Afganistāna: ko varam sagaidīt pēc 2014.gada?

„Afganistānā nebūs drošības bez attīstības un attīstības bez drošības.” NATO Rīgas samita deklarācija 2006. gada novembrī

Vairāku gadu garumā starptautiskā sabiedrība nebeidza uzdot jautājumu – kad daudznacionālie spēki (ISAF) pametīs Afganistānu. Lēmums ir pieņemts. 2011.gadā sākās pāreja uz drošības funkciju nodošanu afgāņu spēkiem, kas noslēgsies 2014.gada decembrī.

Līdz nospraustajam datumam ir atlicis salīdzinoši īss laika posms. Kādi ir panākumi un ar kādiem izaicinājumiem vairāk nekā 30 kara gadu plosītai valstij jāsastopas? Atbildes uz šiem jautājumiem meklēju sarunās ar afgāņu valdības pārstāvjiem, provinču vadītājiem, vietējiem ekspertiem, iedzīvotājiem, starptautisko organizāciju un ISAF speciālistiem.

Pārmaiņu gaidās

Nākamo divu gadu laikā galvenās prioritātes pārejas posmam ir noteiktas. Tās ir gatavošanās vēlēšanām 2014.gadā, valsts pārvaldības iedibināšana, korupcijas samazināšana, sociāli ekonomisko jautājumu risināšana un drošība.

Vēlēšanas Afganistānā ir viens no centrālajiem tematiem, jo no to rezultātiem un sabiedrības uzticības tiem būs atkarīga valsts tālākā attīstība. Ne velti vairākkārt tika atzīmēts, ka svarīgi, lai vēlēšanas ir leģitīmas politiski un tiek atzītas iekšēji un ārēji. Vēlēšanu sagatavošanas un norises gaita būs tikai liecinieces tam, vai politiskā pāreja ir sākusies. Ir izveidota Neatkarīga vēlēšanu komisija, kuras atbildība ir īstenot vēlēšanu reformu, izveidojot vēlētāju reģistru visā valstī, kas ir sarežģīts uzdevums, ņemot vērā nevienmērīgo apdzīvotību, attālos un nošķirtos apgabalus. Tāpat jānodrošina personu identifikācijas dokumentu izsniegšana visiem pilsoņiem, kā arī informācijas izplatība vietās, kur vienīgais tās iegūšanas avots ir tirgus laukums, bet analfabētisma līmenis sasniedz 75%.

Taču lielākais izaicinājums būs drošības garantēšana, sākot ar pašu vēlēšanu iecirkņu apsargāšanu, transportu, loģistikas nodrošināšanu, balsu pirkšanas novēršanu.

Afgāņiem ir skaidrs, ka šo uzdevumu veikšanai nepietiek ne zināšanu, ne finanšu, ne cilvēkresursu, tādēļ vēlēšanu sagatavošanā jau pašreiz atbalstu sniedz ANO, ES un ISAF.

Valsts pārvaldība ir vēl viens no kritiskajiem punktiem, domājot par Afganistānu pēc 2014. gada. Afganistāna nosacīti dzīvo vairākos līmeņos. Pēdējo desmit gadu laikā valstī tika sākta pārvaldes centralizācijas tendence, kas bija nepieciešama kārtības iedibināšanai pēc pilsoņu kara un nemiernieku apkarošanai. Taču ilgtermiņā tā radījusi vairākas negatīvas sekas.

Kabulā valda prezidenta un valdības pārstāvju pašpārliecinātība. Lielā mērā tā ir vājuma pazīme, jo netiek uzturētas attiecības ar provincēm un rajoniem. Lai arī provinču vadītājus ieceļ prezidents, kam vajadzētu šo saikni uzturēt, tomēr daudz lielāku lomu vietējā līmenī spēlē neformāli ieceltas un sabiedrībā cienītas autoritātes, kurām nav attiecību ar centralizētās varas pārstāvjiem. Savukārt arī Karzaja ieceltie vadītāji vēlas distancēties no „centra”, koncentrējoties uz vietēja līmeņa attīstību, cenšoties cīnīties ar korupciju, veikt reformas, kontrolēt provincēs notiekošo un veidot labas attiecības ar afgāņu nacionālo armiju un policiju.

Tradīciju un iedzīvotāju zemās mobilitātes dēļ afgāņu tautai ir izteikta vietējā, provinču līmeņa identitāte.

Korupcija ir tas vārds, kurš tiek lietots visbiežāk, raksturojot Afganistānas pārvaldības problēmas. Nav pārsteidzoši, ka šī parādība ir kļuvusi par sadzīves sastāvdaļu sabiedrībā, kurā ikdienā jāsaskaras ar organizētās noziedzības, narkotiku tirdzniecību, cīņu par pieejamību resursiem, nabadzības pārvarēšanu un citām attīstības valstīm raksturīgām problēmām.

Saskaņā ar ISAF Korupcijas apkarošanas uzdevumu vienības (Shafafiyat) datiem katru gadu ieņēmumi no nelegālās narkotiku tirdzniecības sasniedz 1,4 miljardus ASV dolāru, 1-2 miljardi netiek iekasēti nodokļos un astoņi miljardi izvesti no valsts. 2009.gadā uz ģenerālprokuratūru nosūtītas 1100 lietas, bet ir tikai 28 notiesājoši spriedumi. Afganistāna ir ierindota 179.vietā no 182 valstīm Transperancy International izveidotajā korupcijas indeksā 2011.gadā.

Tomēr arvien biežāk afgāņi norāda uz korupcijas divējādo dabu. Nabadzība un ilgstoša dzīve trūkuma apstākļos palielina „ēstgribu” pēc viegli pieejamiem finanšu resursiem. Tikai 2011.gadā vien Afganistānai bija pieejami ap 750 miljoni dolāru donoru naudas attīstības vecināšanai. Reģionālās atjaunošanas un attīstības ministrijas budžets gandrīz pilnībā veidojas no ārvalstu donoru finansējuma. Jāteic, ka šī situācija ir raksturīga visām nozarēm, jo budžeta veidošana, balstoties uz nodokļu iekasēšanu un tai atbilstošu izdevumu plānošanu, ir vēl tikai apzināšanās stadijā.

Tajā paša laikā, kad tiek pausta kritika par finanšu nelietderīgu izlietojumu, pazušanu vai nepietiekamiem rezultātiem, afgāņi bumbu met Rietumu dārziņā, pārmetot, ka lielākie ieguvēji ir ārvalstu firmas un organizācijas, kuras par administratīvām izmaksām vien ietur ap 50-60% no pieejamiem līdzekļiem. Pārmetumi tiek arī ISAF, kurš ir otrs lielākais donors, bet to finanšu plūsma esot nekontrolējama un haotiska. (Veiktas pārbaudes 700 kompānijās, 42 darbība apturēta, 41 ASV pilsonis tiesāts par korupciju, 58 uzrādītas apsūdzības, notiek 119 izmeklēšanas, iesaldēti 43 miljoni ASV dolāru, 25 miljoni samaksāts soda naudās.)

Citiem vārdiem – pareizi būtu visu starptautisko finansējumu „laist cauri oficiālās Kabulas rokām”, kam savukārt nepiekrīt finansētāji, jo ir bijusi nepatīkama pieredze ar līdzekļu klaju izsaimniekošanu, un tiek strādāts pie kopīgiem naudas plūsmu kontrolējošiem mehānismiem.

Drošība

Drošība Afganistānā joprojām ir centrālais jautājums, neraugoties uz visnotaļ rosīgo ekonomisko, politisko un pilsonisko dzīvi valstī. Uzdodot jautājumu par to, kas ir svarīgākais valsts dzīvē, gan amatpersonas, gan afgāņi ielās atbildēja vienu un to pašu – drošība. Par šīs jomas nozīmi liecina gan atvēlētie 57% no valsts budžeta, gan straujā ANSF (Afganistānas Nacionālo drošības spēku) veidošana, gan joprojām pastāvošais augstais nedrošības līmenis valstī.

Nedrošību Afganistānā rada lielais nemiernieku skaits un to aktivitātes. Tos var iedalīt divās grupās. Ideoloģiskie nemiernieki, kuri galvenokārt darbojas gar Pakistānas robežu, jo valsts ziemeļos un rietumos to faktiski nav. Arī Austrumos un dienvidos tie patlaban ir novājināti un darbojas aizsardzības vai radušos izdevību režīmā, koncentrējoties uz „vieglāko” un „redzamāko” mērķi – pašu afgāņu armiju un policiju. Lai gan ir nopietns drauds konkrētām vienībām, ciematiem, ielejām, kalnu pārejām, tomēr to spēkos nav patlaban pārņemt kādu no provincēm. Tomēr nerēķināties ar viņiem nedrīkst, jo, pieaugot spriedzei pirms un vēlēšanu laikā, nemiernieki var konsolidēties un radīt nestabilitāti dažādos Afganistānas reģionos.

Otru grupu veido krimināli un sociāli bāzētie nemiernieki. Tā ir problēma valstī, kurā nedarbojas likuma vara, pārvalde ir fragmentēta un sociālekonomiskā situācija ir slikta. Problēma risināma ilgtermiņā ar kopējās attīstības un pašu afgāņu valsts pārvaldes (valsts varas monopola) nostiprināšanu. Lielākoties šie nemiernieki uzturas pilsētās un to tuvumā. Vēršas pret visiem, kas „traucē tiem darboties”. Tas nosaka īpaši sarežģīto drošības režīmu pilsētās.

Arvien lielāku atbildību par drošību valstī uzņemas ANSF, kas sevī kā jēdziens ietver gan armiju, gan policiju. Vēl pirms dažiem gadiem lielāks bojā gājušo un cietušo karavīru skaits bija ISAF rindās, patlaban situācija ir apgriezti proporcionāla, kas liecina, ka afgāņi darbojas kā patstāvīgi spēki.

Šodien vietējie drošības spēki kontrolē 75% teritorijas. Līdz 2014.gada beigām afgāņiem pašiem būs jāpārvalda visa teritorija.

Atbildības uzņemšanās par drošību valstī ir vairojusi tās reputāciju un sabiedrības uzticēšanos. Lai nokļūtu armijas rindās, ir jāgaida vismaz pāris mēnešu, jo liels ir gribētāju skaits, kā arī daudziem analfabētisma dēļ ir jāiziet elementāri lasīt un matemātikas prasmju kursi. Armijā sāk pieteikties arī sievietes (uzaicinātas 60, bet apmācības kursus sākušas 32). Arī atalgojums ANSF karavīriem ir gana pievilcīgs Afganistānas apstākļiem – ap 800 ASV dolāru. Ņemot vērā visnotaļ sarežģīto situāciju valstī, rodas priekšstats, ka vienīgais visu valsti vienojošais spēks ir ANSF.

Interesantie kaimiņi

Raugoties uz Afganistānas kaimiņiem, jāsecina, ka tie nerada draudzīgu un uz sadarbību orientētu tuvāko starptautisko vidi.

Pakistāna tiek uzskatīta par visu problēmu sakni. No Pakistānas nāk drošību graujošie nemiernieki, nedienas Pakistānā liedz Afganistānai attīstīties sociālekonomiski. Lai arī viens no viedokļiem ir, ka Pakistāna apzināti karo ar Afganistānu, lai gāztu turienes režīmu un valsti iznīcinātu, tomēr lielākoties tiek atzīmēts, ka Pakistāna, pati būdama vāja valsts, nav ieinteresēta Afganistānas nozīmes pieaugumā reģionā un ir nokļuvusi ķīlnieces lomā.

Pakistānu dara uzmanīgu Afganistānas tuvināšanās Indijai. Tā ir iekļuvusi pastarpinātā kaimiņa kategorijā. Īpaši Kabulā Indijai tiek pievērsta uzmanība kā iespējamam spēlētājam, kurš spētu līdzsvarot Pakistānas (drošības jomā) un Irānas (maigās varas jomā) ietekmi.

Savukārt Irānu afgāņi uztver kā labu kaimiņu, kurus saista vēsture un kultūra. Irāna ir arī investējusi vairākos svarīgos Afganistānas attīstības projektos. Tomēr vienlaikus tās darbība atgādina kaķa spēli ar peli, piemēram, apturot kādu no sāktajiem projektiem, skaidrojot to ar radušos ekonomiskās situācijas saasināšanos pašu mājās.

Ķīna un Krievija tiek uztvertas kā izteikti pasīvas spēlētājas. Ķīnieši gan tiek minēti kā lielākie ārvalstu investori, tomēr dati var būt maldinoši vāji attīstītās statistikas dēļ. Savukārt Centrālāzijas kaimiņu loma reģionā tiek novērtēta atšķirīgi. Afgāņu puse apgalvo, ka attiecības ir ļoti labas, priecē Turkmenistānas labi apsargātā robeža un elektrības piegādes no šā reģiona. Savukārt valstī esošās starptautiskās organizācijas novērtē Centrālāzijas kaimiņu iesaistīšanos Afganistānas atjaunošanas projektos, vietējo apstākļu pārzināšanu, kā arī tranzīta un loģistikas atbalsta sniegšanā.

Vai ir cerība?

Nenoteiktības izraisītas bažas – tā var raksturot noskaņojumu, kas valda Afganistānā, diskutējot par valsts attīstību pēc 2014.gada.

Nenoteiktību valstī rada Rietumu pasaulē valdošā eiforija par karaspēka aiziešanu. Afganistāna pēdējo desmit gadu laikā ir dzīvojusi un attīstījusies, „sēžot uz donoru un ISAF adatas”.

Tādēļ palielinās bažas par starptautisko spēku lomas samazināšanos, kas atspoguļosies gan drošības situācijā valstī, gan budžeta pieaugumā un iedzīvotāju labklājībā. Nenoteiktību pastiprina pārliecības trūkums par spēju uzņemties atbildību visos pārvaldes līmeņos. Nenoteiktību rada bažas, vai tās ekonomiskās, sociālās un drošības investīcijas, ko starptautiskie spēlētāji ir ieguldījuši valstī, netiks pārtrauktas vai izniekotas iekšēju politisku ambīciju vai to trūkuma dēļ.

Situācija Afganistānā atgādina glāzi, kurā līdz pusei ir ieliets ūdens. Kāds sacīs, ka tā ir pustukša, jo nav skaidrības par afgāņu spēju garantēt iedzīvotāju drošību, par vietējo politiķu spēju samērot īstermiņa ambīcijas ar valsts ilgtermiņa attīstību, par spēju efektīvi sniegt koordinētu palīdzību no starptautiskajām organizācijām. Šo šaubu sarakstu varētu turpināt.

Taču citi apgalvos, ka glāze ir līdz pusei pilna. Tā ir piepildīta ar cilvēku cerībām uz drošu un labklājīgu dzīvi sev un saviem bērniem. Par šīm cerībām liecina neskaitāmie pēdējos gados uzbūvētie daudzstāvu kāzu nami, dinamiskā dzīve tirgus laukumos, ielās, skolās un vietējo kopienu namos.

Autore ir LU Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas profesore