Vita Matīsa: Blefošanas “māksla” Latvijā ieaudzināta jau no skolas sola

Ieraksts ap 20’ un tālāk – par pārmantojamību un pateicību par padarīto.
V. Matīsa centrē uzmanību uz Operas direktoru nomaiņu. Savukārt es – uz Valsts prezidenta/premjerministra gadījumu: pat šajā, valstij visaugstākajā, līmenī kā pļauka ne tikai V. D. , kurš izpildvaru vadīja ļoti grūtos gados (protams, arī ar kļūdām, tomēr pozitīvā bija nesalīdzināmi vairāk), bet visai valstij (lielumlielajam vairumam cilvēku nenācās viegli sakost zobus un maksāt par viena klana totālo korumpētību un citu, lemjošo, neprofesionālajiem? noziedzīgajiem? lēmumiem, lai izkļūtu no situācijas) : morāla kurluma? neaudzinātības? truluma? rezultātā prezidents neattapa/neuzskatīja par nepieciešamu V. D. publiski pateikt pašu minimālāko – paldies.
Zivs… no galvas.
Ko mums no tā būs mācīties?
Nebūt zivīm.

Bet blefošanas, muhļīšanās, visādu kreiso ceļu meklēšanas kultūra pie mums ir izplatīta. Mēs nevaram cerēt, ka tuvākajā laikā visi, kas kaut ko noziegušies, arī nokļūs aiz restēm – ka krāpnieki tiks sodīti, bet godīgie atalgoti. Tiesu sitēma nestrādā 100% nekur, vienmēr kāds izspruks. Tas nedrīkst kļūt priekšnoteikumu godīgumam. PSRS laikos kolaboranti tika atalgoti, bet disidenti sodīti un tomēr bija daudz disidentu. Cilvēks pat tajos laikos varēja izvēlēties būt disidents vai kolaborants, šodien tas ir vēl vieglāk. Turklāt ir bieži gadījumi, kur redzams, ka atmaksājas būt godīdam. Ir tāds Miķelsons, kurš varēja izvēlēties būt savā valstī, savā dzimtenē godāts cilvēks, bet tagad viņs ir krimināls, zaudējis jebkādu cieņu, noželojama persona. Lembergs un Šlesers, pat ja nekad netiks notiesāti, arī netiek uzskatīti par paraugiem, kurus vajadzētu atdarināt. Es teiktu, vēlme krāpties ir nedaudz pec inerces ir jānāk līderiem, kā V. Matīsas kundze,kas iedvesmo, kas parāda, kada ir patiesā negodīguma cena un rada vīziju par godīgu sabiedrību, ka var būt savādāk un vada cilvēkus uz to un viss var mainīties.

Vitai nāksies vilties – ASV vēl nesen bija skandāls par augsto plauktu augstskolām – ja reālzinātnēs vēl tā, tev ir jāraustās un jāzin lietas, tad sociālajās zinātnēs kopē krustu šķērsu, plaģiātisms zeļ un plaukst.

Tā kā tā nav tikai Latvijas problēma. Ja godīgi, radies iespaids, ka pa spīti nelielai savstarpējai korporēšanai kopumā Latvijas studentu zināšanu līmenis ir labs, tik pietrūkst praktiskāka pielietojuma.