„Miglā” pauze runā vairāk par garu monologu

Piecu valstu kinematogrāfistu kopdarbs, ko koordinēja latviešu producents, ir izdevies

Uz filmu „Miglā” aizgāju nākamajā dienā pēc tās pirmizrādes un biju visnotaļ pārsteigts, ka „Splendid Palace” Lielajā zālē bija aizņemti tikai kādi 10 krēsli.

Par maz reklāmas? It kā jau ir – afišas uz reklāmstabiem, raksti avīzēs, portālos. Nepievilcīga tēma? Kara tēma daudziem ir apnikusi vai arī vienkārši neinteresē. Var jau būt. Ne pārāk zināms režisors? Nu jā, Sergejs Lozņica nav Kventins Tarantino, Klints Īstvuds, Mels Gibsons vai Džeimss Kamerons. Tomēr arī par debitantu kino jomā viņu nenosauksi. Piesardzību rosināja literārais pirmavots? Precīzāk tā autors, jo Vasiļam Bikavam līdzi nāk padomjlaiku slava. Taču laba literatūra pārdzīvo laikmetus un autorus pašus! Mulsināja producents? Vilnis Kalnaellis līdz šim pārsvarā darbojies multiplikācijas jomā. Tiesa. Taču ik pa reizei kas jāpamaina. Arī Kalnaellim. Un viņam tas ir izdevies!

Kas kopīgs Lozņicam un fon Trīram?

„Miglā” ir filma ir par Otro pasaules karu vāciešu okupētajā Baltkrievijā. Tā uzņemta Latgalē netālu no Daugavpils, un brīžiem pat piezagās doma, ka arī reālie notikumi kaut kur pie Daugavpils būtu varējuši risināties. Tiesa, ne tajā pašā laikā un telpā. Kaut vai tāpēc, ka kara laikā „sarkano” partizānu Latvijā tikpat kā nebija. Tie parādījās tikai kara beigās Oškalna un Samsona izskatā. Toties mums bija nacionālie partizāni pēc kara, un viņu cīņa un vēlme izdzīvot bija līdzīga. Viņos dzīvoja ideja par brīvību, taču katram bija savi ceļi uz to.

Pret partizāniem un viņu atbalstītājiem sarkanie iznīcinātāji nebija maigāki par vāciešiem vai vietējiem kolaboracionistiem policistiem. Vieni – kā Sušenja – visos laikos centās saglabāt savas dvēseles tīrību, citi – iztapīgi kalpoja visām varām, kas nāca. Arī dzelzceļa darbos viņš atgriezās ne pēc paša vēlmes, bet tāpēc, ka priekšnieks lūdza. Palīdzēja savējam. Ne sadarbojās. Bet vietējo policistu priekšnieks pie visām varām bijis maita. Un visām varām tādi ir noderīgi. Tikai pārāk augstā krēslā viņus nedrīkst sēdināt.

Kā izrādās, dvēseles tīrība un pacifista būtība ne vienmēr iet roku rokā ar izdzīvošanu kara apstākļos.

Karam ir savi likumi. Vai nu esi mūsējais, vai fašists. Pa vidu nevari palikt. Pa ja Sušenja paliktu dzīvs, pēc kara dzīves nebūtu. Uzvarētāji to nepiedotu.

Kad „Miglā” mēģināšu salīdzināt ar Larsa fon Trīra „Melanholiju”, varbūt Normunds Naumanis vai Dita Rietuma apvainosies (ceru gan, ka ne). Sergejs Lozņica tomēr vēl nav Trīra svara kategorijā. Tas nekas, ka abi guvuši atzinību Kannās. Bet līdzība ir. Biežāk redzētajās filmās par pasaules galu, zemestrīcēm un masu apokalipsēm izmisuši tūkstoši kaut kur bezjēgā skrien, viss brūk. Kliedzieni, nāves priekšnojautas. Un pretstatā Trīra versijas nesteidzīgais kamerstila ritējums, kur pauzes garākas par dialogiem.

Līdzīgi ir arī „Miglā”, kur par karu atgādina vien karātavas, daži vācu uniformās tērpti vīri, pa ceļu braucošs bruņutransportieris. Šāvienu ir mazāk nekā medībās. Sarunas ir īsas, aprautas. Toties daudz vairāk „runā” pauzes, blakustrokšņi. Ūdens šļaksti vai satraukta elpa. Arī tuvplāni. Sušeņja. Vācu virsnieks. Burovs, kas jāj pēc savas saprašanas tiesāt Sušenju. Sušenjas sieva Anelja, kad viņa drudžaini „klāj galdu” nelūgtajam viesim. Arī krauklis koka zarā.

Sušenjas krusts

Visdrīzāk vilsies tie, kas, ieraugot, ka filmas producents ir „Rijas” Vilnis Kalnaellis, gaidīs kārtējo muļtiku. No tā ne vēsts. Taču „Miglā” noteikti arī ir interesanta un ir tā vērta, lai ziedotu divas stundas un 15 minūtes. Labs ir ne vien galvenās lomas atveidotāja Vladimira Svirska darbs. Papūlējušies arī citi.

Filmas atslēgas epizode ir, kad vācu virsnieks pamāj ar roku brīvībā aizejošajam Sušenjam. Nosacītā brīvībā, jo pat vēlāk sieva izmetīs: „Labāk būtu tevi pakāruši!”. Virsnieks bija pareizi izskaitļojis. Pakārt Sušenju būtu vieglākais. Bet tad viņš kļūtu par nacionālo varoni. Tagad tie paši, kas viņam celtu pieminekli, Sušenju „sitīs krustā” kā nodevēju. Attaisnojumam nelīdzētu arī simboliskā „krusta” – viņa „giljotīnas” Burova – nešana cauri mežam. Karš ir nežēlīgs.

„Miglā” ir arī teicami dublēta. Taču gandrīz vai labāk būtu gribējies dzirdēt miksētu baltkrievu – vācu valodu. Jo tā dažs labs, kas ne pārāk orientējas militārajās formās, varēja arī neatšķirt, kurš ir vācietis, kurš baltkrievu kolaboracionists. Kā izrādās, tādu nebija maz, lai arī padomju vara lielā Baltkrievijas daļā savu sēklu bija sējusi jau 20 gadu garumā. Un ne vienam vien arī bija pieriebusies. Tie paši vlasovieši no zila gaisa neradās.

Pat tiem, kas nav lasījuši Bikava stāstu, notikumi varēja likties visai prognozējami. Sušenjas nenošaušana, Voitika nošaušana, Sušenjas pašnāvība. Tomēr bija arī mazliet negaidītas epizodes. Kaut vai – pēc laimīgās izglābšanās Sušenja tā arī nepaņēma savu vateni/fufaiku.

Cilvēku var iznīcināt, ne tikai nošaujot, pakarot vai gāzes kamerā iemetot. Bez fiziskas spīdzināšanas. Toties tas ir pat daudz vairāk mokoši, kā izrīkojās ar Šušenju.

Trīs diversijas līdzdalībniekus pakāra, bet viņu palaida uz mājām. Tur pat nav nekāda sakara ar diversijas dzimšanu, jo Sušenja to uzskatīja par bezjēdzīgu. Arī atraidījums sadarboties ar vāciešiem frāzē „Es nevaru” bija daudznozīmīgs. Viņš skaidri juta, kā būs dzīvot pēc tam. Viņam, sievai, bērnam. Tikpat skaidri zināja, ka pēc triju pakāršanas, partizāniem viņš nu nemaz nebūtu savējais. Turklāt Sušenjam nebija nekādu „savējo” arī partizānu vidū. Ne viņš tos zināja, ne to rīkojumu pildīja. Ar vāciešiem nesadarbojās, taču beigās kļuva par svešo arī savējo vidū. Kā tā var būt – viņus pakāra, bet tevi palaida brīvībā? Tātad – nodevējs. Citu variantu karā nav. Tāpēc cerība un dzīvība pazūd miglā.

Piecu valstu kinematogrāfistu (ja pieskaita, ka bija aktieri arī no Krievijas, tad sešu) kopdarbs, ko koordinēja latviešu producents, ir izdevies. Latvija var!

Vateņa/fufaikas loma

Kādam varbūt par filmas centrālo rekvizītu gribētos nosaukt karātavas, tomēr šoreiz ne jau tajās ir „sāls”. Es daudz vairāk priekšplānā gribētu izvirzīt šņorzābakus un vateni, ko daudz atpazīstamāku padara cits apzīmējums – fufaika. Vairākām padomju paaudzēm tā bijusi ne tikai darba apģērbs, bet arī tautastērps. Filma sākas ar fufaiku kadrā, kad vīrus ved uz karātavām. Fufaiku Sušenja paņem savā „pēdējā gaitā”. Rokot kapu, viņš to novēl sievai, jo tādu mantu tik ātri nopelnīt nevar. Taču, palicis dzīvs, to aizmirst (atstāj) pie sava nepiepildītā kapa. Līdz ar to Burova asinis šo fufaiku nesasmērē.

Zābaki filmā redzami mazāk. Taču svarīgā brīdī. Vietējie polizei nošautajam Voitikam zābakus kājās neatstāj. Karam ir savi likumi – šodien tu tos novelc kādam, rīt jau varbūt tevi pašu šāds liktenis piemeklēs. Un tad ir vienalga, vai zābakus novelk, vai nogriež ar visām kājām (ja tā sanāk ātrāk). Šo metodi vairāk par vietējiem polizei un vāciešiem piekopa sarkanarmieši, īpaši Austrumprūsijā. Galu galā skolotāji bija tie paši, kas mācīja izraut zelta zobus un gredzenu nogriezt kopā ar pirkstu. Kara tikumi un likumi, kas dzimuši vēl pirms Maķedonijas Aleksandra un Čingizhana.

Fiziskas izvarošanas kadru šoreiz nebija, bet morālo vācu virsnieks veica perfekti. Šādi pazemotam Sušenjam nebija vērts turpināt dzīvi kara, kur nu vēl pēc tam miera laikā. Viņš jau bija kļuvis par svešo savējo vidū. Smalks gājiens. Tāpat kā Požarnova ielikšana SC/GKR sarakstā RD vēlēšanās.

Autors ir žurnālists