāk.» Ko nozīmē domāt policejiski?

To es noteikti biju domājis attiecībā uz manu izmeklēšanas darbu. Policists nedrīkst domāt tā, kā visi domā, jo tad viņš neko neatrisinās. Viņam jāpaskatās no citas puses. Ir tāda dzīves patiesība, par ko n-tās reizes esmu pārliecinājies. Atkal jāpiemin literatūra – grāmatās un filmās viss ir ļoti sarežģīti, bet dzīvē tas ir vienkāršāk. Cilvēki mēdz skatīties stereotipiski, meklēt sazvērestības teorijas. Ja policists iet līdzi šīm sazvērestības teorijām, viņš parasti nomaldās. Policejiski ir skatīties mazliet savādāk.

Šajā pašā intervijā jūs teicāt, ka par policistu nevar izmācīties – vai nu tas gēns ir, un tad tas jāattīsta, vai nav. Kur jūs dabūjāt savu policista gēnu?

Es nezināju, ka man tas ir. Cik esmu pētījis savu dzimtas koku, man vispār nekur nekas nav saistīts [ar policiju]. Tāpēc svarīgi pamēģināt. Starp citu, kaut kur lasīju, ka sabiedrībā kopumā tikai 15% cilvēku dara darbu, kas ir viņu aicinājums. 75% ir vai nu meklējumos vai viņi domā, ka to ir atraduši. Man šķiet, es esmu tajos 15%.

Laimīgs cilvēks.

Jā, man tā šķiet.

Kas bija tas impulss, kas jums lika iet mācīties par policistu, tajā laikā – milici?

Izstāstīšu, kā bija. Skolā es nekad nebiju baigi labais, kārtīgais. Es biju tāds, par kuriem skolotāja saka – tevi tikai milicija izmācīs. Vidusskolu pabeidzu šaltaj baltaj, uzreiz kara komisariāts, armijā projām. Godīgi sakot, līdz armijai vispār neko nedomāju. Jaunības maksimālisms, jūra līdz ceļiem. Brīžiem liekas – labi, ka tā tas beidzās. Lūk, armijas beigu posmā sāku domāt, ko es darīšu. Apņēmos – kas man pirmais piedāvās darbu, tur iešu.

Ejot armijā, atņem pasi. Atnākot bija jāiet piereģistrēties kara komisariātā, pēc tam – pēc pases uz miliciju. Tagad es to zinu, bet tajā laikā nezināju, ka pasu daļa bija jauno milicijas darbinieku meklēšanas vieta. Lūk, aizeju pēc pases un man saka – tev jāieiet pie milicijas priekšnieka uz pārrunām. Aizeju pie viņa mentenē, viņš paskatās dokumentus, [prasa], varbūt gribi nākt uz miliciju strādāt. Tad es atcerējos, ko esmu sev solījis. Ko varat piedāvāt? Atskurbtuvē strādāt. Kādreiz bija tāda funkcija policijai. Es saku – nē, nē, paldies! (Saviebjas.)

Pēc laika mani atkal izsauca. Māte vēl, šķiet, teica – ko tu atkal esi izdarījis? Neko. Aizgāju, viņi saka – atskurbtuvē nedosim tev darbu, varam piedāvāt dežūrdaļā. Tā kā es pa to nedēļu vai divām neko nebiju atradis, nokļuvu dežūrdaļā. Katrā policijas iecirknī bija izolatori, kuros turēja cietumniekus. Es savu darbu sāku izolatorā pie cietumniekiem, kur es klausījos, ka neviens nav vainīgs.

Kaut kā tas viss iepatikās, sapratu, ka jāiet mācīties. 1983.gadā iestājos milicijas skolā Rīgā, izmācījos par kriminālmeklēšanas inspektoru, būtībā kardināli mainīju savu dzīvi. Lēnām ar katru soli sapratu, ka tas ir tas, ko gribu darīt, ko māku un ka man tas sanāk.

Tā nejauši savu aicinājumu atradāt.

Absolūti. Gēnos nekas nav bijis saistīts. Tieši otrādi – mans tēvs bija represētais, viņš vēl teica – tu, ko iedomājies… (Teatrāli attēlo.)

Sākums bija Tukumā?

Jā. Man visi radinieki joprojām dzīvo Tukumā – mammīte, brālim tur saimniecība. Tukums ir pilsēta, kas man visu iedevusi.

Man šķiet, 1982.gadā sāku strādāt milicijā, 1999.g. pārnācu uz Rīgu no Tukuma policijas priekšnieka amata. Izgāju visam cauri, tāpēc man ir viegli, ka es zinu, no kā sastāv policija. Galvenais jau ir «nezaudēt seju». Kāds tu biji inspektors, tādam tev jāpaliek. Protams, tev ir citi uzdevumi, bet nedrīksti saslimt ar visām tām trakajām slimībām, kas ir zvaigznes utt. Pilnīgi piekrītu – nauda, vara bojā cilvēkus. Paldies Dievam, es tam tieku pāri.

Vara nav jūs sabojājusi?

Nē. Brīžiem domāju, ka mani vairāk vajadzēja sabojāt.

Jautājums ir par ticību – ir jātic cilvēkiem. Policijā ar to ticību ir liela problēma. Viena būtiska lieta ir, ka policists nedrīkst just līdzi nevienam, ir jāpaliek kā no malas [skatoties]. Te ir otra nelaime, no kuras nevar izbēgt, ka tu ar gadiem pret visu kļūsti vienaldzīgs. Bet emocijas ir tās lietas, kas cilvēku virza, uztur. Ir diezgan traki….

Esmu pateicīgs savai ģimenei, kas mani pacieta. Brīžiem pat nezinu, kāpēc. Kriminālpolicijā 50% [ģimeņu] ir šķīrušās, tās ir grūti savienojamas lietas. Tu visu laiku esi priekš citiem, neesi priekš ģimenes. Visu laiku ir pārmetumi par to…. Bet es saku – es taču esmu zvērējis.

Kas jūs ir noturējis policijā, ņemot vērā visu šo?

Ticība, teikšu godīgi.

Ticība kam?

Tam, ko es daru.

Vai jūs vēl ticat labajam?

Jā, viennozīmīgi. Kad mācījos milicijas skolā, mums pasniedzējs bija tāds vecs pulkvedis. Viņš mums izmeklētājiem teica – strādājiet milicijā, kamēr jums iestāties profesionālā degradācija. Tas ir tad, kad katrā cilvēkā redz noziedznieku. Tajā laikā tas likās tā, bet, jo ilgāk tu dzīvo, jo vairāk saproti, ka tā ir tā līnija. Jo lielākas šaubas, jo tu īstenībā esi veselāks. Ir tādi cilvēki, kas visu zina, visu saprot, viņiem viss skaidrs. Jo es ilgāk dzīvoju, jo vairāk mācos, jo es mazāk saprotu un man ir lielākas šaubas.

Ko jūs domājat par augsta ranga policijas darbiniekiem, kas aizgājuši otrā pusē? Piemēram, esmu rakstījusi par tā saukto Lemberga krimināllietu, un tur parādās [bijušais Rīgas kriminālpolicijas šefs] Aivars Valcis, kurš, kā izriet no liecībām, strādāja Lemberga labā.

Tā ir atsevišķa tēma, un jautājums īstenībā ir par to, jo tu esi tuvāk sarkanajai līnijai, jo tu esi labāks policists. Jo tuvāk tu esi tai videi, tu esi labāks darbinieks. Tikai tev ir jāsaprot, kur apstāties, un tas ir ļoti grūti. Tur nav mākslīgu vai virtuāli iezīmētu strīpu, tās tev pašam jāsaprot. Ja pārej pāri, tad ir viss. Bet tev tur jābūt.

Mums ir policisti, kuri nostrādā 20-30 gadus, viņiem ne reizi neviens sods nav bijis, ne sūdzības, tikai pateicības. Tad tu sāc skatīties, ko viņš īsti darījis. Es esmu aizgājis līdz brīdinājumam par neatbilstību amatam.

Jūs?

Protams. Ja tu esi labs darbinieks, tev jābūt uz likuma pārkāpuma robežas. Ja tu tur esi, tu visu [informāciju] iegūsti. Tas ir tas, ko rāda kinematogrāfā. Tu nevari sēdēt kabinetā, šķirstīt lietas. Tev jābūt tajā visā iekšā. Un tad par tevi būs aizdomas, tu būsi dažādu dienestu redzes lokā, bet pašam tas viss jāsaprot.

Noteikti kādā brīdī viņam tiešais priekšnieks nav bijis [blakus]. Šeit ir svarīgs tiešais priekšnieks, tu nevari būt viens, ja tu ej. Kādam, kam uzticies, tu to visu stāsti.

Kas jums ir bijis autoritāte policijā?

Noteikti mans pirmais priekšnieks Tukumā Arnolds Sniparts. Viņš tā žostko ielika mani rāmjos. Tā kā es biju tāds ne sevišķi disciplinēts, mani vajadzēja rāmjos ielikt. Kad sāku strādāt kriminālpolicijā, Aivars Eida bija mans pirmais darba skolotājs, kas man ielika iekšā tieši to analītisko pieeju – meklēt likumsakarības, nevis vienkārši iet kaut kur tumsā galvu lauzt.

Pēc tam šīs personības Aloizs Blonskis, Juris Rekšņa, īstenībā jau daudzi. Tie ir cilvēki, kas ielikuši manī to, kas esmu šodien.

Pats esat kādu labu policistu izaudzinājis, atraisījis viņa policista gēnu?

Domāju, ka jā. Daudzus, kuriem esmu mācījis tieši tās lietas – iepauzēt, apstāties, tad pieņemt lēmumu.

Viņi strādā vēl policijā?

Jā. Diemžēl Tukumā vairs nestrādā. Vispār maz mana gadu gājuma un drusku jaunāki palikuši. Man liekas kādi 3% palikuši, kas strādājuši vēl milicijā.

Vai jums izdienas pensija jau pienākas?

Ir jau. Man praktiski ir pilnīgi viss. Es varu rīt no rīta pacelt cepuri un aiziet. Esmu visu dabūjis – augstāku amatu es vairs nevaru dabūt, augstāku pakāpi es vairs nevaru dabūt, augstāku pensiju vairs nevaru dabūt. Man ir viss, bet ne jau tāpēc es strādāju.

Kur jūs šodien esat licis savus ģenerāļa uzplečus? (Ķuzis uz sarunu ieradies tumšā uzvalkā – red.)

Es domāju, kā es nākšu uz kafejnīcu formā.

Jūs drīkstat uz darbu nākt bez formas?

Godīgi sakot, man tas īstenībā bija baigais izaicinājums. Kad beidzu milicijas skolu, es visu laiku uz darbu gāju privātās drēbēs. Es reāli sāku nēsāt formu 90.gadu beigās. Tagad katru dienu eju formā.

Es tagad bišķi pretrunā ar sevi nonākšu, bet policisti nedrīkst kaunēties no savas formas. Esmu ievērojis – viņi kautrējas par to, ka viņi ir policisti. Īstenībā tas ir komplekss, tas ir slikti.

Mēģinu policijas dienā savākt visus policistus kopā, jo viņi ikdienā ir pa vienam, trūkst kopīgas sajūtas kā iestādei, kā spēkam. Atceros, vienreiz mācībās mums bija amerikāņi, viņi rītu sāka ar to, ka [atkārtoja]: mēs esam labākie, mēs esam gudrākie, ātrākie utt. Mums kā saka? Eh, ko nu tas… Mēs šogad otro gadu esam noīrējuši arēnu „Rīga”, kur aicinām visus policistus ar ģimenēm, lai radītu to kopības sajūtu, celtu pašapziņu. Mans uzdevums ir rūpēties, lai policists justos droši un nekautrētos. Tā ir lirika, bet…

P.S. Saruna notika pirms Zolitūdes traģēdijas.