Iekšējais latvietis

Piederību tautai, valstij un kultūrai rada tikai iekšēja sajūta

Šovasar atvaļinājumā Latvijā es aiznesu uz fotodarbnīcu restaurēt un pārkopēt manas mammas dzimtas fotogrāfiju, kas parakstīta – “Āboltiņu famīlija 1907.gada 1.jūlijā Vecsalacā”. Tā toreiz dēvēja attiecīgo muižas novadu, kur joprojām atrodas mūsu mājas. Fotogrāfijai ir 105 gadi, tā bija glabājusies tās pašas dzimtas lauku mājas skapī un sākusi nelabojami izbalēt. Darbnīcas meistaram izdevās fotogrāfiju pārkopēt, pielabot bojātās vietas un nedaudz palielināt izmērā. Es to ieliku laika un vietas garam atbilstošā rāmī un pieliku pie sienas laukos ēdamistabā. Labs darbs bija padarīts, un par fotogrāfiju it kā varēja aizmirst.

Taču tā man nelika miera, un katru reizi, atrodoties tās tuvumā, es tajā lūkojos atkal un atkal. Es par to turpinu domāt arī tagad, esot projām no Latvijas un dzimtas mājām. Svētku drānās saposti pie dārza žoga vienā rindā sasēduši un otrā rindā kājās stāv tā laika mājas iemītnieki un viņu bērni. Sēž vecais saimnieks ar saimnieci, blakus viņiem jaunais samnieks jeb vecākais dēls ar savu sievu un diviem pirmajiem bērniem dažu gadu vecumā. Otrā rindā aiz viņiem četri pieaugušie veco saimnieku bērni – trīs meitas un viens dēls – tobrīd vēl neprecēti.

Fotogrāfija ir interesanta ne vien ar to, ka pa vidu jaunajiem un vecajiem saimniekiem stāv galdiņš ar virpotu kāju, kas tagad atrodas pie manas gultas laukos, bet arī ar dzimtai raksturīgajām ārējā izskata īpašībām, kas mantotas tālākās paaudzēs. Interesanti, protams, ir arī šo cilvēku tālākie dzīvesstāsti, kurus es zinu un kuros kopumā atspoguļojas XX gadsimta Latvijas vēsture pilnā apjomā.

Taču vairāk par visu šī fotogrāfija, kas neiziet no prāta, man liek domāt par manu tiešo saistību ar šiem cilvēkiem, jo tas jaunais, staltais saimnieks ar švītīgām ūsām ir manas mammas vecaistēvs un divi mazie, savai mammai piekļāvušies bērniņi ir mana vectēva vecākie brālīši. Es domāju arī par to, kas mani vēl saista ar viņiem un savukārt viņus ar viņu priekštečiem.

Tā ir latviešu kultūra un valoda, kas iznesta cauri dažādiem laikiem un grūtībām un savu mērķi sasniegusi pašu dibinātā valstī.

Un tad es domāju arī par to, kādos apstākļos latviskā piederība bija kopjama viņiem, kas nesen izpirkuši mājas no muižas, viņu senčiem, kuriem tādas iespējas vispār nebija, un kādos – man. Un tad es domāju par to, kas mums, cilvēkiem, vispār liek saglabāt savu valodu, kultūru un valsti?

Iekšējā balss

Senās fotogrāfijas rosinātās domas un mūsdienu Latvijas ikdienas jautājumi par piederību valstij, tautai, kultūrai liek meklēt atbildes uz būtiskiem jautājumiem. Kas motivē cilvēku cienīt un mīlēt savu valsti un kultūru? Kas veido cilvēka attiecības ar valsti – vai tikai materiālas saites? Kas liek mums mīlēt valsts simboliku – vai kāds materiāls labums?

Šķiet, ka mūsdienās mēs liekam pārāk lielu uzsvaru uz materiālām saitēm ar valsti un kultūru, taču mūsu pašu vēsture liecina par kaut ko citu. Kāpēc mēs šodien vēl runājam latviešu valodā? Atbilde patiesībā ir vienkārša. Tāpēc, ka cilvēkiem Latvijas teritorijā gadu simtiem bija iekšēja un individuāla motivācija šo valodu un kultūru saglabāt, turklāt svešas varas uzspiestos skarbos apstākļos. Un tam īsti nav sakara ar materiālām lietām.

Tieši otrādi – Latvijas vēsturē atradīsim daudz brīžu, kad, no materiālā viedokļa vien raugoties, daudz izdevīgāk bija pārvācoties vai pārkrievoties, aizbēgt labi tālu no dzimtās zemes, atteikties no senču tradīcijām un kultūras. Un tomēr kaut kas šos cilvēkus – ar minimālu izglītību un labklājības līmeni – dzina saglabāt savu vienreizējo patību. To pašu, kuru mēs esam mantojuši, taču pret kuru nereti tik vieglprātīgi izturamies.

Ja no Latvijas dažādu iemeslu dēļ aizbraukušie ļaudis var teikt, ka atgriezīsies tad, kad valsts un tajā palikušie būs nodrošinājuši pietiekami labu saimniecisko attīstību un dzīves līmeni, tad mūsu priekštečiem nekas tāds nebija iespējams. Ja mūsu jaunieši paziņo, ka brauks mācīties un dzīvot citur, jo te nav pietiekami labi un viņiem arī nerūp uzlabot, tad arī tas mūsu senčiem nebija iespējams. Jo viņiem nebija tādas pārvietošanās brīvības un tādas materiālās labklājības, kādu mēs baudām šodien Latvijā par spīti visam.

Viss, kas viņiem bija, bija sava iekšēja motivācija un individuāla atbildība, balstīta apziņā, ka sava patība, gara bagātība un kultūra ir katram jākopj, jāsaglabā un jānodod tālāk. Jo tikai tā rodas, pastāv un turpinās tauta. Tikai tā var izdzīvot neiedomājami skarbos apstākļos un pārdzīvot visas svešās varas un grūtos laikus.

Pašu rokās

Šovasar Latvijā es arī nopirku Nacionālā vēstures muzeja un „Latvijas Avīzes” sadarbībā tapušo grāmatu „100 Latvijas vēstures relikvijas”. Viens no simts stāstiņiem ir par latviešu cimdiem. Blakus lappusi garajam skaidrojumam par cimdu nozīmi mūsu tautas kultūrā un ikdienā atrodama fotogrāfija – baltas vilnas cimdu pāris, greznots ar smalkām zilām zvaigznītēm, radīts Ilūkstes apriņķa Aknīstes pagastā XIX gadsimta vidū.

Un tad es iedomājos, kādos apstākļos tie varētu būt radīti. Droši vien skalu gaismā, piekvēpušā dūmistabā, laikā, kad dzimtbūšana varbūt tikko kā atcelta. Kāda jauna meita, domājot par savām kāzām, ada kaut ko tik baltu, gaišu un skaistu. Jo tāda ir tradīcija, tāda ir kultūra, ko viņa mantojusi no saviem priekštečiem un ko cer nodot saviem bērniem, par spīti dzīves grūtumam un melnumam.

No tādām pašām būdiņām un saimnieku istabām ap to pašu laiku un vēlāk nāca iekšējas motivācijas stiprināti cilvēki, kas izglītojās, guva bagātību un nostiprināja ekonomiskos un kultūras pamatus Latvijas valsts veidošanai. Un atkal – tā bija viņu iekšējā motivācija un atbildība tiekties pēc augstāka mērķa un tā piepildījuma, jo vienmēr jau pastāv arī iespēja dzīvot kā vienkāršāk un vieglāk. Varēja taču arī neizpirkt mājas no muižas, neizglītot bērnus un necensties par katru varu saglabāt latviešu kultūru. Varēja jauniegūto brīvību izmantot, lai aizbrauktu no šīs bēdu ielejas un aizmirstu par visu, kas ar to saistīts. Tomēr viņi izvēlējās citu ceļu.

Taču nav pat jāatkāpjas līdz tik seniem laikiem kā klaušu laiki un dzimtbūšana, lai redzētu, ka motivācijai būt par latvieti jābūt galvenokārt iekšēju faktoru radītai. Atcerēsimies uz Sibīriju aizvestos latviešus un pēc kara trimdā nonākušos tautiešus.

Katra cilvēka iekšēja, emocionāla un garīga, bet ne jau materiāla, vajadzība lika saglabāt latvietību un cerību atgriezties dzimtenē. Runāt ar saviem bērniem latviski, stāstīt viņiem par mūsu zemi un kultūru.

Tāpēc arī latviešu tautas un valsts nākotne ir atkarīga tikai no tā, kāda ir katra mūsu tautas pārstāvja iekšējā motivācija un individuālā atbildība par savu tautu, kultūru un valsti. Cik stiprs ir iekšējais latvietis katrā no mums. Lai tauta un valsts pastāvētu, vajag ticību un motivāciju, un vēl arī spēju sajusties atbildīgiem savu senču priekšā, kuri to visu spēja daudz nelabvēlīgākos apstākļos.

Un padomāsim arī par paradoksu, ka mūsu priekšteči to spēja laikā, kad indivīda tiesības un brīvības bija minimālas, lai neteiktu, ka vispār nekādas. Kamēr mēs, iegūstot maksimālu indivīda brīvību, vairs it kā nezinām, ko iesākt ar iekšējo latvieti.

Autore ir neatkarīgā žurnāliste