Saglabāt uzticību Latvijas valsts idejai un apzināties, ka valsts kā iekārojams dārgums būs jāsargā arī turpmāk
Šogad janvārī Latvijas Okupācijas muzeja pagaidu ēkā – Rīgā, Raiņa bulvārī, skolēni iepazīstas ar barikāžu laika notikumiem. 1991.gada 20.janvārī uz šīs ēkas jumta atradās Maskavai pakļautas nezināmas speciālas vienības vīri, kuri raidīja šāviņus gan uz blakusesošo Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēku, gan uz Bastejkalnu.
Šķiet loģiski, ka tieši no viņu lodēm krita ministrijas aizstāvis leitnants Vladimirs Gomonovičs, kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, kuri dokumentēja notiekošo. Maskavai pakļautā spēka uzdevums bija provocēt no vietējiem impērijas aizstāvjiem saformētos OMON kaujiniekus ieņemt Iekšlietu ministriju.
Visticamāk, Maskavas provokācijas mērķis bija izsaukt bruņotu pretdarbību no barikāžu aizstāvju puses, lai Latvijā ieviestu tā saukto PSRS prezidenta pārvaldi – ievedot pilsētā karaspēku, likvidējot jaunievēlētās Latvijas Republikas valsts institūcijas un jebkādas demokrātiskās brīvības. Tas neizdevās. Tauta, pat sākotnēji nesaņemot ievēlētās varas akceptu, barikādes bija uzbūvējusi un 20.janvārī disciplinēti tās sargāja.
Tautas rokās nebija ieroču. Tās spēks bija ticība Latvijas Republikas atjaunošanai. Ļoti daudzi cilvēki, atceroties to dienu notikumus, atzīst, ka tādu vienotības sajūtu nekad vairs nav izjutuši.
Ticība valstiskumam ir tas, kas joprojām mums vajadzīgs arī šodien. Bieži vien apkārt esošās negācijas pat latviešos, kuri stāvēja uz barikādēm, raisa domu: sak, vai tāda valsts mums vispār būtu vajadzīga?… Tas sakrīt ar Krievijas varas aprindu un viņu pakaļskrējēju centieniem Latviju mums atspoguļot kā neveiksmīgu valsti („failed state”), kurai vajadzētu pašlikvidēties vai kuru vajadzētu demontēt.
Tādos brīžos es atceros 1991.gada notikumus: kā bija tad, kad mums savas valsts nebija. Uz vienkāršiem garāmgājējiem (kā, piemēram, uz 1991.gada janvāra upuri – skolēnu Ediju Riekstiņu) varēja nesodīti šaut Latvijas Republikas neatkarības noliedzēji. Kritiku neiztur šodienas apgalvojumi par toreiz it kā valdošo pārticību. Jā, tauta uz Doma laukumu barikāžu aizstāvjiem nesa tik daudz sviestmaižu, ka palika pat pāri. Tomēr PSRS saimniekošana jau 1980.gadu beigās bija novedusi līdz kartīšu sistēmai un tukšiem veikalu plauktiem. Lielie rūpniecības uzņēmumi vēl bija saglabājušies tāpēc, ka pirms tam gadu desmitiem bija apgādājuši PSRS militāristus.
Ticību Latvijas valsts idejai var salīdzināt ar mītiskajām Lāčplēša ausīm. Tās zaudējot, mēs zaudēsim savu valsti – vienalga, vai tajā būs vai nebūs eiro naudaszīmes. Ir pārāk daudzi, kuri vēlas šīs ausis noraut.
Uzvaru jāprot nosargāt
Barikādes bija mūsu uzvara. Bet uzvaru – kā toreiz, tā arī tagad – jāprot nosargāt. Te atkal jāatceras 1991.gada mācības. No 1991.gada janvāra līdz augustam, kad PSRS notika pretlikumīgs apvērsums, bija pagājuši septiņi mēneši. Taču šo mēnešu laikā netika izveidots bruņots spēks, kas tautu varētu aizstāvēt pret omoniešu teroru. Kā to pierāda puča dienas, pat ja šādi bruņoti vīri Latvijas Republikai bija, tad nebija, kas viņus vada. Kaut cik aizsargāta jutās vienīgi Augstākā padome.
Ir saprotams, ka 1991.gadā Latvijas Republikas vadība nevarēja veidot armiju. Tā nebūtu līdzvērtīgs pretinieks PSRS Baltijas kara apgabalam un saspīlētu jau tā trauslās Latvijas un Maskavas attiecības. Taču pretspēkam omoniešiem bija jābūt. Pēc puča izgāšanās Latvijas valstij jau bija tik daudz spēka, lai arestētu apvērsuma dalībnieku – Alfrēdu Rubiku. Spēka, lai novērstu omoniešu aizbraukšanu uz Krieviju, nebija.
Gan Rubiks, gan omonieši toreiz arī Krievijas ieskatā bija noziedznieki. Vēlākie Latvijas lūgumi Krievijai izdot noziedzniekus – omoniešus – izskatās kaunpilni.
Arī šodienas Latvijai ir nepieciešams stiprināt aizsardzības spējas, jo impērijas restaurētāji nekur nav pazuduši. Lai gan pārtikusī Zviedrija izsenis pieder Rietumu pasaulei un nav bijusi ievilkta Krievijas impērijas ietekmes sfērā, NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens 14.janvārī norādīja: Zviedrija nevar paļauties uz garantijām, ka NATO tai palīdzētu ārēja uzbrukuma gadījumā, jo tā nav alianses dalībvalsts.
Lai gan Latvija nevar atļauties tādus bruņotos spēkus kā Zviedrija, kura saviem spēkiem spēj sevi aizsargāt vienu nedēļu, mēs toties esam NATO dalībvalsts. NATO aicina dalībvalstis aizsardzībai novirzīt 2% no iekšzemes kopprodukta. Mēs aizsardzībai novirzām tikai nepilnu procentu, atskanot žēlabām, ka no Latvijas budžeta milzīgi līdzekļi tiek izlietoti nevajadzīgi.
Ja gribam nodrošināt Latvijas valsts ilglaicīgumu, jāsaglabā uzticība Latvijas valsts idejai un jāsaprot, ka valsts kā iekārojams dārgums būs jāaizsargā no svešiem arī turpmāk. Pagājušogad, pateicoties arī Latvijas vēsturniekiem, barikāžu aizstāvju piemiņa saglabāta Komunistiskā režīma upuru ansamblī Rīgā, Torņkalnā. Barikāžu dalībnieki, tāpat kā latviešu karavīri un nacionālie partizāni ir mūsu tautas varonības un valstiskuma apziņas apliecinājums.
Autors ir Dr.hist., Latvijas Okupācijas muzeja direktora vietnieks
Komentāri (67)
buchamona 22.01.2013. 18.39
Bilde pie raksta patiesībā jau izsaka visu. Ļaunums, ar kuru Latvijai kopš okupācijas laika līdz pat mūsdienām ir jācīnās, ir viens un tas pats, tikai šis nešķīstenis savu nosaukumu nedaudz pamaina, ejot līdzi laikam
5
Signija Aizpuriete > buchamona 22.01.2013. 18.49
——-Ritvars Jansons: “(..)
Tādos brīžos es atceros 1991.gada notikumus: kā bija tad, kad mums savas valsts nebija.”
==============================================================================
Nebija “mums” arī šodienas vareno Ventspils olichgarhu, Mākoņkalna miljonāru un kampēju šlakas, jo padomju sociālās sistēmas ietvaros tādiem bija grūti atklātībā dižoties un “zīmēties”. Visi šie jansoni kā neapjēdza, tā arī neapjēdz, kas tad pūli par tautu var pārvērst – tā arī bijušo kompartijas biedru domāšanas līmeni nespēj pārvarēt:
“Pazīstamā latviešu dzejniece un dramaturģe Māra Zālīte – bijusī Komunistiskās partijas biedre – kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas bieži nākusi klajā ar žultainiem un indīgiem apgalvojumiem, plašā mērogā izmantojot savu PSRS laikā iegūto popularitāti lielā Latvijas sabiedrības daļā. Piederība komunistu partijai Latvijas realitātē pati par sevi nav nekas nosodāms – daudzi aktīvi cilvēki, kam bija liktenis piedzimt tieši PSRS laikā, ne agrāk un ne vēlāk, bija šīs partijas biedri (arī es vai, piemēram, Aivars Endziņš, kā arī neskaitāmi citi),….”
Aivars Lembergs: Kad savējo ķeizars nebija maita
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/aivars-lembergs-kad-savejo-keizars-nebija-maita.d?id=39473251
0
Signija Aizpuriete > buchamona 22.01.2013. 23.39
——-kristaps_freimanis: “(..)
“ļaunumu” radītā posta ziņā izkonkurē muļķība.
=============================================================================
Muļķība?! Drīzāk nevēlēšanās paskatīties patiesībai acīs, bet gan vēlme čučēt tāļāk, klausoties jansonu&Co pasaciņas:
Barikāžu laika vēsture: pietrūkst fundamentāla pētījuma
“D. Īvāns spriež, ka Zinātņu akadēmijai palīgā veikt pētījumus par barikāžu laiku varētu doktoranti un maģistri, bet vajadzīgi līdzekļi. Viņš ir apņēmies ierosināt, lai valsts atrastu naudu un atpirktu no cilvēkiem vērtīgas vēsturiskas liecības.”
http://nra.lv/latvija/87020-barikazu-laika-vesture-pietrukst-fundamentala-petijuma.htm
0
Kristīne > buchamona 22.01.2013. 19.12
Nez, man gan liekas, ka brīžam mūsu lielākais ienaidnieks esam mēs paši, bet “ļaunumu” radītā posta ziņā izkonkurē muļķība.
0
Valdis Ozols > buchamona 26.01.2013. 16.56
Edge_indran:Svarīgi ir spēt apjēgt pagātnē notikušo, tad visi šo nolendorfu un viņu līdzskrējēju izplatītie murgi nespēs ietekmēt.
———————-
Svarīgi ir spēt apjēgt ka 1990. un 1991 gadā Latvijā notika nacionālā atbrīvošanās revolucija.
0
buchamona > buchamona 23.01.2013. 09.18
egde. ko tur daudz pētīt. Sevišķi mums ar Tevi, kuri esam piedzimuši staļinistu laikā, pieredzējuši “Hruščova atkusni”, Brežņeva marasmu un to, ar kādu pacēlumu latvieši visā Latvijā šo mūdžu pārstāvēto postu nometa un atjaunoja savai Dzimtenei neatkarību.
Protams, viss ir atkarīgs no loga pa kuru mēs uz šiem notikumiem skatāmies :)
0
My Paradise, My Rules 22.01.2013. 19.12
Kad izlasu šādus rakstus, šķiet, ka viss ir pareizi, ka nosargāsim, izdarīsim, uzvarēsim. Tad ieeju http://www.politika.lv un izlasu Indras Mangules – jaunas sievietes rakstu par pilsonību – garu, gudru rakstu, kuru nemaz nav tik viegli uztvert, saprotu tikai vienu – esmu ekstrēmiste, nesapraša, ieciklējusies pagātnē, jo neatbalstu Muižnieka aicinājumu piešķirt pilsonību Latvijā dzimušiem bērniem. Lasu atkal Ritvara Jansona rakstu un kļūst skumji – kam ir vajadzīga tā Latvija, kuru aizstāvējām, sargājām uz barikādēm? Nepilsoņiem? Nē! Jaunajiem, gudrajiem – Kažokai, Mangulei, Muižniekam? Nē!!! Viņiem ne tik! Par nepilsoņiem skaidrs. Zināms, uz kuru pusi viņi velk to deķīti. Bet iepriekšminētie un daudzi citi jaunie? Kādu viņi vēlas redzēt Latviju? Ko viņi grib no tās? Tad gribas jautāt – par kādām Lāčplēša ausīm mēs te vispār runājam? Cik Latvijā ir to, kam tas ir svarīgi – ir tāds Lāčplēsis vai nav? Ar vai bez ausīm – tam jau vairs nav nekādas nozīmes.
6
Kristīne > My Paradise, My Rules 22.01.2013. 19.19
Jauki, ka Tev par visiem viss ir skaidrs, gan par Kažoku, gan nepilsoņiem, gan pārējiem…
0
Signija Aizpuriete > My Paradise, My Rules 22.01.2013. 21.17
——-ciniits (..)
viņš kārtējo reizi atgādina: mēs varējām, un mēs varam. Tas ir būtiskākais, kas allaž jāpatur prātā (un arī – rīcībā), con brio.
==============================================================================
“Cāļus skaitīs 2020.gadā”, jeb “Lielīb” naudu nemaksā, paņem labāk bikses..”.
Kamēr jansoni plātās ar ausu spēku, tikmēr akadēmiķi pieklājīgi pajautā:
“Kā tas tiks panākts?”
J. Ekmanis: – Attīstības plāns nedaudz atgādina vidējo studenta kursadarbu. Zināms, ka tas būs jānodod, bet pie tā ķeras klāt pēdējā mēnesī ar iepriekšnolemtību: atvainojiet, gribēju labāk, bet sanāca, kā sanāca. Arī NAP vajadzēja sākt veidot vismaz gadu agrāk, lai atliktu laiks diskutēšanai, slīpēšanai. Par zinātni – tā daudzviet plānā ielikta, skarot sadarbību ar uzņēmējiem, zinātnieku skaita dubultošanos līdz 2020. gadam, viņu ciešāku iesaistīšanos ražošanā. Pret šo stratēģiju nav ko iebilst. Paliek tāds “sīkums” – kā tas notiks? Par to NAP plānotāji vēl nav pastāstījuši. ”
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=361983:humanitr-joma-akadmijas-rpju-brns&catid=95:intervijas&Itemid=439
0
Andris > My Paradise, My Rules 22.01.2013. 22.31
> nulle: „neproporcionāli daudz”
Šī, nulle, nav kādas politiskas partijas mājaslapa – te neviens nav tēlojis cāļumāti ”cip, cip, cālīši, cip, cibulīši! No laktiņas leciet, pakaļ man teciet” – te cilvēki nav sanākuši, lai bezdomīgi piekristu vienai vai otrai tēzei, bet gan diskutētu par to, kas viņiem šķiet būtisks. Kas traucē „citādi domājošiem” līdzsvarot proporciju? Pieļauju, ka argumentu atbūtne. Jo ne velti daži „citādie” te nodarbojas (lielākoties totālā bezjēgā) vienīgi ar tekstiņu pārbīdīšanu no vienas vietnes citā.
Līdz ar to – patīk tas kādam vai nepatīk – esam tādi, kādi esam. Arī „šķērsgriezumā”.
0
My Paradise, My Rules > My Paradise, My Rules 22.01.2013. 22.46
Ciniit, man jau patīk, ja manai pustukšajai bērzu sulas glāzei kāds veselīgā optimismā liek pretī pa pusei pilnu. Pēc jaunās, Londonā skolojušās dāmas Indras Mangules raksta izlasīšanas man uzleca spiediens un šķita, ka nekam vairs nav jēgas. Paldies, ka uzmundrinājāt.
0
Andris > My Paradise, My Rules 22.01.2013. 20.42
>con brio
Man šķiet, ka Jums gan ir, gan nav taisnība: jā, ir Latvijā pamatīgas putas (Muižniek-Mangul utt. mērķtiecīgi uzputotas), ir pamatīgs slānis, kas ieriktējies virs šīm putām, – koloniālminoritāte ar attiecīgu domāšanu un rīcību, taču, atvainojiet manu, pieļauju, vecišķo redzesleņķi – ar Latvijas bērzsulām pilna ir glāzes lielākā daļa.
Ņemsim kaut vai mikroskopisko Latvijas šķērsgriezumu – IRšus. Kā te ir vairāk? Dažādi par izvēlamajiem ceļiem domājošo, taču vienu mērķi prātā un sirdī turošo, vai arī… Un ne tikai tajā paaudzē, kurai, liekas, mēs abi piederam, bet arī krietni jaunākā, – pozitīvistu vai negatīvistu?
Un paldies zinošam un urķīgam vēsturniekam un galvenais – godīgam cilvēkam – Ritvaram Jansonam, ka viņš kārtējo reizi atgādina: mēs varējām, un mēs varam. Tas ir būtiskākais, kas allaž jāpatur prātā (un arī – rīcībā), con brio.
0
My Paradise, My Rules > My Paradise, My Rules 22.01.2013. 19.36
Šķiet, ka Jums arī viss par visiem ir skaidrs.
0
peterisblums49 22.01.2013. 14.44
Noskaidrots, ka mūsu Brīvības skats ir vērsts tieši uz Monblānu – Eiropas augstāko virsotni.
http://neogeo.lv/?p=16461
Vai tas nav zīmīgi?
8
+2
-3
Atbildēt
+1
-1
Atbildēt
+5
-5
Atbildēt
+2
-1
Atbildēt
+1
0
Atbildēt
+3
-1
Atbildēt
+8
-1
Atbildēt
+16
-3
Atbildēt
@Janîna Smoïenska > peterisblums49 22.01.2013. 15.42
Eiropas augstākā virsotne ir Elbruss
0
Janîna Smoïenska > peterisblums49 22.01.2013. 17.51
Tā tas laikam arī ir, ka nav vienošanās. Šo jautājumu no vienas EU intervijas atcerējos – toreiz pareizā atbilde bija Elbruss ;). Paskatījos mazliet netā – tur katram savs viedoklis, samērā labs skaidrojums ir šeit – http://xtremesport4u.com/extreme-land-sports/mount-elbrus-where-is-it/.
Lai nu paliek šis akadēmiskiem prātiem.
0
Kristīne > peterisblums49 22.01.2013. 15.05
Jāgatavojas karagājienam uz Franciju/Itāliju?
0
janis17 > peterisblums49 22.01.2013. 16.01
Elbruss ir uz robežas starp Eiropu un Aāziju, tā ir krievijas augstākā virsotne
0
Kristīne > peterisblums49 22.01.2013. 15.46
Jānim
==
Par to laikam nav vispārējas vienošanās.
=
While there are differing authorities on how the Caucasus are distributed between Europe and Asia, many sources agree that Elbrus is also the highest mountain in all of Europe,[5] or the highest in western Asia, narrowly exceeding another volcano, Mount Damavand in the Alborz range in Iran.
http://en.wikipedia.org/wiki/Mount_Elbrus
0
Kristīne > peterisblums49 22.01.2013. 15.24
klejotājam
==
Man ir nelabas aizdomas, ka pusceļš starp spicēm varētu būt kādus pāris tūkstošus metru virs zemes…, bet ja nu kaut kas tiešām ir aprakts, tad tas varētu būt kas interesantāks (dēļ 1 zelta poda tomēr pārāk liela ķēpa). Templiešu livoniešiem nodotais Svētais Grāls vai varbūt kontrabandas ceļā no LV izvests Pokaiņu Virsakmens…
0
dace_ampermane > peterisblums49 22.01.2013. 15.18
kristaps_freimanis
Nē! Tieši pusceļā ne pēdu tuvāk, ne pēdu tālāk starp Monblāna virsotni un Brīvibas pieminekļa špici ir aprakts zelta pods
0
ievuliitis > peterisblums49 22.01.2013. 15.15
kristaps_freimanis, neko neesi sajaucis? Tas tak kādai citai tautai piemīt neapstrīdamas tiesības uz visu telpu, kur vien kāds krievs dzīvo, šinī gadījumā – kur vien viņa skatiens vērsts:))
0