Vai Latvijā ir par daudz augstskolu?

Var sacelt lielu troksni un radīt lielu sajukumu, pie viena nosaucot to par gadsimta reformu, taču neko neuzlabot pēc būtības

Jau labu laiku Latvijas sabiedrību mulsina informācija par mūsu valsts augstskolu skaitu. Īsi pirms krīzes mēs lepojāmies ar to, ka mūsu valstī ir otrais lielākais (pēc Kanādas) studentu skaits uz tūkstoš iedzīvotājiem. Patlaban mums ar lielām bažām stāsta, ka mums ir vairāk augstskolu nekā jebkurā citā valstī (kas nemaz nav tiesa). Ar piebildi, ka mums taču nevar būt tik daudz kvalitatīvu programmu (varianti: kvalitatīvu augstskolu, kvalificētu docētāju u.c.). Arī to, ka mūsu augstskolu kvalitāte ir zem katras kritikas, daļa sabiedrības jau uztver nevis kā viedokli, bet kā pierādītu faktu.

Ik pa brīdim sabiedrībā tiek rosinātas diskusijas par iluzorām problēmām un piedāvāti iluzori mērķi, un liela daļa sabiedrības dzenas pakaļ maldugunīm. Vai tas ir gadījuma pēc, vai varbūt tīšām, lai sabiedrība nesāktu interesēties par īstajām problēmām?

Kāpēc ir šāds augstākās izglītības iestāžu skaits?

Mūsu augstskolu skaitu nosaka vairāki savā starpā nesaistīti faktori.

• 90. gadu sākumā tika dota zaļā gaisma privāto augstskolu atvēršanai. Starp licencēšanas priekšnosacījumiem neietilpa piedāvāto studiju vietu skaits, un tāpēc tika atvērti daudzi mazi uzņēmumi; daļa no tiem ir izauguši par lielām augstskolām, ko atpazīst arī ārpus mūsu valsts robežām, daļa joprojām apmāca pārdesmit studentus gadā, pārsvarā ekonomikā, biznesa vadībā un tieslietās.

• Bija vēlme izveidot izglītības un kultūras centrus perifērijā, lai darbotos pret milzīgo Rīgas centrtieces spēku. Tā radās Rēzeknes, Vidzemes un Ventspils augstskolas. Tās nav lielas un nesacenšas ar Latvijas Universitāti vai Rīgas Tehnisko universitāti, taču tās ir labi iekļāvušās reģionālajā kontekstā un kalpo reģiona vajadzībām.

• Valstī bija vajadzība pēc konkrēta virziena speciālistiem. Šo vajadzību apmierina Banku augstskola, Latvijas Kultūras akadēmija, Latvijas Jūras akadēmija.

• Bija jāsakārto profesionālās izglītības sektors, kas atrodas starp vidusskolu un augstskolu. Skolotāju institūti, medmāsu skolas, tehnikumi īsti neiekļāvās „vidējā profesionālajā” izglītības sektorā. Taču tikai daļu no šīm iestādēm (skolotāju institūtus) izdevās pārveidot par augstskolām, pārējiem bija jāatrod cita vieta. Latviešu valodā nav nekā pa vidu starp „vidējo” un „augstāko” (angļu valodā eksistē termins tertiary education, kas ir plašāks par higher education), tāpēc tika izveidotas koledžas; tās ietilpst augstākās izglītības sektorā, bet tomēr netiek sauktas par augstskolām, tikai par augstākās izglītības institūcijām (MK noteikumos, kas skar augstāko izglītību, ir nošķirti jēdzieni „augstskolas” un „koledžas”). Valsts koledžas nav atvasinātas publiskās personas , bet tiešās pārvaldes iestādes. Starptautiskajā izglītības klasifikatorā (ISCED) attiecīgās studiju programmas ierindojas 5B līmenī, un speciālistiem nerada identificēšanas problēmu. Starp citu, šā līmeņa programmas drīkst būt arī augstskolās, un tur tās mēdz saukt par „koledžas programmām”. Bet koledžās parasti ir arī vidējai profesionālajai izglītībai atbilstošas programmas (ISCED 4.līmenis), kas augstskolās netiek praktizētas. Šis pagarais skaidrojums nepieciešams, lai saprastu, kāpēc ir nepareizi augstskolu skaitā iekļaut koledžas.

Vai augstskolu skaits ir par lielu?

Jāprecizē jautājums. Latvijā ir 56 akreditētas augstākās izglītības iestādes, taču tikai 32 pēc likuma var uzskatīt par augstskolām: 6 universitātes (visas valsts sektorā), 10 akadēmijas (no tām 3 privātās), 16 augstskolas (10 privātās). Eksistē arī 24 koledžas (7 privātās), taču tās ir atsevišķa grupa, par kuras attīstību jārunā atsevišķi (daļa no tām tiks inkorporēta augstskolās, tāpēc to skaits dabīgi saruks).

Vai raizējamies par valsts vai privātajām augstskolām? Valstij būtībā nav instrumentu, ar kuriem ietekmēt privātās augstskolas tiešā veidā, izņemot akreditāciju. Vai runa ir tikai par valsts augstskolām? Tādu Latvijā ir 19. Taču ne jau augstskolu skaits kādā valstī ir raksturojošs lielums, bet studējošo skaits, un šai ziņā Latvija vairs nav saraksta augšgalā.

Stratēģiskajā dokumentā „Eiropa-2020″ uzstādīto mērķi, ka vismaz 40% cilvēku vecumā no 30 līdz 34 gadiem jābūt ar augstāko izglītību, Igaunija un Lietuva jau ir sasniegušas, bet Latvijā šis rādītājs ir tikai vēl ap 32%.

Latvijā Rektoru padome ir panākusi skaidru diferenciāciju starp šīm kategorijām, un nosaukums dod mums tūlītēju priekšstatu par to, cik plašs attiecīgajai iestādei ir piedāvājums un kādos izglītības līmeņos. Katrai no šīm četrām grupām darba tirgū ir sava niša, un to, vai attiecīgās grupas iestāžu skaits ir par lielu vai par mazu, var noteikt tikai darba tirgus pieprasījuma un izglītības iestāžu piedāvājuma samērs, turklāt nevis vispārīgi, bet pa konkrētajiem studiju virzieniem.

Publiskajā telpā dominē tikai spekulācijas vai nu par speciālistu skaitu kādā konkrētā profesijā vai profesiju grupā (skolotāji, juristi, ekonomisti) vai par dabaszinātņu un tehnisko zinātņu īpatsvaru, no vienas, un sociālo un humanitāro zinātņu īpatsvaru, no otras puses. Vienkāršas atbildes uz uzdoto jautājumu nav. Ir vajadzīga gan darba tirgus analīze, gan sabiedrības vienošanās par to, ko īsti mēs vēlamies nākotnē. Uzņēmumiem un iestādēm būtu skaidrāk jāapzinās, vai attiecīgā darba veikšanai vajadzīgs zinātņu doktors, maģistrs, bakalaurs vai koledžas programmas absolvents un pamazām jāatsakās no plašās un nenoteiktās prasības pēc „augstākās izglītības” darba piedāvājumos.

Aiz apgalvojumiem par augstskolu lielo skaitu, visticamāk, slēpjas vēlēšanās samazināt pieejamību augstākajai izglītībai, saskatot tur iespēju ietaupīt valsts budžeta līdzekļus, tādēļ arī cenšas augstskolām pieskaitīt daudzās maza izmēra koledžas, kurām ir tiesības piešķirt tikai paša zemākā augstākās izglītības līmeņa kvalifikāciju.

Tiek ignorēts fakts, ka par valsts budžeta līdzekļiem studē tikai apmēram trešdaļa studējošo, bet pārējie par studijām maksā paši, liela daļa – arī valsts augstskolās. Manuprāt, mums jāsaglabā plaša pieejamība augstākajai izglītībai, tāpat kā tas ir citās ES valstīs (neizslēdzot iespēju kādai atsevišķai augstskolai sevi nodefinēt kā elitāru).

Vai tik lielā skaitā augstskolu ir iespējama augsta kvalitāte?

Uzskats, ka augstskolu skaitam ir tieša ietekme uz kvalitāti, nav zinātniski pamatots. Ir valstis, kuras apzināti bremzēja privāto augstskolu dibināšanu (piem., Lietuva), un ir tādas, kurās apzināti tika strādāts pie augstskolu apvienošanas (pirms 20 gadiem šādu kursu uzsāka un ir jau paveikusi Ungārija). Tomēr nav pierādījumu, ka tāpēc šajās valstīs būtu izcila augstākā izglītība.

Ir iedoma, ka mazā augstskolu skaitā varētu koncentrēt labākos docētājus un visus studentus un tādā veidā visas studijas kļūtu „kvalitatīvas”. Taču nav nekādu pierādījumu, ka vienam prasmīgam docētājam piesaistot lielu skaitu studentu, varētu iegūt „kvalitatīvu” rezultātu. Pat otrādi, tie, kas šo rādītāju iekļauj ranžēšanas kritērijos, uzskata, ka augstāk vērtējamas tās augstskolas, kurām studentu skaits uz vienu docētāju ir mazāks. Liels studentu skaits ir efektīvs tikai lekcijās, bet lekcijas kā nodarbību veids augstskolā jau sen nav vienīgais un pat ne dominējošais. Svarīgāks ir darbs mazās grupās – semināri, praktiskās nodarbības, laboratorijas darbi, diskusiju grupas, projektu darbs utt. Obligāti nepieciešams – gan docētājam, gan studentam – ir arī individuāls pētnieciskais darbs.

Līdz ar to ir kāda optimāla studentu un docētāju skaita attiecība, kuras vērtība ir apmēram 10 vai nedaudz mazāk. Virs tās studentiem nevar nodrošināt pietiekamu saskarsmi ar docētājiem, bet zem tās akadēmiskais process strauji sadārdzinās, nekļūdams efektīvāks. Patlaban Latvijas augstskolās šī attiecība ir tuvu 20.

Ir vēlreiz jāatgriežas pie kvalitātes definīcijas. Kvalitātes vienīgais drošais kritērijs ir atbilstība paredzētajam mērķim. Šai gadījumā absolventa piemērotība darbam attiecīgajā profesijā un amatā. Augstskolai – spēja šādus speciālistus attiecīgi sagatavot. Un te nevar būt runa par nepārtrauktu gradāciju kā „mazkvalitatīvs, kvalitatīvs, kvalitatīvāks, ļoti kvalitatīvs, viskvalitatīvākais”, bet tikai „ir” vai „nav” tipa slēdzienu.

Gradācija ir nevis kvalitātē, bet prasību kopumā. Piemēram, veikalos ir nopērkami datori par ļoti atšķirīgām cenām, sākot ar dažiem desmitiem latu un beidzot ar vairākiem tūkstošiem, un ir nepareizi apgalvot, ka klēpjdators Elitebook 8770w HP LY562EA ar cenu 1800 latu ir kvalitatīvāks par planšetdatoru GoTab Yotta Yarvik par 180 latiem. Katrs no tiem atbilst attiecīgam prasību līmenim, un līdz ar to izpilda attiecīgu kvalitātes nosacījumu. Ja datoru vajag tikai tekstu rakstīšanai un e-pastam, būtu muļķīgi par to izdot pāris tūkstošus latu un domāt, ka tas ir ļoti kvalitatīvs; patiesībā tas neatbilst prasībām. Tikpat muļķīgi ir salīdzināt ķīmijas doktoru, kuram būs jāstrādā augstskolā vai zinātniskajā institūtā, ar skolotāju, kas mācīs latviešu valodu pamatskolā, vai tulku, kam jāstrādā EK sanāksmēs Briselē. Katram no viņiem jāuzstāda atšķirīgs prasību kopums kā speciālistam un līdz ar to arī akadēmiskajam procesam būs atšķirīgs saturs ar atšķirīgām prasībām un izmaksām.

Katram darba devējam, protams, ir tiesības (likuma ietvaros) paaugstināt vai paplašināt savu prasību kopumu un līdz ar to diktēt kvalitātes prasības augstskolai, taču jāapzinās, ka pamatīgāks prasību kopums nozīmēs augstāku speciālista cenu (tā sagatavošanas izmaksas un tam maksājamo algu). Tas pats sakāms arī par valsts institūcijām gan kā darba devējiem, gan kā atbildīgajiem par nozares vadību: ir skaidri jāapzinās savas vajadzības un savas prasības, un tās jāsabalansē ar atbilstošām izmaksām. Šai sakarā IZM savulaik pieņemtais lēmums uz pusi samazināt studenta valsts budžeta vietas finansējumu, „nesamazinot kvalitāti”, neliecina par cēloņu un seku izpratni.

Bet pastāv arī kopīgas kvalitātes prasības?

1) Ir kvalifikāciju ietvarstruktūra, kurā vispārīgi nodefinēts zināšanu, prasmju, iemaņu, kompetenču kopums katram studiju līmenim (bakalaura, maģistra, doktora) un uz kuru balstās katra konkrētā studiju programma. Tāpēc, piemēram, visām maģistra studiju programmām ir konstatējams salīdzināms gatavojamo speciālistu kompetences līmenis, kurš parāda, kādā apjomā viņi ir apguvuši vispārizglītojošus un speciālus priekšmetus un uz kādu darba raksturu viņi eventuāli var pretendēt savā nozarē.

2) Ir Eiropas standarti un vadlīnijas, kas norāda, pēc kādiem principiem jāīsteno akadēmiskais process jebkurā studiju programmā: kā jāformulē studiju programma un tajā ietvertie kursi, kādai jābūt pieejai attiecībā uz studentu vērtēšanu, kāda veida prasības jāuzstāda docētājiem, t.sk. par zinātnisko darbu, praktisko pieredzi un pedagoģisko meistarību, ko jāsagaida no telpām, iekārtām un aprīkojuma, kā jādarbojas ar informāciju, kas raksturo studiju procesu, ko jādara zināmu plašākai sabiedrībai par augstskolā īstenojamām programmām, kā jāorganizē iekšējā kvalitātes nodrošināšanas sistēma. No šīm vadlīnijām tiek veidots konkrēts jautājumu kopums, uz kuru augstskola atbild studiju programmas pašvērtējuma ziņojumā un uz kuru cenšas rast atbildes ārējie eksperti, studiju programmu novērtējot.

Ko par augstskolu skaitu un kvalitāti liecina AIP īstenotais projekts un IZM alternatīvais vērtējums?

AIP īstenotajā projektā nav gūti pierādījumi, ka visas augstskolas vai liela to daļa strādātu neatbilstoši kvalitātes prasībām. Tāpat kā līdzšinējās akreditācijas, arī šoreiz daļai programmu atklāti lielāki, daļai – mazāki trūkumi, un ir ieteikumi programmu uzlabošanai. Nopietni trūkumi atklāti apmēram 7% gadījumu. Daļa no konstatētajiem trūkumiem attiecas uz materiālo un finansiālo nodrošinājumu, nevis programmas saturu vai docētāju kvalifikāciju.

Par augstskolu skaitu AIP projektam nebija nekādu uzdevumu. Vispār AIP projektam bija plaši un apjomīgi mērķi un uzdevumi, taču izskatās, ka tas neattaisnoja IZM cerības par „kvalitatīvo” un „nekvalitatīvo” programmu skaita proporciju, un tāpēc tika veidots alternatīvais vērtējums. Tomēr par augstskolu skaita samazināšanu ekspertiem nekādi ieteikumi nebija jāizdara, tāpēc no ekspertu sagatavotās informācijas to pamatoti nevar izspriest arī IZM.

Alternatīvajā vērtējumā izdarītais mēģinājums sarindot visas augstākās izglītības iestādes vienā rindā „pēc kvalitātes”, iespējams, bija iecerēts kā pamatojums konkrētu augstskolu likvidācijai vai „konsolidācijai”.

Taču iegūtais rezultāts, kur koledžas nonāk saraksta augšgalā vēl virs universitātēm, šādu pamatojumu laikam tomēr nesagādā. (Jāuzsver, ka AIP projektā bija jānovērtē programmu „ilgtspēja”, nevis „kvalitāte”.) Šajā īsajā apcerējumā nevaru iekļaut plašāku iztirzājumu par rangu tabulām (par to jāraksta atsevišķi), varu tikai piezīmēt, ka šādam nolūkam rangu tabulas nav piemērotas, kaut arī tās spēcīgi iedarbojas uz sabiedrisko domu. Šai gadījumā kā ieplānotas rīcības attaisnojums, nevis kā pamatojums.

Arī labāk pamatotas un pareizāk izveidotas tabulas pēc būtības kalpo kā popularitātes vai prestiža rādītājs atsevišķām augstskolām, nevis kā izglītības sistēmas kvalitātes mēraukla (tāpat kā medaļas olimpiskajās spēlēs – tās ceļ attiecīga sporta veida popularitāti vai valsts atpazīstamību, taču neko nepierāda par iedzīvotāju veselību vai fizisko sagatavotību valstī kopumā).

Kādus risinājumus mēs sagaidām?

Ļoti gribas cerēt, ka izmaiņas būs pārdomātas un pamatotas. Protams, iluzoru problēmu var risināt, piedāvājot tikpat iluzorus risinājumus. Piemēram, pasludināt, ka visas valsts augstskolas Rīgā tiks mehāniski apvienotas vienā, un esošās augstskolas pārtaps par fakultātēm vai nodaļām, bet reģionālās augstskolas par filiālēm. Vārdu sakot, var sacelt lielu troksni un radīt lielu sajukumu, pie viena nosaucot to par gadsimta reformu, taču neko neuzlabojot pēc būtības. Noderīgas izmaiņas, kas būtu vērstas uz ciešāku sadarbību starp augstskolām un fakultātēm, Rīgā bremzē novecojusī un sadrumstalotā infrastruktūra. Bet perifērijā reģionālo augstskolu ideja ir sevi pierādījusi, un revolucionāri pārveidojumi tur būtu nevietā.

Taču ir arī reālas problēmas, kuras jārisina nekavējoties. Mēs apzināmies, ka Latvijas augstākā izglītība ir iedzīta zemās cenas slazdā. Tad darīsim kaut ko reālu, lai situāciju labotu! Krīzes dēļ vairāk nekā uz pusi samazinātais budžeta vietas izcenojums neļauj nedz uzturēt vajadzīgajā līmenī studiju aprīkojumu, nedz iedibināt konkurētspējīgu atalgojumu docētājiem, nedz pienācīgā līmenī iesaistīt studentus pētniecības darbā. It īpaši no tā cieš dabas zinību un tehnisko zinātņu studijas. Tas diktē arī studiju maksu līmeni privātajā sektorā, noturot privātās augstskolas tai pašā zemo izmaksu un prasību slazdā.

Tagad, kad ekonomika atkal sāk atkopties, valdībai ir pienācis laiks veikt reformu, kas augstskolas izlaistu no šī slazda, atjaunojot finansiālo atbalstu vismaz pirmskrīzes līmenī. Tādas reformas īstenotājam būtu gan reāls un noderīgs mērķis, gan reāls studentu un akadēmiskās sabiedrības atbalsts.

Autors ir Latvijas Universitātes vadošais pētnieks