Vai atteiksimies no valdības par labu valdniekam?

Ja īstenotos Eināra Repšes „skrūvīšu pieregulēšanas” taktika, Latvija iegūtu Ministru prezidentu – valdnieku

23.jūlijā kāds ekscentrisks ekspremjers nāca klajā ar kārtējo spilgto, Singapūras apjūsmošanas miljonāru biedrības sanāksmēs izlolotu ideju – „jāpieregulē” Satversme, lai ministriem vairs nebūtu nepieciešama Saeimas uzticība.

Incidentu varētu norakstīt uz ekscentriķa atradumiem mākslīgā intelekta meklējumos vai arī viņa morāliem parādiem pret šauro multimiljonāru klubiņu, par kura publisko seju ekspremjeram lemts būt, ja vien cits politiķis no Saeimas tribīnes nebūtu minējis argumentāciju: „Apmeklējot Latvijas pilsētas un novadus, esmu pārliecinājies, ka iedzīvotājiem ir apnicis tas, ka nepaiet ne pāris mēneši pēc jaunas valdības sastādīšanas, kad jau sākas runas, par iespējamu tās krišanu.”

Patlaban šādam ieskatam nav īsti faktos balstīta pamata – proti, kopš 2009.gada sākuma vairāk nekā četrus gadus Latvijas valdību un valsti esošās konstitucionālās iekārtas ietvaros vada viens un tas pats Ministru prezidents. Neanalizējot nekādus valdību panākumus vai neveiksmes, tomēr jāatzīst, ka pēdējos četrus gadus ir īstenota virkne mazāk zinošo vai mazāk piemēroto ministru nomaiņa. Tā notikusi plūstoši, sākot ar 2010.gadu līdz pat 2013.gadam, kad pēdējais nomainīts izglītības un zinātnes ministrs.

Nav īstenojusies „valdības šūpošana”, kas liktu minēt konstitucionālo iekārtu kā galveno Ministru kabineta sastāva strauju maiņu iemeslu. Politiskā kultūra tajā pašā konstitucionālā ietvarā ir evolucionējusi.

Uzrunā Saeimai izteikti daži ierosinājumi, kā atkal grozīt Satversmi. „Uzskatu, ka ir jāmaina pašreizējā kārtība un kolektīvās bezatbildības vietā jāvirzās uz premjera atbildību par savu komandu. Viens veids, kā varētu panākt efektīvāku un profesionālāku izpildvaru, ir atteikties no principa, ka parlaments apstiprina valdību kā kopumu. Pietiktu ar Ministru prezidenta apstiprināšanu Saeimā. Pēc apstiprināšanas amatā tikai premjers izvēlētos ministrus, ar kuriem strādāt kopā, un viņam nebūtu jālūdz parlamenta atbalsts, lai tos ieceltu amatā.”

Šis prezidenta ierosinājums paredz atteikties no principa, ka Ministru kabineta loceklim darbam valdībā nepieciešama nepārtraukta tautas uzticība. Tautu šajā gadījumā pārstāv tautas tiešās vēlēšanās ievēlēts parlaments.

„Cits ieteikums varētu būt konstruktīvās neuzticības balsojums, kas paredz to, ka parlamenta deputātiem tajā pašā dokumentā, ar kuru ir ierosināta neuzticības izteikšana tā brīža premjeram, ir jānorāda arī jaunā Ministru kabineta vadītāja vārds. Tas nozīmē, ka neuzticības balsojums līdzšinējam Ministru prezidentam ir uzticības balsojums jaunajam.” Šis ierosinājums savukārt paredz, ka iespēju izteikt neuzticību Ministru kabinetam tauta jeb parlaments var izmantot tikai ar jauna Ministru kabineta izveidi.

Nelielā domubiedru lokā esam izvērtējuši aicinājumu atteikties Latvijas Republikas valsts iekārtā no principa, ka darbam valdībā ministram ir nepieciešama tautas uzticība.

Mūsu ieskats ir skaidrs – uzskatām, ka nenovērtējama nacionāla vērtība ir principam, ka visai valdībai, ikvienam valdības loceklim ir ik brīdi nepieciešama tautas jeb Saeimas uzticība.

Pirmkārt, citzemju konstitucionālā tradīcija reti kad ir tieši pārņemama.

Iesākumam jānorāda, ka tas vien, ka valdību vadītāja amats eksistē daudzās valstīs, nemaz nenozīmē, ka šīs dažādās vēsturiskās, sociālās un konstitucionālās ģenēzes ir savstarpēji salīdzināmas, lai brīvi pārņemtu kādus implantus „no Vācijas”, kā min ekspremjers [Repše]. Valdības vadītāja amats pastāv kā konstitucionālās monarhijās, tā arī republikās. Lai arī nereti valdības vadītāja amata nosaukums ir līdzīgs vai atšķirīgs – pirmais ministrs, premjerministrs, ministru prezidents, kanclers, valsts sekretārs -, tomēr izšķirīga šā amata būtībā ir iekārta, tradīcija, režīms, nevis nosaukumu formāla līdzība.

Demokrātiskajos režīmos eksistē virkne valsts iekārtu gradāciju, kuras analīzes ērtības labad iedala prezidentālos, pusprezidentālos un parlamentāros režīmos. Vienlaikus jāuzsver, ka, eksistējot federālām un unitārām valstīm, pusprezidentālo un parlamentāro režīmu atšķirība ir plūstoša un graduāla, atšķirīgi tiesībzinātnieki un pētnieki min atšķirīgas pazīmes. Nereti nerakstītas konstitucionālas tradīcijas aizpilda konstitūcijas materiālā nozīmē nenoregulēto valsts iekārtas laukumu, veidojot konstitūcijas teleoloģiskā un politiskā nozīmē.

Lai skaidrotu konstitucionālās tradīcijas nozīmi, vērts apskatīt dažus piemērus. Teiksim, Vestminsteras parlamentārisma sistēmas raksturo gadsimtiem ilgas konstitucionālās tradīcijas, kā arī teju visas sistēmas ir bikamerālas, proti, parlaments sastāv no vairākām palātām, kur augšpalātai ir vēsturiski izveidojusies, stabilizējoša loma. Proti, piemērs slēpjas apstāklī, ka „teorētiski” valdības vadītāja nosaukšana ir monarha prerogatīva – piemēram, Apvienotā Karaliste, Austrālija, Kanāda, Jaunzēlande, Malaizija u.c. -, kamēr „praktiski” valdības vadītājs ir vēlēšanās „uzvarējušā” politiskā spēka izvirzītais līderis. Virknē Vestminsteras sistēmu vispār nenotiek formāls parlamenta balsojums par valdības vadītāju, ko aizstāj konstitucionālā tradīcija par vairākuma partijas vadītāju kā automātisku valdības vadītāju. Savukārt Apvienotajā Karalistē nav nekāda „pilna termiņa”, ko min Einārs Repše, jo vēlēšanas izsludina pēc politiskas nepieciešamības.

Taču tradicionālistu sistēma ietver izņēmumus, piemēram, Kanāda pēdējos desmit gados ir mainījusi konstitucionālo tradīciju, vairākuma partijai ievēlot jaunu vairākuma partijas līderi, teorētisku „nākamo premjerministru”, faktiskajam premjerministram vairs neesot juridiskam partijas priekšsēdētājam. Toties vēl pirms piecdesmit gadiem Apvienotās Karalistes karalienei bija reāla, nevis formāla iespēja īstenot monarha prerogatīvu izvēlēties savu pirmo ministru – 1963.gada Apvienotās Karalistes valdības vadītāju noteica monarha izvēle. Piemēram, Īrijas valdības vadītāju tās prezidents apstiprina pēc parlamenta apakšpalātas ieteikuma. Itālijas Republikas prezidents ieceļ valdības vadītāju, taču viņam noteiktā laika posmā jāgūst parlamenta uzticība. Grieķijas prezidents teorētiski automātiski ieceļ par valdības vadītāju pēdējo vēlēšanu uzvarētāju, taču praksē šie konstitucionālie principi fiskālās krīzes laikā ir mainījušies.

Jāmin arī, ka konstruktives Misstrauensvotum Vācijas Federatīvās Republikas 1949. gada konstitūcijā, kur tas radies, bija nepieciešams, lai turpinātu strādāt mazākuma valdība, kad faktiski tai nav parlamenta vairākuma jeb tautas uzticības. Praktiski Vācijas Federatīvās Republikas konstruktīvās neuzticības modelis ir saistāms ar federālā prezidenta tiesībām atlaist parlamenta apakšpalātu pēc neuzticības balsojuma neizdošanās. Arī vienīgais praktiskais piemērs 1982.gadā liecina, ka vācieši šo normu tā arī izmantoja tikai konstitūcijas apiešanai.

Šie piemēri norāda, ka ir kontraproduktīvi formāli salīdzināt dažādus parlamentārisma modeļus bez dziļākas kontekstuālas, vēsturiskas un fenomenoloģiskas analīzes.

Otrkārt, mums ir jāapzinās, ka dažādās sabiedrībās pastāv atšķirīga tradīcijas un tieši rakstīto normu proporcija, ir diametrāli dažāda konstitūcijas materiālā nozīmē pozitivētā jeb rakstītā puse.

Ar Satversmes pārrakstīšanu politisko kultūru nemainīt; tad jau pietiktu ar teikumu, ka „politiskie kašķi nav atļauti, bet savtīgi lēmumi – stingri aizliegti.”

Apvienotai Karalistei, kura ir viena no konstitucionālās kārtības citadelēm, nav rakstītas konstitūcijas. Austrālijas rakstītajā konstitūcijā premjerministrs nav pieminēts. Kanādas hibrīdkonstitūcijā, kas ir daļēji rakstīta un daļēji nerakstīta, premjerministra loma nav noregulēta. Visbeidzot vienkāršākais kontrapiemērs ir Vācijas Federatīvās Republikas piemērs: lai gan min Vāciju kā piemēru apstākļiem, kuros federālais kanclers pats izvēlas ministrus bez ikreizēja Bundestāga akcepta, tomēr šim salīdzinājumam ir trīs skaidri pretargumenti. Pirmkārt, šo akceptu faktiski nodrošina vāciešu stiprās demokrātisma tieksmes, kur vienas personas autoritārisma novēršanas iemesli ir vispārzināmi. Otrkārt, Vācija ir kardināli atšķirīga ar to, ka ir federāla valsts, bet federācijas subjektu līmenī konstitucionālā sistēma ir nereti tieši tāda pati kā Latvijas Republikā – ne tikai ministru prezidentam, bet arī ministriem daudzās Vācijas zemēs nepieciešama federālās zemes parlamenta uzticība, vienlaikus atsevišķus ministru prezidentus vispār ievēl slēgtā balsojumā. Treškārt, pret federālajiem ministriem var ierosināt neuzticības balsojumus federālajā parlamentā.

Jāpiebilst, ka Ministru prezidenta pienākums atkāpties no amata jaunievēlētas Saeimas priekšā neizriet no Satversmes, bet ir konstitucionāls jaunievedums, kas sācis savu dzīvi ar 2011.gada 1.janvāri jaunajā Ministru kabineta iekārtas likumā. Tieši iepriekš minētā likuma 19.panta trešās daļas 1.punkts ir norma, kas vērsta pret konstitucionālo stabilitāti. Neesot šai normai, piemēram, Valdis Dombrovskis varētu vadīt vienu un to pašu valdību 10. un 11.Saeimā, mainot tikai ministru sastāvu, neesot atkarīgs no politiski neloģiskas atkāpšanās pēc faktiskas uzvaras un sekojošas Valsts prezidenta trešās nominācijas.

Treškārt, un to mēs vēlētos uzsvērt visvairāk, nenovērtēta, bet būtiska Latvijas Republikas konstitucionāla pamatvērtība ir parlamentārisms.

No šāda skatu punkta Labas pārvaldes darba grupas ieskatā ir jāizveido attieksme pret ideju mainīt valsts konstitucionālo iekārtu. Proporcionalitātes princips, kas raksturo Latvijas Republikas parlamentārismu, ir nostiprināts Satversmes 6.pantā. Šis princips nosaka vienas kameras parlamenta partiju demokrātijas esību Latvijā, kā arī norma nav grozāma citādi kā kvalificētā tautas nobalsošanā. Šie apstākļi nozīmē, ka atšķirībā no federālām valstīm vai jaunām konstitūcijām Latvijas Republikas konstitūcija, kas, citastarp, ir piektā vecākā darbīgā konstitūcija pasaulē, nosaka parlamentārismu un proporcionālo pārstāvniecisko demokrātiju kā vērtību.

Šādā proporcionālā pārstāvnieciskā demokrātijā tiek vērtēts ne tikai vienreiz pausts vairākuma viedoklis, bet arī mazākuma viedoklis valdošā vairākuma iekšienē.

Proporcionālā pārstāvnieciskā demokrātija ļauj pilnīgāk atspoguļot tautā valdošo viedokļu dažādību, šādi tuvinot priekšstāvju izpildvaru kontrolējošo lomu tam uzskatu, priekšstatu, vērtību un vajadzību daudzveidīgajam spektram, kāds eksistē mainīgā un dinamiskā sabiedrībā. Varas nekocentrēšanās šaurās rokās, plurālisms, mazākuma iespēja pārdzīvot vairākumu, mazākuma iespēja ietekmēt lēmumu pieņemšanu, apspriešanās ir būtiskas laikmetīgās demokrātijas vērtības.

Laikmetīgs parlamentārisms Latvijas Republikas kontekstā neparedz varas palielināšanu vienas fiziskas personas rokās kā vērtību, tieši otrādi – mēs vēlamies uzsvērt, ka „stingrās rokas” un vienpersoniskas vadības principi ir ne vien tieši pretrunā ar abstrakto vērtību „parlamentārisms”, bet rada daudzus vienkārši uztveramus kaitējumus – vienas personas varas palielināšana samazina politisko lēmumu caurskatāmību, procesa atklātību un iespējas skaidrot lēmumus sabiedrībai.

Uzskatām – ir būtiski novērtēt, ka parlamentārisma politiskās kultūras, konsensusa politikas priekšrocības ir nesalīdzināmi spēcīgāks intelektuālas, ekonomiskas un sociālas izaugsmes modelis nekā arhaiska izpildvaras pilnvaru „varas vertikāles” būve. Piemēram, Dānijas politikas modelis ir balstīts uz konsensu, bieži Dānijā eksistē mazākuma valdības, taču nav pamata apgalvot, ka dāņu politiskā sistēma cieš no mītiskas nestabilitātes.

Mēs nevēlamies pēc būtības analizēt sekas, kādas var izraisīt nepārdomāta atteikšanās no nepieciešamības dot parlamenta uzticību ministriem, jo šāda ideja savā saknē ir pretrunā lielākai demokrātijai, lielākam parlamentārismam, lielākai tautas varai, lielākai ministru atbildībai, lielākai koleģialitātei un lielākai atklātībai.

Ceturtkārt jāatceras, ka Ministru kabinetā jautājumus izšķir balsojot. Dodot Ministru prezidentam beznosacījumu iespēju mainīt kabineta locekļus, zūd balsošanas jēga un ministri faktiski kļūst par augsta ranga Ministru prezidenta padomniekiem. Ministru kabineta tiesība izdot ārēju normatīvu aktu, kas saistošs jebkurai privātpersonai – Ministru kabineta noteikumus -, izriet no Satversmes jau izslēgtā 81.panta, kā arī apstākļa, ka Ministru kabinets kopumā ik brīdi bauda tautas jeb parlamenta uzticību. Neesot šai uzticībai, nav ne mazākā pamata dot tiesības turpināt izdot Ministru kabineta noteikumus. Līdz ar to susbsidiārā likumdevēja vara, kas patlaban esošajā Latvijas Republikas parlamentārisma modelī piemīt valdībai, zudīs.

Faktiski, ja īstenosim Eināra Repšes „skrūvīšu pieregulēšanas” taktiku, tad Ministru prezidentu kā valdības vadītāju, kurš vada ar morālu spēku kā pirmais ministrs, kā primus inter pares – pirmais starp līdzīgiem, mēs iegūsim Ministru prezidentu – valdnieku.

Esam pārliecināti, ka argumenti pierāda – šīs nav evolucionāras, kosmētiskas izmaiņas, bet kardināla atteikšanās no plurālā, parlamentārā republikānisma, atteikšanās no koleģialitātes, no vēlētāju viedokļa reprezentācijas, viedokļu daudzveidības un atteikšanās no plašas sabiedrības iesaistes lēmumu pieņemšanā. Vienpersoniskums valdīšanā ir tiešs avots aizkulišu intrigām, kuluāru spēlēm, oligarhu varai un citām parādībām, ko vēlējāmies izskaust.

Latvijai valdnieks nav vajadzīgs!

Nobeigumā jānorāda arī sausi pragmatiski apsvērumi. Ja iztēlojamies hipotētisku situāciju, ka mūsu valstī eksistētu kāda spēcīga nelojāla partija, kuru dāsni finansē kāda kaimiņvalsts, lai Latvijas Republiku padarītu par savu satelītu, tad, pat gūstot lielu balsu skaitu parlamentā, šīs partijas pārstāvjiem ir mazas cerības gūt Saeimas uzticību. Atsakoties no principa – tautas uzticība ikvienam ministram, „neitrālajam”, uzticību guvušajam Ministru prezidentam ir lieliska iespēja vienā naktī pamainīt sevi balstošo parlamenta vairākumu un iekļaut savā valdībā nelojālās partijas pārstāvjus. Iekļaut „profesionāļus”, kas rūpētos par sociālo nodrošināšanu, satiksmi, vides aizsardzību, iekšlietām un citām nekaitīgām lietām. Nelojālajai partijai tā būtu teju vienīgā iespēja. Mums to vajag?

Mūsu kopīgs pienākums ir aizstāvēt valsts iekārtu pret konjunktūrā balstītiem autoritārisma tīkojumiem. Eināra Repšes un viņa multimiljonāru biedrības ierosinātie konstitucionālās iekārtas apvērsumi Latvijas Republikas pamatlikumā noraidāmi kā neatbilstoši Satversmes parlamentāras iekārtas principiem, kā arī demokrātiskas, atklātas un caurskatāmas politikas vērtībām.

Autors ir „Vienotības” Labas pārvaldes grupas vadītājs, politologs