Bezmaksas siers un ilgtermiņa politika

Nekas nav dzirdēts, vai “Rīgas kungiem” ir nopietni pilsētas ekonomiskās attīstības plāni, kas atbilstu XXI gs. prasībām

Viena no grūtākajām izvēlēm jebkuram politiķim ir starp ilgtermiņa un īstermiņa pieeju politikas veidošanā.

Ilgtermiņa pieeja nosaka to, ka politikas īstenošana nereti mēdz būt sarežģīta un nepopulāra, taču ar pozitīvu, paliekošu iespaidu ilgākā laika posmā. Ilgtermiņa pieeja ir pamatā arī tam, kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi. Tā kā ekonomikas problēmas bija “ielaistas”, lēmumi bija nepatīkami īstermiņā: izdevumu samazināšana un valsts pārvaldes reforma, bet ilgtermiņā panāktais efekts, lai kā arī to dažiem negribētos atzīt un pieņemt, ir pozitīvs – Latvijas ekonomika atkopjas, tās struktūra ir izmainījusies un kļuvusi sabalansētāka, bezdarba līmenis samazinās un ir vērojamas citas pozitīvas pārmaiņas.

Īstermiņa pieeja politikā savukārt izmanto to, ka cilvēkiem piemīt tendence aizmirst labi zināmo atziņu, ka bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā. “Bezmaksas siera” ideja neapšaubāmi ir vilinoša, pazīstot cilvēka dabu, var neierobežoti solīt un runāt to, ko ikviens vēlas dzirdēt. Politika cilvēku pārbauda ne tikai ar varu, bet arī ar populismu, proti, vai politiķis ir spējīgs noturēties pretim vilinājumam “zvejot” tik nepieciešamo vēlētāja balsi ar ekonomiski ilgtermiņā nepamatotu, bet īstermiņā patīkamu piedāvājumu vai darbībām. Vieglākais ceļš vienmēr ir aicināt paaugstināt algas un samazināt nodokļus, distancēties no grūtiem lēmumiem vai reformām, to lieliski papildinot ar rūpēšanos par mājdzīvniekiem un izrādīšanos bulvāra presē.

Ikvienam no mums ir jāpieņem izvēle starp īstermiņa un ilgtermiņa lēmumiem. Līdzīgi kā uzņēmējam – vai nu iesaistīties kādā spekulatīvā nekustamo īpašumu darījumā, vai tomēr mēģināt radīt produktus ar augstu pievienoto vērtību, ar ko ieinteresēt pasauli un ilgtermiņā nopelnīt vairāk, un pats galvenais – stabilāk. Sekmīgie Latvijas uzņēmēji un – uzdrošināšos apgalvot, arī pašreizējā valdība – šobrīd ir pieņēmuši lēmumu par labu ilgtermiņa attīstībai.

Diemžēl man ir aizdomas, ka Rīgas domes vadību pārmaiņu vēsmas nav sasniegušas. Par to liecina īstermiņa domāšanā balstītais Nila Ušakova priekšlikums, apkures sezonai sākoties, pazemināt PVN apkurei un iepriekš izskanējusī ideja samazināt akcīzes nodokli dabasgāzei. Šos priekšlikumus grūti dēvēt savādāk kā par populistiskiem. Diemžēl šādu populistisku priekšlikumu izteikšana un ieviešana raksturo pašreizējo Rīgas pašvaldību, kuras budžeta deficīts jau sasniedzis 7% (!). Tādēļ acīmredzot jāpriecājas, ka Ušakova kungs ir kaut nedaudz apvaldījis savus populista instinktus un vēl nav atskanējis aicinājums: “Atcelt PVN vispār!”.

Vai PVN samazināšana ir sociāli taisnīgākais risinājums?

Lai palīdzētu trūcīgajiem cilvēkiem samaksāt par apkuri, PVN samazināšana visiem nav sociāli labākais risinājums, kā to norādījuši arī ekonomikas eksperti. Vispārēja PVN likmes samazināšana vienādi tiktu piemērota gan trūcīgiem, gan turīgiem cilvēkiem, rezultātā lielākie ieguvēji būtu turīgie ļaudis ar lielām apdzīvotajām platībām.

Kā pareizi norādīts “Re:Baltica” pētījumā par nabadzību Latvijā, valstij ir jāizvairās no tādu atbalsta instrumentu pielietošanas, kas pēc būtības nesasniedz un izkropļo iecerēto sociālā atbalsta mērķi. PVN likmju izmaiņas nav efektīvākais veids, kā veidot taisnīgu nodokļu sistēmu un risināt sociālās problēmas. Pašvaldību rīcībā ir citi daudz efektīvāki un precīzāki rīki, piemēram, pabalsti mazturīgajiem apkures rēķinu apmaksai.

Ar PVN samazināšanas priekšlikumu tiek maskēta neizdarība mājokļu siltināšanā

Ar PVN samazināšanas priekšlikumu Ušakova kungs mēģina nomaskēt Rīgas pašvaldības katastrofālo neizdarību daudzdzīvokļu namu siltināšanā Rīgā, kas ļautu apkures rēķinus samazināt vidēji par 30%. Domāju, ka Ozolciema ielas 46/3 nama iedzīvotāji, kuru māja ir viena no pirmajām nosiltinātajām ēkām Rīgā, šo skaitli apstiprinās.

Jāuzsver, ka jau kopš 2009.gada darbojas Ekonomikas ministrijas daudzdzīvokļu māju siltināšanas programma 50 miljonu latu apjomā (ņemot vērā citu Latvijas reģionu iedzīvotāju lielo interesi, pieejamais finansējums ir ticis vairakkārt palielināts). Piemēram, Valmierā, pilsētā ar zemāko siltuma tarifu, ir nosiltinātas jau 52 daudzdzīvokļu mājas, bet Rīgā, kurā dzīvo aptuveni 700 000 valsts iedzīvotāju, tikai 47 mājas jeb 0,4%. 

Šie dati liecina, ka Rīgas domes vadība netiek galā ar savu pienākumu palīdzēt iedzīvotājiem ilgtspējīgā un pareizā veidā samazināt energopatēriņu un attiecīgi arī izmaksas. Protams, nākt ar uzstādījumu valdībai samazināt PVN Ušakova kungam ir daudz ērtāk un vienkāršāk, nekā aktīvi strādāt pie ilgtermiņa risinājumiem un pildīt savus 2009.gada pašvaldību vēlēšanu solījumus.

Par ļaunprātīgajiem parādniekiem maksā visi iedzīvotāji

Ekonomikas ministrijas veiktā analīze un pašvaldību iesniegtie dati liecina, ka, sākoties jaunajai apkures sezonai, deviņās lielajās pilsētās ir apmaksāti 91,1%, bet novadu pašvaldībās 83,6% no izsniegtajiem siltumapgādes rēķiniem. Iepriekšējā sezonā šie rādītāji bija attiecīgi 89,7% un 78,5% – tātad situācija pamazām uzlabojas. Dati parāda, ka pieaug nevis nemaksātāju skaits, bet gan jau esošo nemaksātāju parādi. Tāpēc Rīgas pašvaldībai un to namu pārvaldniekiem ir daudz aktīvāk jāstrādā ar šiem parādniekiem. Neskatoties uz to, šobrīd tiesā celtas prasības par parādu piedziņu tikai 1% gadījumu!

Tas, ka Ušakovs draudzīgā kompānijā ar izveicīgo Amerika kungu tagad saka, ka darbs ar parādniekiem nenotiek, lai viņi nebūtu jāizliek uz ielas, ir absurds. Protams, ir iedzīvotāji, kuri objektīvu iemeslu dēļ nespēj norēķināties par apkuri, bet tiem pašvaldībai ir jāsniedz atbalsts pabalstu veidā. Nauda šiem pabalstiem atrastos, ja kaut nedaudz tiktu mazināta izšķērdība Rīgas domē un uzlabota pārvaldība tās uzņēmumos. “Rīgas namu” valūtas spekulācijās pazūd miljoni. Pašvaldība iesaistās ļoti apšaubāmos un tirgus konkurenci kropļojošos projektos (“Aqua Riga”). Rīgas pilsētas uzņēmumiem tiek “rekomendēts” par pusmiljonu latu pirkt Ušakova, Amerika un Rubika kopīgā saraksta vēlēšanu reklāmas.

Mēģinājumos nopirkt rīdzinieku balsis patiesībā nepamatoti tiek izšķiesta rīdzinieku nauda, lai Baltkrievijas politiskās kultūras līmenī slavinātu “gādīgos pilsētas tēvus”. Rīgas domei līdzekļi ir, bet tie iekrīt ne jau mazturīgo ļaužu kabatās.

No tā, ka namu apsaimniekotāji nestrādā ar ļaunprātīgajiem parādniekiem un parādus nepiedzen, cieš visi pārējie iedzīvotāji, kuri par saņemtajiem pakalpojumiem godprātīgi maksā. Kur te sociālais taisnīgums, par kuru, nākot klajā ar jauniem un nekonstruktīviem priekšlikumiem, patīk runāt Rīgas mēram?

GAZPROM intereses

Lai kā Ušakova kungs – biežs viesis Maskavā – negribētu to atzīt, priekšlikums samazināt PVN gāzei nekādā veidā nepalīdz samazināt mūsu valsts atkarību no Krievijas gāzes. Gāze, kā zināms, ir arī Krievijas ārpolitiskā “svira” un diemžēl iepriekšējās valdības nav pacentušās pietiekami efektīvi risināt gāzes tirgus liberalizācijas jautājumus, lai Latvija šodien gāzi varētu saņemt ne tikai no “Gazprom”. Pēc manas ierosmes šie jautājumi beidzot ir nonākuši ne vien uz valdības, bet arī uz a/s “Latvijas gāze” akcionāru galda.

Ušakovs saka, ka iedzīvotāji gāzi neglabās burciņās. Visticamāk, neglabās gan, taču, lai arī apkures pieprasījums lielākoties ir diezgan stabils, cena ietekmē to, kādas apkures sistēmas izvēlas iedzīvotāji un kādas ilgtermiņa izvēles veic. Vairākas pašvaldības ir arī praksē parādījušas, ka pāreja uz (Latvijā ražotu) biomasu siltumapgādē ir palīdzējusi samazināt izmaksas.

Viens no Latvijas lielākajiem izaicinājumiem ir energoresursu kopējā patēriņa samazināšana, īstenojot energoefektivitātes pasākumus, tostarp, jau pieminēto daudzdzīvokļu māju siltināšanu. Palielinot energoefektivitāti, samazinās patēriņš un būtiski sarūk iedzīvotāju izmaksas – samazinās mūsu atkarība no importētajiem energoresursiem un dabasgāzes, kas joprojām veido līdz pat 80% centralizētajā siltumapgādē.

Visbeidzot, ikvienam, kas orientējas valsts budžeta sastādīšanas procesā, ir zināms, ka oktobrī izteikts priekšlikums samazināt kādu nodokli ir faktiski nereāls, jo budžets grūtās sarunās ar skolotājiem, mediķiem, policistiem un citām sabiedrības grupām jau ir sastādīts. Uz to ir norādījis gan Valsts prezidents, gan Ministru prezidents, gan finanšu ministrs. Tādēļ šī priekšlikuma autors jau sākotnēji rēķinās ar to, ka vienīgais viņa darbības rezultāts būs sabiedrības musināšana un sava personiskā “labdara” tēla veidošana.

Tā vietā, lai tracinātu cilvēkus ar populistiskiem priekšlikumiem, būtu bijis vēlams un nepieciešams, ka Rīgas dome šo četru gadu laikā būtu nākusi klajā ar nopietnu pilsētas ekonomiskās attīstības plānu, kas atbilstu XXI gs. prasībām un attīstītu Rīgu kā Baltijas jūras reģiona centru. Par to no “Rīgas kungiem” nav nekas dzirdēts, bet tas jau ir ilgtermiņa jautājums.

Autors ir ekonomikas ministrs