Likums pret “melnajiem racējiem”

Par arheoloģiskā mantojuma saglabāšanu likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” grozījumos

Šogad 23.janvārī spēkā stājās grozījumi likumā “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, kas nosaka būtiskas izmaiņas līdzšinējā kārtībā par arheoloģiskā mantojuma aizsardzību.

Kāpēc bija nepieciešami likuma grozījumi?

Arheoloģiskais mantojums ir vērtība sabiedrībai, kas ietver konstrukcijas, ēkas, ēku grupas, labiekārtotas teritorijas, pārvietojamus objektus un priekšmetus, kā arī to kontekstu gan sauszemē, gan zem ūdens. Tas ir neatjaunojams vēstures avots, kas pieder ne tikai mūsdienu cilvēkam, bet arī nākamajām paaudzēm, kam, pilnveidojoties tehnoloģijām, pavērsies arvien plašākas tā pētniecības iespējas.

Latvija ir pievienojusies Eiropas konvencijai arheoloģiskā mantojuma aizsardzībai. Tās mērķis ir aizsargāt arheoloģisko mantojumu kā Eiropas kolektīvās atmiņas avotu un vēsturisku un zinātnisku pētījumu līdzekli.

Latvijas teritorijā apdzīvotība sākusies jau apmēram pirms 11 tūkstošiem gadu. Rakstīto avotu par laiku līdz IX gadsimtam praktiski nav. Savukārt par laika periodu līdz XVII gadsimtam rakstīto avotu vēstures skaidrošanai ir nepietiekami. Latvijā valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļauti 2492 arheoloģiskie pieminekļi, bet, līdzīgi kā citās valstīs, arī Latviju ik gadu tiek atklātas jaunas arheoloģiskās liecības.

Arheoloģija ir vēstures zinātnes nozare, kas pēta vēsturi, izmantojot lietiskos vēstures avotus. Ikviena arheoloģiskā senvieta ir pavediens vēstures secīgam izklāstam, tāpēc ļoti būtiski ir arheoloģisko atradumu vietu rūpīgi izpētīt un dokumentēt atbilstoši starptautiski pieņemtiem principiem.

Pēdējo gadu laikā arheoloģiskajam mantojumam nopietnu apdraudējumu rada arheoloģisko senvietu izrakņāšana, ko veicina metāla detektoru izmantošana senlietu meklēšanai.

Izrokot senlietas un sajaucot zemes slāņus, tiek iznīcināta nozīmīga informācija. Kultūras mantojuma nozares speciālistus satrauc izveidojusies situācija, kad par atradumiem tiek ziņots tikai tad, kad senlietas jau ir izceltas no kopējā vietas konteksta. Inspekcija uzsver, ka ir gatava iesaistīties diskusijā ar visām šajā jautājumā ieinteresētajām pusēm, lai panāktu labāko risinājumu kultūras mantojuma aizsardzībai.

Likuma grozījumi par atrasto senlietu piederību

Ar šā gada 23.janvāri arheoloģiskajās senvietās zemē, virs zemes vai ūdenī atrastās senlietas (ar datējumu līdz XVII gadsimtam ieskaitot) pieder valstij.

Saskaņā ar likuma definīciju ar senlietām tiek saprasti cilvēka apzinātas darbības rezultātā radīti priekšmeti – artefakti (piemēram, rotaslietas, ieroči, darbarīki, iedzīves priekšmeti, keramikas izstrādājumi, monētas veselā vai fragmentārā veidā), kas atrasti zemē, virs zemes vai ūdenī. Arheoloģiskās senvietas ir valsts aizsardzībā esoši kultūras pieminekļi, kā arī tās var būt jaunatklātas senvietas, par kurām likumā noteiktā kārtībā ir pienākums ziņot Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai (VKPAI).

Likuma grozījumos precizēta līdzšinējā ziņošanas kārtība, kādā informē par atrastiem objektiem, kuriem varētu būt vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība. Paziņošanas laiks ir saīsināts – inspekcijai par atradumu rakstveidā jāpaziņo ne vēlāk par piecām dienām pēc atrašanas, lai operatīvāk varētu izvērtēt atradumu vietas arheoloģisko nozīmi un mazinātu apdraudējumu to izpostīt.

Turpmāk senlietas, kas atrastas arheoloģiskās senvietās to vērtības dēļ glabās publiskajos muzejos, nodrošinot to saglabāšanu un pieejamību sabiedrībai. Likumā noteikts arī aizliegums valstij piederošās senlietas izvest ārpus Latvijas Republikas.

Iespēja paziņot par īpašumā esošām senlietām

Lai likuma grozījumu rezultātā cilvēki saglabātu īpašumā patlaban viņiem jau piederošās senlietas, ir paredzēts pārejas periods, kas dod iespēju valsti informēt par personām piederošām senlietām.

Likuma pārejas perioda noteikumi nosaka, ka valsts īpašuma tiesības neattieksies uz tām senlietām, par kurām līdz 2013.gada 30.martam persona būs rakstveidā paziņojusi Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai.

Tas nozīmē, ka īpašniekam (valdītājam) ir iespēja senlietu deklarēt, sniedzot par to raksturojošu informāciju (piemēram, krāsu fotoattēlu, senlietas materiālu, izmērus milimetros, iegūšanas veidu, iespējamo datējumu, atrašanas apstākļus, vietu, laiku un citu informāciju). Senlietas īpašnieka interesēs ir ziņas sniegt tādā veidā, kas pietiekami skaidri ļauj identificēt konkrēto senlietu, lai turpmāk izvairītos no pārpratumiem. Inspekcijai sniegtās ziņas nebūs publiski pieejamas. Paziņošanas pienākums neattiecas uz Nacionālā muzeju krājuma priekšmetiem.

Ņemot vērā brīvdienas, deklarēšanu varēs veikt līdz šā gada 2.aprīlim (pasta zīmogs) gan pa pastu, gan klātienē inspekcijas Klientu apkalpošanas centrā Rīgā, kā arī inspekcijas reģionālajās nodaļās Kuldīgā, Cēsīs un Rēzeknē. Lai atvieglotu procesu, inspekcijā būs pieejama arī deklarēšanas veidlapa un deklarēšanas vadlīnijas.

Autores ir VKPAI Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne, VKPAI Juridiskās un uzskaites daļas vadītāja Līga Ābele un VKPAI Kultūras mantojuma politikas daļas vadītāja vietniece Katrīna Kukaine