Kompromisa cena – 54 dzīvības

Kā deputāti mazināja prasības būvniekiem

Pagājušajā nedēļā somu inženieris Tomass Kaljass norādīja, ka Zolitūdes lielveikala jumta iebrukšanu varēja izraisīt tikai īpaši rupjas kļūdas projektēšanā. Savukārt šā gada vasarā, 9.jūlijā, Saeima skatīja grozījumus “Būvniecības likumā”. Grozījumu būtība – mainīt būvinženieru sertifikācijas sistēmu, likvidēt atkārtotās būvspeciālistu pārbaudes, ieviešot tikai vienreizējo, sākotnējo sertifikāciju.

Deputātu debates pirms lēmuma pieņemšanas atklāj, cik viegli ir teorētiski runāt par ātru un vienkāršotu būvniecības procesu, aizmirstot par būtisko – cilvēku drošību, par kuru netika domāts procesa ātruma un vienkāršības vārdā. Piedāvāju ielūkoties dažos fragmentos no debatēm.

Tautai jāzina savi “varoņi”

V.Ķirsis, Reformu partija: “Būvspeciālistu profesionālo kompetenci var novērtēt jebkurš (…)”.

J.Ozoliņš, Reformu partija: “Gan tie, kas vēlas būvēt, gan investori, gan vairākas… faktiski daudzas būvniecības, nevalstiskās organizācijas ir apliecinājušas, ka pašreizējā būvniecības speciālistu sertificēšanas sistēma rada būtiskus papildu šķēršļus uzņēmējdarbībai (…)”.

“…šajā likumprojektā ir iekļauts kompromisa piedāvājums sertifikācijas sistēmai valstī. Ir paredzēts, ka turpmāk sertifikācija tiek noteikta kā vienreizēja aktivitāte… Būvspeciālistiem sertifikātu piešķir bez termiņa ierobežojuma”.

V.Ķirsis, Reformu partija: „Jā, šis bija viens no visvairāk diskutētajiem priekšlikumiem, vēl diskutablāks par šo sabiedriskās apspriešanas jautājumu… Ko es gribu teikt? Viedokļi šeit bija dažādi (…) un šis ir tiešām grūti panākts kompromiss starp visām nozarē iesaistītajām sabiedriskajām organizācijām, kuru kopējais skaits ir virs trīsdesmit. Es tomēr aicinu turēties pie šī kompromisa priekšlikuma un neizjaukt šo kompromisu”.

Diemžēl četrus mēnešus pēc šīm diskusijām Zolitūdes traģēdija cēla gaismā – kompromisa cena bijusi neiedomājami augsta.

Opozīcija brīdināja apdomāties par sekām

I.Zariņš, Saskaņas centrs: “Kolēģi! Šis priekšlikums ir par sertifikāciju, par to, kādā veidā mēs pārliecināmies, ka atbilstošais speciālists, vai tas ir būvinženieris vai arhitekts, kvalificējas un ir tiesīgs piedalīties celtniecības procesā. Un mēs esam izdomājuši ļoti specifisku risinājumu, ka mums tas ir beztermiņa. Nekur Eiropā tāda nav”.

“Mēs esam izdomājuši, ka, ja vienreiz arhitekts ir kļuvis par arhitektu vai par būvinženieri, tad visu mūžu viņš ir kvalificēts (…) Tu kaut vai 20 gadus atpakaļ esi sertificējies – ļoti labi, tu joprojām esi kvalificēts”.

“Un tagad jūs iedomājieties, ka tādam inženierim… šādam būvinženierim vai arhitektam uzticēs, teiksim, celt tirdzniecības centru. Kas tur iznāks? Mēs tādus gadījumus esam redzējuši Krievijā. Kādēļ mēs pēkšņi atkal esam izdomājuši šādu oriģinālu gājienu? Kam tas ir izdevīgi?”

“…Es jums, piemēram, varu minēt, ka tanī pašā Lietuvā tie ir trīs gadi, Igaunijā – trīs gadi, Anglijā tie ir trīs līdz seši gadi, Čehijā tie ir trīs gadi, Francijā – pieci gadi. Es jums tā varu turpināt (…) Mēs nez kāpēc esam izdomājuši, ka mums būs beztermiņa. Es tāpēc aicinu šo priekšlikumu neatbalstīt nekādā ziņā. Pat autovadītāja apliecībā paskatieties! Jums ir jāiet ik pēc laika pārbaudīties, vai jūs varat braukt ar mašīnu vai nevarat. Taču šeit mēs gribam uzticēt šādas nopietnas lietas beztermiņā”.

I.Zariņš, Saskaņas centrs: “Tā ka mans aicinājums ir tomēr ļoti atbildīgi šim jautājumam pieiet, jo (…) Vai jūs tiešām uzskatāt, ka šāds speciālists būs spējīgs radīt drošas ēkas, kurās mums vajadzēs dzīvot vai uzturēties? Nu padomāsim ļoti nopietni par šo jautājumu! Ne velti tas tiek tik nopietni akcentēts pašlaik”.

K.Seržants, Zaļo un zemnieku savienība: “Labdien, cienījamie kolēģi! Gribu uzdot tādu retorisku jautājumu: interesanti, kāpēc gan visās pārējās profesijās, kuras ir daudz mazāk bīstamas cilvēka dzīvībai (piemēram, psihiatrs, zobārsts, okulists), visi šie dažādie speciālisti iziet sertifikāciju katrus piecus gadus? Psihiatrs, es atvainojos, sačakarē galvu tikai vienam savam klientam, bet, ja būvnieks, nesaprotot kaut ko no cementa, ieliek nepareizu cementa marku mūrī, tad tas sagāžoties var ietekmēt nezin cik cilvēku dzīvību”.

„Vienotība” mazinājusi ne tikai prasības, bet arī sodus

Pašreiz Zolitūdes „Maxima” lieta visvairāk pārmetumu izskan par būvprojekta kvalitāti un iespējamām kļūdām tajā. Ja kļūdas tiešām būs projektēšanā, tad atbildība par to ir paredzēta Krimināllikuma 197.pantā un kvalificējas kā nolaidība. Sods par to ir īslaicīga brīvības atņemšana līdz trīs mēnešiem vai piespiedu darbs, vai arī naudas sods.

Savukārt atbildību par būvniecības noteikumu pārkāpšanu paredz Krimināllikuma 239.pants, nosakot, ka ja tas izraisījis smagas sekas, atbildīgās personas soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Tātad vainojamo personu atbildības noteikšanai varēs piemērot Krimināllikuma 239. pantu vai 197.pantu. Un ir pilnīgi iespējams, ka atbildība par 54 cilvēku nāvi vainīgajiem var aprobežoties vien ar trim nebrīvē pavadītiem mēnešiem.

Izmaiņas Krimināllikumā veiktas pēc „Vienotības” sodu mazināšanas reformas, ko iesāka tieslietu ministrs A.Štokenbergs un ko visu šo laiku virzīja Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Likums tika izgrozīts pagājušā gada 13.decembrī. Par grozījumiem un sodu mazināšanu balsoja „Vienotība”, Reformu partija un Nacionālā apvienība, pret bija Saskaņas centrs un Zaļo un zemnieku savienība. Pēc Zolitūdes traģēdijas tā pati „Vienotība” nu steidz labot savas kļūdas, jo saprot, ka trīs mēnešu cietumsods vai piespiedu darbi vainīgajiem par 54 cilvēku nāvi būs nāves spriedums jau pašai „Vienotībai”.

Jau ir nozīmēta Saeimas Juridiskās komisijas sēde, kurā tie paši, kuri pirms gada kvēli iestājās par sodu mazināšanu, nu apmetīs ādu uz otru pusi.

Prioritāte – investori un sponsori vai cilvēks?

Bēdīgi, ka nu jau demisionējusī un brūkošā koalīcija, strādājot premjera Valda Dombrovska un Saeimas spīkeres Solvita Āboltiņas vadībā, piekāpās investoriem, sponsoriem un lieliem, naudīgiem uzņēmumiem, nevis ierindas cilvēkiem, mūsu valsts iedzīvotājiem.

Šī valdošo politika ir novedusi līdz traģēdijai, bet arī pēc tās kompromisu meklētāji un sodu samazinātāji nesteidza atzīt savu vainu un kaut cik saņēmās tikai pēc Valsts prezidenta izteiktajiem skarbajiem vārdiem.

Ir skaidrs – kamēr valdības un valdošās koalīcijas prioritāte nebūs cilvēks, tikmēr mūsu valsts iedzīvotājus apdraudēs atsevišķu varai pietuvināto cilvēku lobiji un vainīgo nesodāmība.

Autors ir 11.Saeimas deputāts, Saskaņas centrs