Divi pasaules

Pašvaldības mēs nevēlējam tikai brīvbiļešu dēļ

Pirms „Vienotības” nule izvirzītā kandidāte Rīgas mēra amatam Sarmīte Ēlerte vēl paspēja muti atvērt, lai izklāstītu savas ieceres Latvijas galvaspilsētas vadīšanā, gan sabiedrībā pazīstamie politikas komentētāji, gan tīmekļa slēptie visziņi viņas kandidatūru centās iemīdīt zemē tā, lai tur zāle vēl ilgi neaugtu. Kādu laiku pirms tam izvirzītā Nacionālās apvienības kandidāte Baiba Broka dabūja mazāku samazgu devu sejā, bet laikam jau tikai tādēļ, ka vienkāši bija mazāk pazīstama plašākai publikai un pret viņu mazāk sakrājusies žults.

Taču abas kandidātes uzreiz tika pārmestas pār vienu kārti kā rūdītas latviešu nacionālistes, kurām nekas cits kā sabiedrības šķelšana neinteresē un kas metušās izšķirošajā cīņā ar krievu Nilu Ušakovu (SC) teju kā Lāčplēsis ar Tumšo bruņinieku.

Ja grib, tad, protams, var vienkāršot pašvaldību vēlēšanu cīņu Latvijas galvaspilsētā līdz mākslīgi uzkurinātajam latviešu-krievu jautājumam vai arī iekrist otrā galējībā par pašvaldību kā tikai brīvbiļešu, brīvpusdienu un citu debesmannu devēju. Tomēr domāju, ka patiesībā robežšķirtne starp minētajiem pretējo pušu kandidātiem iet citā vietā, jo pašvaldības mēs nevēlam tikai transporta brīvbiļešu, nedz arī tikai nacionālo jautājumu dēļ.

Naudai nav tautības

Ja tik izšķirīgs Rīgas domes vēlēšanās tiešām būtu bijis latviešu-krievu jautājums, tad mēs to būtu pamanījuši jau agrākajās vēlēšanās un domes sasaukumos. Turklāt tad diezin vai būtu iespējama arī Šlesera, Amerika un Ušakova gana noturīgā aprēķina laulība, ja jau reiz nacionālā ūdensšķirtne būtu tik nepārvarama. Tādā gadījumā arī savulaik Rīgā pie varas esošie LNNK, Tēvzemei un Brīvībai, kā arī citu tā saucamo „latvisko” partiju mēri un tos domē balstošais vairākums būtu likvidējuši vai vismaz centušies likvidēt mazākumtautību skolas un bērnudārzus, aizlieguši 9.maija pasākumus un pareizticīgo reliģiskos svētkus. Taču neko tādu Rīgā neesam redzējuši un neredzēsim.

Patiesībā pirmais no atjaunotās neatkarības laika Rīgas mēriem, kurš tiešām nevietā ir cilājis sabiedrības šķelšanas kārti, ir pats Ušakovs, ja atceramies divu valsts valodu referendumu un ne tikai to vien.

Rīgas nodalīšanu no pārējās Latvijas Ušakova vadītā dome ir turpinājusi, gan līdzās Latvijas valsts karogam demonstratīvi pie skolām izkarinot Rīgas karogus, gan līdz galam neizprotamu iemeslu dēļ izstājoties no Latvijas Pašvaldību savienības. Nekas tāds nav pieredzēts iepriekšējos Rīgas domes sasaukumos.

Pašvaldība, kā tas nosaukumā ietverts, jau esam mēs paši – iedzīvotāji, un nauda un citi labumi, ko dome tik dāsni dala pēc saviem ieskatiem, ir mūsu pašu nodokļos samaksātā nauda. To Rīgai nav devis nedz Ušakovs, nedz kāds abstrakts labvēlis austrumos vai rietumos.

Naudai, kas nonākusi domes rīcībā un kuras izlietošana ir domes saimnieciskās darbības būtība, nav un nevar būt nedz tautības, nedz valodas, tāpēc tā saucamajam „nacionālajam jautājumam” nav bijusi un nebūs būtiska nozīme Latvijas galvaspilsētas pārvaldīšanā. Nemānīsim sevi un neļausimies tapt ierauti bezjēdzīgi šķeltnieciskās diskusijās par neesošu problēmu.

Ne tikai desas luņķi

Pašvaldība ir tikai viena no vairākām, viena otru papildinošajām kopienām, kurās cilvēks vada savu ikdienu. Pati tuvākā un nozīmīgākā ir katra paša ģimene un mājsaimniecība, tad nāk pašvaldība un tai seko valsts, kuru paši pārvaldām ar parlamenta starpniecību. Katrai no tām ir savas īpašas un neaizvietojamas funkcijas, taču to visu kopējā iezīme ir vajadzība katrā no šiem līmeņiem spēt līdzsvarot cilvēku materiālās, garīgās un emocionālās vajadzības.

Un tas nozīmē, ka gan ģimenē un mājsaimniecībā pēc iespējas lielāku labklājību var panākt, vienlaikus rūpējoties par savu tuvinieku materiālajām un nemateriālajām vajadzībām, gan arī pašvaldības un valsts līmenī.

Iznīcībai ir nolemta valsts, kam desas lunķis svarīgāks par citām vajadzībām, un diezin vai no desas vien var pārtikt arī ģimene. Bez skaidrām un kopīgi cienītām vērtībām līdzsvarota attīstība nav iedomājama.

Tāpēc arī pašvaldības darbība nav samazināma līdz sabiedriskā transporta brīvbiļetēm, sociālajiem pabalstiem un citiem it kā no gaisa krītošiem bezmaksas labumiem. Kaut vai tādēļ vien, ka arī trūcīgiem cilvēkiem un pensionāriem ir garīgas un emocionālas vajadzības, ne tikai dzīvnieciski izdzīvošanas instinkti. Tai pat laikā pilsētā mīt arī daudz cilvēku, kas paši tiek galā ar savu dzīvi bez pabalstiem un brīvbiļetēm un papildina pilsētas kasi ar saviem nodokļiem. Arī viņiem ir savas nemateriālas vajadzības un dzīves vides kvalitātes prasības.

Tāpēc līdzīgi kā ar mākslīgo latviešu-krievu jautājumu, ieslīgšana detalizētās diskusijās par iekšpagalmu bedrēm, sociālajiem pabalstiem un transporta brīvbiļetēm nekad nav bijis un nebūs izšķirīgais jautājums Rīgas pašvaldības vēlēšanās. Noturēt priekšvēlēšanu diskusiju tikai šajā līmenī nozīmē gan ļoti zemu vērtēt vēlētājus, gan pēc būtības sacensties vien populistiskā vairāksolīšanā bez godīgas sarunas par to, no kurienes pilsētai nāk nauda un kā to vairāk iegūt.

Bibliotēka un lielveikals

Tā nu nonākam pie tā, par ko tiešām būtu jārunā priekšvēlēšanu laikā un kur saredzama pietiekami skaidra robežšķirtne starp vienā pusē esošo „Saskaņas centru” un „Gods kalpot Rīgai!” un otrā pusē esošo „Vienotību” un Nacionālo apvienību. Pārējie cīņas dalībnieki, liekas, ka vismaz pagaidām nav skaidri darījuši zināmu savu novietojumu.

Simboliski atšķirības abās robežšķirtnes pusēs varētu raksturot kaut vai ar diviem piemēriem no esošā Rīgas domes sasaukuma laika. Vai varat iedomāties Sarmīti Ēlerti un Baibu Broku nicīgi salīdzinām topošo Nacionālās bibliotēkas ēku Gaismas pili ar lielveikalu „Maxima”? Vai varat iedomāties abas cienījamās kundzes domes sēdes vadīšanā lietojam rupjus lamuvārdus? Lieki atgādināt, ka no Ušakova to esam paši dzirdējuši savām ausīm.

Taču no Ušakova teju četru gadu valdīšanas laikā aizdomīgi maz vai nemaz esam dzirdējuši par esošiem un iespējamiem interešu konfliktiem pašvaldības struktūrās, par atklātiem un neatklātiem korupcijas gadījumiem, par „Rīgas satiksmes” un „Rīgas ūdens” dīvainajiem darījumiem. Labi iecerētais un cienījama speciālista Jāņa Dripes vadītais pilsētas arhitekta birojs ir piedzīvojis ne tās labākās pārmaiņas, kamēr Rīgas brīvostā viss bez pārmaiņām arī Ušakova laikā.

Ja uz izvēli pašvaldību vēlēšanās raugāmies no šāda skatu punkta, tad patiesībā mazāk nozīmīgs ir personāliju jautājums, jo izšķirīgas šajā gadījumā ir vērtības, ko pārstāv politiskie spēki un aiz viņiem stāvošie vēlētāji. Vienā pusē ir populismā balstīta pašu nenopelnītas naudas dāļāšana uz visām pusēm un acu pievēršana uz korupciju, kamēr otrā pusē ir neiecietība pret korupciju un godīga saruna par to, kā nopelnīt un kā tērēt visu Rīgas nodokļu maksātāju naudu. Tās ir arī divas dažādas dzīves kvalitātes telpas.

Autore ir neatkarīgā žurnāliste