Belte: Medijs beidz pastāvēt, ja nav skatītāju

Intervija ar LTV valdes priekšsēdētāju Ivaru Belti, kurš amatā stājās 1.apīlī 

LTV valdes priekšsēdētājs Ivars Belte pēc skandāla ar raidījumu “100g kultūras” grib ķerties klāt arī “Panorāmai” un “100.pantam”, kā arī stāsta par to, kāpēc nejūtas piesiets “šai vietai”.

Vai situācija Latvijas televīzijā ir sliktāka, vai labāka, kā gaidījāt?

Ir labāk, nekā man likās.

Gaidīju, ka teiksit – sliktāk.

Nē, labāk. Acīmredzot mūs sabiedrība bija stipri sabaidījusi, ka tur viss ir slikti, sauca mūs par kamikadzēm, novēlēja vieglas smiltis un visu pārējo, un joprojām turpina to darīt. Īstenībā situācija televīzijā nav tik slikta. Pirmkārt, šī televīzija turpina strādāt. Iekšējie procesi strādā. Ir redzamas lietas, kur ir nepieciešamība pēc profesionālām zināšanām, uzlabojumiem. Iespaids ir tāds, ka šis uzņēmums gājis cauri dažādiem deformācijas procesiem, kā rezultātā tas ir tāds, kāds ir.

Kas tie par deformācijas procesiem?

Pirmkārt, šis uzņēmums ir bijis laikā, kad mēs bijām vēl pavisam mazi. Ir bijusi C studija, A studija, un tāda studija, un vēl kaut kas. Lielākā daļa no cilvēkiem, kurus pazīstam sabiedrībā kā televīzijas cilvēkus, izgājuši cauri šai mājai. Tur bijuši labākie skaņotāji, operatori un tā tālāk. Jo citur jau viņu nebija. Ir gājis laiks, parādījusies konkurence. Pilnīgi jauna vide, platjoslas internets, 50 kanāli, kas pieejami uz pults. Man šķiet, ka šī organizācija mazliet pazaudējusi savu mērķi un misijas sajūtu. No vienas puses, jā, tur ir šie vecās komandas cilvēki, absolūti patrioti par to, ko dara – es viņus par to ļoti augstu vērtēju. No otras puses, ļoti ātri (tai pašā MTG) ir izaugusi jauna paaudze, kuri ir zinoši, ārzemēs bijuši, kuriem ir laba izglītība, māk gan svešvalodas, gan ir apguvuši Dānijā dizainu. Un ļoti veiksmīgi konkurē. Ļoti nežēlīgi, atbilstoši laikam. Atbildot uz jautājumu, kas ir mana misija šajā uzņēmumā: mans pienākums būtu palīdzēt šai organizācijai saprast savu jauno vietu jaunajā laikā. Restrukturizēties, atbilstoši laikam un vajadzībām.

Kas būtu tā vieta, ja jums šis medijs “jāieceļ” ar visu saturu kaut kādā ligzdā, kas ir tie pīķi, uz kuriem ligzda turēsies – jums tādi ir?

Komplekss jautājums. Vienā teikumā galīgi nevar atbildēt. Šī televīzija ražo ļoti daudz laba satura. Jā, šis saturs atšķiras. Jā, tā nav izklaide. Taču šis saturs neatrod savu skatītāju, un tā ir mana lielā sāpe. Otra sāpe ir, ka šī televīzija dažādu iemeslu dēļ, laikam ejot, ir zaudējusi vienu daļu skatītāju. Ekonomiski aktīvais skatītājs vecumā no 20 līdz 50 ir prom.

Viņš ir pie kaimiņiem?

Jā, pie kaimiņiem skatās “CSI Miami”.

Varbūt viņš skatās arī “Nekā personīga” un domā – kāpēc LTV Domburs aizdzīts prom, tā vietā ir “Sastrēgumstunda”, bet “100.pantu” vada Otto Ozols? Un viņš saka, nē, es neskatos tikai “CSI Miami”, bet arī visu ko citu, un LTV nav, ko skatīties!

Tas, ko viņš skatās, ir viņa paša ziņā. To varam diezgan precīzi izmērīt. Skaidrs ir viens: šis skatītājs mums ir zaudēts. Šajā brīdī būtu svarīgas divas lietas: nofokusēties uz skatītāju, kuru esam zaudējuši, šo 20 – 50 gadus veco skatītāju, kuram pašreizējā brīdī neesam interesanti. Mums jāsaprot, kāpēc viņam nepatīkam, ko varam viņam piedāvāt. Kas būtu tas programmu loks, kas viņam šķistu interesants.

Pašai organizācijai vajadzētu kļūt ievērojami ātrākai, gudrākai, laikmetīgākai. Mazai ilustrācijai: šajā organizācijā pašlaik ir trīs vakances, kuras esam izsludinājuši. Ļoti zīmīgas šim laikam un šai organizācijai: mārketinga nodaļas vadītājs (mārketinga aktualitāšu mums faktiski nav), datu analītiķis (kurš varētu pateikt, kur un ar ko nodarbojas mūsu skatītājs), preses sekretārs (cilvēks, kurš varētu komunicēt ar mūsu auditoriju caur citiem plašsaziņas līdzekļiem).

Kā jūs domājiet, ko galvenokārt no jums gaida 20 – 50 gadus ekonomiski aktīvie skatītāji?

Ir nojausma par to, kāpēc viņi apmaldījušies mūsu programmā. Liela daļa programmas ir nevis horizontāli plānota – vienā laikā, kad zinu, ka kultūras raidījums man būs pieejams, piemēram, pulksten 22.05, vai mans seriāls “Eņģeļu māja” tikos un tikos katru dienu, bet programma ir laika gaitā kļuvusi vertikāla. Respektīvi, katru dienu savā laikā cits savs raidījums. Cilvēkam grūti atcerēties, kad viņam kas jāskatās. Pie zināma mārketinga trūkuma tas ir diezgan iznīcinoši.

Vēl skatītāji ir apmaldījušies, jo ir ne visai veiksmīgs darbs ar programmu tīklu. Tas uzbūvēts pēc nepareiziem, neloģiskiem principiem. Te mēs pārejam pie aktuālās “100g kultūras” tēmas. Auditorijai nav iespējas pieaugt, teiksim tā, vakara gaitā. Katra medija pamatā ir auditorijas plūsmas pieaugums, kas ir ļoti svarīgs rādītājs. Tad tas lēnām rezultējas vakara gaitā ar galvenajiem raidījumiem ar visaugstāko reitingu.

Kāpēc sabiedriskajam medijam jāskatās uz reitingiem?

Tas ir svarīgs rādītājs jebkuram medijam. Jautājums, vai sabiedriskajam medijam jākonkurē ar komerckanāliem, bet ir būtiski, ka sabiedriskais medijs uzrunā visas auditorijas. Otra lieta, programmu daļai jārūpējas, lai raidījumiem ar plašāku auditoriju nesekotu raidījumi ar šaurāku auditoriju, kas plūsmu vienkārši nokauj, latviski izsakoties.

Vai tas bija iemesls, kāpēc izlēmāt pārcelt “100g kultūras” raidlaiku?

Tas bija galvenais iemesls.

Rīgā runā, ka šī raidījuma raidlaiks vienkārši ir notirgots.

Notirgots – kam?

Nu, to mēs vēlāk droši vien ieraudzīsim.

Ak, tu šausmas! Izstāstiet, ko vēl runā. Tas vēl nebija dzirdēts!

Kam būtu varēts šo raidlaiku notirgot?

Absurds, negribu pat komentēt. Kam lai es to pēkšņi tirgotu un kāpēc? Man bija svarīgi atrisināt raidījuma atrašanās vietu. Pats raidījums nav nekvalitatīvs.

Vai pārcelšana bija jūsu lēmums?

Ja gribat, varat uzskatīt, ka mans, jo es par to nesu atbildību. Tas, ka mēs to pieņēmām vairāki cilvēki, balstoties uz cipariem, ir cits jautājums. Kā mediju speciālists es [līdzšinējā kārtībā] nevarēju noskatīties. Visa skatīšanās pēc šī raidījuma samazinās par 20- 25%.

Vai pētījumi rāda, ka skatītāji “100g kultūras” dēļ neskatās arī “Panorāmu”?

Viņi aiziet prom un pēc tam vairs neatgriežas vai atgriežas mazāk. Es uztraucos, jo tas tiešā veidā ietekmēja “Panorāmu”.

Sanāca murskulis: sākumā raidījumu pārmeta uz vienpadsmitiem vakarā LTV1, tad uz septiņiem vakarā LTV7. Nav saprotams, kāpēc tā?

23.15 šis raidījums būs LTV1, kā esam solījuši. Ko esam izdarījuši – tiešām atraduši iespēju radošā veidā: pēc sarunas ar Kultūras aliansi sapratām, ka ir ļoti svarīgi, lai šis raidījums ir tiešajā ēterā. Šis moments tiek zaudēts, ja raidījums ir tikai 23.15. Cilvēki jau to noskatīsies, bet cilvēki nenāks uz [raidījuma] intervijām, ja tas būs ļoti vēlu. Tas bija moments, kad piegājām ļoti kreatīvi un sapratām, jap, varam pārlikt to LTV7 aptuveni deviņpadsmitos trīsdesmit, bet pirmajā kanālā to laižam, kad varam palaist.

Mēs ar Kultūras aliansi esam vienā pusē. Nav tā, ka man bija pašmērķis dabūt “100g kultūras” ārā no programmas kaut kādā necilvēciskā laikā. Mēs atradām, man šķiet, pietiekoši interesantu, radošu risinājumu.

Vai tiešām LTV jaunajai vadības komandai šķita, ka šis ir visakūtākais jautājums, kas jārisina?

Jautājums par “100g kultūras” programmā bija viena no lielākajām problēmām. Šī raidījuma atrašanās pietiekami agrā praimā un ietekme uz pārējo skatīšanos nav maz jautājums. Varbūt liekas no malas, ko tad tur viena pusstunda var izdarīt? Bet šajā laikā aiziet prom aptuveni 60% auditorijas un 10 – 15% atnāk atpakaļ.

Vai tas nav tāpēc, ka “Panorāma” pati ir vāja? Ja tā būtu stipra un aizraujoša, skatītāji atgrieztos.

Jebkurā gadījumā iekritiens ir nepieļaujams. No programmu veidošanas viedokļa tā ir kļūda – ne manējā, tā ir sena. Kāda bija loģika likt šo raidījumu tādā laikā, es prasīju. “Nu, mēs nezinājām, kur to likt,” aptuveni šādas bija atbildes. Pārmaiņas man paver labas iespējas praimā, skatīšanās varētu uzlaboties diezgan būtiski. Iesim [“100g kultūras” līdzšinējā laikā] uz ceļojumu formātu, jo ir vasara un ceļojumi ir viena no prioritātēm.

Un rudenī?

Rudenī būs pilnīgi cits tīkls. Ir dažādas idejas.

Nu izstāstiet!

Varētu būt jauna “Panorāma”. Šobrīd ir vairāki varianti, ko ar to darīt. Mans redzējums, ko cenšos pārdot saviem kolēģiem, ar kuriem kopā skatīsimies versijas, ir tāds, ka tas varētu būt pa blokiem: ekonomika, politika, reģioni, kultūra, sports. Varbūt kaut kāda cita kombinācija. Tur varētu parādīties profesionālas kultūras ziņas. Mums būtu kultūras bloks 7 – 8 minūtes, ziņu redakcijā veidotas, bez nekā lieka. Tad savukārt tā daļa, kas ir “100g kultūras” – padziļinātā, kur vajag vairāk sēdēt un klausīties, tas varētu būt vēlāk. Tam nevajag būt praimā. Tajā laikā vēl cilvēki skraida riņķī, domā, ko vilks mugurā nākamajā dienā, kā tikt pie televizora ar saviem cīsiņiem, apēst vakariņas. Tajā laikā klausīties šo te dziļāko informāciju man liekas nepareizi. Tātad ziņas “Panorāmā” un vakara daļā – intervija vai kaut kas no šī žanra.

Bet kas būs praimtaimā, kur līdz šim bija kultūras raidījums?

Ir idejas. Veidot glābšanas komandas variantu, sociāli aktīvas tēmas. Tas būtu pretī “Bez tabu”. Viņš varētu nevis dzeltens, bet viegls. Piemēram, divi cilvēki palīdz Saeimā izlobēt kādu lēmumu, palīdz tantiņai uznest augšā dīvānu. Tāds rescue formāts. Man tas patīk, jo tam ir sociālā jēga. Likās svarīgi, jo Latvijas televīzijā – “no tā kaķa nav nekādas jēgas!” Kāda ir jēga no jums kā mājdzīvnieka, līdzībās runājot? Ja TV3 un LNT par kaut ko cīnās, tad LTV par visu un ne par ko. Man šķiet, ka sociālā niša, atbildība par procesiem un cīņa pret korupciju varētu būt virsuzdevums. Praimā varētu parādīties kaut kas šāda veida.

Ko jūs varat atbildēt uz argumentu, ka sabiedriskais medijs tieši tāpēc ir sabiedriskais un tiek uzturēts par nodokļu maksātāju naudu, lai tas varētu rādīt nišas produktus, kam varbūt nav milzīgas auditorijas, bet kas ir svarīgi, piemēram, kultūras raidījumus, un, otrkārt, ka sabiedriskajai televīzijai nav jākonkurē ar komercmedijiem?

Es piekrītu, ka analītiskā puse un nišas ir sabiedriskā medija iespējās. Citi neriskētu. Es jums nevaru piekrist, ka var nedomāt par reitingiem, skatīšanos. Šai televīzijai arī pie mazas skatīšanās jāvar uzrunāt plašu auditoriju. Respektīvi nevar būt tā, ka uzrunājam kādu daļu auditorijas, pārējo ignorējam. Tad tas nav sabiedriskais medijs. Ja reitings kļūst kritiski zems, process vairs nesaucas – medijs. Tad zūd jēga. Tādā gadījumā varbūt valstij vai sabiedrībai ir lētāk sadrukāt CD un iemest pastkastītēs [sagatavotos raidījumus]. Medijam ir zināmas funkcijas. Tas beidz pastāvēt, ja nav skatītāju. Tas jāuztver nopietni. Mana kā vadītāja uzdevums ir: uzturēt mediju. Ja būs 15 – 20 tūkstoši skatītāju un saucam to par nacionālo mediju, atklāti runājot, tad kaut kas nav kārtībā.

Teiksim, igauņi [ar savu sabiedrisko televīziju] ļoti veiksmīgi konkurē ar komerckanāliem, dara to ļoti profesionāli. Ja man būtu iespēja pozicionēties Igaunijā, izvēlētos mazliet augstākas kvalitātes produktus un mazāk izsauktu konkurenci uz sevi.

Runājot par cilvēkresursiem LTV – [mūzikas žurnāliste] Maija Amoliņa esot atlaista…

(pārtrauc) Nav atlaista. Cilvēki muld riņķī atkal, es atvainojos.

Bet tas ir svarīgs jautājums: kāda būs cilvēkresursu politika?

Svarīgas ir sejas – LTV kādā brīdī pieļāva kļūdu un palaida tās prom. Sejas ir tās, dēļ kurām podziņa uz pults tiek nospiesta. Ja vēl tēma, par ko runā, ir atpazīstama un saprotama, cilvēks kanālu skatīties paliek. Ja sejas nav, un tēma ir par Ventspils termināliem, kur cilvēks nevar iebraukt, tad uz pults ir vēl 49 kanāli, kurus ieslēgt. Tā ir viena problēma. Risināma gan ar jaunu seju piesaisti…

… Baibu Strautmani aicināsit atpakaļ?

Tūlīt tikšu līdz Baibai Strautmanei. Tā pati Inga Spriņģe – ļoti veiksmīgi. Mēģināsim vietu atrast, domāsim arī par “100.pantu”. Varbūt. Mēs varam minēt piemēru, ka tīri teorētiski Inga Spriņģe kā jauna seja varētu parādīties “100.pantā”. Es lūdzu izmaiņas “100.pantā” jau ar pirmo dienu. Diemžēl kanāla vadība ir citās domās. Noskatījos vienu tādu brīnumu, ka man sirds neizturēja.

Nav jau ko Otto Ozolu lamāt – ja cilvēkam piedāvā darbu un paškritika neliedz, viņš uzņemsies darbu. Svarīgākais jautājums ir vadībai, kura to izvēlas.

Otto Ozols ļoti labi izpildās internetā. Domāšu, ko viņam piedāvāt. Savu viedokli [par Otto Ozolu] neuzspiedu, aicināju – dodiet man rīcības plānu. Tas mani neapmierināja. Rīcības plāna ietvaros ir uzlabojumi. Nav tā, ka [LTV] neviens neko neredz un nedara. Diemžēl pašreizējā programmu nodaļas vadība, kanālu vadība uzskata savādāk [nekā es]. Kādā sakarā es tagad sākšu mainīt Otto Ozolu?

Tagad vēl aizgāja ziņas, ka atlaižam cilvēkus. Es atbildētu sekojoši: ir vesela virkne ar cilvēkiem, kuri nav noslogoti. Mēs viņiem maksājam par dīkstāvi. Ir tikai loģiski, ka mēs mainām šiem cilvēkiem sadarbības formu: no štata darbiniekiem uz atsevišķu projektu līgumiem, autorlīgumiem. Mēs veram vairākas jaunas pozīcijas vaļā Latvijas televīzijā, ieskaitot grafiķus, mārketingu, sabiedriskās attiecības, analītiķi un tā tālāk. Tam man vajag naudu. Šobrīd līdzekļus par tiem, kurus nevaru noslogot, pārlieku tur, kur tas nepieciešams. Pašmērķis nav atbrīvot cilvēkus.

Mēs sarunā palikām pie Baibas Strautmanes.

Es zvanīju Strautmanei. Par priekšvēlēšanu politiskajām diskusijām viņa tika uzrunāta. Man bija doma viņai zvanīt, bet kāds [kolēģis] pasteidzās man priekšā, reāli uzrunājot konkrētam darbam. Baiba atteicās. Piezvanīju, lai noskaidrotu iemeslus. Tie bija sekojoši: tas nozīmē veselu mēnesi reāla, smaga darba. Izvērtējot apjomu, diskusiju skaitu, man šķiet, ka Baiba saprata, ka viņa to vienkārši fiziski pašreizējā dzīves posmā pacelt nevar. Tāda man radās sajūta. Man iepriekš likās, ka viņas lēmumam ir kādas dziļākas aizkulises, bet, kad biju piezvanījis, sapratu – nav. Baiba kā Latvijas televīzijas seja varētu būt ļoti veiksmīga. Jādomā par jaunām sadarbības formām.

Kas notiks ar “Sastrēgumstundu”?

Man Gundars Rēders liekas ļoti labs.

Līdz jūnija vidum jums NEPLP jāiesniedz izvērtējums un sava vīzija. Esat sagatavojuši?

Jā, es domāju, mēs pat iesim uz priekšu ātrāk – jau šonedēļ vai nākošnedēļ. Esmu no tiem vadītājiem, kuri citu vietā nedomā. Man ir svarīgas atslēgas pozīcijas programmu sadaļā. Uzticība ir zudusi. Šī organizācija [sabiedriskā televīzija] ir kā liels ķekars: ja augšā nokustēsies tas viss, viņš sabruks un pieņems citu formu.

Jūs amatā esat nonācis priekšvēlēšanu laikā un gadu pirms Saeimas vēlēšanām. Politiķi nāks ar jums draudzēties. Vai ar to rēķināties?

Man liekas, esmu veiksmīgs šā amata kandidāts ne tāpēc, ka būtu pats gudrākais, bet tāpēc, ka, atklāti runājot, mani šausmīgi neuztrauc, ko par mani domā, un ne visai uztrauc laika posms, ko pavadīšu šajā amatā. Tas mani uztrauc tikai vienā aspektā: ka nepaspēšu izdarīt, vai man neatļaus izdarīt to, ko esmu iecerējis. Es nejūtos piesiets šai vietai. Tāpēc mani klaji iebiedēt vai šantažēt – tas tā varētu nestrādāt.

Kā jums patīk jūsu komanda?

Valde?

Jā.

(Izteiksmīgs skatiens.) Cilvēki ir no citām nozarēm. Man ir citādi, 20 gadus esmu nostrādājis medijos, dažādos amatos. Ienākšana vēl vienā medijā man nesagādā pilnīgi nekādas [grūtības]. “Diena”, TV3, Ukraina, PBK – tas jau vēl lielāks izaicinājums kā Latvijas televīzija. Latviešu menedžerim novadīt krieviski runājošu uzņēmumu ir pietiekoši interesanti. (Es šeit nerunāju par politiskajiem aspektiem.)

Izrādās, ka PBK saturs ir pirkts, bet jūs tur strādājāt. Varētu būt bažas, ka jums nav principu un šeit jūs varēs nopirkt. Kā jūs atbildētu?

Es pabeigšu domu par valdi, Sergeju [Ņesterovu] un Māri [Skujiņu]. Es domāju, ka būtu apjucis tieši tāpat kā kolēģi, ja man būtu pilnīgi jauna nozare, nezinu, piena ražošana vai vēl kaut kas. Gan jau, ka tiktu galā kaut kādā veidā, bet ir vajadzīgs laiks.

Par PBK turpināsim.

Esmu atbildējis publiski uz šo jautājumu, bet viena lieta nav saklausīta. Stājoties šajā amatā, es pats vēlējos fiksēt savas darba attiecības, lai man nebūtu nekāda sakara tieši ar ziņu raidījumiem, politisko orientāciju, vērtībām un tamlīdzīgām lietām. Mums bija skaidra vienošanās, ka atbildu par visu, kas saistās ar biznesu un sakārtošanu konkrētos grafikos un laikos.

Vēl laikā, kad strādāju PBLK, man zvanīja Ainārs Dimants, kurš kā “Turības” profesors veica aptauju par kanāla vērtībām. Es atteicos tikties. Tas bija, acīmredzot, iemesls, kāpēc Aināram par mani [kandidēšanas laikā uz LTV valdes priekšsēdētāja vietu] viss bija skaidrs un nebija jautājumu. Viņš toreiz bija ļoti uzstājīgs, acīmredzot viņam gribējās vismaz ar kādu no PBK satikties, izrunāt par vērtībām, kas kanālam ir. Atteicos trīs, četras reizes. Mana nostāja bija: šīs nav manas vērtības, es par vērtībām neatbildu, es tās nespēju ietekmēt, jo neesmu algots un aicināts to darīt. Atklāti runājot, ka tika traktēts – man vajadzēja zināt, kas notiek PBK – varu teikt, ka par [Ušakova un ziņu redakcijas] saraksti nezināju. Man būtu bijis viedoklis šajā jautājumā.

Kas ir jūsu mīļākais raidījums LTV?

Atklāti runājot, katrs televīzijas vadītājs kretīniski skatās savu kanālu, profesionāli. Avīzē, es atceros, kā pārbaudīju papīru – vai nesmērē. Man liekas, ka daru līdzīgi televīzijā: skatos gaismas, dinamiku, vēl kaut ko, bet neskatos pašu raidījumu. Man baigais prieks par kolēģiem, kuri uztaisījuši “Lai top!” Jauks un sirsnīgs. Neatkarīgo producentu raidījumi patīk: “Kulta ēdieni”, “Ielas garumā”.

Un priekšvēlēšanu diskusijas?

Man tās plus mīnus patīk. Pati pirmā nepatika.

“Panorāma” jums patīk?

“Panorāmai” vajadzīga jauna elpa. Galvenās ziņas būs sešos. Tās jau šobrīd ir, mums pašiem [televīzijā] tikai galvās nav pārslēdzies. Tās būs pirmās dienas ziņas, tām jābūt labākajām, saturīgākajām. Tagad tās it kā skaitās satelītprodukts, bet jau ir spēcīgākas par “Panorāmu”. Šīs ziņas būs vēl labākas rudenī. Par “Panorāmu” – tur jāpārdomā koncepts. Es nedomāju, ka tur ir problēma ar cilvēkresursiem. Man Iveta [Elksne] patīk, viņai ir izpratne par to, kas tur jādara – ne tikai teorētiski, bet arī praktiski. Viņas redzējums, kā vajadzētu veidot ziņu blokus, kā uzlabot, mani tīri labi apmierina. Man liekas, mums pietrūkst analītiskās nodaļas. Mēs metam tagad idejas kopā. Tas ir interesanti kontekstā ar apvienošanos ar radio. Šāds analītiskais dienests būtu labs. Radio ir tieši tās pašas vajadzības. Speciālists ekonomikā, ārpolitikā.

Kā saprotaties ar NEPLP?

Vienā vārdā, okei. Labi pat. Es piecus gadus nebiju latviski vadījis uzņēmumu. Ja salīdzina PBK Solodova kungu ar Aināru Dimantu, manu tiešo vadītāju šobrīd, tad man jāsaka, ka mums ir pietiekoši labs dialogs. Ir, protams, kādi jautājumi, kuros redzu – NEPLP pats mācās, nezina. Ir pamatīgas teorētiskās zināšanas par sabiedrisko mediju, kurām es pat klāt netieku, bet, kas attiecas uz praktiskākām lietām, ik pa laikam mums NEPLP jāpalīdz, jāpaskaidro vairāk. Mēs gan divus mēnešus tikai esam. Nav bijusi iespēja izveidot saasinātas situācijas. Jūtu atbalstu programmu tīkla izmaiņu jautājumos.

Vai sabiedrības reakcija par “100g kultūras” raidlaika izmaiņām jūs pārsteidza?

Tas bija negaidīti. Mums vajadzēja vienkārši komunicēt par sarežģītu lietu. Domājām, ka varēsim to nokomunicēt speciālistiem, kuri mūs sapratīs, un ka tas viss nebūs tā, kā izvērtās. Šobrīd notiek cīņa ar iedomātiem tēliem, iedomāto valdi, kas ir pret kultūru, nesaprot, kas notiek, un ķeras pie nepareizajiem jautājumiem, sagrauj labāko, kas ir. Sapratām, ka zināmā mērā tas ir eksāmens mums pašiem: ja mēs nevaram vienu pietiekami rupju programmu tīkla kļūdu atrisināt saprātīgā veidā un pret to ir tāds spiediens, tad runāt par lielākām izmaiņām Latvijas televīzijā – forget it! Ja man būtu jādara tas vēlreiz, es varbūt mainītu komunikācijas veidu, bet darītu to pašu.

Kāda ir darba atmosfēra Latvijas televīzijā?

Es aicināšu vēlreiz NEPLP un televīzijas darbiniekus izdiskutēt mērķus. Viss bija izrunāts, vadlīnijas uzliktas, bet tad, kad nonāca līdz “100g kultūras”, izrādījās, ka tie ir tikai vadības mērķi, “un jūs ar viņiem tieciet galā!” Tas nav okei. Ir jābūt visa kolektīva mērķiem. Ir jāsaspiežas kopā un jācīnās. Jābūt vienotiem. Diemžēl, aizejot pie Kultūras alianses, mēs nebijām vienota kompānija – bija LTV vadība un visi pārējie. Tas nav labi un nav pareizi.

Par cilvēkiem – viņi gaida pārmaiņas un zināmā mērā ir nobažījušies par savām darba vietām un to, kas notiks tālāk. Viņus var saprast. Mēs speciāli nevilksim garumā – lai cilvēki guļ pa naktīm un strādā pa dienām, bet diezgan droši varu teikt – pārmaiņas būs.