FOTO: Braukt un baudīt, nevis griezt un laupīt

Pirmdien atklāts jaunais Dziesmu un deju svētku tamborētais tramvajs; rokdarbnieces aicina saudzēt sēdekļu rotas

„Ne visi dejo, ne visi dzied, bet ļoti daudzi grib piedalīties Dziesmu un deju svētku tapšanā. Šodien mēs to esam izdarījuši,” ar tādiem vārdiem pirmo izbraucienu ar tamborēto sēdvietu tramvaju atklāja projekta vadītāja, biedrības „Latvijas Pilsoniskas sabiedrības atbalsta centrs” biedre Asnate Avotniece.

Līdz 10.jūlijam šāds dzīvespriecīgās krāsās un ornamentos rotāts tramvajs kursēs 6. un 11. tramvaja maršrutā no centra uz Juglu un Mežaparku. Ienākot tramvajā, cilvēki pirmdien nebeidza sajūsmināties par skaistumu un savdabīgo auru, kas pārņem, ieraugot uz sēdekļu muguriņām piestiprinātos rokdarbnieču tamborējumus.

Triju nedēļu laikā 90 muguriņas

„Ideja tapa, nejauši ieskatoties kādā dizaina mājas lapā, kur somu māksliniece Virpi Vesanena bija publicējusi savu projektu Helsinkos. Viņa aptamborēja autobusu krēslus,” par idejas atceras projekta vadītāja Asnate Avotniece. „Ideja tā iepatikās, ka sākām domāt, pirmkārt, kur dabūt finansējumu materiāliem, māksliniekiem un tehniskām lietām, otrkārt, kādam pasākumam to varētu piesaistīt. Maijā iesniedzām projektu Rīgas domes Labklājības departamentā. Diemžēl laika periods projekta apstiprināšanai bija ilgs, taču, neskatoties uz to, nepilnu trīs nedēļu laikā tapa aptuveni 90 ādiņas jeb muguriņas šiem krēsliem, un rezultāts izskatās ļoti skaisti.”

Avotniece uzskata, ka materiāla ziņā darbi izturēs, drīzāk jāraizējas par cilvēku ļaunprātību: „Vienīgais, ko tamborējumi varētu neizturēt, ir ļaunprātības – šķēres, plēšanas, griešanas. Iesaku cilvēkiem braukt un baudīt, nevis griezt un laupīt. Katru vakaru apkoposim informāciju. Ja kaut kas nelāgs notiks ar darbiņiem, tad iespēju robežās tos nomainīsim. Bet ceru, ka līdz 10. jūlijam visi krēsli būs joprojām apģērbti. Šobrīd mums ir pāri 90 darbiņiem, kas nozīmē, ka ir arī rezerve. Ja nekas ļauns nenotiks ar šiem pirmajiem, tad pa nedēļu nomainīsim, lai visi ir izbraukuši.”

Kopā ar tekstilnieci Māru Avotnieci viņa izdomāja četras tēmas, kas raksturotu Latviju: latvju raksti, novadu dziesmas, latviskās vērtības (zeme, uguns, ūdens, gaiss, mīlestība) un ziedu pļavas. Pēc to prezentēšanas rokdarbniecēm katra varēja pieteikties konkrētai tēmai un brīvi attīstīt to pēc saviem ieskatiem. Katrai tamborētājai bija iedots kokvilnas materiāls, ar kuru strādāt. Īsi pēc Jāņiem mākslinieces nāca atrādīt darbus, bet pēdējā darināšana un visa salikšana, kā atzina projekta vadītāja, notika tikai pagājušajā naktī.

Tamborēja vairāk nekā 40 dāmas

„Aptuveni puse no tamborētājām bija Rīgas domes Labklājības departamenta dienas centra klientes. Dāmas dažādos vecumos, vecākai ir 91 gads. Sapratām, ka šeit varam dabūt aptuveni pusi no nepieciešamā apjoma, un tad izsludinājām publiskāku iespēju pieteikties jebkurai Rīgas rokdarbniecei, kas vēlas iesaistīties šajā īsajā laika periodā,” stāsta Avotniece.

Kā viena no tām, kas pieteicās pēc paziņojuma presē, ir Urzule Skrastiņa. Viņa par akciju uzzināja pēdējā dienā, taču vēlme pielikt savu roku tamborēšanā bija pietiekami liela. „Tā nu nācās vienas nakts laikā izveidot tamborējumu par mīlestību,” viņa smaida. Kā pati atzina – „tamborēju, lai rastu mieru”. Mīlestību viņa attēloja ar baltu, sarkanu un rozā krāsu, malās veidojot strīpainu rakstu, savukārt vidū šo pašu krāsu sirsniņas izveidotas dažādos lielumos.

Skrastiņu braucienā pavada divi dēli. Vecākais dēls Emīls ir priecīgs par mammas veikumu un atzīmē, ka „cilvēki brauciena laikā jutīsies pacilāti, jo ir patīkami, ka ir iespējams svētkiem pievērst arī tādu uzmanību”. Arī Skrastiņa saka, ka akcija ir jauka: „Prieks, ka arī transportā ir iespējams priecāties par svētkiem. Iepriekš piedalījos tamborēšanas sacensībās Rīgas svētku laikā kaut kad sen. Tā ka tamborēšana man nav sveša.”

Vecākai tamborētājai – 91 gads

Vecākās tamborētājas, kas piedalījās darbos, ir 91 gadus vecā Elza Rozīte un 86 gadus vecā Laura Liepiņa. Abas ir no Vecmīlgrāvja Sociālā centra. Meklējot vecākās tamborētājas, nemaz nevar pateikt, ka abas jau sen pārsniegušas 80 gadu vecumu. „Cilvēkam vajag darboties! Jo tikai tā mēs nenovecojam. Esam veselas un ik dienu kaut ko darām. Tāpēc arī pieteicos tamborēt,” stāsta Liepiņa.

Rozīte piebilst, ka abas nodarbojas ar sportu, trīs reizes nedēļā nūjojot gar jūrmalu Vecmīlgrāvī vai aizbraucot uz Mangaļsalas pludmali. „Savus 10 kilometrus noejam,” viņa lepni nosaka. Rozīte arī atklāj, ka 16 gadu vecumā kā dziedātāja piedalījās IX Dziesmu un deju svētkos 1938. gadā. „Tagad atbalstām Dziesmu svētkus tā, kā varam – ar tamborēšanu, ar savām rociņām. Mēs priecājamies, ka varam piedalīties tik lielā pasākumā,” sajūsmināta ir Rozīte.

Sandra Mincāne ir sociālā darbiniece no dienas centra „Ābeļzieds”. Viņa ne tikai piekrita tamborēt, bet arī aktīvi aicināja piedalīties citas centra sievietes, kuras ar tamborēšanu bija uz „tu”. Lai gan tamborējums ielikts rezerves sastāvā, pēc Mincānes stāstītā tas šķiet neparasts un savdabīgs. „Mīlestību attēloju ar sirsniņām. Sanāca savienot zilo un rozā krāsu. Zemes tēmā liku vairāk zaļu krāsu, ziedi paši par sevi ir krāsaini un raibi. Pirmoreiz piedalījos šādā projektā, tāpēc esmu gandarīta par rezultātu,” viņa teica.

Uz jautājumu, vai nav jocīgi sēdēt ar muguru pret mākslas darbiem, Mincāne tikai pasmējas un norāda, ka „varbūt cilvēks piespiedīsies un dabūs kādu enerģiju. Varbūt cilvēkiem radīsies lielāka pietāte pret to visu, uzmanīgāk sēdēs, jo citviet tramvajā ir apzīmēti un aprakstīti”.

Centrs „Ābeļzieds” izveidoja teju trešdaļu no visiem darbiem – 31. Mincāne atzina, ka bijis grūti: “Diezgan dabūjām piepūlēties. Viens to dara ātrāk, cits lēnāk. Man diezgan liels laiciņš aizgāja. Tamborēju ārpus darba laika pa vakariem, arī pēdējā naktī kā īsta studente.”

Vienīgās no Ķengaraga

Mirdza Ose un Vaira Konrāde ir vienīgās no Ķengaraga Sociālā centra. Mirdza pauda nožēlu, ka prezentācijā nenosauca viņu centru, taču par to un arī savu darbu ir diezgan kautrīga. „Par saviem tamborējumiem tuviniekiem neko neteicu, ko es tur,” viņa pieticīgi atmet ar roku.

Ose par piedāvājumu uzzināja vingrošanas nodarbības laikā. „Mēs vingrojam, darbojamies, un pēkšņi ienāk vadītāja un jautā, vai nevēlamies piedalīties. Es vairs korī nedziedu, gribēju pielikt savu roku Dziesmu svētkiem. Tāpēc paņēmu šo projektiņu,” viņa teica.

Abas sievietes izvēlējās attēlot zemes tēmu. Konrāde par atbilstošām krāsām izvēlējas melnu, brūnu, zaļu un pelēku. „Tur ir bagāta iztēle, tāpēc bija uz ko tiekties. Var pašķirstīt tamborējumu grāmatu, bet tur jau nekā īsti nebija atbilstoša, nācās visu ņemt no galvas. Darbos izmantoju Liepājas un Ventspils novada rakstus. Katrai bija brīva izvēle elementu izmantošanā, un tas bija ļoti interesanti. Ne ar vienu nesazinājāmies, un katra varēja darbā ielikt to, kas ienāk prātā un ko katra jūt,” uz katra darba individuālo pieeju norādīja tamborētāja.

Mirdza Ose atzīmēja, ka svētki ir atbilstošs brīdis, lai sajustu savu piederību Latvijai: „Dziesmu svētki – tā ir mūsu bagātība, un mums ir iespēja tos izpušķot. Izdomāt rakstus, izdarīt visu un lepoties ar savu padarīto darbu. Tas dod varenu prieku un stimulu. To nevar nejust!” Viņa pastāstīja, ka ārzemēs tamborējumus augsti ciena. „Nesen ilgi domāju, ko uzdāvināt radinieces puisim no Anglijas. Nolēmu pasniegt tamborētas zeķes ar latvju rakstiem. Viņam bija lielas acis, cik skaisti tas izskatījās. Teica, ka tādas lietas bija redzējis tikai veikalos,” bija gandarīta Ose.

Nākotnē iespējama arī Ziemassvētku tēma

Lai gan atalgojumu tamborētājas nesaņēma, kaut kā atlīdzināt par darbiem, kā atzina projekta vadītāja Avotniece, vajadzēja. Tāpēc idejas iniciators „Latvijas Pilsoniskas sabiedrības atbalsta centrs” čaklākajām tamborētājām no sava budžeta pasniedza biļetes uz Dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumu. „Tās 20 tamborētājas, kas bija sadarinājušas visvairāk, saņēma ielūgumus no mūsu biedrības kā pateicību par to, ka viņas ir piedalījušās, jo nekādu atalgojumu mākslinieces nesaņēma. Tā drīzāk bija prestiža lieta,” viņa teica.

Asnate Avotniece atzina, ka nākamreiz, ja kaut ko līdzīgu plānos, centīsies to veikt laicīgāk un izvērst vērienīgāk: „Šobrīd ir doma kaut ko uzadīt uz Ziemassvētkiem. Atkal jārunā ar „Rīgas satiksmi” par to, kādas viņiem ienākušas atsauksmes no pasažieriem, jo par Dziesmu svētku tramvajiem, kur pieturas tiek iedziedātas, ir ļoti dažādas atsauksmes. Dažiem cilvēkiem ir grūti sadzīvot ar to, kas nav ierasts un ikdienišķs.”