Pašcieņa, atkarība un brīvība latviešu sabiedrībā ārsta skatījumā*

Atteikšanās uzņemties atbildību ir raksturīga iekšējai nebrīvībai

Latvijā, tāpat kā Vācijā, ir ārstu pamatspecialitāte „Psihosomatiskā medicīna un psihoterapija”. Austrijā tā ir izveidota kā papildspecialitāte, un vairākas Eiropas zemes izteikušas interesi par tās veidošanu. Tā pamatojas uz Pasaules Veselības organizācijas (PVO) izstrādāto bio-psiho-sociālo modeli, kurš katras slimības gadījumā uzsver trīs patoloģiju izsaucošo faktoru grupas – fiziskos, emocionālos un sociālos cēloņus.

Tāpat kā fiziskie, arī emocionālie slimības cēloņi ir jādiagnosticē un jāārstē. Tādejādi, strādājot šajā specialitātē, ārsts izmeklē un pēta ne tikai pacienta fizisko, bet arī emocionālo stāvokli. Emocijas, jūtas, afekti, apzinātie un neapzinātie pārdzīvojumi ir uzmanības centrā. Ir jāņem vērā, ka emociju un jūtu ietekmi uz fizisko veselību nosaka emociju pašu fiziskā būtība – tās ir fizikālas un bioķīmiskas norises, katra emocija ieslēdzas organisma fizioloģiskajās norisēs ar savu konkrēto bioķīmisko sastāvu, ietekmējot visa organisma funkcionēšanu un stāvokli kopumā.

Runājot par vārda „veselība” semantiku un etimoloģiju, interesanti, ka latviešu valoda uzrāda tautas dziļu izpratni par veselības fenomena būtību – veselība savā būtībā nozīmē integrētu, nesabojātu veselumu, kas līdz ar to ir spējīgs veiksmīgi funkcionēt. „Veselība” latviešu valodā izriet no jēdziena „veselums”. Turklāt filoloģijas profesore Janīna Kursīte uzskata, ka nozīme varētu būt arī prūšu un krievu valodas ietekmei, kurās sakne „ves” saistīta ar jēdzienu „jautrs”. Tādejādi latviešiem veselība ir dzīvesprieks. Tādā veidā vārda „veselība” jēga precīzi sakrīt ar PVO doto veselības definīciju – veselība ir fiziska, emocionāla un sociāla labsajūta. Zaudējot jebkuru no trim labsajūtas veidiem, cilvēks jūtas slims.

Ārsta ikdienas klīniskais darbs ar pacientiem, ilgākā laika posmā pieaugot klīniskā darba pieredzei, veido priekšstatu par sabiedrības kopējām, raksturīgām iezīmēm, vērtībām, vadošajām emocijām, domāšanas veidu un tām sekojošās rīcības dziļākajiem iemesliem.

Šī raksta mērķis – aplūkot brīvības jautājumu ārsta skatījumā indivīda un sabiedrības psihiskās veselības mijiedarbības aspektā.

Interesanti, ka latviešu un vācu valodā jēdziena „brīvība” apzīmēšanai pamatā ir viens vārds (vācu valodā „die Freiheit”). Angļu valodā (..) ir dziļāks izvērsums, uzsverot, ka brīvības jautājums nav tikai ārējas neatkarības, bet arī iekšējā emocionālā un kognitīvā stāvokļa jautājums. Turklāt nevar neatzīmēt, ka angļu „freedom” tāpat kā „liberty” ietver arī tādu niansi, kā privilēģija, t.i., brīvība būt neatkarīgam ir privilēģija.

Latvieši ir tauta, kura ilgāku vēstures periodu ir vairāk nopūlējusies ar izdzīvošanas jautājumiem nekā veltījusi uzmanību dzīvošanas un dzīves kvalitātes aspektiem. Tam ir gan emocionāli, gan fiziski, gan sociāli, gan emocionāli, gan politiski, gan ekonomiski, gan ģeogrāfiski cēloņi un tādas pat arī konsekvences.

No ārsta pozīcijas raugoties, gribētu uzsvērt psihiskās veselības nozīmi, kuras viena no pamatiezīmēm ir personības pašcieņas un pašvērtības izjūtas esamība. Pašcieņas traucējumu pamatā ir drošas, emocionāli un sociāli atbalstošas vides trūkums personības attīstības sākuma posmā. Pārāk bieža nedrošības, apdraudētības un pāridarījuma emociju atkārtošanās šai periodā deformē attīstību.

Apdraudējums ir pastāvējis kā plašākā – sabiedrības norises -, tā šaurākā – emocionālā gaisotne ģimenē – nozīmē. Šīs jūtas uztur gan paaudžu vēsturiskā atmiņa, gan indivīda augšanas un personības attīstības vides īpatnības.

Plašākā nozīmē indivīda apdraudējums latviešiem ir bijis saistīts ar tēvu un iepriekšējo paaudžu tēvu nespēju nosargāt neatkarību un brīvību – svešā valodā runājošu iekarotāju varu pār pašu cilvēkiem.

Tas ir nozīmīgs fakts – izjūta, ka „mans tēvs nav pietiekoši spēcīgs un potents, lai mani aizsargātu, lai būtu „karalis”, kādi citām tautām ir.” Neapšaubāmi, personības identitātes veidošanās procesā tas atstāj būtiskus traucējumus, jo objekts, ar kuru nākas identificēties, ir salīdzinoši vājš un nespēcīgs. Vēsturiskā realitāte tāda bija – reāls spēcīga un gudra „tēva” jeb „karaļa” trūkums, pie kā vajadzības gadījumā iet meklēt izpratni, palīdzību un taisnību. Tās reālās vēsturiskās personas, pie kurām latviešu cilvēki gāja, runāja citā mēlē, jo bija citas tautas pārstāvji, un ar tām runāt un izklāstīt faktus dzimtajā valodā bija neiespējami. Tie nebija „savējie”. Tādejādi zemapziņas līmenī tika ielikts psihisko funkcionēšanu bojājošs mazvērtības izjūtas komponents – citas tautas spēj jeb var, mēs paši nespējam jeb nevaram.

Tā veidojas cilvēku personības, kuri augstu nevērtē ne sevi, ne piederību savai tautai. Tas izskaidro vēsturisko faktu, ka XIX gadsimtā, uzlabojoties materiālajam stāvoklim, iegūstot labāku izglītību un uzlabojot dzīves kvalitāti, daudzi pārtikuši latvieši pārveidoja savus uzvārdus vāciskā formā, piemēram, Stabiņš kļuva par Stabingi, Kārkliņš – par Karklingu u.tml. Tādejādi tika izteikts noliegums savai izcelsmei un izteikta vēlme piederēt pie citas tautas piederīgajiem. Ieguvums – drošības, pašcieņas un pašvērtības izjūtas pieaugums.

Vārda šaurākā nozīmē indivīdu bieži vien ir apdraudējušas pašu latviešu audzināšanas tradīcijas. Ilgu laiku latvieši ir centušies izkopt savos bērnos tādas jūtas kā bailes, kauns un vaina. Gan apzināti – audzināja taču kalpus sev un citiem cilvēkiem, bet labam kalpam, kā zināms, paklausīgums ir vērtība. Gan neapzināti – komunicējot uz bērniem pašos sakrājušās smagās jūtas, un attaisnojuma, pasludinot noteiktas paklausīgas uzvedības formas kā ētiskas vērtības.

Es gribētu apgalvot, ka vecāki, kuri paši nav kungi un valdnieki pār savu dzīvi un valsti, nav spējīgi par tādiem izaudzināt savus bērnus. Īpaši, ja sabiedrībā šādas personības ir noteiktā pārsvarā.

Vecākus caurmērā maz interesējis, vai bērns jūtas pietiekami priecīgs, bet daudz vairāk vai viņš/-a būs „kādu labumu dodošs”, viegli vadāms un kontrolējams, t.i., vai gatavs pietiekami nobīties, nokaunēties, justies vainīgs, līdz ar to – paklausīgs. Tas, ko vecāki vienlaicīgi gan izprata, gan neizprata, ka, panākot bērnu bezierunu paklausību attiecībā pret sevi, viņi izveido personību, kura ir gatava bezierunu paklausībai arī pret citiem.

Cilvēks dabiskā veidā ir orientēts uz sadarbību, uz attiecībām, tomēr, ja tajās ir saņemts pārāk liels sāpīgu jūtu apjoms (kā, piemēram, notiek patstāvīgi vainojošu un kritizējošu, un atstumjošu vecāku gadījumā), sekas var būt psihiskās vai fiziskās veselības bojājums, kuru izsauc hroniska, pārāk smagu emociju virkne. Bez jau minētajām bailēm, kauna un vainas izjūtām, jāmin arī bezpalīdzība un dusmas, arī naids. Šo pēdējo jūtu kombinācija – bezspēcīgas dusmas – ir viena no personību postošākajām un ārdošākajām emociju kombinācijām, jo dusmas, bezpalīdzības gadījumā, cilvēks neapzināti „pagriež” pats pret sevi, kas klīniski var izpausties bezgala plašā amplitūdā. Vienā nogriežņa galā var būt klīniska depresija ar grūti koriģējamu sava sliktuma un nevērtības pārliecību, trauksmes un panikas lēkmes, ar raksturīgo somatisku simptomu pavadošo virkni, otrā galā – hroniskas, ārējā izpausmē galvenokārt somatiskas slimības. Tālākā psihodinamika – hronisku nedrošības, baiļu, apdraudējuma izjūtu veidošanās.

Viena no apdraudējuma izpausmēm ir – bailes, ka pēkšņi atklāsies, kas tāds par cilvēka personību, kas liks izjust vainu un/vai kaunu. Bailes no vainas izjūtas pārdzīvošanas vai no nonākšanas situācijā, kur pārdzīvojams kauns par sevi, ir bieži novērojamas gan klīniskajā praksē, gan ikdienas dzīvē.

Ārēji bailes no kauna vai vainas izjūtas ikdienas dzīvē mēdz izpausties kā nedrošība. Nedrošība izteikt sevi, savu personību, uzsvērt savu atšķirību no citiem. Tie ir cilvēki, kuri izvairās ieskatīties otram acīs, izteikt savu viedokli, nejūtas droši par to, ka viņiem vispār drīkst viedoklis būt. Nesens piemērs – māte lielveikalā jautā savam apmēram gadu vecajam bērnam: „Pirksim desiņu, vai ne?” Racionāli vērtējot, bērns ir pārāk mazs, lai spētu dot mātei ieteikumus un palīdzētu izšķirties, ko iegādāties; tātad tas ir tikai atspoguļojums mātes emocionālajai nepieciešamībai iegūt atļauju nodomātajai darbībai no otra cilvēka.

Cits piemērs: runātājs radio raidījumā devalvē savu teikto ar vārdiem „tas ir tikai mans personīgais jeb subjektīvais viedoklis”. Racionāli analizējot – cilvēka izteikts viedoklis, saprotams, ir viņa personīgais viedoklis, bet nekādā gadījumā nepelna partikulu „tikai”. No kā cilvēks baidās, cenšas izvairīties, savu viedokli nodevalvējot ar vārda „tikai” palīdzību?

Joprojām pārāk bieži ikdienā dzirdams, „ko citi teiks, ja es darīšu kā vēlos?”. Racionāli vērtējot – „citu” teiktais nevar būt izšķirošs arguments personas izvēlē. Neapšaubāmi, katram ir emocionāli nozīmīgi cilvēki, kuri var ietekmēt lēmuma pieņemšanu, tomēr „citu teiktais” nevar spēlēt darbības noteicēja lomu. Biežs piemērs mūsu klīnikas praksē ir sekojošais: es taču nevaru darīt tā, kā vēlos, un plānot savu nedēļu (dzīvi), kā vēlos, man taču jārēķinās ar to, kā jutīsies citi cilvēki, piemēram, mani vecāki, ja es, piemēram, atraidīšu viņu kārtējo ielūgumu uz sestdienas pusdienām priekšroku dodot paredzētajam jautrajam draugu tusiņam! 

Veselīgas psihiskās funkcionēšanas gadījumā cilvēkam ar labu pašcieņu vecāku izjūtas liksies nozīmīgas, tieši tikpat nozīmīgas, kā paša izjūtas un vēlmes. Patoloģijas gadījumā cilvēks tik ļoti baidās kārtējo reizi tikt kauninātas un vainots, tas nozīmē, just kaunu un vainu, ka, neanalizējot savas izjūtas un vēlmes, un, patiesībā negribot, piekrīt vecāku ielūgumam un tādejādi izvairās no vecāku pārmetumiem par viņu vēlmju neievērošanu. Cena, ko cilvēks par to maksā, ir augsta. Pirmkārt – savas brīvības zaudēšana.

Šajā piemērā patoloģiski liela kauna un/vai vainas izjūta liek cilvēkam atkāpties no saviem mērķiem un uzskatiem, liek tos slēpt. Lai kā to noracionalizētu, cilvēks ir kļuvis nespējīgs aktīvi rīkoties un darboties. Tai skaitā nespējīgs sevi aizstāvēt. Šādam cilvēkam nav iespējams aizsargāt ne sevi, ne citus cilvēkus sev apkārt. Ārēji šie cilvēki mēdz izskatīties gan klusi un nomaļus stāvoši, gan arī diezgan aktīvi un enerģiski, tomēr tā ir destruktīva aktivitāte, kura izpaužas trauksmainā bažīgumā.

Šai patoloģijai psihodinamiski seko divas būtiskas problēmas cilvēku dzīvē: atteikšanās (nespēja) uzņemties atbildību par savu dzīvi, domām, lēmumiem, izvēlēm u.tml.; un nemitīga vainošana – gan sevis, gan citu vainošana.

Atteikšanās uzņemties atbildību ir raksturīga iekšējai nebrīvībai. Tās abas atrodas savstarpējā cēloņsakarībā.

Šajā gadījumā nebrīvības būtība ir atkarība no otra cilvēka dotā novērtējuma. Tā kā pašcieņa ir hroniski zema un paša novērtējums par sevi nav vērtība, tad visiem spēkiem jācenšas labu novērtējumu (atzīmi) saņemt no cita. Atsakoties uzņemties atbildību, tiek samazināta iespēja saņemt sliktu novērtējumu, tikt vainotam/ai un kritizētam/ai. Cilvēks kļūst par ideālu otra vēlmju nolasītāju, gribas izpildītāju, kalpu. Tāds cilvēks dzīvo pēc principa „pasakiet, ko lai es daru un es izdarīšu.” Lielisks kalps un atbilstoši nevarīgs savas dzīves noteicējs un valdnieks. Ilgstošākā laika periodā, nemitīgi darot kā citi liek, šāds cilvēks nonāk situācijā, kad ir sakrājušies iemesli vainot tos citus – pavēles, kuras viņš/a tika saņēmis un izpildījis nav bijušas perfektas – nepārdomātas, nepilnīgas, neizsvērtas, vai pat neizpildāmas. Katrā ziņā, par visām viņa/-as paša dzīves problēmām vainojami ir citi, – tie, kuri deva pavēles. Cilvēks pārvēršas par citu vainotāju, kas, no malas lūkojoties, parādās kā cilvēks ar pastāvīgi īgnu, neapmierinātu ar visu un visiem, garastāvokli.

Tādas svārstības šo personības traucējumu gadījumā arī novērojamas – no vienas puses nemitīga trauksmaina attaisnošanās, paskaidrojumu sniegšana, no otras puses – citu vainošana. Cilvēks ir tā pārņemts ar savām vētrainajām iekšējās pasaules izjūtām, kuru centrā ir bailes no kauna un vainas, ka nav spējīgs adekvāti un veselīgi dzīvot dzīvi, adaptējoties jauniem un jauniem izaicinājumiem, un tos atrisinot. Faktiski cilvēka, kā personības attīstība, apstājas. Cilvēks pats atzīst – „man ir kompleksi, bet visiem jau ir” un mēģina turpmākā dzīvē ar tiem sadzīvot. Samērā nedaudzi uzdod jautājumu, kā no šiem personības traucējumiem atbrīvoties. Viens no veidiem – saslimstot ar somatisku slimību par to aizdomāties aicina ģimenes ārsts.

Neapšaubāmi, viena no biežām bēgšanas no brīvības izpausmes formām ir „bēgšana slimībā”, kas ir labs palīgs atbildības neuzņemšanās īstenošanā. Medicīnā pazīstami termini ir slimības primārais un slimības sekundārais ieguvums jeb vinnests. Primārais ieguvums ir neapzināts, bet skaidri izjūtams. Toties sekundārais ir apzināts un visvairāk izpaužas tieši interpersonālajās attiecībās. Cilvēks, kurš ir „slims” sociāli attaisnojamā veidā, drīkst pieprasīt sev lielākas tiesības un izvairīties no virknes pienākumu, kurus „viņš/-a labprāt veiktu, ja būtu vesels”.

Vienlaicīgi mēs redzam, ka ne visi cilvēki, kam gadās saslimt ar somatisku slimību, to izmanto „kā bēgšanas iespēju”. Personības brieduma un psihiskās veselības gadījumos slimība mēdz būt kā posttraumatiskais izaugsmes faktors („posttraumatic growth”) faktors. Spēja uzņemties atbildību, kā viens no personības brieduma rādītājiem, ir dziļi saistīta ar brīvību.

Antīkās filozofijas pārstāvji mums atgādina – atbildību var prasīt tikai no brīva cilvēka, kurš ir bijis brīvs savā lēmuma pieņemšanā, kuram tātad ir bijusi izvēles brīvība. Brīvība domāt, kritiski analītiski vērtēt un pieņemt savu izsvērtu lēmumu, uzņemoties par to atbildību. Tātad sabiedrības veiksmīgai funkcionēšanai ir nepieciešams pietiekami liels skaits tajā patiesi brīvu cilvēku.

Dzīve nevienam nav viegla – nepieciešamība nemitīgi kā personībai attīstīties, pilnveidoties, iegūstot jaunas zināšanas, prasmes un kompetences, prasa labu veselību, galvenokārt, tieši psihisko veselību. Virspusēji skatoties, no patērētāja skatupunkta, vieglāk dzīvot ir nebrīvam cilvēkam – saņemt uzdevumus, tos izpildīt ar īgnumu vai prieku, lieki netērējoties domāšanas un šaubu procesos, neuzņemoties atbildību neparko. Tomēr no cilvēka dzīves jēgas un vērtības lūkojoties, par to ir jāmaksā ārkārtīgi augsta cena: fiziskas slimības, traumas, atkarības utt. individuālā līmenī, stagnācija, destrukcija u.tml. sabiedrības līmenī.

Izvairīšanās jeb atteikšanās no atbildības vienalga kādā tās formā ir izvairīšanās jeb atteikšanās no brīvības un neatkarības. Diemžēl abās tās nozīmēs – kā ārējās, tā iekšējās -personīgās, eksistenciālās. Un, kā rāda vēsturiskā pieredze – atsevišķa indivīda un sabiedrības brīvība un neatkarība ir savstarpēji saistīti jēdzieni.

*) Referāts nolasīt Starptautiskās konferences “Brīvība un brīvības – iespējas un draudi. Ēriha Fromma devums starpkultūru dialogā” ietvaros, kas norisinājās Rīgā, 2013. gada 10. un 11. maijā. Autore pateicas profesoram Igoram Šuvajevam un Starptautiskās Fromma biedrībai un Dr. Raineram Funkam personīgi par aicinājumu piedalīties minētajā konferencē.

Autore ir asociētā profesore dr. med., Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja