Kārļa Skalbes mazdēls Andrejs Legzdiņš no Zviedrijas, tikko izveidojis grāmatu par savu dzīvi, vecumdienās ar vienu kāju stāv Latvijā. Te viņam ir vasaras māja un bērnības augļu koks
Vīrs sirmām ūsām un mākslinieciski pakausī saņemtu astīti ir Zviedrijas latvietis Andrejs Legzdiņš – Kārļa Skalbes pirmais, 1936.gadā dzimušais mazdēls. Viņam dzejnieks veltīja rindas: «Mācies lasīt, mazo puisīt, / Kalna būdā aizmirstā. / Jaunās egles ar’ jau lasa / Lielā zvaigžņu grāmatā.»
«Kad vecaistēvs man rakstīja šo dzejoli, viņš nezināja, ka es būšu dislektiķis un man būs grūtības ar burtiem un skaitļiem,» Andrejs tūlīt slīd prom no poētiskās nots. Nejūtoties piepildījis šo Skalbes novēlējumu, jo viņu neuzrunā ortogrāfijas valoda. Arī pareģojumu, kas izteikts tā paša dzejoļa pēdējā pantā, viņš ietekmēt nespēja, tikai apbrīnoja Kārļa Skalbes intuīciju: «Lieli vēji iet pār kalnu, / Vedīs tevi pasaulē. / Lasīsi tu debess zvaigznēs, / Liels ja būsi dvēselē.»
1944.gadā vienā bēgļu laivā ar vectēvu izceļojot no Latvijas, Andrejam Legzdiņam bija tikai astoņi gadi.
Pagājušā gada nogalē apgādā Neputns izdotajā grāmatā Mani darbi un nedarbi ir atrodams tas viss. Vectēvs un Stokholmas latviešu kopiena, dzimtene un emigrācija, un arī disleksija. Skalbes mazdēlam «vārdu aklības» vietā, kā disleksiju sauca agrāk, toties ir dota neparasta telpiskuma sajūta, trīsdimensionāla redze. Avangardiskais interjera un mēbeļu dizainers arī savu autobiogrāfiju konstruējis mazāk ar burtiem, vairāk ar attēliem, kā pats saka, vizuāliem cilvēkiem – vizuālā valodā.
Skumjais kaķītis
«Mana mamma ir Kārļa Skalbes meita Ilze, tētis – arhitekts Roberts Legzdiņš. Nē, ar Čikāgas piecīšu Albertu Legzdiņu radniecības nav!» Andrejs Legzdiņš saliek pieturas punktus, dzerot tēju kafejnīcā sniegainā decembra vakarā Rīgā, kur viņš vēl kādu laiku aizkavējies pēc autobiogrāfiskās grāmatas atvēršanas. Legzdiņš pirmo atver lappusi ar savā dzimšanas gadā Latvijā uzņemtu bildi. Mamma, viņas brālis Jānis Skalbe, vecmamma Lizete Skalbe un viņas mamma Minna Erdmane, Kārlim Skalbem klēpī mans sarunas biedrs. «Es viņam biju pirmais un vienīgais mazdēls, luteklītis tāds. Viņš mani ļoti mīlēja. Tikai vēlāk, kad vectēvs nomira, piedzima citi mazbērni,» bilst Andrejs.
Līdz viņa astoņu gadu vecumam, kad drīz pēc došanās svešumā pāragri nomira Skalbe, ar vectēvu nekādas intelektuālas sarunas diemžēl neesot iznākušas. Mazdēls vienmēr domājis: kaut būtu ar viņu varējis satikties vēlāk, jau kā pieaugušais. No atmiņu skicēm nojaušams – viņi sapratušies no pusvārda, bijuši lieli draugi. Arī man Andrejs atstāsta, kā abi gājuši Rīgā pa ielu un filozofējuši. «Es vectēvam prasīju, kā to dara, un viņš: «Nu, tikai zopē, zopē, zopē!» Tad viņš man prasīja: «Kāds ir tavs lozungs?» Kas ir «lozungs», es arī nezināju, un tad viņš izskaidroja, ka man ir jāsaka kaut kas, kas man patīk. Man patika mazās, zilās plūmītes, kas auga laukos, Incēnu gravā. Un es saku: «Mazās, zilās plūmītes!»»
Vectēva ārpilsētas rezidencei Incēniem, senai Piebalgas kalējmājai ar klona grīdu, un arī Saulrietiem, kurus Skalbe uzbūvēja vēlāk, Andreja bērnības atmiņās ir liela vieta. Viņš joprojām atceras, kā abi ar vectēvu laukos gāja lasīt rudmieses un šķīt riekstus, lazdai zarus Skalbe uzmanīgi nolieca ar spieķi. Atceras siena pļaušanu un labības kulšanu, kuļmašīnas dīzeļa smaržu un labības smaržu, talkās uz plīts lielā katlā vārītās jēra un kāpostu zupas smaržu. Un vēl virkni visādu epizožu. «Es nedrīkstēju skatīties – tur arī cūku uz Ziemassvētkiem kāva. Bet es jau tāpat biju klāt un skatījos, kā viss notiek, kā cūku vēlāk iekar šķūņa durvīs un šķērž augšā.»
Rīgā, kur viņi visi dzīvoja ziemas sezonā, cienījamais 1.Saeimas deputāts Kārlis Skalbe līdz 1940.gadam vadīja laikraksta Jaunākās Ziņas literāro nodaļu, 1942.-1944.gadā – literāro žurnālu Latvju Mēnešraksts. Andrejs atceras vectēvu arvien kaut ko piezīmējam uz maziem papīrīšiem.
«Vecumdienās viņš gāja gar Daugavmalu, pa pilsētu, redzēja cilvēkus. Tad aizgāja uz Oto Švarca kafejnīcu, atsēdās, iedzēra vienu kafiju, kaut ko pierakstīja. Kā esmu dzirdējis, staigāšana ir veids, kas uztur radošo procesu,» Andrejs piebilst. «Vispār jau mūsu idejas rodas smadzeņu labajā pusē, mums tās ir jādabū pāri uz kreiso, lai varētu izstāstīt.»
Skalbes mazdēla atmiņās ir arī epizode, kā viņš kopā ar vectēvu sēž pirmajā rindā kādā muzikālā uzvedumā, kur uz skatuves par kaķiem pārģērbušies cilvēki dzied par kādām vecām dzirnavām. «Tas varēja būt Dailes teātrī, un, jā, tās noteikti bija Kaķīša dzirnavas,» viņš min Kārļa Skalbes visu laiku populārāko darbu. «Man liekas, tas stāsts nav bērniem vien. Tas ir par to, ka vienmēr visu nevajag ņemt ļaunā. Bērni, kas kaķi iemet vircas bedrē, nesaprot, ka viņam tas var būt tik grūti. Un viņš piedod… Vectēvs bija iepazinies ar Tolstoja idejām, ar ideju par labestību.»
Kaķīša dzirnavu smeldzīgo noskaņu mazdēls skaidro ar vectēva dvēseles stāvokli. 1905.gada revolucionārs, kas bija spiests bēguļot ārzemēs – Šveicē, Somijā un Norvēģijā -, bet pēc atgriešanās Latvijā no 1911. līdz 1913.gadam vēl sēdēja cietumā, pats esot bijis kā tas Kaķīša dzirnavu karalis: vienmēr drūms, nekad nesmaida. Karaļa ledus sirdi pasakā atkausēja Ilzīte. Skalbes meita Ilze piedzima 1912.gadā, vēlāk viņa acuraugs bija Andrejs. Tomēr karaļvalstī nevaldīja mūžīgs miers. «Vectēvs nezin cik reizes to visu ir piedzīvojis: no vāciešiem bēga uz Krieviju, tad atkal nāca lielinieki. Vēsture ir tik grūta, tik nesaprotama…,» nosaka Legzdiņš.
Negribēja pionieros
Bēdīgs, sakniebtām lūpām – tāds Kārlis Skalbe ir attēlos, ko viņa znots Roberts Leg-zdiņš, aizrautīgs fotoamatieris, ar Leica kameru uzņēma 1944.gadā. Legzdiņa dzimtajos Vidrižos pie Limbažiem daļa no Skalbju dzimtas pavadīja pēdējo vasaru pirms izceļošanas, piemiņai fotografējās ar radiem. Kārlis Skalbe, Rīgas inteliģents brillēs, hūtē un labi pašūtā mētelī, kādā no bildēm, iespiedis padusē mazo Andreju, sēž zirga pajūgā. Zirgu no savām lauku mājām viņam aizdevis dzejnieks Jānis Medenis. Citā attēlā Skalbe stāv kopā ar bariņu sieviešu un bērnu. Pieaugušie ir drūmi, tikai mazuļi, nesaprotot notiekošā damatismu, šķelmīgi smaida fotogrāfam. Andrejs domā, ka šīs bildes tēvs attīstīja jau Baltijas jūras otrā pusē, Zviedrijā.
«Mamma stāstīja: vectēvs, piedzīvojis 1940.gadu, kad Latvijā viss tā pārvērtās, bija deportācijas, veidoja pionieru organizācijas, bija teicis – viņš negrib, lai mazais Andrejs iekļūst pionieros. Viņam tas likās kaut kas briesmīgs,» saka Skalbes mazdēls. «Tā mēs devāmies prom, nezinādami, kur paliksim – ka tikai prom no frontes…»
Kārļa Skalbes slimajām nierēm, ko būtu vajadzējis operēt jau vācu laikā, nakšņošana šķūņos un kūtsaugšās līdz vēlam rudenim – 1944.gada 11.novembrim – nenāca par labu. Vēl smagāks bija jūras brauciens zvejnieku laivā no Jūrkalnes uz Gotlandi. Pēc mazdēla domām, Skalbes nāvei 1945.gada 15.aprīlī noteicošais tomēr ir psiholoģiskais fons. «Jā, viņš bija slims, bet visvairāk sēroja par to, ka bija jāatstāj viss, ko viņš bija palīdzējis uzbūvēt.»
Vectēva bēres mazdēlam bija drāma. «Skaistajā Stokholmas krematorijā, ko projektēja Hanss Asplunds, stāv zārks ar puķēm, un pēkšņi atskan kaut kāda mūzika, zārks ar vecotēvu nogrimst, pazūd. Es, bērns, kas neko nesaprot, esot paniski kliedzis.»
Veronika Strēlerte, Niklāvs Strunke, Andrejs Johansons, Teodors Reiters, Jānis Kārkliņš, Kārlis Straubergs – vectēva bēru viesu vārdi neprasa komentārus. Izdarīgais Roberts Legzdiņš latviešu inteliģences vajadzībām Stokholmā bija atradis piecu īres māju puduri. «Cilvēki, kas nodarbojās ar literatūru un mākslu, ļoti nopietni par kaut ko domāja, runāja. Tāda izskatījās dzīve tajā «pagastā», un es tikai vēlāk sapratu, cik tas bija svarīgi arī man,» atzīst Andrejs.
Latvijā vienu gadu nomācījies Franču licejā, kur reiz bija gājusi viņa mamma, latviešu inteliģentu dzimtas pēctecis jau agri bija sācis nojaust, ka viņa uztvere nav tāda kā skolēnu vairākumam. «Atceros – ienākot matemātikas skolotājai, es sāku raudāt. Vai bija jāraksta plusi vai mīnusi, vai dažādi skaitļi – man viss juka. Vēlāk, kad matemātikā bija deviņi uzdevumi, es varēju atrisināt tikai trīs, jo man katrs bija apmēram trīsreiz pa jaunu jārēķina, jāatrod kļūda. Izkrīt viens cipars, ar to pietiek,» Andrejs runā, it kā skatoties no malas. Vēl nupat Latvijā, veicot naudas pārskaitījumu no savas Zviedrijas bankas, esot vienu skaitli netīšām apgriezis otrādi. Labi, ka pārpratums ātri noskaidrojies.
Disleksijas dēļ viņš 1956.gadā gandrīz izkritis ģimnāzijas beigu eksāmenos. «Toreiz taisīja testus un saprata, ka es citādi dumjš neesmu. Visi teica, ka es ļoti labi zīmēju. Jau bērni skolā prasīja, vai es varu kādas portrejas uzzīmēt vai kaut ko,» viņš atceras. «Labās smadzeņu puses dominance, kreativitāte ir neizmantots resurss. Bērnam ir 100 valodu, mēs atņemam 99. Viņam skolā ir tikai jāmāk rakstīt un rēķināt.»
Legzdiņš zina, ka disleksija pārmantojas ģenētiski – viņa tēvam Robertam bijis kas līdzīgs, tas iedzimis arī Andreja dēliem Lūkasam un Markum: vienam lielākā, otram – mazākā mērā. Andreja sieva ir arheologa Valdemāra Ģintera meita Ligita, abi dēli esot radoši cilvēki: viens – dizaina firmas līdzīpašnieks, otrs – veiksmīgs amatnieks.
Skalbes mazdēls visu mūžu meklējis, kāpēc vieniem cilvēkiem dominē kreisā, citiem, tādiem kā viņam, – labā smadzeņu puslode. Interesantu atbildi uz Andreja jautājumu, kāpēc Latvijā ir tik daudz apdāvinātu mākslas studentu, 2001.gadā sniedzis Augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas centra priekšsēdētājs Juris Dzelme. Viņš piedalījies bioloģijas zinātņu doktora Viktora Aršavska pētījumā, kurā atklāts, ka 50% latviešu dominējošā esot labā smadzeņu puslode, kaut vidēji Rietumeiropā tā esot tikai 20% cilvēku. Veikdams tādus pašus testus Sibīrijas inuītiem, Aršavskis labās puslodes dominanti atklājis 90% gadījumos! «Šiem cilvēkiem tādas īpašības ir nepieciešamas, lai varētu izdzīvot ļoti grūtos apstākļos,» Andrejs Legzdiņš raksta grāmatā. «Kā zināms, labās puses dominante nosaka tādas īpašības kā kreativitāte, krāsu un formu izšķiršanas spējas, telpiska domāšana un iztēle.»
Oda disleksijai
«Es būtu varējis būt labs vājās elektrības inženieris, bet matemātikas dēļ par arhitektu nevarēju kļūt, kaut man bija arhitekta talants,» nu jau bez acīmredzamām skumjām pasmaida Andrejs Legzdiņš. No 13 gadu vecuma viņš palīdzēja būvēt maketus tēvam Robertam, kas arī Zviedrijā strādāja par arhitektu, bet, īsti nezinādams valodu, dabūja tikai smagos, kā viņa dēls saka, vergu darbus. Ģimnāzijas laikā, sākot no 1953.gada, Andrejs tika par zelli pie Dāvida Helldēna – pazīstama arhitekta, kas bija iesaistīts modernā Stokholmas centra tapšanā. Datoru vēl nebija, Legzdiņš juniors nemācēja pat rasēt, toties spēja apbrīnojami veikli pēc meistara skicēm izgatavot trīsdimensiju maketus.
Helldēna biroja kolēģi Andreju inficēja ar amerikāņu futurologa Bakija Fullera idejām, kas viņu pavadījušas visu dzīvi. Vakaros mācoties Konstfack – četrgadīgā mākslas amatniecības skolā, kas vēlāk kļuva par augstskolu -, viņš ieguva interjera dizainera izglītību. Diplomdarbam pārbūvēja un iekārtoja restorānu Gillet Stokholmas centrā, no alumīnija izveidojot īpaša dizaina krēslus, kuru sēdekļi iekārti auduma lentēs, nospriegojoties zem ķermeņa svara, dod atbalstu mugurai.
Helldēna komandā Legzdiņš juniors sabija līdz 1974.gadam, projektējot Stokholmas Universitāti un vienu no centra laukumiem Sergels Torg – gan ielas seguma ornamentus, gan āra mēbeles.
«Es nodarbojos ar dažādiem nedarbiem, tos nevar saukt par nopietniem arhitekta darbiem,» viņš rāda savus projektus. 800 gramus smags krēsls, ko var salocīt kā lietussargu. Dzīvoklis Compact living stilā – vienā kvadrātmetrā, kubā, ietilpst gan televizors, gan žurnālu plauktiņš, gan minibārs. 10×10 metru māja ar trijām guļamistabām un dzīvojamo istabu, kurai zem atbīdāmās grīdas atrodas vieta pat baseinam. «Es nebiju mierā ar to, kā mēs būvējam mājas. Tad es skicēju, kā gribētu pats savu iekārtot.»
1971.gadā uz vecmammas Lizetes Skalbes 85 gadu jubileju viņa tolaik vēl tukšajā darbnīcā netīšām tapa ultramoderns interjers no cinkotām caurulēm. Tās Legzdiņam bija piegādātas pavisam citos nolūkos – lai veidotu izstādi par satiksmes drošību. Neatrazdams naudu jaunām mēbelēm, viņš piegrieza caurules apaļu dīvānu formā, notapsēja malas ar koša triko auduma apvilktu porolonu, apakšā pielika riteņus… un ar šo eksperimentu iekļuva pasaulslavenajā dizaina un arhitektūras žurnālā Domus, kas iznāk itāļu un angļu valodā. «Neviens cits zviedrs, kur nu vēl latvietis, nav tik daudz publicēts šajā žurnālā – sešas reizes. Acīmredzot man bija kaut kādas radikālas idejas, kas viņiem interesē,» nosaka Legzdiņš.
1972.gadā viņš kopā ar fotogrāfu Hansu Hammaršeldu izveidoja izstādi, kā izskatīsies mājokļi pēc 25 gadiem. Paša rokām izgatavoja guļamo kapsulu ar klimata kontroli, džakuzi priekšteci – vannu, kurā cirkulējošs, saspiests gaiss mazgājoties dotu ne tikai ūdens ekonomiju, bet arī masāžu. Zem vannas novietotas ūdens sildīšanas un tīrīšanas ierīces, lai pēc tam šo resursu varētu izmantot garšaugu un dārzeņu laistīšanai. Datorizētās vadības pults makets ar kustīgām bildēm ekrānā sniedz tam laikam neticamu ziņojumu: šādi uz 21.gadsimta sliekšņa varēs pirkt lietas un pakalpojumus, apmainīties ar informāciju.
Viņa projekts 12 pasaules spilgtāko arhitektūras un dizaina parādību vidū bija arī uz Domus 45 gadu jubilejas numura vāka. 1973.gada svinībās Parīzē šā žurnāla dibinātājs Džio Ponti apjautājās, no kurienes nāk cilvēks ar tik nezviedrisku uzvārdu, brūnām acīm un tumšiem matiem. Uzzinot par Andreja izcelsmi, priecīgi stāstīja, ka pazīst latviešu arhitektus Amerikā.
Laiva Alaukstā kā vectēvam
Vēlākos gados Andrejs bija mēbeļu un interjera dizaina profesors paša absolvētajā Konstfack, bet radošajos meklējumos pievērsās vieglām, no dabas aizgūtām formām. «Tikai dabā var atrast absolūto dizainu, ko mēs nevaram pārspēt,» viņš saka. «Visi «produkti», piemēram, kukaiņi, ir attīstījušies daudzu miljonu gadu laikā. Un tie «produkti», kas nav derējuši, ir pazuduši no «tirgus».»
Legzdiņa dizains nav patentēts masu ražošanai, bet ir ļoti ietekmējis sabiedrisko domu. Caur darbiem viņš ir arī atgriezies Latvijā, veidojis interjerus vairākām vārdabrāļa Andreja Žagara savulaik vadītajām ie-stādēm: Deko bāram, mūzikas klubam Dizzi, Jaunajam restorānam.
«Tās taču tādas slavenas vietas!» iesaucos. «Slavenas gan, tikai ļoti īslaicīgas. Dzīve jau vispār ir īsa,» Legzdiņš pasmaida. «Bet tas ir mans pēdējais projekts te, Piebalgā,» viņš savā grāmatā lepni uzšķir lappusi ar mazu, 3×3 metru koka būdiņu.
Kārļa Skalbes dēls Jānis, kas palika vecajā Incēnu mājā, un viņa dēls, arī Jānis, ir miruši. Kārļa Skalbes nekad nesatiktā mazmeita Margrieta ir slima, mīt kādā aprūpes iestādē.
Saulrieti, kur dzejnieks bija cerējis pavadīt savas vecumdienas, tagad nodoti Piebalgas muzeju apvienībai. Līdzās memoriālajam muzejam Vaktskalnā ir Kārļa Skalbes, sievas Lizetes un meitas Ilzes kaps. Mazdēla Andreja būda ir nelielā meža stūrī, aiz kura sākas Gauja. «Katru vasaru atbraucam, man tur ir laiva,» viņš lepni saka. «Vecamtēvam bija laiva Alaukstā, man arī ir.»
Un kā ar mazajām, zilajām plūmītēm, apjautājos. «Jā, tās man atnesa muzeja dāmas – teica, ka atradušas vietā, kur tās auga. Tās pašas!» Andrejs atbild. «Bet pēc 70 gadiem tās zilās plūmītes ir pilnīgi kaut kas cits, nekā bija toreiz…»
Komentāri (1)