Vai sākas ultimātu laiks?

Runām par termiņuzturēšanās atļaujām pamatā ir vienīgi politiskais populisms gaidāmo vēlēšanu gaidās

Pēdējo nedēļu diskusijas un norises varas gaiteņos rada arvien nepatīkamākas izjūtas un priekšnojautas par to, kādā fāzē ir iegājusi Latvijas politika. Tas, ka valsts budžeta veidošanas un dažādu likumdošanas iniciatīvu jomā vienmēr tiek skartas kādas sabiedrības daļas intereses, ir dabiski. Taču tas, kādā formā tirgošanās par šīm interesēm šogad notiek koalīcijā, ir ne vien nožēlojami, bet tas ir arī bīstams signāls par turpmāko politisko procesu attīstību valstī.

Bez šaubām, es runāju par tādām iniciatīvām kā, piemēram, solītās darbaspēka nodokļu mazināšanas izmaiņas, ostu nodeva, subsidētās elektroenerģijas nodoklis un, jo īpaši, superpolitizētais jautājums par termiņuzturēšanās atļaujām. Ja pirmajos trīs gadījumos vērojama demagoģija un spēle „uz jūtām”, tad pēdējo var raksturot vien ar tik skaļiem vārdiem kā ultimāts, šantāža un sabotāža. Parādības, kurām politikā nebūtu vietas.

Patlaban ļoti daudzām sfērām trūkst finansējuma. Skolotājiem algu pielikums labākajā gadījumā būs simbolisks, medicīnai naudas nav, kā vienmēr. Ceļiem nepieciešamo līdzekļu, lai apturētu to sabrukumu, nav, pensionāri ir neapmierināti. Tā varētu turpināt, taču ne jau šie patiešām vitāli svarīgie jautājumi ir centrālie valdošās koalīcijas diskusijās.

Par centrālo kļuvis termiņuzturēšanās atļauju jautājums – neaizvērsiet šo programmu, nebalsosim par budžetu! Politiķus maz interesē, ka šī tomēr ir viena no nedaudzajām iniciatīvām, kas Latvijai ir piesaistījusi reālu finansējumu, devusi iespēju attīstīties pašvaldībām, ienesusi valsts budžetā ievērojamus līdzekļus, kas mērāmi ar septiņciparu skaitļiem. Tagad budžetā būs vismaz par dažiem desmitiem miljonu mazāk.

Taču ekonomiskās izaugsmes jautājumi ir nolikti malā. Tā vietā mums tiek izvirzīts lozungs „neizpārdosim Latviju”, apelējot pie latviešu sirdsapziņas un patriotisma jūtām. Ja vien šī atklāsme nebūtu dzimusi uz tā fona, ka simtiem tūkstošu hektāru zemes un mežu, pilnīgā klusumā no šo Latvijas patriotu puses pavadīti, nebūtu izpārdota dažādu ES valstu pensiju fondiem un citiem „labajiem investoriem”, neradot ne pievienoto vērtību, ne līdzekļus budžetam… Vien aizvedot platību maksājumus uz savām zemēm, tā samazinot ienākumus gan valstij, gan vietējiem zemniekiem. Toreiz Latvijas zemkopju un pašvaldību palīgā saucienus nedzirdēja politiķi, bet gan „bezpartijiskā” zemkopības ministre Laimdota Straujuma, vēlāk arī panākot atbalstu šī procesa „piebremzēšanai”.

Argumenti pret termiņuzturēšanās atļauju programmu nebalstās ne uz aprēķiniem, ne pašvaldību vai to iedzīvotāju paustu satraukumu. Tāpēc vēl jo vairāk pastiprinās aizdomas, ka visa tā pamatā ir vienīgi politiskais populisms gaidāmo vēlēšanu gaidās. Citādi fakts, ka no valsts puses pilnībā kontrolējamu un jebkurā brīdī ierobežojamu procesu, kurš dod reālu ekonomisku pienesumu valsts attīstībai, ir vēlēšanās nomainīt ar skaidru signālu potenciālajiem investoriem: jūs šeit neesiet gaidīti!

Par šiem jautājumiem vajadzētu diskutēt, meklēt risinājumus, kā novērst trūkumus, kā palielināt ienākumus utt., taču ultimāti – tā ir vissliktākā prakse, ko var ienest mūsu politiskajā kultūrā. Starp citu, neviens no šīs diskusijas iniciatoriem līdz šim brīdim nav painteresējies, ko programma ir devusi, piemēram, Latvijas pilsētām.

Autors ir Latvijas Lielo pilsētu apvienības izpilddirektors