Latgaliešu Vītolu ģimene dzīvo dažādās Latvijas vietās, taču lielajos Dziesmusvētkos viņi visi satiekas Rīgā
Izbraucam 3.jūlijā. Nu jau sākam pakot somas. Jāpārbauda piepūšamie matrači, ir bijis gadījums, kad no rīta pamosties sporta zālē uz grīdas. Vēl jādabū mājas sargs, kas mūsu kustonīšus pabaros, – Balvu novada Tilžas ciema iedzīvotāja Linda Vītola visus pirms Dziesmusvētkiem darāmos darbus lietišķi saskaita kā uz pirkstiem. Kustonīši – tie gan ir tikai kaķene Tīna un melnais runcis Ūšuks, bet siltumnīcas būdiņā lekni briestošajiem tomātiem un dārza puķēm gan aprūpētājs būs vajadzīgs. Bet tilženieši Vītoli pie tā jau ir pieraduši. Reizi piecos gados kādā skaistā jūlija nedēļā viņi sapako somas un – aiziet uz galvaspilsētu!
Šogad tētim un mammai, Balvu kultūras nama jauktā kora Mirklis dziedātājiem piebiedrojusies jaunākā meita Lāsma, kura tikko pabeidza pamatskolu. Vecākā, Laine, studē Rīgā un dzied Rīgas Āgenskalna ģimnāzijas korī Mūžīgais strauts, bet Lindas mamma Irēna Čaunāne Dziesmusvētku koncertos piedalīsies pat kā divu kolektīvu dalībniece – Rēzeknes senioru korī Septiņkalne un Rēzeknes kultūras nama folk-loras ansamblī Rūta. Mūzika, dziedāšana šai dzimtai ir dzīves pamats, neatņemama sastāvdaļa, bez kuras ikdiena būtu daudz, daudz nabagāka.
Vecvecmāmiņas tautasdziesmas
No melnbaltas fotogrāfijas domīgi lūkojas sieva, latgaliski vienkārši zem zoda sasietā lakatā. Tā ir Lindas vecvecmāmiņa Agate Čaunāne, kuras dziedātās tautasdziesmas Rēzeknes apriņķa Viļānu pagasta Kūkoju sādžā savulaik pierakstījis komponists Alfrēds Kalniņš. Mazmazmeita to uzzinājusi tikai nejauši, kad pati 19 gadu vecumā atnākusi uz Tilžu un nodibinājusi folkloras ansambli. «Tas man bija liels atklājums. Neviens man nebija stāstījis, bet laikam arī to neuztvēra kā kaut ko sevišķu,» stāsta Linda Vītola. Viņas dzīvesbiedram Modrim saknes ir no Rīgas puses, jo cara laikā pārnovadniekiem Latgalē zemes iepirkt bijis vieglāk nekā katoļticīgajiem vietējiem. Tēva vecāki iepirkuši zemi Rugāju pagastā, savukārt mamma ir no Bērzpils, slavenās Beņislavas, kur jau 19.gs. beigās izveidojies pirmais koris Latgalē. Uz pirmajiem dziedāšanas svētkiem 1873.gadā gan tas nedrīkstēja doties, jo Latgale, Vitebskas guberņas sastāvā būdama, dziesmu svētku tradīcijai drīkstēja pievienoties tikai no 1917.gada, kad Latgale apvienojās ar pārējiem latviešiem. Arī tā ir skarba realitāte, ko daudzi nezina vai varbūt ignorē. Tilžas koris esot bijis viens no pašiem pirmajiem Latgalē. Savukārt Modra tēvs Beņislavas kora sastāvā piedalījies 1940.gada liktenīgajos Latgales dziesmu svētkos Daugavpilī.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.