Konservatīva iecietība

Robežšķirtne starp konservatīviem un liberāliem cilvēkiem gauži neskaidra

Diezin kā politikas zinātnes teorijā dēvē tos cilvēkus, kas, piemēram, augstu vērtē seksuālo un etnisko minoritāšu tiesības, bet vienlaikus ir finansiāli konservatīvi un katru latu pirms izdošanas rokā apgroza divreiz? Tādi taču nepieder nedz pie liberāļiem, nedz pie konservatīvajiem, vai ne? Vismaz teorijā laikam ne. Atzīstos, ka es tādos gadījumos apjūku un „pazūdu teorijā”. Taču man to var piedot, jo neesmu studējusi politikas zinātni un ar politiku arī nenodarbojos profesionāli.

Pēdējā laikā ar dažādu apzīmējumu piekāršanu viens otram Latvijā neesam skopojušies. Arī pie mana iepriekšējā raksta “Latviskā līdztiesība” lasītāju komentāros bija norādīts gan uz maniem konservatīvajiem uzskatiem, gan arī pausts viedoklis, ka dzimumu līdztiesības grāmatiņu izraisītās sabiedriskās diskusijas pamatā būtībā ir tikai viens jautājums – par attieksmi pret homoseksuāliem cilvēkiem. Un tieši šis viedokļu salikums man lika aizdomāties gan par saviem uzskatiem, gan sabiedrības uzskatiem kopumā.

Atbildot uz piezīmi par maniem konservatīvajiem uzskatiem, varu teikt, ka katrs var domāt, ko grib, un mani tas neaizvaino. Savukārt par attieksmi pret seksuālajām minoritātēm uzskatu, ka tam nav sakara ar neveiksmīgajām, tulkotajām grāmatiņām, tādēļ arī savā rakstā to vispār nepieminēju.

Tas, kā savā starpā ģimenē sadalām pienākumus un kāds ir mūsu tautas mantojums, ir pavisam cits stāsts, par ko mēs diemžēl pārāk maz runājam mūsu sabiedrībā. Tāpēc arī sanāk, ka grāmatiņas ievedam no ārzemēm.

Ar lielgabalu pa zvirbuļiem

Ne tikai pēdējā laikā, bet arī agrāk diezgan daudz esam dzirdējuši un lasījuši, ka Latvijas sabiedrība ir stipri konservatīva šā vārda tradicionālajā nozīmē, vienlaikus arī kreisa domāšanā, bet labēja rīcībā. Esam saņēmuši pārmetumus un pamācības gan kā lielākie homofobi, gan kā etniskās neiecietības kurinātāji. Protams, arī kā reliģiski fanātiķi un tradicionālo vērtību sargātāji.

Taisnība ir tiktāl, ka jebko no augstāk minētā mēs atradīsim mūsu sabiedrībā, tomēr tikai mazās devās un sabiedrības nostūros. Jā, ja mazs pulciņš skaļi kliedz vai nepieklājīgi uzvedas sabiedriskā vietā, tad tas var radīt iespaidu, ka tā domā vairākums vai vismaz liela daļa sabiedrības. It īpaši jau tad, ja tas tiek iemūžināts video un pēc vajadzības atkārtots un atkārtots.

Tomēr tas nenozīmē, ka tā tiešām uzskata sabiedrības vairākums. Ja sabiedrības vairākums tiešām būtu ļoti naidīgi noskaņots pret homoseksuāliem cilvēkiem, tad mēs iepretim praida gājienam ik pavasari redzētu Latvijas Tautas frontes manifestāciju cienīgu pusmiljonu lielu ļaužu masu. Taču neko tādu mēs neredzam un neesam redzējuši gadu no gada.

Tas pats attiecas uz „etniskās neiecietības mūra celšanu”. Ja latvieši un arī tiem līdzās dzīvojošie citu tautību cilvēki tiešām būtu tik neiecietīgi cits pret citu, tad mēs pēdējo divdesmit piecu gadu laikā būtu redzējuši ko līdzīgu Balkāniem vai Centrālāzijai. Tomēr neko tādu neesam piedzīvojuši, un tas noticis, pateicoties visām iesaistītajām pusēm. 

Lai ko rādītu sabiedriskās domas aptaujas par augsto uzticības līmeni baznīcai, Latvijas tauta tomēr nav arī pārlieku reliģioza vai fanātiska. Ja tā tiešām būtu, tad Latvijas dievnami būtu stipri pilnāki ar dievlūdzējiem gan svētkos, gan ikdienā.

Turklāt atļaujos apgalvot, ka mums raksturīga ļoti augsta savstarpējas iecietības pakāpe reliģisko uzskatu ziņā, jo gadsimtiem un miermīlīgi līdzās ir pastāvējušas dažādas baznīcas un sadzīvojuši dažādu reliģiju ļaudis – katoļi, protestanti, vecticībnieki, jūdaisti, pareizticīgie. Tagad arī musulmaņi un pa kādam budistam. Ne jau visas valstis un sabiedrības var ar ko tādu lepoties, pat mūsdienās un Eiropā.

Teorijas žņaugos

Spriežot pēc skaļākajām balsīm un krāšņākajām sabiedriskajām akcijām, līdzīgos stereotipu vai teoriju žņaugos var ielikt arī cilvēku politiskos, ekonomiskos un sociālos uzskatus. Pasludināt tos par konservatīviem un tradicionālās vērtības aizstāvošiem, turklāt ar skaidri nojaušamu pieskaņu, ka būt konservatīvam vai tradicionālam ir kaut kas nemoderns un visādi citādi nevēlams. Kaut kas pilnīgā pretstatā esošs mūsdienīgajam liberālismam. 

Te nu arī nonākam pie urdošā jautājuma, kāds tad īsti ir konservatīvo uzskatu un liberālo uzskatu pamata komplekts un kā to atpazīt konkrētos cilvēkos?

Vai cilvēks, kas dzīvo tradicionālā ģimenē jeb savienībā starp sievieti un vīrieti, ko arī uzskata par sabiedrības pamatšūniņu, bet draudzējas ar gejiem un geju pāriem, ir konservatīvs vai liberāls? Vai cilvēks, kas ciena mazākumtautību tiesības, bet nelokāmi iestājas par vienu valsts valodu Latvijā, ir konservatīvs vai liberāls?

Vai cilvēks, kas nepieder nevienai baznīcai, taču līdz pēdējam gatavs aizstāvēt citu ticīgu cilvēku tiesības brīvi paust savus uzskatus, pat ja tas izpaužas savdabīgās akcijās, ir konservatīvs vai liberāls? Vai cilvēks, kas uzskata, ka valstij dāsni jāatbalsta bērni, pensionāri un invalīdi, bet veseliem, pieaugušiem un jauniem cilvēkiem pēc iespējas jācenšas dzīvē tikt galā pašu spēkiem, ir konservatīvs vai liberāls?

Vai cilvēks, kurš uzskata, ka izglītībai un veselības aprūpei jābūt bez maksas un valsts nodrošinātai, taču vecumdienām pašam jākrāj kārtīgi un visu mūžu, ir liberāls vai konservatīvs? Un kādā kategorijā mēs ievietojam homoseksuālu cilvēku, kurš ir „konservatīvs” finanšu un nacionālajos jautājumos?

Vai paši saprotam?

Mans mērķis nekādā gadījumā nav pasludināt politikas, sociālās vai ekonomikas zinātnes par nekam nederīgām, jo cilvēku politiskā, sociālā un ekonomiskā uzvedība noteikti ir analizējama, pētāma un kategorizējama. Tomēr nereti liekas, ka sabiedriskajā diskusijā mēs mētājamies ar jēdzieniem, kuru būtību īsti neizprotam. Iespējams arī, ka jēdzieni netiek līdzi cilvēces straujajai attīstībai.

Un tad nu sanāk tā, ka viena un tā paša politiskā spēka pārstāvji mūs aicina būt iecietīgiem un liberāliem pret minoritātēm, bet konservatīviem valsts valodas un budžeta jautājumos. Savukārt no ārvalstu „padomdevējiem” reizē saņemam kritiku par pārlieku konservatīvu attieksmi pret seksuālajām un etniskajām minoritātēm, toties uzslavas par konservatīvu fiskālo politiku. Kā lai šādā situācijā cilvēks tiek gudrs, kad ir pareizi būt „konservatīvam” un kad nav?

Patiesībā tā vietā, lai sabiedriskajā diskusijā mētātos ar pašiem grūti definējamiem apzīmējumiem, mums būtu vajadzīga godīga saruna par to, ko mums kā sabiedrībai labu vai sliktu dara pieturēšanās pie tradicionālajām vērtībām vai tieši pretēji – atteikšanās no paaudžu paaudzēs koptajām vērtībām un gudrībām. Turklāt tādai sarunai ir vieta ne vien interneta portālos lasītāju komentāru sadaļā, bet arī politiķu, sabiedriskās domas līderu un intelektuāļu vidē.

Autore ir neatkarīga žurnāliste