Vai paši saprotam, ko īsti gribam mainīt politikā
Kad Latvijas prezidents Andris Bērziņš pagājušā nedēļā televīzijā izteicās par iespējami nepieciešamajām pārmaiņām partiju un vēlēšanu sistēmā – minimālā partijas biedru skaita palielināšanu un 5% vēlēšanu barjeras palielināšanu -, viņš kā piemēru piesauca Igauniju. Proti, Igaunijā parlamentā ievēlētajās četrās partijās kopumā esot 43 000 biedru, kamēr Latvijas piecās parlamentārajās partijās vien 12 000. Tādējādi, pēc prezidenta domām, mūsu partijas pārstāvot daudz šaurāku interešu loku un ir palikušas interešu kluba līmenī.
Tas, ka nereti mēdzam sevi salīdzināt ar igauņiem un piemēru dažādu problēmu risināšanai meklēt kaimiņzemē uz ziemeļiem, nav nekas jauns un neparasts. Tas nav arī nekas peļams, jo igauņi pēc neatkarības atjaunošanas savu valsti sakārtojuši lielā mērā pēc Somijas piemēra, un kāpēc lai mēs neturpinātu dzīvē ieviest citur jau pārbaudītas un labas idejas. Tomēr šajā gadījumā varam iekāpt kurpēs, no kurām igauņu jūtas jau izauguši.
Rūgst arī ziemeļos
Tā ir taisnība, ka Igaunijā partijas jau sen ir daudzskaitlīgākas biedru ziņā un spēcīgākas iekšējās uzbūves un organizācijas ziņā. Igaunijā ātrāk nekā pie mums saruka parlamentā ievēlēto partiju skaits, un viņu valdības vadītājs Andruss Ansips amatā ir vēl ilgāk par mūsu Valdi Dombrovski. Atšķirīgas nianses valsts pamatlikumā Igaunijā arī dod premjerministram nedaudz lielākas pilnvaras nekā Latvijā, kamēr prezidenta varas iespējas ir vairāk vai mazāk līdzvērtīgas kā Latvijā.
Taču, ja runājam par sabiedrības apmierinātību ar politiķu un partiju darbību, tad, iespējams, par lielu pārsteigumu kādam Latvijā arī Igaunijā neapmierinātība ar pašmāju politiku ir pietiekami liela. Pat tik liela, ka ar kaimiņvalsts prezidenta atbalstu un pēc nevalstisko organizāciju ierosinājuma Igaunijā nule notikusi īpaša Tautas sapulce (Rahvakogu). Tajā pieņemtos ierosinājumus valsts politisko procesu mainīšanai prezidents Tomass Hendriks Ilvess iesniedzis parlamentam, piekodinot tos rūpīgi izvērtēt.
No šā gada 6.aprīlī notikušās Tautas sapulces ierosinājumiem redzam, ka kaimiņvalsts sabiedrību nodarbina tie paši jautājumi, kas aktuāli mūsmājās – partiju biedru skaita minimums, parlamenta vēlēšanu barjera, prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņa, politiķu līdzdalība valsts uzņēmumu padomēs, partiju finansēšana, sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā.
Tautas sapulce, kas aprīļa sākumā Tallinā vienkopus pulcēja teju 300 cilvēku, ir ilgāka procesa kulminācijas brīdis. Tās sākums meklējams 2011.gada novembrī, kad prezidents T.H.Ilvess vienkopus sapulcināja nevalstiskās organizācijas, parlamentā pārstāvētās partijas un politikas lietpratējus no zinātnieku vidus. Tajā reizē dzima ideja par Tautas sapulces procesa uzsākšanu. Kā mērķis tika noteikti izmaiņu priekšlikumi vēlēšanu sistēmai, partiju savstarpējai konkurencei un iekšējai demokrātijai, partiju finansēšanai, sabiedrības līdzdalībai politikas ietekmēšanā vēlēšanu starplaikā, kā arī sabiedriskās dzīves pārliekas politizēšanas novēršanai.
Janvārī ikvienam bija iespēja interneta mājas lapā iesniegt savus priekšlikumus un ierosinājumus, kā arī apspriest citu priekšlikumus par minētajām piecām tēmām. Pēc tam tos izvērtēja un apsprieda īpašos analītiķu un lietpratēju semināros, kuri priekšlikumus apkopotā veidā lika priekšā Tautas sapulcei. Uz sapulci tika aicināti cilvēki no visas Igaunijas, atlasot pēc līdzīgiem pārstāvniecības principiem kā sabiedriskās domas aptaujās. No 500 aicinātajiem ieradās tuvu 300. Viņi tad arī lēma par priekšlikumiem, kuru tālākais ceļš aizveda uz parlamentu.
Pārsteigums pašiem
Galu galā Tautas sapulces lēmējiem bija jāapstiprina 18 priekšlikumi, izvēloties no vairākiem variantiem katram priekšlikumam. Tie arī tika uz vietas apspriesti, un balsotājiem izskaidrotas iespējamās sekas vienā vai otrā gadījumā.
Par vienu no lielākajiem pārsteigumiem izrādījās balsojums par tautas vēlēta prezidenta kārtības ieviešanu. Lai gan iepriekš visās aptaujās tādu kārtību it kā vēlējās vairākums sabiedrības, Tautas sapulcē klātesošie to noraidīja ar 59% pret 41%.
Igauņu sociologs Juhans Kivirehks to skaidroja ar faktu, ka sapulces laikā cilvēkiem tika plašāk izskaidrota tāda kārtības maiņas nozīme un balsotāji izdarīja informētāku izvēli nekā vienkāršā sabiedriskās domas aptaujā.
Neuzskaitot visus Tautas sapulcē atbalstītos priekšlikumus, kas skāra arī ļoti detalizētus Igaunijas vēlēšanu sistēmas jautājumus, minēšu vien dažus, mūs vairāk interesējošus, priekšlikumus. Lai nodrošinātu lielāku konkurenci starp partijām, 55% klātesošo nobalsoja par partijas dibināšanai nepieciešamā minimālā biedru skaita samazināšanu no 1000 uz 200, kā tas Igaunijā bija līdz 1995.gadam. Toreiz biedru skaita latiņa Igaunijā tika pacelta līdz 1000 ar mērķi sakārtot partiju sistēmu, jo tolaik Igaunijā bija reģistrētas 30 partijas. Tagad vairs tikai deviņas. Partiju sistēma sakārtojās, bet nu pēc teju 20 gadiem izrādās, ka partiju starpā esot par maz konkurences un jaunu partiju izveidošana apgrūtināta.
Tautas sapulces lēmējiem priekšā tika likts arī jautājums par procentu barjeras iekļūšanai parlamentā samazināšanu no pašlaik spēkā esošajiem 5% līdz 3%. Par barjeras samazināšanu līdz 3% lēma 75% klātesošo. Nav zināms, kāda tieši bijusi balsojošo argumentācija, taču statistika vēsta, ka 2011.gada vēlēšanās parlamentā iekļuva vien četras partijas, bet laikā no 1999.gada 2007.gadam vidēji 6-7 partijas.
Vainas tās pašas, zāles citas
Tautas sapulce lēma arī par ierobežojumiem partiju politiskajām reklāmām un atbalstīja vēlmi turpināt Tautas sapulces procesu brīvprātīgā kārtā. Sapulcē lielu atbalstu guva arī priekšlikumi vienkāršot likumprojektu nodošanu tautas nobalsošanai, kā arī uzlikt pienākumu parlamentam izskatīt noteikta vēlētāju skaita parakstītus likumprojektu priekšlikumus. Vairākums arī atbalstīja ierosinājumu mainīt pašreizējo partiju finansēšanas no valsts budžeta kārtību, turpmāk naudu iedalot arī parlamentā neiekļuvušajām partijām.
Jautājumā par ziedojumiem partijām tika teikts stingrs “jā” pašreizējās kārtības saglabāšanai, kas ļauj ziedot tikai privātpersonām. Savukārt par anonīmu, slēptu vai juridisko personu ziedojumu pieņemšanu partijai kriminālatbildību vēlas noteikt 85% balsojošo. 62% atbalstījuši priekšlikumu liegt parlamenta deputātiem darboties valsts kapitālsabiedrību padomēs.
Pārskatot Igaunijas Tautas sapulces lemto, redzam, ka dažos jautājumos Latvijā jau esam viņiem priekšā, kamēr citos vēlamies iet pa to ceļu, ko Igaunijas sabiedrības liela daļa tagad atzīst par kļūdainu vai nepilnīgu. Jebkurā gadījumā Tautas sapulces lēmumu īstenošana tagad ir Igaunijas parlamenta rokās. Līdz nākamajām Rīgikogu vēlēšanām 2015.gada martā parlamentāriešiem ir vēl gana daudz laika izdomāt, ko iesākt ar vēlētāju priekšlikumiem, savukārt vēlētājiem ir laiks novērtēt partiju un deputātu atsaucību tautas noskaņojumam.
Lai arī zāles katrs meklē nedaudz citas, izskatās, ka vainas mums kopējas ar igauņiem. Plaisa starp varu un tautu, neuzticēšanās pašu ievēlētajiem politiķiem un politiķu atsvešināšanās no tautas ir lietas, kas nodarbina daudzus prātus Latvijas un Igaunijas robežas abās pusēs, pat ja robežas dienvidu pusē valda noskaņojums, ka Igaunija mums tālu aizsteigusies priekšā.
Ja arī vairākos rādītājos Igaunija objektīvi atrodas augstāk rangu tabulās nekā Latvija, tas vien, ka saskaramies ar līdzīgām problēmām iekšpolitikā, liecina, ka cēlonis abos gadījumos, visticamāk, ir viens. Un diezin vai vēlēšanu barjeru un partijas biedru skaita robežas bīdīšana uz vienu vai otru pusi ir īstās zāles šajā gadījumā. Abu valstu demokrātiskā un parlamentārā pieredze ir tik niecīga, ka nemaz vēl neesam pilnībā izpratuši un izlietojuši visas demokrātijas un parlamentārisma sniegtās iespējas. Turklāt bieži vien tikai pašu kūtruma un atbildības trūkuma dēļ, kā vēlētāju, tā partiju galā. Taču tas nav labojams ar likumu izmaiņām.
Autore ir neatkarīgā žurnāliste
Komentāri (36)
grislits 26.04.2013. 10.16
Cilvēkiem vienmēr liekas, ka citur zāle zaļāka. Tāpat cilvēkiem vienmēr liekas, ka viss vienā momentā kļūs diži labāk, ja veiks kādas kardinālas reformas.
Bet tā nav – kardinālas reformas un revolūcijas reti kad noved pie laba rezultāta, ja sistēma puslīdz ir strādājoša. Kardinālas reformas vai revolūcijas noder tikai ekstra gadījumos (piemēram, neatkarības atgūšana un politiskās/ekonomikās sistēmas maiņa), bet citos gadījumos tās visbiežāk ieved attiecīgo procesu vēl lielākā krīzē vai atsviež attīstībā pāris soļus atpakaļ.
Pie puslīdz strādājošas sistēmas vienīgais šādas sistēmas uzlabošanas veids ir ļoti pārdomāta metodiska un nepārsteidzīga sistēmas pārveide/uzlabošana soli pa solim.
3
Ieva Priedenfelde > grislits 26.04.2013. 12.28
Robert, alojies.
0
ilmisimo > grislits 26.04.2013. 11.20
Pie puslīdz strādājošas sistēmas vienīgais šādas sistēmas uzlabošanas veids ir..
___________________ pastāvēt pie ratiem un “‘ vest vārnu uzskaiti”
———– un
Ja gadīsies raksts par Bangladešu- ar būs/IR susļikova bilde?
0
grislits > grislits 26.04.2013. 22.34
Nealojos gan.
0
putekliic 26.04.2013. 10.08
Jā, tas ir plaši izplatīts uzskats tautā, ka mēs esam nu ļoti unikāli savās problēmās. Diemžēl vai par laimi, tās tā nav. Pat attīstītajās demokrātijās politiķis ir bezmaz lamuvārds, arī tur problēma ir ar vien pieaugošā plaisa starp valdošo eliti un pārējiem. Vēl jo vārāk tas ir raksturīgs tautām, kas vēl joprojām sirgst ar postkomunistisko sindromu. Partiju vājums un līdz ar to arī politiskās sistēmas nestabilitāte tai pat laikā nav salīdzināma ar rietumvalstīm. Šajā ziņā tiešām vēl esam bērnu autiņos. Un šai problēmai iemesls noteikti nav kaut kāds viens un liels – tam pamatā ir virkne savstarpēji saistītu likumsakarību. Tomēr ar kaut ko būtu jāsāk, lai mums uz katrām vēlēšanā neparādītos jauns glābējs jaunas partijas izskatā. Un risinājums tam ir: partijām ir jākļūst iekšēji demokrātiskākām, personiskās ambīcijas un intrigas ir jāspēj apvaldīt kopējā labuma vārdā. Tas ir – tad kad politiskās partijas vadības uzticības kredīts ir izsīcis, partijai ir jāspēj pašattīrīties un tik pie jaunas vadības, par kuru vēlētājs būtu gatavs balsot arī uz priekšu. Būs stabilākas partijas – būs arī vairāk tajās biedru. Kas notika ar to pašu Tautas partiju? Pieļauju, ka tā būtu saglabājusies, ja tāds būtu tās vadošo biedru mērķis. Šķēle to radīja un pēc tam kā “ierindas biedrs” lielā mērā to arī pazudināja. Partija tika radīta kā instruments savtīgo interešu apmierināšanai, bet nevis ar domu strādāt ilgtermiņā patiešām valstisku interešu vārdā. Acīmredzot tiem 40 gadiem ir jāpaiet un tai paaudzei tomēr ir jānomainās…
0
Una Grinberga 26.04.2013. 08.26
Paldies, Sanita! Šo blogu tad vajadzētu arī nosūtīt prezidentam, premjeram un valsts kancelejai, lai paņem piemēru politikas veidošanai pēc būtības. Beigās konkrētos jautājumos izradīsies, ka sabiedrības priekšstati ir pavisam citādāki nekā uzrāda socioloģiskās aptaujas vai domā varas struktūras.
8
+1
-4
Atbildēt
+2
-4
Atbildēt
+3
-3
Atbildēt
0
0
Atbildēt
0
0
Atbildēt
+5
-4
Atbildēt
+4
-3
Atbildēt
+2
0
Atbildēt
@Ieva Priedenfelde > Una Grinberga 26.04.2013. 12.23
Kāpēc atkal uzņēmēji?
0
kristrun > Una Grinberga 26.04.2013. 15.44
Piedevām, pārsvarā pa pusei bankrotējuši veikalnieki.
0
Una Grinberga > Una Grinberga 26.04.2013. 10.27
@yopcix
Kurš gan negribētu vairāk naudas! Tādu jautājumu apspriešanu Satversme neparedz. Bet ja mēs paskatāmies piem. NAP (valsts attīstības vektors nākamajiem 7 gadiem) izstrādāšanu, tad tika imitēta sabiedriskā apspriešana (tikai tiem, kas seko līdzi MK aktualitātēm internetā un kuriem ir interneta pieslēgums), kur ieteikumus izvērtēja šaura ierēdņu un politiķu grupa. Pašlaik tas ir vienkāršs saraksts ar daudziem iespējamiem mērķiem. Kāds būtu NAP, ja tā izstrādē piedalītos uzņēmēji, lauku iedzīvotāji, valsts pārvaldē nodarbinātie, ģimenes, pensionāri, vides aktīvisti utt.? Kaut vai pēc tās pašas “Tautas sapulces” formas, katrai sabiedrības grupai ļautu izvēlēties mērķus prioritārā secībā un tiktu izklāstīta katra mērķa plusi un mīnusi. Principā mēs iegūtu dokumentu, kas ievērojami plaši aptvertu sabiedrības vajadzības un viņu priekšstatu, kas ir svarīgs un mazāk svarīgs.
Stratēģija 2030 tika veidota ļoti pareizi – plašās diskusijās un ar sabiedrības iesaisti – diemžēl tā ir tikai vīzija nevis konkrētu darbu saraksts.
0
Signija Aizpuriete > Una Grinberga 26.04.2013. 21.49
——–yopcix: “(..)
Bet sabiedrība nekad pilnvērtīgu sistēmu nebūs spējīga izveidot – to var tikai relatīvi neliela cilvēku grupa ar līdzīgiem uzskatiem un vērtībām. Jā – konsultējoties ar citiem, bet ne paklausot.” ============================================================================ Kas ir “pilnvērtīga sistēma”, kuru var kāda “neliela grupa” izveidot? Varbūt Vatikānā vai Repšika piesauktajā Singapūrā ir tāda sistēma, jo katoļticīgo un Singapūras iedzīvotāju skaits jau globālos mērogos tiešām ir neliels?
p.s. Igaunijā pēc 100 gadiem pastāvošo jau ar varēs saukt par pilnvērtīgu, ko neliels skaits cilvēku izveidojis, es tā domāju.
0
lindapastare > Una Grinberga 26.04.2013. 16.30
Nasing,
Stratēģiju 2030 tādēļ arī varēja veidot šādi, jo tā ir tikai vīzija, lielie mērķi (lasi – vēlmes). Sabiedrība NAV kompetenta izstrādāt konkrētus soļus, kas nepieciešami šo mērķu sasniegšanai un vīziju realizēšanai. Ja precīzāk, tad sabiedrības vairākums nav kompetents, tādēļ parastā demokrātiskā veidā ar vairākuma uzvaru NAV iespējams panākt sakarīgu un sabalansētu attīstību (vai attīstību vispār).
Ja taisītu aptauju, kas ir nepieciešams, lai, piemēram, uzlabotu vidējās izglītības kvalitāti, dabūtu lērumu variantu. Lielu daļu savstarpēji izslēdzošu. Ja mehāniski pieņems visu kā vajadzīgu, tad būs tāds kiš miš ar rozīnēm, ka maz neliksies. Turklāt nebūs konkrētas virzības – būs tikai kaut kādu atsevišķu ielāpu likšana. Jā – tas var nostrādāt, ja patiešām sistēmā ir tikai mazi melnumiņi, kas jānotīra. Bet sabiedrība nekad pilnvērtīgu sistēmu nebūs spējīga izveidot – to var tikai relatīvi neliela cilvēku grupa ar līdzīgiem uzskatiem un vērtībām. Jā – konsultējoties ar citiem, bet ne paklausot.
0
efeja60 > Una Grinberga 26.04.2013. 13.41
Jānis Čakste: ,,politiķi un valsts darbinieki nedrīkst tanī pat laikā būt arī veikalnieki. Sabiedriskam darbiniekam – politiķim demokrātiskā valstī pieder noteikšana par valsts kasi. Partijas līderis, kas pats saistījies ar veikaliem, vairs nebūs pietiekoši objektīvs: personīgās intereses nomāks sabiedrības prasības. Domājot par saviem uzņēmumiem, piemirsīsies tautas labums.”
0
lindapastare > Una Grinberga 26.04.2013. 09.56
Jā – vēl tik atliks tāds nieks kā noskaidrot vai sabiedrībai ir taisnība. Piemēram, nemaz nebrīnītos, ja sabiedrības vairākums gribētu dubultot pensijas sākot ar rītdienu… Diemžēl nezinu demokrātiskus līdzekļus kā sabiedrības vēlmes samērot ar tās pašas sabiedrības iespējām.
0
Una Grinberga > Una Grinberga 27.04.2013. 11.09
@yopcix
Tas ir pats par sevi skaidrs, ka sabiedrībai nevar uzticēt piedāvāt risinājumus, bet tiem noteikti var dot iespēju noteikt prioritātes konkrētiem risinājumiem, ko piedāvā speciālisti. Piem. ja lauku iedzīvotājiem piedāvā izvēlēties, kas ir svarīgāks – sabiedriskais transports vai salaboti ceļi, tad izrādītos, ka primārais tomēr ir sabiedriskais transports. Kamēr valdība kaļ plānus, kā atjaunot visus ceļus, izrādīsies, ka nepiešķirot pāris miljonus gadā labākam sabiedriskā tranporta pārklājumam Latvijā, ļoti daudzās vietās tas salabotais ceļš vairs nebūs nepieciešams, jo pēc 5-10 gadiem tur būs uz vienas rokas saskaitāms iedzīvotāju skaits, kas būs pārcēlušies uz vietām, kas ir ērti pieejamas un no kurām var tikt uz vietējo centru. Un tādu piemēru ir daudz, kur augstākā ierēdniecība pieiet lietām tehniski nevis izvērtējot, kas ir svarīgāks un kas ir mazāks svarīgāks.
0