Anonīmā brīvība

Kā paši atsakāmies no īstas vārda brīvības

Janvāra pēdējās dienās klajā nākušais aģentūras LETA biznesa portāla „Nozare.lv” un sabiedriskās domas izpētes uzņēmuma „GfK” pētījums par uzticamību plašsaziņas līdzekļiem vēstīja, ka interneta mediji kļuvuši par uzticamākajiem medijiem Latvijā. Tas, ka auditorijas lieluma, pieejamības un interaktivitātes dēļ interneta mediji ir ļoti izplatīti un ietekmīgi Latvijā, pats par sevi nav nekāds jaunums.

Tomēr liekas, ka jaunums ir tas, ka interneta mediji (ar to laikam domāti galvenokārt ziņu portāli, jo sociālie tīkli jaunajā pētījumā minēti kā atsevišķa kategorija) tiek vērtēti kā uzticamāki par sabiedrisko televīziju un radio, vietējiem un nacionālajiem laikrakstiem, kuri tradicionāli un ilgstoši uzskatīti par ticamiem un drošiem informācijas avotiem.

Tāpēc, domājot vai runājot par interneta medijiem Latvijā, gribot negribot nonākam līdz rakstu, sižetu, attēlu un citu materiālu komentēšanas un vērtēšanas iespējām un anonīmo komentāru milzīgajai un noturīgajai popularitātei Latvijā.

Iespēju bezgalība

Būsim godīgi – interneta mediji Latvijā attīstījās tik strauji tāpēc, ka tie pavēra agrāk nebijušas izteiksmes un līdzdalības iespējas. Tradicionālie mediji – TV, prese, radio – vienmēr ir bijuši nepieejamāki ierindas mediju lietotājam kaut vai tādā ziņā, ka nevar uzreiz darīt plašākai publikai zināmu savu viedokli par ziņu vadītāja kaklasaiti, matu sakārtojumu vai vienkārši savu slikto noskaņojumu. Internetā tas viss ir iespējams uzreiz un „neatejot no kases”.

Internets pavēra iespējas publicēt teju neierobežotu daudzumu informācijas neierobežotā apjomā, tādējādi arī paplašinot mūsu visu izteiksmes brīvību un viedokļu dažādību. Ja televīzijas ziņu izlaiduma garums ir 20 vai 30 minūtes, tad tajā ietilps noteikts skaits ziņu sižetu. Arī avīze vai žurnāls nav no gumijas, bet gan no papīra, tāpēc tajā var publicēt tik, cik tas fiziski iespējams. Gandrīz nekas no šiem laika un telpas ierobežojumiem neattiecas uz interneta medijiem.

Internetam mainot mediju vidi, liels ieguvums ir tas, ka mediji padarīti mazāk elitāri un nepieejami. Mums nav vairs jāknapinās ar dienišķo „brokastu” avīzes devu no rīta, TV ziņu izlaidumu „vakariņās” un nelielām radio ziņu „uzkodām” dienas gaitā. Turklāt „ēdienkartes” sastādīšanā varam paši daudz vairāk piedalīties, jo interneta lietotāju vairāk lasītie, komentētie un augstāk novērtētie materiāli interneta medijos ieņem labāk redzamu vietu, redakcijas tos turpina iztirzāt kā sabiedrībai svarīgu tēmu un tie palīdz arī vairāk nopelnīt mediju īpašniekiem un ieguldīt paša medija attīstībā. Kopumā liekas, ka ļoti pozitīvs stāsts.

Lielāka viedokļu dažādība un mediju „demokratizēšana” ir nenoliedzami pozitīvs ieguvums no interneta mediju attīstības. Tomēr tikai ar nosacījumu, ja to izmantojam konstruktīvi un ar mērķi uzlabot savu un sabiedrības dzīvi.

Latvijā plaši izplatītā anonīmā komentēšana liecina, ka diemžēl to var izmantot arī destruktīvi un pašiem postu nesoši.

Lietderības skala

Pie saviem rakstiem šajā portālā un citviet internetā vienmēr mēdzu izlasīt visus lasītāju komentārus. Pirmkārt, tas ir pieklājīgi pret cilvēkiem, kuri uzskatījuši par vajadzīgu izlasīt manis rakstīto un dalīties savās pārdomās. (Vajadzības gadījumā es mēdzu arī atbildēt uz lasītāju man tieši uzdotiem jautājumiem.) Otrkārt, tas ir interesanti un savstarpēji bagātinoši, ja diskusija izvēršas labi argumentēta un diskutētāju personības ir atpazīstamas. Treškārt, tā ir arī iespēja uzlabot sava darba kvalitāti, ja ņem vērā lasītāju padomus un norādes uz kļūdām vai misēkļiem. Un, ceturtkārt, neliegšos atzīt, ka tā mēdz būt arī ļoti veselīga humora deva jeb tāda kā mūsdienu latvju anekdošu veidošanās.

Domāju, ka man ir gana ilga un daudzpusīga pieredze žurnālistikā, lai atcerētos, kā lasītāji varēja izpaust savu viedokli laikmetā pirms interneta, un lai novērtētu anonīmās komentēšanas fenomenu no dažādām pusēm.

Pirms divdesmit gadiem, kad sāku strādāt presē un kad ikdienā viens dators un parastais telefons bija jādala vairākiem žurnālistiem un internets pat sapņos nerādījās, lasītāji mēdza rakstīt un pa pastu sūtīt vēstules, piezvanīt raksta autoram uz redakciju vai dažkārt arī ierasties redakcijā, uzmeklējot žurnālistu personīgi.

Tāda saskarsme prasīja lielāku piepūli un domas skaidrību gan no lasītāja, gan žurnālista, jo tiešā dialogā savu viedokli ir jāspēj pamatot un izskaidrot, kā arī jāspēj iecietīgi uzklausīt pretēju viedokli.

Un pats galvenais – kā lasītājs, tā žurnālists neslēpj savu identitāti, jo kā gan var sarunāties ar tukšu vietu – anonīms lasītājs būtībā ir tukša vieta. Ja tu zvani cilvēkam vai ej satikties, tu nevari būt anonīms. Tāpat ar saņemtajām vēstulēm – ja tās bija bez paraksta, tām automātiski zūd vērtība, jo kāda gan jēga tādam viedoklim, ja nezini, kas un kādēļ to paudis. Ja vēstule bija ar atpakaļadresi un parakstu, tad tajā paustajam viedoklim bija savs svars un jēga, nereti no tā radās arī turpinājums kādai iesāktai tēmai vai jauns temats.

Tas pats attiecas uz lasītāju komentāriem internetā, ar ko esmu sastapusies kā žurnāliste un redaktore. Nemaldināsim sevi ar domu, ka anonīmā komentēšana ļauj pavēstīt kādu sabiedrībai noderīgu informāciju. Ja kāda rīcībā tiešām ir sabiedrības interesēm nozīmīga informācija, tad tā tiek nodota žurnālistiem tieši un nemētājas apkārt anonīmo komentāru jūrā.

Anonīmajiem komentāriem, izņemot varbūt atsevišķus gadījumus par veselības vai līdzīgām jutīgām tēmām, nav arī lielas jēgas kaut vai tādēļ, ka tie neatspoguļo patieso ainu sabiedrībā – viens cilvēks ar trim iesaukām varbūt diskutē pats ar sevi, un labuma citiem no tā nekāda.

Viedoklis nav anonīms

Tā nu nonākam pie tā, ka anonimitāte internetā ir vajadzīga tad, ja cilvēkam nav godprātīgi nodomi un viņš tās aizsegā vēlas izgāzt visu, kas iekšā sakrājies, nedomājot nedz par savas rīcības sekām, nedz līdzcilvēku jūtām.

Katru reizi, kad interneta komentāros pie sava raksta izlasu man personīgi veltītus vārdus, iedomājos par to, vai tam rakstītājam būtu drosme to man pateikt, acīs raugoties? Atnākt uz redakciju, piezvanīt vai kaut vai uzrakstīt un ar savu vārdu parakstīt vēstuli kā vecos laikos. Vai tad man kāds teiktu, ka esmu bērnībā izvarota, grafomāne, ka man nav augstākās izglītības, ka esmu kādas partijas uzpirkta roklaiža, govju meita? (Starp citu, šie visi apzīmējumi nāk no komentāriem pie maniem rakstiem.)

Tieši tāpat es iedomājos par to acīs teikšanu, kad pirms vairākiem gadiem biju portāla Diena.lv redaktore un tā brīža valdības vadītājs Ivars Godmanis cieta autonegadījumā, gūstot vieglu galvas traumu. Tobrīd mums bija bēdīgā pieredzē balstītas iekšējas vadlīnijas liegt komentēšanu pie rakstiem par mirušiem cilvēkiem, taču uz negadījumos cietušajiem tas neattiecās. Tad nu ātri vien nācās ieviest labojumus un tūlīt pat slēgt komentēšanu, kad kā lavīna sāka gāzties komentāri par tēmu, ka tā viņam arī vajadzēja un vēl vairāk ir pelnījis. Vai tiešām šie cilvēki būtu gatavi to pateikt arī viņam acīs?

Taču pāri visai anonimitātei internetā un arī citviet stiepjas milzīga nebrīvības ēna. Pareizāk sakot, labprātīga atteikšanās no īstas vārda brīvības, jo anonīma viedokļa paušana būtībā ir nebrīvības izpausme.

Ja kaut kādu iemeslu dēļ – vai tās būtu bailes no politiskas izrēķināšanās vai kā cita – cilvēks neparaksta savu viedokli ar savu vārdu, tad viņš nav spējis izmantot vai ir labprātīgi atteicies izmantot savas brīvas izteiksmes iespējas.

Un ir īpaši skumji, ka Latvijā, kuras nesenajā vēsturē esam piedzīvojuši skarbu nebrīvi visās dzīves jomās, mēs paši tik labprātīgi un vieglu roku atsakāmies no izteiksmes brīvības izmantošanas un tādu nelabu piemēru rādām arī jaunajai paaudzei.

Kad pērn Kopenhāgenā skolas auditorijā bērniem stāstīju par žurnālista darbu un pieminēju faktu par uzaugšanu nebrīvības apstākļos, man uzdeva jautājumu, ko tas nozīmē, ka nav preses brīvības. Man atbilde ilgi nebija jādomā, jo tas nozīmēja to, ka cilvēks nevarēja brīvi paust savas domas un parakstīt tās ar savu vārdu. Tagad mums, paldies Dievam, tāda iespēja ir, taču nezin kādēļ mēs to neizmantojam.

P.S. Es turpināšu lasīt komentārus pie maniem rakstiem, tajā skaitā arī anonīmos. Taču nekas man nesagādā tik lielu prieku kā komentāri, ko cilvēki parakstījuši ar savu vārdu. Pat tad, ja to autori nepiekrīt manām domām. Tādiem viedokļiem ir cita vērtība un patiesas brīvības garša.

Autore ir neatkarīga žurnāliste