Obamas nākamie četri gadi

Obama pierādījis spoža oratora un talantīga organizētāja prasmes politisko kampaņu laikā. Atlicis pierādīt, ka viņš ir izcils politiķis

Nesenās ASV vēlēšanas mazliet atgādināja amerikāņiem tik ierastās ēšanas sacensības. Pēc milzīgiem centieniem un fiziskas piepūles, uzvarētājs kūkas ēšanā galvenajā balvā saņēma vēl vairāk kūku. Iegūtais mandāts Barakam Obamam dot tiesības būt atbildīgam par politiski sadalītu, ekonomiski novājinātu un militāri nogurušu nāciju.

Ja vēsture ir kāds indikators, tad pārvēlētajam 44. ASV prezidentam pārāk vieglas dienas Baltajā namā nav gaidāmas. Lielākoties prezidenti otrajos termiņos ir piedzīvojuši politiskus vai personiskus kritienus – Niksonam tā bija Votergeita, Reiganam Irānas – Contra, Klintonam – Ms. Levinska. Jāatzīmē gan, ka Obama līdz šim ir bijis diezgan imūns pret vēsturiskām tendencēm. Velkot paralēles ar ekonomisko situāciju valstī un tās ierasto ietekmi uz vēlēšanām, Mitam Romnijam bija jāuzvar ar ievērojamu pārsvaru. Tā vietā zilās un sarkanās krāsas sadalījums uz 2012.gada ASV politiskās kartes krietni atgādina 2008.gada toņus.

Grūti teikt, ko starptautiskā sabiedrība ieguva vai zaudēja, amerikāņiem neizvirzot Mitu Romniju par ASV bruņoto spēku pavēlnieku. Izteikumi par Krieviju kā galveno stratēģisko draudu vai Ķīnu kā valūtas manipulatoru bija krāšņi, tomēr diez vai būtu pelnījuši īpašu iedziļināšanos, ņemot vērā bijušā Masačūsetsas gubernatora tendenci noliegt apgalvojumus, kas izteikti pirms 10 minūtēm.

Pēc ārpolitikas debatēm, kurām bija maza loma šajās vēlēšanās, Romnijs atstāja iespaidu par kandidātu, kurš atsevišķas frāzes un izteicienus vienkārši iemācījies no kāda “Rosetta Stone” diska. Pat 2008.gada Obamas versija – senators ar neesošu pieredzi starptautiskajā politikā – atstāja pārliecinošāku iespaidu par Romnija šā brīža izpratni par pasaulē notiekošo. Izņemot Izraēlas līderi Benjaminu Netanjahu, kurš diezgan atklāti un mazliet provocējoši atbalstīja republikāņu izvēli, grūti identificēt kādu viennozīmīgu zaudētāju Romnija nenonākšanai Baltajā namā. Tā vietā ASV ārpolitikā būs vairāk no iepriekšējā.

Savā prezidentūras termiņa laikā Obama nav sevi piesējis pie noteiktas doktrīnas, balansējot savus ideālisma un reālisma instinktus. Viņa personiskais rokraksts neliecina par kādu radikālu lūzumu ierastajā ASV ārpolitikas diskursā, bet gan salīdzinoši centrisku un tradicionālu pieeju. Ar sākotnējiem solījumiem ieklausīties savos stratēģiskajos partneros un vēlmi sēdēt pie viena galda ar cita viedokļa paudējiem, Obama starptautiskajā politikā nereti izmantojis arī privilēģiju ignorēt, iebiedēt un pielietot unilaterālu spēku.

Atšķirībā gan no saviem priekšgājējiem, Obama ir bijis daudz piesardzīgāks ar spēka projekciju, lielākoties nogaidot brīdi, kad Amerikas intereses kaut nedaudz sakrīt ar tās vērtībām.

Dažādā administrācijas rīcība līdzīgos scenārijos Lībijā un Sīrijā ļauj novilkt līniju, pēc kuras ASV prezidents orientējas globālo krīžu risināšanā. Ar ANO un Arābu līgas atbalstu īstenojamiem militārajiem mērķiem un skaidri identificējamu opozīciju ASV bija gatavas iejaukties Kadafi režīma gāšanā. Sīrijā – ar fragmentētu opozīciju, Krievijas un Irānas spiedienu un sarežģītākiem militārajiem mērķiem Obama pārsvarā ir palicis uz rezervistu soliņa. Kopumā Obamas pieņemtie lēmumi liecina par diezgan pragmatisku roku Baltajā namā.

Mazliet negaidīta, bet nu jau permanenta iezīme Obamas ārpolitikā ir lielais uzsvars uz plašākai publikai aizklātu stratēģiju – teroristu likvidēšanu ar bezpilota lidmašīnu (drones – angļu val.) palīdzību. Ar datora palīdzību kontrolētas no dažādām militārajām bāzēm ASV, bezpilota lidmašīnas dod iespēju Amerikai īstenot savu militāro dominanci, neriskējot ar karavīru dzīvībām.

Kamēr Vašingtonas iespējamie zaudējumi šajās operācijās ir tuvu nullei – sliktākajā gadījumā var tikt iznīcināta salīdzinoši lēta tehnoloģija, Pakistāna, Afganistāna un citas valstis dzīvo zem 24 stundu novērošanas kamerām un iespējamības, ka jebkurā laikā tās var saņemt militāru triecienu. Valstij, kas joprojām ir iesaistīta savā ilgākajā konfliktā Afganistānā, maksājot par to gan finansiāli, gan ar cilvēku dzīvībām, bezpilota lidmašīnu izmantošana var likties kā vilinošs arguments, kas no vidusmēra pilsoņa prasa maz.

Tajā pašā laikā šie Amerikas slepenībā un institucionālās pārraudzības vakuumā veiktie uzlidojumi ir pārbraukuši pāri praktiski visām iespējamajām starptautisko likumu un normu STOP zīmēm. Šodien vairāk nekā 50 valstis ir sākušas veidot bezpilota militārās programmas, tāpēc ASV ar savu paraugu riskē radīt precedentu, kuru vēlāk var atdarināt citas valstis. Ilgstoši turpinot neautorizētus uzlidojumus, šai stratēģijai var būt liels bumeranga efekts.

Lai arī cik grūti dažkārt apkārtējām valstīm būtu sadzīvot ar militāri spēcīgu, arogantu un pašpārliecinātu gigantu, diez vai starptautiskās sabiedrības interesēs būtu ieraudzīt otru galējību – politiski sašķeltu un neizlēmīgu Ameriku.

Pēdējie pāris gadi gan liecina par to, ka Savienotās Valstis dodas šajā virzienā. Bezdarbs, deficīts un milzīgais parāds ir radījis lielu sociālo spriedzi. Kādreizējās kolektīvās problēmas ir kļuvušas par atsevišķu grupu problēmām. Lielā mērā ir zudusi mobilitāte un spēja indivīdiem pārvietoties no vienas sociālās grupas uz otru.

Reālajā dzīvē vidusmēra pilsoņa un Volstrītas biznesmeņa ceļi krustojas aizvien mazāk. Katram ir sava nošķirtā transporta, izglītības sistēma un medicīniskā aprūpe. Rezultātā aptuveni 80% no ASV politikas demokrātiskā procesa tagad sastāv no brēkšanas, atlikšanas, personīgiem apvainojumiem, hroniskas disfunkcijas un pilnīga tolerances trūkuma pret otra viedokli. Uzvara politiskā kampaņā netiek uzskatīta par pilnīgu, ja tai neseko pretinieka pazemojums. Viedokļu atšķirība, protams, ir jebkuras demokrātijas pamats, tomēr pilnīga uzskatu polarizācija rada paralīzi.

Neizgludinātas iekšpolitikas atšķirības starp demokrātiem un republikāņiem ilgtermiņā var manāmi ietekmēt Amerikas ārējo skatījumu.

Dogmatizējot savu vēsturi un lomu starptautiskajā arēnā, ASV nereti pārējo pasauli ir iedalījusi amerikāņos un potenciālajos amerikāņos. Ar savu vēlmi diktēt demokrātiju, tā ir uzņēmusies pasaules policista un finansista lomu. Un tomēr. Sēdēt pie viena galda ar valsti, kas skaidri zina, ko grib, ir daudz vieglāk, nekā saskarties ar neizlēmīgu un ideoloģiskās galējībās krītošu lielvaru.

Ilgus gadus ASV ir kalpojusi par starptautiskās drošības enkuru Eiropai, Dienvidkorejai, Izraēlai, Japānai un citām valstīm. Labs piemērs tam bija nesenā Lībijas krīze, kuras laikā Francija un Lielbritānija sākotnēji tiecās uzņemties līdera nastu militārajos jautājumos. Ziemeļatlantijas 60 gadu vēsturē tas bija kaut kas nebijis – konflikta laikā Eiropa atradās priekšplānā, kamēr ASV notikumus lielākoties skatījās no malas. Pēc pāris nedēļām gan Eiropas līderi ziņoja, ka tām sāk pietrūkt elementāru militāro resursu, lai novadītu Lībijas revolūciju līdz sev vēlamam iznākumam. Pēc Eiropas eksperimenta ASV kārtējo reizi uzņēmās veikt galvenās militārās misijas.

Sliktāk par visuresošu un kontrolējošu Ameriku ir tikai tās nozušana no starptautiskās dienaskārtības.

Pēc inaugurācijas ceremonijas Barakam Obamam nāksies sniegt roku tiem, kas atklāti cerēja uz viņa neveiksmi. Pārkāpjot Kongresa slieksni, viņam nāksies piedāvāt dialogu republikāņiem, kuri par galveno mērķi izvirzīja viņa nepārvēlēšanu. Šo darbu viņš nekad nenovēlētu patiesam draugam, pēc savas aizvadītās prezidentūras atklāja Džons Adams. Vieglie jautājumi ASV politikā tiek izlemti zemākos līmeņos. Prezidentam parasti paliek tie, kurus viņa padomnieki prezentē ar 50 – 50 iespējamību.

Šo gadu laikā Obama ir pierādījis, ka ir spožs orators un talantīgs organizētājs, kas spēj pieņemt pareizos lēmumus politisko kampaņu laikā. Atlicis vēl pierādīt, ka viņš var būt arī izcils politiķis.

Autors strādā ASV, ir politikas doktorants Birmingemas universitātē