Kultūras ministrei iesaka “legalizēt” ilgstošus ārštata padomniekus

Kultūras ministrija citu vidū izceļas ar savu “unikalitāti” – tā teju vienīgā izmanto likuma doto iespēju algot ārštata padomniekus

Ministriem būtu jālegalizē ilgstošie ārštata padomnieki, kuri saņem atalgojumu, viņus iekļaujot ministrijas štatu sarakstā – neviens ministrs nav pārcilvēks un visu nevar zināt. Tā par Kultūras ministrijas ilgstošo praksi teju vienīgajai no ministrijām algot ārštata padomniekus, saka politoloģe Iveta Kažoka.

Patlaban no Latvijas valdības 30 ārštata padomniekiem tikai četri saņem atlīdzību – trīs no tiem ir kultūras ministres padomnieki, viens – aizsardzības ministram. Turklāt Kultūras ministrijā atalgoti ārštata padomnieki jau ir vismaz pēdējo trīs ministru darbības laikā.

Likums ir gana elastīgs – tas pieļauj iespēju ārštata padomniekus gan algot, gan ne. Politikas eksperti norāda, ka krīzes laikā valdība noteica „labo toni” nemaksāt atalgojumu šādiem padomniekiem. Būt par padomnieku valdības vadītājam vai ministram „ir liels pagodinājums un atbildība, atalgojums ir sekundārs kritērijs”, Ir.lv teic Eva Upīte, Valsts kancelejas (VK) direktora vietniece valsts pārvaldes un cilvēkresursu attīstības jautājumos.

Kultūras ministrija

Pašreizējās kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes (Nacionālā apvienība) ārštata padomnieki ir operas solists Nauris Puntulis, bijusī laikraksta „Dienas Bizness” galvenā redaktore Līga Dzirnekle un bijušais Rīgas galvenā arhitekta biroja vadītājs Jānis Dripe. Viņi visi saņem atlīdzību.

Tā pērn, pēc Valsts ieņēmumu dienestam (VID) iesniegtās informācijas amatpersonu deklarācijās, Puntulis, kurš KM padomus sniedz kopš 2012. gada jūnija, saņēmis 6697,62 latus. Savukārt Dzirnekle saņēmusi 970 latus un tas ir tikai par 2012. gada decembri, kad viņa sākusi sniegt padomus. Dripe ministrijā strādā kopš 2011. gada un par 2012. gadu atalgojumā saņēmis 11 640 latus.

Pēc šiem datiem var aprēķināt, ka KM ārštata padomnieka mēneša atalgojums 2012.gadā ir bijis ap 970 latu pirms nodokļu nomaksas.

Atalgoti ārštata padomnieki ir pēdējo kultūras ministru prakse. Arī iepriekšējie divi kultūras ministri – Ints Dālderis (Vienotība), kurš ministriju vadīja no 2009.gada marta līdz 2010.gada novembrim, un Sarmīte Ēlerte (Vienotība, 2010.g. novembris – 2011.g. oktobris) ir izmantojuši šādu ārštata padomnieku pakalpojumus. Turklāt Ēlerte pati bijusi pašreizējās kultūras ministres Jaunzemes-Grendes ārštata padomniece.

“Ilglaicīgākais” ārštata padomnieks ministrijā ir Dripe – viņš padomus devis arī Ēlertei. Savukārt klarnetists Egils Šēfers bijis ārštata padomnieks gan ministram Dālderim, gan Ēlertei.

Gan Dālderim, gan Ēlertei ministru amatā kopumā katram bijuši četri atalgoti ārštata padomnieki, informē KM sabiedrisko attiecību speciāliste Iveta Bērziņa-Bebriša.

Vaicāta, par kādiem pakalpojumiem ministrija maksā pašreizējiem ārštata padomniekiem, Jaunzeme-Grende ar preses sekretāres starpniecību norāda, ka ārštata padomnieki tiek izvēlēti atbilstoši ministrijas prioritātēm. Kultūras ministrijas prioritāšu vidū šogad ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas pabeigšana un Dziesmu un deju svētku norise. Tāpēc Dzirnekle ir ministres ārštata padomniece Dziesmu un deju svētku jautājumos un Jānis Dripe ir ministres ārštata padomnieks arhitektūras un radošo industriju jautājumos. 

Savukārt Nauris Puntulis, kurš 2011.gadā no Nacionālās apvienības saraksta neveiksmīgi startēja Saeimas vēlēšanās, kā padomnieks orientējas kultūras namu, mūzikas skolu un integrācijas jautājumos. „Ārštata padomnieki tiek izvēlēti jomās, kurās nepieciešams stiprināt ministrijas kapacitāti un esošais ministrijas personāls, štats to nevar nodrošināt,” norāda kultūras ministre.

Jānis Dripe Ir.lv stāsta, ka viņam nav normēts darba laiks. Viņš turpina Ēlertes vadības laikā sāktos darbus, piemēram, topošās Nacionālās bibliotēkas projekta uzraudzību un citus darbus. Dripes līgums ir noslēgts uz ministres pilnvaru laiku, bet, ja ministri neapmierina viņa darbs, līgumu var uzteikt.

Aizsardzības ministrija

Ceturtais algotais ārštata padomnieks Valda Dombrovska (Vienotība) vadītās valdības ministriem ir šogad par tādu kļuvušais bijušais Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītājs Jānis Kažociņš. Viņš padomus sniedz aizsardzības ministram Artim Pabrikam (Vienotība). Kažociņš šogad maijā beidza darbu SAB.

Viņš ir ārštata darbinieks, „jo ministra birojā nav brīvu štata vietu”, norāda ministra padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Inga Saleniece. Viņa uzsver, ka ārštata darbinieku var pieņemt darbā, ja iestādei ir nepieciešamas specifiskas zināšanas, kā tas ir šajā gadījumā. Saleniece skaidro, ka Aizsardzības ministrija no Satiksmes ministrijas ir pārņēmusi funkciju – rūpes par kiberdrošību, tāpēc Kažociņš pieņemts par ārštata padomnieku.

Bijušais SAB šefs kā aizsardzības ministra ārštata padomnieks saņem atlīdzību – 700 latu mēnesī pirms nodokļu nomaksas, vēsta LETA.

Likums atļauj gan maksāt, gan nemaksāt

Galvenā atšķirība starp štata un ārštata darbinieka pienākumiem ir „darba pienākumu izpildes formā”, stāsta Valsts kancelejas pārstāve Upīte. Ārštata darbinieks savus pienākumus, kas galvenokārt ir konsultatīvi, veic papildus pamatdarbam un darba laiks nav noteikts vai ir ierobežots. Upīte uzsver, ka padomniekam ir jābūt profesionālim un nozares ekspertam.

Lielākoties par savu pienākumu veikšanu ārštata padomnieki nesaņem atalgojumu. „Ārštata padomnieki var saņemt samaksu par konkrētiem projektiem u.c., bet ne kā pastāvīgu, atrunātu atalgojumu,” uzsver Upīte.

Ārštata padomnieku darbību regulē Ministru kabineta noteikumi Nr.495, kuru 7.pantā teikts: „Ārštata konsultatīvais darbinieks nesaņem darba samaksu.” Bet nākamajā – 8.pantā – rakstīts: „Ministru kabineta loceklim ir tiesības slēgt ar ārštata konsultatīvo darbinieku uzņēmuma līgumu par noteikta uzdevuma izpildi. Ministru kabineta loceklis izvērtē minētā līguma slēgšanas pieļaujamību saskaņā ar likumu “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”.”

Slēdzot uzņēmuma līgumu, šāds padomnieks nesaņem sociālās garantijas un ikgadējo atvaļinājumu vai slimības pabalstu, Ir.lv skaidro Finanšu ministrijas komunikācijas nodaļas vadītājs Aleksis Jarockis. Upīte norāda, ka samaksa par ārštata padomnieka darbu atsevišķos gadījumos varētu būt izņēmums. Katra ministrija ar ārštata padomniekiem darba attiecības nosaka individuāli, vienota līguma nav.

Ilglaicīgie ārštata padomnieki „jālegalizē”

Latvijas Universitātes politikas zinātnes nodaļas docente Iveta Reinholde Ir.lv atgādina, ka Latvijas ierēdniecībā ir ieviesta vienota atalgojumu sistēma, lai nebūtu tā, ka cilvēki, kas dara līdzīgu darbu, saņem ļoti atšķirīgu atalgojumu. Viņa pieņem, ka valdība krīzes laikā par „labo toni” ir noteikusi, ka ministra ārštata padomniekam nemaksā, jo “vēlētājiem tas tomēr labāk iet pie sirds”. Turklāt tas, vai ārštata padomniekiem maksā, esot atkarīgs no ministrijas budžeta iespējām.

„Ja tas cilvēks ir eksperts savā jomā, kāpēc viņam strādāt par baltu velti?” vaicā Reinholde, tāpat kā politoloģe Iveta Kažoka. Nodokļu maksātājiem būtu jāsatraucas tad, ja, līdz ar ekonomisko izaugsmi, „ārštata padomnieku armija dramatiski palielinātos un visiem dotu algu”, saka Reinholde.

Kažoka teic, ka vajadzība pēc ārštata padomnieka varētu būt tad, ja darbs neprasa pārlieku iedziļināšanos un cilvēks ir gatavs strādāt bez maksas, vai arī, kad jāveic tūlītēja aktivitāte, kas nav ilgāka par pāris mēnešiem. Tad tiešām nav nepieciešamības ministrijā veidot atsevišķu štata vietu. „Bet ārpus šiem apsvērumiem ārštata padomnieka amata izveidošana, ja tas ir atalgots, nav īsti pareizi,” uzskata Kažoka.

Gadījumu ar padomnieku Jāni Dripi, kurš darbojies divu ministru vadībā, Kažoka vērtē kā objektīvu nepieciešamību – Dripem nav nekāda pamata būt ārštatā. „Ja jau viena un tā pati funkcija pie vairākiem ministriem tiek nepārtraukti pildīta, tad ir jābūt štata padomniekam,” uzskata Kažoka. Šādā gadījumā viņa statuss būtu „jālegalizē”.

Ministrs nav „pārcilvēks”, saka politoloģe un norāda – „kvalitatīvi padomi ministram nav lieta, uz kuru vajadzētu Latvijā taupīt”. Nekompetenti lēmumi valstij var izmaksāt dārgāk.

Prakse ministrijās atšķiras

No 13 ministrijām tikai trijās to vadītājiem nav ārštata padomnieku: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, Ekonomikas ministrijā un Labklājības ministrijā. Pārējās 10 ministrijās ārštata padomnieku skaits svārstās no viena līdz pieciem. Kopā ministrijās padomus sniedz 22 ārštata padomnieki, vēl astoņi ir Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim.

Izglītības un zinātnes ministrs Vjačeslavs Dombrovskis (RP) ir sava veida rekordists – viņam ir pieci oficiāli ārštata padomnieki. Ministrs norāda, ka ministrija ir atbildīga par „piecu virzienu politikas veidošanu un īstenošanu – izglītības, zinātnes, sporta, jaunatnes un valsts valodas jomā”. Būtu grūti atrast vienu speciālistu, kurš varētu konsultēt visos piecos virzienos.

Pēc neilga šaubu perioda kā piektais ārštata padomnieks Dombrovskim ir pievienojies iepriekšējais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis – viņš ir ministra ārštata padomnieks izglītības reformu jautājumos. Jau ziņots, ka Roberts Ķīlis atkāpās no amata veselības stāvokļa dēļ.

„Izvēlētie ārštata padomnieki ir konkrētās jomas profesionāļi un entuziasti, ” Ir.lv uzsver ministrs Dombrovskis. Viņi visi strādā bez atalgojuma un paralēli turpina pildīt savus ikdienas darba pienākumus.

Savdabīgu padomdevēju formu ieviesis ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts. Ministram ir ārštata padomnieki, bet viņi ir neformāli un kopā sanāk reizi nedēļā, informē ministra preses sekretāre Daiga Grūbe. Neformālo ārštata padomnieku grupu veido deviņi cilvēki no dažādām nozarēm. Pavļuts par labāko praksi uzskata to, ka dažādu nozaru speciālisti sanāk kopā un veidojas diskusija.

Pavļuta neformālo ārštata padomnieku grupā ir Latvijas tirdzniecības un rūpnīcas kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš, „DNB” bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš, Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmēju asociācijas valdes priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš, „Prudentia” padomes loceklis Ģirts Rungainis, a/s „UPB holdings” valdes priekšsēdētājs Uldis Pīlēns, a/s „Latvijas finieris” padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis, Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētājs Vitālijs Skrīvelis, „Nordea” bankas vecākais ekonomists Andris Strazds un SIA „Fidea” prokūrists Gundars Kuļikovskis.

Savukārt labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība) teic: „Man nav ārštata padomnieku. Man ir ļoti profesionāls birojs.” Viņa skaidro, ka mēdz saņemt padomus no jomas profesionāļiem ārpus biroja. Tomēr noteikti esot situācijas, kad ministriem esot nepieciešami ārštata padomnieki.

Arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Edmundam Sprūdžam (RP) nav ārštata padomnieku. Ministra preses sekretāre Maija Pētermane teic, ka „ārštata padomnieki ministram ir Latvijas pašvaldību vadītāji – vairāk par 100 neformāliem ārštata padomniekiem”. Tas esot vairāk nekā jebkuram citam ministram. Tāpat ministrs mēdzot arī konsultēties ar konkrētās nozares pārstāvjiem un ekspertiem.