Amatpersonām beidzot jānokāpj no sava ziloņkaula troņa un jāsaredz, ka ne jau visi saņem aplokšņu algas
Pārsteidz valsts amatpersonu attieksme pret tiem, kas saņem minimālo algu – paši vainīgi, ka negrib vairāk strādāt vai arī izvēlas tik mazus ienākumus. Turklāt šie cilvēki noteikti pieskaitāmi „slikto” kategorijai, jo viņu pensijas būs mazas, ar tām izdzīvot nevarēs un valstij nāksies maksāt viņiem pabalstus.
Statistika liecina, ka pirms pieciem gadiem minimālo algu Latvijā saņēma 20%, bet patlaban Latvijā minimālo algu saņem un no tās nodokļus maksā aptuveni 35% strādājošo.
Labklājības ministrija gan nenoliedz, ka vispār ir tādi cilvēki, kas strādā par minimālo algu, tomēr, pēc ministrijas domām, skaitļi liecina par lielo „aplokšņu” skaitu un vēlas rīkot informatīvu kampaņu, lai brīdinātu tos 35% strādājošo, ka viņi gan pakļauj riskam paši sevi, gan gremdē valsts sociālo budžetu. Labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība) vēl nesen TV ziņās atgādināja, ka visi tie, kas saņem minimālo algu, pensijā saņems vien simts latu. Savukārt premjers Valdis Dombrovskis (Vienotība) šogad ir paudis, ka minimālo algu Latvijā saņem aptuveni trešdaļa strādājošo (no tiem, kuriem maksā algu). Tas norādot uz „aplokšņu” problēmu, jo cilvēki izvēlas saņemt algu aploksnēs.
Ar vārdu sakot, ne premjers, ne labklājības ministre netic, ka cilvēki dzīvo uz nabadzības robežas, ka darbu atrast ir grūti, bet darbu ar lielāku algu par minimālo – vēl grūtāk.
Viņuprāt, atnāk cilvēks pie darba devēja un saka, ka labprāt oficiāli saņemtu minimālo algu un klāt kādu „aploksnīti”. Darba devējs priecīgi piekrīt, darba ņēmējs apmierināts un visiem labi – līdz brīdim, kad būs jāsāk saņemt pensija, bet ar to izdzīvot vairs nebūs iespējams.
Vai tiešām tā? Te daži īsie stāsti, kurus šovasar esmu uzklausījusi.
VID darbiniece, strādā šajā darbavietā vairāk nekā desmit gadu, četri gadi pirms pensijas: visi nodokļi, protams, maksāti, bet pašreiz pensija sanāks vien 150 latu.
Medicīnas māsa, ieguvusi arī bakalaura grādu māszinībās, maģistra grādu pedagoģijā (slimnieku apmācība), pieci gadi pirms pensijas: visi nodokļi, protams, maksāti, vienmēr strādāts tik, cik vien tā brīža likumdošana atļauj, bet pensija sanāks vien lati 160.
Žurnāliste, 10 gadi pirms pensijas: baidās skatīties VSAA mājas lapā, jo tikai veiksmes gadījumā izdevējs bijis ar mieru maksāt minimālo algu, bet pārējo kā honorārus (no kuriem maksā ienākuma nodokli, bet nemaksā sociālo). Lielāko tiesu slēgts tikai autoratlīdzības līgums un maksāti tikai honorāri. „Ja jūs tas neapmierina, varat darbu meklēt citur,” izdevēju attieksme gandrīz vienmēr bijusi vienāda, bet sameklēt darbu, kurā maksā arī algu pat „treknajos gados” bijis gandrīz neiespējami. Tagad tas līdzinās neticamam veiksmes stāstam. „Vairāk par simts latiem diez vai pensija sanāks,” viņa saka.
Vēl jāpiebilst, ka „bezkaunīgajiem” sociālā nodokļa maksātājiem no 200 latiem jāpieskaita arī pašnodarbinātie, jo viņiem sociālais nodoklis (atšķirībā no ienākuma nodokļa) jāmaksā tikai no nopelnītiem 200 latiem, ne no pārējā nopelnītā. Protams, var jau teikt, ka neviens neliedz pašnodarbinātajiem maksāt no visas naudas, kas nopelnīta, bet tad pāri paliktu tik maz, ka būtu jāiet diedelēt – brīvprātīgo sociālo iemaksu likme ir stingri noteikta, nevar maksāt, piemēram, tik, cik maciņš atļautu.
Starp citu, labklājības ministrei ļoti mīļi ir lielveikali – ik pa laikam viņa tos piemin: sak, veikalos var dabūt darbu, tur tas garantēts uz ilgu laiku. Viņa jau nu arī mierīgi varētu strādāt veikalā, ja nāktos no politikas aiziet… Veikalos pārdevēju algas parasti nav lielākas (vai daudz lielākas) par minimālo algu, tur ir stundu apmaksa. Tie, kas spēj strādāt pa 14 stundām dienā un strādāt gandrīz bez brīvdienām, kaut ko vairāk par pārsimt latiem nopelnīt var, tā ir taisnība.
Vai darbs lielveikalā atrisinās pensiju problēmu un glābs sociālo budžetu, gan ir visai apšaubāmi.
Par pensijām runājot, ne reizi vien ir nācies dzirdēt, ka Latvijā ir ļoti augsta valsts maksātā pensija. Godīgi sakot, tā arī ir, jo valsts maksātā pensiju daļa parasti valstīs, kur tāda ir, tiešām nav liela – pensijas pamatu veido uzkrājumi dažādos pensiju fondos.
Pie mums daļai iedzīvotāju tie nav pieejami vecuma dēļ – otrā līmeņa pensiju fonds tika izveidots 2001.gadā un par tā dalībnieku varēja kļūt tie, kuri nebija vecāki par 50 gadiem. Tie, kuri tolaik bija vecumā no 30 līdz 49 gadiem, otrajam pensiju līmenim varēja pievienoties brīvprātīgi, uzrakstot iesniegumu. Tiesa gan, vismaz tobrīd netika slēpts, ka, jo vecāks cilvēks, jo mazākas izredzes kaut ko uzkrāt, turklāt otrais pensiju līmenis var darboties tikai tad, ja cilvēkam ir darbs un ja darba ņēmējs par viņu maksā nodokļus. Kā zināms, otrā līmeņa pensiju fondi strādā ar zaudējumiem un to administratīvās izmaksas ir milzīgas.
Par trešā līmeņa pensiju uzkrājumu esošajā situācijā runāt laikam ir smieklīgi, jo cilvēkam, kurš nezina, kā savilkt galus kopā, naudas papildus iemaksām nav.
Ceturtdien žurnālā IR publicēts raksts par milzīgo ienākumu plaisu starp Latvijas iedzīvotājiem. Faktiski šī plaisa nozīmē, ka iedzīvotāju nabadzības līmenis tikai pieaugs un valstij un pašvaldībām aizvien vairāk nāksies tērēt dažādiem pabalstiem, jo aizvien vairāk cilvēku sāks saņemt niecīgas pensijas. Minētajā rakstā ir ieteikumi, kā samazināt dramatiski mazos ienākumus un plaisu starp 90 un 10 procentiem valsts iedzīvotāju.
Ja politiķi un amatpersonas reiz norāptos no sava ziloņkaula torņa, atļautos ieraudzīt patieso situāciju un beidzot sadzirdētu ieteikumus, ir cerība, ka pēc gadiem desmit sociālais budžets nesabruks un Latvijas iedzīvotāji nekļūs par ubagiem, kas klejo par Eiropas ceļiem.
Autore ir neatkarīga žurnāliste
Komentāri (23)