Vai par nacionālas valsts idejām spriest ir kļuvis nepieklājīgi?
Latvijā iebrauca Turkmenistānas prezidents, kam mūsu Bērziņš pateica, ka izmantos „ciešākas iespējas, lai Turkmenistānas dabas bagātības nonāktu Latvijā”. Diezin vai austrumzemes prezidents bija sajūsmā par šādu atklātību, ko neatļaujas pat lielvalstu amatpersonas un Alens Dallass savā Krievijas plānā. Twiterī Zanderu Māris filozofiskā mierā uzrakstīja: „Kas prātā, tas uz mēles.”
Vakarā Skype papļāpāju ar Īvānu Daini, kas ieteicās, ka ciemos bijis Jānis Škapars ar vārda brāli Dineviču un viņi sprieduši par veciem notikumiem un vēstures iezīmēto šodienu. Apskaudu Daini, kas lauku klusumā raksta grāmatu par Rīgas zoodārzu, jo zvēriņi pēkšņi likās mīļāki par cilvēkiem, kas stumdās lielveikalos, sakostiem zobiem cīnās par taisnībām, par kurām nav nekāda priekšstata, un brīvos brīžos sūkstas par grūto dzīvi.
Pēcpusdienā biju aizstaigājis līdzi vecai draudzenei uz pārvaldītāju Revertu. Tas bija nopircis ieķīlāto dzīvokli un tagad bijušajai īpašniecei kā pirmās rokas pircējai piedāvāja dzīvokli pirkt atpakaļ, bet jau par krietni lielāku naudu. Karalistē sākās diena, un sākās nebeidzamā cīņa par labojumiem reizrēķina stabiņos un kļūdu meklējumi vārda „valsts” rakstībā.
Tievais gals, uz kura galva, jeb politikas kanonizācija
Dziedošās revolūcijas romantiķu un ideālistu laiks beidzās 1991.gadā, kad tika pasludināta atjaunotā Latvijas valsts. Vēsturē savus krēslus ieņēma praktiķi, atjaunotās valsts ideja palika nenoformulēta, ko pēc definīcijas nevarēja prasīt no praktiķiem, bet idejas nesēji un romantiķi tika atstumti no varas, pačibēja lietu tirgū vai labākā gadījumā palika tējas pienesēju lomā.
Nacionālos rituālos un simbolos tika kopēta pirmā brīvvalsts. Padomju laiks bija atstājis pēdas, mainījusies iedzīvotāju struktūra un vērtības, bet tas palika neievērots veidolā, kas saucās atjaunotā valsts. „Dienas rīta” intervijā par Satversmi Egīls Levits gluži nopietni teica, ka „ne visiem ir skaidrs, kādā valstī mēs dzīvojam pēc 50 okupācijas gadiem”. Saeimas zvērests sekularizējās līdz sadzīviskai kņadai, iniciācijas apliecinājums vērtās fikcijā, pēc kuras var izšņaukt degunu karogā un aizmirst.
Iniciācija paredz sakramentu kā apziņas ceļu un paredz vārdu tā divējādā dabā (Kabala, Debesu rati), bez kā cilvēks, lai arī deputāts, ir tikai fileja bez kauliņa, un tauta brien četrdesmit gadus tuksnesī. Zvērests vērties tukšā valkā, kāds vilkts padomju armijā, pionieros, komjaunatnē un kompartijā. Pie tā pierasts kā pie pensijas, un zvēresta vārdi tiek veikli izmazgāti veļasmašīnā.
Ekonomikas žokļi un gara čībiņas
1991. gada 19. aprīlī vecās Rakstnieku savienības zālē Benjamiņa mājā notika kaut kas līdzīgs simpozijam par jauno kultūras politiku. Runāja arī toreizējais Ministru prezidents Ivars Godmanis: „Sociālisms prasīja no jums ideoloģiskas nodevas, bet nodrošināja diezgan labu dzīvi. Tagad no jums neprasa ideoloģiskas nodevas, bet arī neuzturēs. Ne tāpēc, ka negribētu, bet tāpēc, ka nav naudas, bet tāpēc, ka jābeidz ar sociālismu, bet jāievēro ekonomikas likumi.”
Ekonomikas likumi nevar radīt nacionālo ideju. Ekonomikas likumi nevar radīt to dzīvo akmeni, kas ir valsts ēkas pamatā. Kā smiltājos neaug rozes, tā nacionālā ideja nedzimst bez vēsturiskās atmiņas, tautas kultūras, nacionālām vērtībām, vides un mentalitātes.
ES un NATO ir mazāk vai vairāk labs instruments, bet vajadzīga prasmīga meistara roka, lai radītu nācijas domas piepildītu telpu, tautas nākotnes projektu. Valsts pirmais pienākums ir rūpēties, lai vēsture būtu ne vien vēsturnieku foliantos, bet iecelta vienotā publiskā telpā un mācību grāmatas.
Vēstures divdaba
Braucot pie meitas, iedomāju nopirkt ziedus, bet, pārbaudījis maka biezumu, no šīs domas atteicos, ko neuzskatīju par diez kādu pasaules nelaimi, jo galu galā visas puķes novīst. Artas mammas Brigitas Zepas kantoris bija izdevis pētījumu „Pārskats par tautas attīstību 2010/2011″. Caurskatot pilsoniskā un etniskā nacionālisma šķirkļus, acīs iekrita krasa atšķirība vērtību simbolos.
Krievijas Putina pirmsvēlēšanu teksti gan paplašināja Krievijas kā nācijas jēdzienu, bet impēriskā domāšana ātri nojauca norādes un par vienīgo vēsturiskās atmiņas mītu palika padomju tautas uzvara Lielā Tēvijas karā. Cilvēkiem no tālām Krievijas mazpilsētām, kuras maz skāruši Eiropas pēdējā gadsimta notikumi, un prātā Staļina Krievijas ideoloģiskā uzlika, ka karš ir romantiska cīņa par tautas laimi, tas bija saprotami un pieņemami.
Latvijas krievu kopiena, dzīvodama ideju tukšumā un bez nacionālā piedāvājuma no valsts puses, Putina Krievijas idejas pieņēma par savām, jo cita piedāvājuma nebija. Visādi asimilācijas un integrācijas plāni, lai piesietu kaut ko pie nekā, bija tīri mehāniski.
Brigita par pētījumu bija stāstījusi arī Saeimas deputātiem, kam jātur rūpe par pilsonības un integrācijas lietām. Tie vairumā teikuši, ka „zinot, paši jau zinot”. Man tas atgādināja „protu, protu” no latviešu pasakas, kā balodis mācījies ligzdu siet. Uzskrullēju uz ūsas domu, ka krievu kopienai valstiskais nav latvisko vērtību kopšana, bet pilsoniskās vērtības un nodokļu maksāšana, tas ļaujot jebkuram dziļākas jūtas pret valsti paust pavisam taustāmā veidā.
Tikmēr pats prātoju, ka atšķirībām krievu un latviešu kopienu vēsturiskā atmiņā, vietas apziņā, simbolos, rituālos un mītos neizzust pašām no sevis, kas varbūt nav tas briesmīgākais, ja latviešiem ir nacionālā ideja, ko valsts kopusi nācijas apziņā. Jo nācija bez šīs apziņas ir neartikulēta un izsējas pasaules plašumos.
Vēstures ideju slēptuves
Atcerējos garāku sarunu ar Afganistānas „smerša” puišiem, ar kuriem kopā Latvijas mežonīgā kapitālisma sākotnē „sabīdījām vienu otru lietu”. Sirmojošie vīri uzaicināja uz šautuvi iepretim „Daugavas” sporta namam. Mazliet pašaudījušies, iegājām tuvējā bārā, kur pavadījām laiku, pļāpādami par aizgājušo.
Pārsteidzoši, bet tieši viņi, nevis vēsturnieki vai filozofi, pateica to vienkāršu domu, ka latvieši slēpj savu vēsturi pagultē, nevis ceļ līdzvērtīgu vai pat pārāku par citu tautu vēsturi, tāpēc katrs var mīdīties latviešiem pa virsu.
Šodien pie šī teksta var pielikt brita Filipa Rufa teikto par to, cik apbrīnojama ir latvieša vēsture. Rūgti, kāpēc šādi spriež nevis valstsvīri, bet cilvēki, kuru tiešais pienākums nav kopt vēsturisko atmiņu un celt nācijas māju.
1918. gada novembrī Tautas padomē un Satversmes sapulcē valsts ideju īstenoja vīri, kuriem jaunlaiku Saeimas sēdētāji nestāv ne tuvu. Rietumu un Krievijas juridisko un ekonomisko augstskolu profesori, cilvēki ar laika redzējumu un pieredzi, savu jomu profesionāļi ar sapratni kultūras un civilizācijas norisēs. Lielais vairums bija pārdzīvojuši trimdu, izsūtījumus, nometinājumus un cietumu. Salikums “juridisko zinātņu doktors, iekšlietu ministrs un PEN kluba biedrs”, kā arī salikums “rakstnieks un banku ekspropriators vai vēsturnieks un bankas prezidents” tolaik bija dabisks kā ikdiena un neradīja ne mazākā izbrīna. Lielā mērā viņi sevī apvienoja valsts cerību romantiku ar praktiķu pieredzi.
Šodien prasīt Saeimas balsojumu par to, lai Saeimas deputātam būtu vismaz pāris izglītības un pusgada pārdomas cietuma kamerā, laikam būtu muļķība, lai arī dažs labs tautas kalps uz to ļoti cenšas, bet jau gluži citu vērtību dēļ. Nacionālās idejas doma liekas prettiesiska, lai gan par tās izklāstu cietumsods nav paredzēts.
Vēstures taisnotāji un vērtību viesi I.
Uzvaras monuments Uzvaras laukumā kaitina nevis ar to, ka tā ir zīme posmam nācijas vēsturē, bet tāpēc, ka to piesavinājusies krievu kopiena un iedevusi citu, Latvijas etniskai pilsonībai nepieņemamu jēgu. Pārmest mēs varam tikai paši sev. Cerības, ka nojaucot monumentu, aizmirsīsim par okupācijas gadiem un izsūtīšanām, ka nodzēsīsim atmiņas par krievu ienākšanu un par Otro pasaules karu, ir vismaz muļķīgas. Kā uzvara pār Bermontu, tā pieci pie Uzvaras laukuma pakārtie vērmahta virsnieki, tā valstu alianses uzvara pār Hitleru un sabiedroto vienošanās par Eiropas sadali un krievu palikšana Latvijā, par latviešiem padomju armijā un SS leģionāriem un nacionāliem partizāniem, un laivām uz Zviedriju, un dīpīšu nometnēm ir mūsu vēsture un mūsu Uzvaras laukums, un gadsimta vēstures piemiņas zīmes.
Uzvara ir mūsu, uzvara ir tepat blakus, tikai jāpastiepj roka, ko neviens negrib darīt.
Vēstures taisnotāji un vērtību viesi II
Vulgārā materiālisma iepotēta sekularizācija aizvien kvern mūsu prātos. Dažkārt tiktāl, ka ļaudis atmet notiekošajam ar roku. Prieku dzied vienas dienas, viena iepirkuma cilvēki.
Dziesmu svētku padome lēmusi izslēgt no 2013. gada XXV Dziesmu svētku repertuāra Paula un Petera dziesmu „Manai dzimtenei”, jo „vēl nāks piektais gads, asins lietus līs” esot par pagātni un neaktuāli. Kāds jauns cilvēks, uzdevies par Dziesmu svētku ekspertu, intervijā NRA teica, ka „tās dziesmas laiks ir beidzies”. Varbūt derētu šim puisim un Dziesmu svētku padomei palasīt Mahu vai Avenariusu, ka līdzdalībnieks lielā mērā nosaka notikumu. Un apvaldīt savus, caur lūku spraugu teiktos sprediķojumus, ka dziesma ir tikai melni punktiņi uz piecām nošu līnijām un asiņu pieminējums ir sludinājums donoru centrā.
Pārmest krustu un sacīt, ka 1905.gada kaujinieki vēl nav atgriezušies, ir visvienkāršāk. Ērtāk nekā vispār aizmirst par tiem. Leģendas un mīti (socioloģiskajā sapratnē) ir tas, kas notur nācijas ēku un dara citām tautām saprotamu, ievelk savu vaibstu cilvēces sejā. Mozus savas tautas ceļu atrada Sinajas kalnā un Derības rakstu plāksnēs.
Mūsu tautas derības raksti ir tautas dziesma, mūsu laika derība ir Dziesmu svētki. Diez kādas vulgāras patiesības māca mūsu skolās, ka izaug tādi dziesmu svētku eksperti. „Dievs piedod tiem, kas neapjēdz, ko dara!” laikam tieši par latviešiem teikts Lūkas evaņģēlijā.
Nolīdzinātajā vēsturē daudz kas liekas nevajadzīgs. Publiskajā telpā mazliet apgrābstīta ir lielā tautu pārceļošana un baltu dzīves telpa, arvien padomju kategorijās spriežam par tautas dziesmu, grozam pēc savas patikšanas senos tirdzniecības ceļos, jaunlatviešos, lielā uzzēģelējuma laiku, 1905.gadu, strēlniekus.
Mans uzskaitījums ir stipri virspusējs, bet vienā gan nešaubos, ka valsts pastāvēs, kamēr pastāvēs tās vēsturiskā atmiņa, tās simboli un rituāli. Kā pastāvēs vējš, kamēr pastāvēs elpa, tā vēsturiskā atmiņa ir stiegras, kurās iesieta nācijas nākotne.
Vēstures taisnotāji un vērtību viesi III
Nācija bez idejas ir kā kuģis bez stūres un nepievilcīga ne vien pašiem latviešiem, bet arī sveštautiešiem. Valsts bez nacionālās idejas ir kā ķermenis bez galvas. Mūslaikos veltām ārkārtīgas pūles, lai iekļautos vēstures vispārpieņemtajās klišejās un pieņemtajos rāmjos. Savu vēsturi cenšamies salāgot ar kaut ko Eiropai vidēju un atzīstamu.
Sēžamies pie galda, kur Ždanoka ar biedriem spēlē iezīmētam kārtīm, spriežam par visādām integrācijām, asimilācijām un ļaužu aizbraukšanas ķibelēm un, par gudriem izlikdamies, dzīves pļavā ripinām satinušos ezīti, filozofiski brīnoties, kur ezītim palikušas kājiņas.
Visgrūtāk meklēt to, kas nav pazudis
Notis ir vienas, bet starp Bēthovena Piekto un Štrausa „Pie zilās Donavas” ir liela atšķirība. Izsūtījuma un nometņu likumi atšķīrās no padomju varas uzpotētājiem. Šodien bērnus baro ar Harijam Poteram līdzīgiem darbiem, tālās Ziemeļu faktorijas pirmajā klasē Ļeņingradas profesūra mācīja Ļeva Tolstoja „Bērnību” un diez vai programmu saskaņoja ar Maskavu. Brīvība un tēvzeme bija vārdi, ko visi saprata. Kā izbēgušais cietumnieks, tā izsūtītais un vācu karagūsteknis.
Sava vara un sava republika, un sev piederoša ideja, kas turēja kopā un deva satvaru, kāda nebija padomju Latvijas pēckara sociālistiskajā reālismā. Pie Ziemeļu Ledus okeāna bija vienkārši. Ja cilvēks bija, tad bija, ja cilvēka nebija, tad arī nebija. „Ko mums izdarīs? Nekur tālāk aizsūtīt vairs nevar.”
Laiks plūst ar savām dīvainībām, kas jāpieņem par pašsaprotamām un nav jālauza galva. Pilsētas braucienā pie 1.slimnīcas iekāpu 25.trolejbusā. Blakus rindā sēdēja sirms, vienkārši ģērbies pāris, tālāk pretim raudzījās jauna sieviete ar ebrejiskiem vaibstiem. Pieturā pie Nacionālā teātra izkāpu, iegāju Ārlietu ministrijā. Ar pretēja virziena trolejbusu aizbraucu atpakaļ līdz Lāčplēša ielai, kur Dacei Balodei uzdāvināju savu grāmatu „Klejojumi”.
Kad steidzu atpakaļ uz Nacionālo teātri, trolejbuss bija tas pats 25. Tajā pašā vietā pie loga sēdēja pavecais vīrs ar sievieti, attālāk bija glītā ebrējiete, kurai, mazliet apmulsis, uzsmaidīju un rēķināju, kā pusstundas laikā trolejbuss apmetis garu loku caur Iļģuciemu un tajā tie paši pirmā brauciena cilvēki. Vienkārši tā iekārtots un pasaulē gadās, ka gadījuma braucēji vizinās neparasti ātrā trolejbusā. Lieki prasīt – kāpēc, jo gadījumu dažādība ir evolūcijas māte.
Kad par savādo braucienu izstāstīju Niklasu Aleksandram, viņš pasmēja, ka todien es izskatījies sareibis, un atsūtīja Krievijas NTV sižetu par ļaužu cīņu ar Dallasa plānu, kas patvēries austrumu paklājos kādā Urālu pilsētā. „Visi dedzināja tepiķus,” Aleksandrs teica. „Bet dzīvei nācis pa labu. Beidzot algas saņēmuši.” Atjokoju, ka tādi notikumi tikai kolektīvās slimību vēsturēs īsti aprakstāmi, un ka mūsu dienesti pagaidām neko tautai tik nozīmīgu nav atklājuši, lai gan tukšu vietu idejiskajā telpā ir daudz un tās pienāktos aizpildīt. Intelektuāļi gan atmetuši spriest par nacionālām idejām, jo nepieklājīgi esot spriest par to, ka jātīra zobi. Tēma novalkāta kā dungriņi, glabājas skapja apakšā ar Hadži Nasredina vārdiem, ka nomirs vai nu ēzelis vai kalifs.
Telefonam zvanot, pacēlu klausuli un teicu nezināmajam zvanītājam: „Ceturtā rotā vairs nebija neviena kareivja, bet kapelāns tomēr ik rītus placī skaitīja tēvreizi.”
Autors ir rakstnieks un publicists
Komentāri (110)
beigas 03.10.2012. 23.22
Ļoti trāpīgs Snipa raksts, impresionistisks, bet doma skaidra: latviešiem sava nācija un valsts nav (pietiekoši) svarīga, tā ievērojamai latviešu daļai nav (liela) vērtība. Tas traucē mums dzīvot šodien.
Un arī cēloni Snips nosauc (vai vismaz vienu no cēloņiem): padomju mankurtizācijas joprojām ilgstošās sekas.
Dažreiz šķiet, ka ir grūti atrast Eiropā tādu tautu, kura (vidēji) tik maz zina pati par sevi kā latvieši. Un bezvēstures (vājvēstures) tauta ir kā cilvēks, kurš negadījumā zaudējis atmiņu, ir izlaists no slimnīcas, un tagad nu maldās pa pasauli un dzīvi…. Jo zaudēta atmiņa (vēsture) ir nevis akdēmiska problēma, bet ir cēlonis tam (viens no cēloņiem), kādēļ mēs tik slikti orientējamies dzīvē, politikā, pasaulē tieši ŠODIEN. Pastiprināts preču patēriņš (ekstrēms materiālisms), ar ko mēs cenšamies aizpildīt šo “caurumu galvā”, to tomēr nespēj aizpildīt. Tas šo defektu nelabo.
8
mary75 > beigas 04.10.2012. 06.42
Kas nu kuram ir tie “savējie”.
0
Signija Aizpuriete > beigas 04.10.2012. 00.06
——-elv (..) Un arī cēloni Snips nosauc (vai vismaz vienu no cēloņiem): padomju mankurtizācijas joprojām ilgstošās sekas. ============================================================================== 2012.g. A.Snips tikai atkārto 20 gados n-tās reizes dzirdēto versiju, par kuru pirmoreiz izlasīju 1992.gadā vēsturnieka U.Ģērmaņa rakstā l/a ‘Literatūra un Māksla’ (nr.17):
‘Visi šeit minētie (D.Īvāns, A.Gorbunovs,I.Godmanis,G.Vētra..) galu galā ir mankurtizācijas procesa upuri. To mums jāsaprot bez liekas šausmināšanās un nievāšanas. Taču ar to nav jāsamierinās. Mums ir jāizveido pret to piemērota stratēģija un jāveic neatlaidīgs informācijas un apgaismes darbs, lai ilgi mocītā, muļķotā un terrorizētā latviešu tauta atgūtu to, kas tai nolaupīts tik zemiskā un noziedzīgā veidā – savu pašcieņu, ticību savam garam un spēkam un savu vietu civilizētu valstu saimē.’ ( raksts atrodams arī gr. ‘Izvērtēšanai’, – 56.-57.lpp.)
– 2012.g. šīs pasaules varenie, kurus pamatoti dēvē par ‘globālajiem banksteriem’ slavē un slavē Latvijas varnešus par sasniegto. Uzslavēsim ”veiksmes stāsta” īstenotājus, kas spējuši pārvarēt ‘padomju mankurtizāciju’ – un ved Latvijas tautu pretīm vēl nebijušam uzplaukumam un attīstībai!!! Hip-hip-URRĀ, kungi un dāmās! Hip-hip-URRĀ! Priekā, prozit!
http://www.youtube.com/watch?v=WtSUizpDwQM
0
andris902 > beigas 04.10.2012. 01.09
….mīļā sirds, ja vēlies piesaukt vaimanoloģiju manos tekstos – sameklē to!….saprotu, ka vēlies uzdot vēlamo par esošo, bet tā jau ir Tava problēma….
0
andris902 > beigas 04.10.2012. 00.37
…un “savējie” tik noliedz savējos, jo nevar būt!…vienkārši, nevar būt – ka pie mums varētu notikt arī kaut kas labs….mums patīk ciešanas un vaimanas, un ja to nebūs – būs jāizdomā!….citādi pazudīsim…..
0
Sapņi piepildījušies! > beigas 08.10.2012. 15.58
….vajag pardesmit latiņus, būs http://atrais.lv/ jaizmanto un vēl kinokartes var iegūt :)….
0
Andris > beigas 04.10.2012. 00.49
zanE, vai arī Jūs gadījumā neesat inficējusies ar vaimanoloģiju? – nez kāpēc tā, tāpat kā rudenī – iesnas, pēdējos gadu desmitos netā ir ieguvusi epidēmijas mērogu. Varbūt ieteicamāk un realitātei tuvāk tomēr būtu daudzskaitļa vietā lietot vienskaitli?
0
Andris > beigas 04.10.2012. 02.11
Teksts bez komentāra: ” “savējie” tik noliedz savējos, jo nevar būt!…vienkārši, nevar būt – ka pie mums varētu notikt arī kaut kas labs….mums patīk ciešanas un vaimanas, un ja to nebūs – būs jāizdomā!….citādi pazudīsim….”
Taču pieļauju, ka citētajam tekstam vispiemērotākais virsraksts būtu “Oda priekam”. :-)
0
astra_ozo > beigas 04.10.2012. 09.43
zanE …un “savējie” tik noliedz savējos
———
Kad Vienotības darbinieki IR slejās jūsmoja par NA reitinga kritumu maijā. Es tiešām biju nepatīkami pārsteigts.
0
ivetao2007 03.10.2012. 21.52
Vēsturnieks Uldis Germanis vairākkārt brīdināja latviešus par prātam neaptveramu lētticību. Tad, kad Eiropa nometa komunisma žņaugus, tas izdevās tikiai Čehoslovakija, kur tautas kustību vadīja nekomunistiski un domāšanā brīvi inteliģenti ar dramaturgu Vāclavu Hāvelu pie stūres. Komunisti un viņu ķēdes suņi StB netika pie varas un valsts labumiem. Škoda, Tatra un daudzas rāzošnas neapstājās un lietderīgi iemantoja ārzemju investīcijas. Polijā komunistus no troņa nogāza strādnieki ar elektriķi Lehu Valnesu priekšgalā. Komunisti arī šiet netika pie varas un Polija turināja ražot automobiļus un tankus. Latvija inteliģence bija kompartijas galmā. Tautas fronti vadija komunistu “poļitruks”. KGB, izmantojot Gorbačova kooperācijas likumus, savāca enerģētiku un izpostītās ražošan vērtības nozaga. Komunisti paturēja ne tikai ekonomisako, bet arī politisko varu. Visi Latvijas prezidenti, izņemot VVF, ir komunisti. Viņu varu noteica ne zināšanas, bet piederība galmam. Vai tad kas ir mainījies? Vai var ticēt valdībai, kas nespēj ielkt aiz restēm kukuļņēmaju barus ar tādiem riebekļiem kā lembergu priekšgalā. Patiesibā Latvijā valdība un mafija ir sapainušās milzīgā koruptīvā tīklā. Cilvēki nevar ticēt vārdam, pat aozīmogotam un parakstītam papīram. Uzticības kredīts iztērēts pilnīgi. Latviši, balsodami par komunistiem, korumpantiem, meļiem un kolaborantiem, parādijuši savu debilismu. Palicis ņemt rungu un dzīt latviešus uz skolu, bet okupantiem parādit viņu vietu aiz Zilupes. Ar dūri uz galda.
1
Signija Aizpuriete > ivetao2007 03.10.2012. 22.19
——A.Snips:'(..) Dziedošās revolūcijas romantiķu un ideālistu laiks beidzās 1991.gadā,…’ ============================================================================== ‘Moris savu paveica – moris varēja iet’ – tagad pienācis vēsturiskās atmaksas laiks, kad romantiķiem, ideālistiem un dūrīšu vicinātājiem būs jābauda 1988. – 1991.gg. sētā augļus. ‘Puķītes’ jau sāk ziedēt – un romantiķu satraukums pieaug:
‘ Ingūna Rībena: Ļaujiet mums palikt pie īstām un dabiskām vērtībām ‘ (Delfi.lv) ‘
– un dūrīšu vicinātājiem būs ”zobi vadzī jākar” – ?
‘Triju zvaigžņu kavalieris, bezdarbnieks ‘
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=356087:triju-zvaigu-kavalieris-bezdarbnieks&catid=210:feetoni&Itemid=423
0
Ieva 03.10.2012. 18.26
Baidos, ka neuztvēru visas Snipa raksta nianses (man vairāk patīk “tiešā runa”, jo esmu zirga deķis, ne intelektuālis), bet vienam piekrītu. Dziesmu svētku repertuāra izvēle, precīzāk, tā process, degradē pašus svētkus. Vai tas ir normāli, ka Dziesmu svētku kopkoris dzied dziesmas, ko nav dziedājuši pēc tam un nedziedās pēc tam, šo dziesmu sliktās mākslinieciskās kvalitātes dēļ. Visiem gadās neveiksmes, bet vai tāpēc tās jāliek tūkstošu mutēs. Manuprāt, pirmatskaņojumi dziesmu svētkos nedrīkstētu būt vispār, tikai pārbaudītas vērtības… Nedrīkst būt pasūtījuma gabali, tikai klasika, vai dziesmas, kas uz šo kategoriju pretendē. Vai vismaz jaundarbiem jātaisa atsevišķi koncerti…
8
0
0
Atbildēt
0
0
Atbildēt
+6
-4
Atbildēt
+3
0
Atbildēt
+7
-4
Atbildēt
+6
0
Atbildēt
+6
0
Atbildēt
+14
-2
Atbildēt
@Una Grinberga > Ieva 04.10.2012. 11.40
@zanE
bet, ja dziedātāji, kuri nav profesionāļi mocās ar dziesmas apguvi, tā neskan un neskanēs….
—
Tas ir gatavošanās jautājums – lauku korim nav patstavīgi jāspēj nodziedāt 8-balsīgu klasikas gabalu, bet katram dziedātājam ir jāiemācās sava partija un jāspēj to izdarīt kopkorī. Piem. 2008.gada DzSv “Lauztās priedes” bija vienkārši perfektas (patiecoties arī Sirmā spējai izstāstīt dziesmas saturisko pusi).
Principā jaundarbiem nav jāskan, bet jāatcerās, ka arī klasika kādreiz bija jaundarbi :) Jaunievedumi tiek plaši skandēti jau 2-3 gadus iepriekš.
0
Una Grinberga > Ieva 04.10.2012. 11.43
@Ķīps
To pierādīja kaut vai pagājušie dziesmu svētki, kad dažiem komponistiem ar vārdu, čiks vien iznāca, neskatoties pat uz solīdu dzejnieču iesaistīšanu.
—
Tu domā Atklāšanas koncertu? Tas jau kodolā bija nepareizi būvēts, un to arī nebija jāuztver ar vienādības zīmi Noslēguma koncertam.
0
sanitai19 > Ieva 03.10.2012. 19.41
Nepiekritīšu Nasing spešal! “Manai dzimtenei” , cik reižu klausos, tirpiņas skrien pār kauliem. Nekad nav apnikusi! Spēcīgs vēstījums. Tie DZSv, kuros, noslēguma koncertā ir izpalikušas tradicionālās dziesmas, kas atkārtojas gads pēc gada, tie DZSv ir pliekani, pliki. Gaidu šo noslēguma svētkus, lai ar kori justos kā savējā. Es nedziedu korī. Vislabākā DZSV daļa ir noslēgunma koncerts un sadziedāšanās. Jaunatskaņojumi, RETI, kad ir iedzīvojušies tautā. Ar to nu gan nevajadzētu eksperimentēt. Saprotu, ka komponistiem svarīgi, lai tas skanētu kopkorī, bet nepazīstami skaņdarbi , šajā gadījumā, neiederas.
0
Ieva > Ieva 04.10.2012. 11.33
Es tikai uzsveru to, ka Dziesmu svētki nav eksperimentu vieta, ka dziesmām kuras tur atskaņo pirms tam būtu jāiziet laika pārbaude, ka tie ,kas izvēlas repertuāru līdz šim to ir darījuši slikti, jo dziesmu svētkos ir atskaņoti vāji darbi. Un arī ziņģēm tur ir vieta, jo tie ir tautas, ne muzikologu svētki. Dziesmu svētku solīdums prasa izslēgt šādu risku, un tāpēc ir absurds, ka svētkos repertuāra komisija iekļauj pasūtījumus, tādējādi pat pasūtīšanas brīdī nezinot, kas tur galā būs. To pierādīja kaut vai pagājušie dziesmu svētki, kad dažiem komponistiem ar vārdu, čiks vien iznāca, neskatoties pat uz solīdu dzejnieču iesaistīšanu.
Būt atskaņotai Dziesmu svētkos ir jānopelna pašai dziesmai, ne tās komponistam, komponista vārdam vai amatam. Mums ir otrādi.
0
Una Grinberga > Ieva 03.10.2012. 18.51
@Ķīps
Pēdējos DzSv un nākamo DzSv repertuārs ir kvalitatīvs! Nav jau jātaisai zaļumballe ar ziņģēm (lai tās paliek uz Sadziedāšanās daļu), ko cilvēki mīl dziedāt gan pirms, gan pēc DzSv. Kas attiecas uz “Manai Dzimtenei”, tad tā dziesma ir tāda ziņģe – izdziedāta, pārdziedāta un dziedātājiem jau apnikusi. Akadēmiska mūzika (kora klasika) nekad nebūs īpaši interesanta un izklaidējoša klausītājiem, tādēļ vien jāsamierinās, ka kādam tā nepatiks.
0
andris902 > Ieva 04.10.2012. 00.25
…Nasing Spešal…mēs viens otru nesapratām…:)
…arī es uzskatu, ka Paula dziesma var skanēt pēckoncerta sadziedāšanās pasākumā – tāpēc minēju, ka katrai dziesmai ir savs laiks un sava vieta….šobrīd M.Brauna “Saule. Pērkons. Daugava” jau kļuvusi par neoficiālu himnu un tai jau ir cita vērtība un vēstījums….un Paula “Manai Dzimtenei” tāda vairs nav…
…bet klasikai ir jāskan katros Dziesmu svētkos, lai to nodotu nākamām paaudzēm….
…ar pirmatskaņojumiem eksperimentēt kopkorim nav prāta darbs, it īpaši, ja tie ne vienmēr ir veiksmīgi…mūzikas būtība ir radīt prieku gan izpildītājam, gan klausītājam, bet, ja dziedātāji, kuri nav profesionāļi mocās ar dziesmas apguvi, tā neskan un neskanēs….
…par nākošā gada Dziesmu svētku repertuāru varu teikt, ka tas ir veiksmīgi izvēlēts un ļoti ceru, ka atlikušajā sagatavošanās laikā arī J.Vītola “Ziemeļblāzma” ieskanēsies un tiks izstrādāta līdz muzikālam baudījumam….
0
Una Grinberga > Ieva 03.10.2012. 23.51
@zanE
Protams, ka “Manai Dzimtenei” nākamgad arī izskanēs, bet to noteikti nevajadzētu saukt par DzSv himnu. Tā bija dziesma, kur Peters savirknēja padomju režīmam draudzīgus vārdus ar ne īpaši draudzīgiem, un tādēļ bija vienīgā dziesma, kur paust savu tautas sāpi. Arī muzikāli Vītola “Gaismas pils”, Dārziņa “Lauztās priedes” u.c. ievērojami pārspēj “Manai Dzimtenei”.
Jo īpaši šajā rakstā, kas runā par nacionālās identitātes veidošanu, “Manai Dziesmai” ir vēsturiska, bet ne ideoloģiska nozīme. “Saule. Pērkons. Daugava” šim nolūkam kalpo daudz labāk.
0
andris902 > Ieva 03.10.2012. 20.34
…katrai dziesmai ir savs laiks un sava vieta…
…varbūt pēc 100 gadiem Paula “Manai Dzimtenei” būs tikpat pieprasīta, kā tālajā 1985.gada Dziesmu svētkos neiekļautā J.Vītola “Gaismas pils”…kad koncertam beidzoties, visi koristi un tiem pievienojās arī skatītāji – sauca “Gaismas pili”, “Gaismas pili”!!!…neviens no diriģentiem nevēlējos šo dziesmu diriģēt…taču skatītājos sēdēja H.Mednis, kurš pat netika uzaicināts kā Goda diriģents…un visi sauca – Medni! Gaismas pili!….un kāds viņš toreiz nāca!…tik vārgs un reizē…stalts!!!….tas bija tāāāds pacēlums!…to nevar vārdos aprakstīt, tas ir jāizjūt!…un visa diriģentu “elite” dziesmas laikā stāvēja kā ūdeni mutē ieņēmuši – brāļi Kokari, Dūmiņš, Derkēvica, Račevskis, Kvelde….vai tās bija nodevas iekārtai?….un kopkora pretstāve tām?…
….arī pagājušā gada Rīgas svētku Lielkoncertā “Gaismas pils” nebija iekļauta repertuārā (arī nodevas? kam?), bet dziedātājs un skatītājs koncerta laikā saplūst vienā veselumā un dziedās arī to, kas nebūs repertuārā, kas nebūs orgkomitejas apstiprināts,kas nāks no tīras sirds – pārvēršot dziesmu par vēstījumu….
0