Dombrovskis: Pāragri mēģināt mani norakstīt

Intervija ar Ministru prezidentu Valdi Dombrovski( Vienotība)

Valsts prezidents Andris Bērziņš uzskata, ka ministra Sprūdža konflikts ar lielajām pašvaldībām par viņa iecerētajām reformām apdraud valdības stabilitāti. Ministrs Ķīlis ir konfliktā ar augstskolu rektoriem. Ministrs Pavļuts saniknojis biodegvielas ražotājus, starp kuriem ir arī “Vienotības” sponsori. Vai valdībā briest krīze?

Gribētu tomēr teikt, ka katrs šis gadījums ir jāanalizē atsevišķi – kādi ir cēloņi, kādi ir risinājumi. Un jāatzīst, ka principā mēs redzam – visi trīs ministri īstenojuši kaut kādas politikas, kuras varbūt izraisījušas nozaru neapmierinātību, un faktiski ir dialogā ar šīm nozarēm un cenšas panākt risinājumu. Zinām, ka tam pašam Sprūdža kungam ir bijušas vairākas tikšanās ar Lielo pilsētu asociāciju, un, es ceru, pakāpeniski tā sapratne ir palielinājusies. Ja pirms pāris nedēļām bija runa par to, ka asociācija varētu prasīt Sprūdža demisiju, tad pašlaik par to nav runas. Un arī par Rektoru padomi un Ķīļa kunga reformām, divu nedēļu laikā ir panākts diezgan jūtams progress, arī saskaņojot daudzus tehniskus jautājumus. Izdiskutējot arī jautājumus, kuri izraisa būtiskākās domstarpības – pamatā par to, kas veiks augstskolu akreditāciju, vai augstākās izglītības padome, vai tas tomēr notiks, izraugoties šo institūciju konkursa kartībā. Un es ceru, ka tuvākās nedēļas laikā mēs arī nonāksim pie šā jautājuma atrisinājuma.

Var piekrist, ka katrs no šiem gadījumiem ir atsevišķs, tomēr ir uzkrītoši, ka tie nāk vienā laikā un visi no Reformu partijas. “Vienotība” izskatās kā blāvs fons, premjerministrs nav stingri paudis atbalstu nevienam no šiem ministriem un viņu reformām. Vai tas neveicina konfliktu valdībā starp “Vienotību” un Reformu partiju?

Nē, es gribētu teikt, ka šāda konflikta vienkārši nav. Kas atteicas uz ministriem, tad, nu, protams, šajā gadījumā es visiem ministriem uzsvēru, ka ir svarīgi tomēr vest dialogu ar nozari un šos jautājumus un savas politikas skaidrot. Tas, manuprāt, nedaudz ir pietrūcis, un tas varbūt zināmā mērā ir arī šo konkrēto ministru politiskās pieredzes trūkums. Ir idejas, ir lietas, kuras gribas īstenot, bet šīs lietas vajag arī izskaidrot gan sabiedrībai, gan nozarei. Ne vienmēr par visām lietām var panākt vienošanos, bet tad, kad ir panākta vismaz skaidrība, kāda ir jautājuma būtība, kāpēc viens vai otrs pasākums ir virzīts, tad to ir daudz vieglāk apstiprināt un pieņemt.

Jūs tagad sakāt, ka tā ir šo ministru problēma. Bet vai valdība būtībā atbalsta šo ministru sāktās reformas? Kāpēc neredzam šādu atbalstu?

Mums ir vairākkārt bijušas diskusijas. Ja runā konkrēti par Izglītības ministrijas un Ķīļa kunga reformām, konceptuāls atbalsts šīm reformām ir pausts. Nav bijis nekādu nostādījumu ne no “Vienotības”, ne no Nacionālās apvienības, ka – nē, nē, ar šo mēs nevirzāmies tādu vai citādu iemeslu dēļ. Konceptuāls atbalsts tam ir bijis. Cita lieta, ka ir jāatrisina arī daudzi tehniski jautājumi. Jo tajā sākotnējā Ministru kabineta noteikumu redakcijā, kuru Ķīļa kungs prezentēja, bija ļoti daudz tehniski neatrisinātu jautājumu. Un šajās divās nedēļās liela daļa no šiem jautājumiem ir faktiski atrisināta, un vairāki konceptuāli jautājumi, kur būs vajadzīgas politiskās izšķiršanās un kuras, es ceru, nedēļas laikā tiks atrisinātas. Bet es gribētu arī teikt, ka premjers nevar atbrīvot ministrus no nepieciešamības skaidrot savas politikas un uzturēt dialogu ar savu nozari.

Līdzās šim konfliktam nupat manām vēl vienu. Nacionālā apvienība sāk pieprasīt naudu demogrāfijas veicināšanai nākamā gada budžetā un dod mājienus, ka citādi varētu budžetu neatbalstīt, kas nozīmētu valdības krišanu. Toties zaļie zemnieki, kā redzējām, Saeimā nerunāja vispār, kad notika diskusijas par tā dēvētajiem antilemberga grozījumiem Kriminālprocesa likumā – dabūjuši savas dāvanas budžeta grozījumos un izskatās apmierināti. Vai varam sagaidīt situāciju, kad jums būs jāizvēlas – atstāt valdībā RP vai ņemt klāt zaļos zemniekus?

Nē, šādu situāciju mēs pašreiz neprognozējam. Par Nacionālo apvienību – mēs šo jautājumu arī esam pārrunājuši un vienojušies par vairākām lietām. Pirmais – ja ir dažādas iniciatīvas par papildus izdevumu pieprasījumiem 2013.gada budžetā, mēs to varam skatīt, bet tas ir jāskata esošā budžeta iespēju robežās un lielā mērā ar tiem priekšlikumiem, kuri pašreiz jau valdībā izskatīti. Šīs robežas jau ir izsmeltas. Vienmēr var runāt par kādiem papildus pieprasījumiem nelielā apmērā, bet ne vairāku desmitu miljonu latu apmērā kā tas ir Nacionālās apvienības gadījumā. Tātad, ja ir vēlme pārskatīt trīspadsmitā gada budžeta prioritātes, par to mēs noteikti varam diskutēt un šos risinājumus varam meklēt, kā jau teicu, esošā budžeta ietvaros – samazinot izdevumus kaut kur citur, lai palielinātu izdevumus konkrēti demogrāfijas jomā.

Lai gan es gribētu teikt, ka trīspadsmitā gada budžetā jau ir pietiekami laba pakete attiecībā uz demogrāfijas jautājumiem. Pirmkārt, ir māmiņu algu griestu dubultošana, ir atvieglojumi par apgādībā esošu personu – 80% no šīm personām ir bērni – palielināšana par 10 latiem no nākamā gada 1.jūlija. Ir sociālās apdrošināšanas iemaksu, kuras veic par vecākiem, kuri kopj bērnus, dubultošana. Kas mums tur vēl bija? Bērnu pieskatīšanas pabalsts, un papildus var minēt – no 2014.gada ir arī nekustamā īpašuma nodokļa atlaide daudzbērnu ģimenēm. Mātes – bērnu veselības programma Veselības ministrijā un attiecīgi mākslīgās apaugļošanas programma un valsts atbalsts tai. Tā ka ir vesela virkne jautājumu, kuri jau ir iekšā. Protams, vienmēr var teikt, ka vajag jautājumus risināt straujāk un ātrāk, un mēs esam gatavi par to diskutēt, un par šiem pamatprincipiem mēs ar Nacionālo apvienību esam vienojušies.

No savas puses varu teikt – protams, ir drusku dīvaini, ka mēs vairākus mēnešus pavadām diskusijās par budžetu, kur NA ministri ir klāt, piedalās, cīnās par savu nozaru budžetu un par citiem jautājumiem. Un, kad likās, ka šī vienošanās ir panākta, visi ministri piekrituši, tad NA pēkšņi paziņo, ka viņi ir ļoti neapmierināti ar budžetu un tas ir jāpārskata, un vajag vēl vairākus desmitus miljonus latu klāt. Bet, nu, skaidrs, ka mērķis tagad nav tur rādīt ar pirkstu un sacensties retorikā. Jebkurā gadījumā strādāsim, veidosim darba grupu, kas šos jautājumus risinās, un uz otro lasījumu sagatavosim arī priekšlikumus. Svarīga ir politiskā griba citās pozīcijās šos izdevumus mazināt.

Ar jūsu nupat teikto būs saistīts arī nākamais jautājums – Valdis Zatlers šovasar mums intervijā skaidri un gaiši pateica, ka oligarhi un viņu pakalpiņi turpina aktīvi rosīties politikā un ietekmēt arī Saeimas un valdības darbu. Kā jūs to jūtat?

Attiecībā uz valdības darbu – nu, negribētos tam piekrist. Ja paskatāmies uz koalīcijas sastāvu – tajā ir “Vienotība”, Reformu partija un Nacionālā apvienība. Tad ir jautājums, kura no šīm partijām ir oligarhu pakalpiņi?

Kā jums šķiet?

Nē, nu, mēs zinām, ka ir šīs partijas, kuras ir tradicionāli balsojušas oligarhu interesēs – ZZS un Saskaņas centrs. Nu, protams, šīm partijām vēl aizvien ir pietiekami liela pārstāvniecība Saeimā, un daudzus procesus tās var arī ietekmēt. Bet koalīcijai jebkurā gadījumā Saeimā ir vairākums, un līdz ar to jautājumus ir iespējams virzīt uz priekšu. Turklāt mēs arī uzskatām, ka ar opozīciju ir jāstrādā un valstiski svarīgos jautājumos ir jāmēģina vienoties. Par to pašu fiskālās disciplīnas līgumu tas mums izdevās, tāpat kā par Lisabonas līguma grozījumu attiecībā uz Eiropas stabilitātes mehānisma izveidi, un nevar izslēgt, ka tuvākajā laikā nebūs kādi citi līdzīgi balsojumi. Tā ka mēs arī nevienu brīdi neesam novilkuši kādu sarkano līniju un pateikuši, ka ar opozīciju nestrādāsim, nerunāsim vai tamlīdzīgi. Tieši otrādi – strādāsim, runāsim.

Kas varētu būt tie balsojumi, kam vēl būtu nepieciešams opozīcijas atbalsts?

Zinām, ka pašreiz Eiropas Savienībā ļoti intensīvi notiek diskusijas par to, kāda ir Eiropas Savienības nākotne, tiek veidoti jauni mehānismi – tā pati Banku savienība. Tiek diskutēts par ciešāku ekonomisko savienību, par veselu virkni citu jautājumu, un šajā kontekstā nevar izslēgt, ka, strādājot pie šiem jautājumiem, var nākties saskarties ar nepieciešamību veikt Lisabonas līguma grozījumus vai arī var parādīties kādas jaunas iniciatīvas, līdzīgi kā šis fiskālās disciplīnas līgums. Jo laiki Eiropas Savienībā patlaban ir sarežģīti, notiek eirozonas krīzes pārvarēšana. Manuprāt, pietiekami sekmīgi notiek, bet tas prasa arī noteiktas politiskās iniciatīvas, un tās ir juridiski jānoformē. Reizēm šis juridiskais noformējums prasa divas trešdaļas balsu vairākumu.

Valdošajai koalīcijai, protams, ir vairākums Saeimā. Vai, jūsuprāt, šis ir vienīgais iespējamais vairākums šajā Saeimā?

Mēs nekad neesam teikuši, ka tas ir vienīgais iespējamais, noteikti var atrast arī citus vairākumus. Bet patlaban šāda uzstādījuma nav, tieši otrādi – uzstādījums ir valdībai nostrādāt visu šīs Saeimas sasaukuma laiku.

Vai pieļaujat, ka šīs Saeimas laikā varētu veidoties plašāka koalīcija, kā tika minēts valdības veidošanas laikā – «varavīksnes koalīcija», kurā būtu, piemēram, arī «zaļie zemnieki»?

Nu, par «varavīksnes koalīciju» un dažādiem modeļiem, kuru esam izskatījuši – arī, tur, «divi plus divi» modeļi vai tamlīdzīgi – pašreiz šādus modeļus es nesaskatu par iespējamiem. Pirmām kārtām tāpēc, ka Saskaņas centrs, acīmredzot, ir izvēlējies citu attīstības ceļu un pēdējā laikā atbalstījis klaji pretvalstiskus balsojumus, to pašu Lindermana referendumu, apdraudot latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu. Tāpat tagad notiek runas par to, cik plaši flangi esot Saskaņas centram, acīmredzot gatavojot to, ka vismaz daļa no SC atbalstīs arī šo pilsonības nulles varianta referendumu vai parakstu vākšanu par šo referendumu. Līdz ar to iespējas sadarbībai ar SC mēs nesaskatām.

Tātad tieši atbalsts referendumiem ir tas lūzuma punkts, pēc kura SC vairs nav pieņemams partneris?

Tieši tā. Nevaram strādāt ar partiju, kas balso pret Latvijas valsts pamatiem.

Vēl tikai pirms gada “Vienotības” valdes priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa apgalvoja, ka viņas pārliecība ir, ka SC bija jābūt valdībā, un “Vienotības” valdes vairākums šo viedokli atbalstīja. Jūs gribat teikt, ka gada laikā Saskaņas centrs ir kļuvis par kādu citu partiju un principiāli atšķiras no tās, kura bija pirms gada? Vai tie nav tie paši cilvēki ar tiem pašiem līgumiem Maskavā un ar pamatos to pašu politiku, tikai klāt nākusi nostāja vienā referendumā?

Nu, pirmkārt, attiecībā uz Saskaņas centru mums tiešām arī pēc vēlēšanām bija ļoti nopietnas diskusijas “Vienotībā”, mēs veicām arī nodaļu aptaujas par vēlamo koalīcijas modeli. Jo bija pilnīgi acīm redzams, ka Nacionālā apvienība un Saskaņas centrs nāca ar tādiem kā savstarpēji izslēdzošiem piedāvājumiem, un šī izvēle bija jāizdara. Pēc pietiekami plašām un nopietnām diskusijām mēs šo izvēli izdarījām par labu Nacionālajai apvienībai. Tas, kas ir manījies pēdējā pusgada vai nedaudz mazāk kā gada laikā, ir tas, ka SC ir ļoti skaidri nopozicionējies un parādījis, ka ir gatavs balsot un arī rīkoties, graujot Latvijas valstiskuma pamatus. Un tā ir nopietna problēma. Jo, ja paskatāmies to pašu SC programmu, tajā ir it kā pausts atbalsts latviešu valodai kā vienīgajai valsts valodai Latvijā. Tajā pašā laikā, kad Lindermans organizē referendumu, Ušakovs ir pirmais, kurš demonstratīvi skrien un parakstās. Tas vienkārši parādīja, ka šie vārdi acīmredzot nesaskan ar darbiem.

2008.gadā, kad Krievija iebruka Gruzijā, Saeima pieņēma rezolūciju par agresijas nosodījumu. Saskaņas centra frakcija piecēlās un demonstratīvi izgāja no Saeimas sēžu zāles, parādīdama, kā rīkosies vissliktākajā variantā, ja kaut kas līdzīgs notiktu ar Latviju – proti, ka nerīkosies pretēji Maskavas interesēm. Vēl pagājušovasar jums tas nebija skaidrs, ka bijāt gatavi ņemt viņus valdībā?

Nu, kā jau es teicu, mums bija ļoti nopietnas diskusijas “Vienotībā”, un modelis, par kuru mēs izšķīrāmies, bija Nacionālā apvienība.

Bet valdes vairākums uzskatīja, ka jāņem SC?

Nē, valdes vairākums tieši uzskatīja, ka jāņem NA, kas arī tika izdarīts pretēji, cita starpā, toreizējās Zatlera Reformu partijas ļoti izteiktam spiedienam, ka jāiet tikai ar Saskaņas centru. Jātceras arī tas konteksts, kādā valdība tika veidota – ļoti smagi mēģinot pārliecināt Zatlera Reformu partiju, ka jāveido koalīcija nevis ar Saskaņas centru, bet ar Nacionālo apvienību.

Pēc ārkārtas vēlēšanām ir manāmi uzlabojumi gan likumdevējas, gan izpildvaras darbā, bet tiesu vara turpina stagnēt, vēl jo vairāk – redzam virkni apšaubāmu lēmumu. Piemēram, Balvu policistu lieta, pretestība tiesneša Strazda disciplinārlietai. Tiesiskums ir pamats izaugsmei. Ko valdība dara, lai tiesiskumu nostiprinātu pirmām kārtā tiesu sistēmā, redzot, ka ministrs, kas atbildīgs par šo jomu, ir vājš gan valdībā, gan savā partijā?

Kas attiecas uz tiesu sistēmu, ar to tiešām tagad saskaramies kā ar problēmu. Tas diezgan regulāri parādās arī investoru – gan ārvalstu, gan arī vietējo – aptaujās. Ka šī tiesu sistēmas nesakārtotība, bieži vien nesaprotamie un neprognozējamie tiesu spriedumi ir nopietns šķērslis investīcijām Latvijā. Ar to pašu saskaramies, skatoties Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus, kur mums nereti tieši Latvijas tiesu sistēmas dēļ nākas maksāt kompensācijas, un tās, protams, jāmaksā no valsts budžeta, no nodokļu maksātāju līdzekļiem. Līdz ar to mēs šo jautājumu esam vairākkārt valdībā skatījuši – kas ir šajā kontekstā izdarāms. 

Pašlaik Tieslietu ministrija ir sagatavojusi jauno tiesnešu kvalifikācijas izvērtēšanas sistēmu. Varbūt varētu prasīt, lai šī sistēma būtu spēcīgāka un arī ar skaidrāk redzamiem sankciju mehānismiem, ja tiesnešu darbība parāda problēmas ar viņu kvalifikāciju vai reputāciju. Bet ir arī otrs aspekts – ka tiesu sistēma ir neatkarīga, un šo neatkarību ļoti enerģiski arī sargā. Ja nepieciešams, arī ar Satversmes tiesas spriedumiem, kā mēs to redzējām jautājumā par tiesnešu algām. Krīzes laikā, kad mēs radikāli mazinājām atalgojumu valsts pārvaldē, ST tiesneši mierīgi nobalsoja, ka tiesnešiem algas jāpalielina. Nu, tur diemžēl valdība neko nevar izdarīt. Ja ST ir tā nobalsojusi, tad šī nauda budžetā ir jāparedz, kādam citam jāatņem.

Mūsu žurnāla pēdējos divos numuros bijuši raksti par to, kas notiek ar maksātnespējas administratoriem, un par acīmredzamajām problēmām šajā sistēmā. Ir izskanējis priekšlikums, ka varbūt maksātnespējas administratorus varētu padarīt par valsts amatpersonām – ar nepieciešamību deklarēt savu ienākumus un īpašumus. Lai mēs redzētu, vai šie cilvēki, kuri būtībā rīkojas ar mantu, kas nav viņu, kas ar to notiek. Vai tas būtu jādara, lai sakārtotu šo sistēmu?

Domāju, ka pilnīgi noteikti tas būtu izskatāms un no mana viedokļa – arī atbalstāms. Mēs pirms vairākām nedēļām esam uzdevuši Tieslietu ministrijai izvērtēt šīs problēmas maksātnespējas administrācijas sistēmā – pirms vēl parādījās dažādas publikācijas, ieskaitot jūsu žurnālā. (Smejas.) Un attiecīgi ministrija pie šiem jautājumiem strādā. Cik lielā mērā tas viņiem izdosies, zinot, ka šīs nozares lobijs ir arī ļoti augstu šīs ministrijas vadībā…

Tieši par to arī gribējām vaicāt – vai tas ir pareizi, ka cilvēks, kurš ir acīm redzami ļoti cieši saistīts ar šo brandžu, ir ministrijas parlamentārais sekretārs?

Nu, tas ir bijis ministra lēmums. Es pat gribētu teikt, tas kaut kādā mērā bijis Nacionālās apvienības lēmums, jo laikā, kad vedām sarunas ar NA par jaunā tieslietu ministra izvirzīšanu, viņi ļoti skaidri nāca ar uzstādījumu, ka, izvirzot ministra kandidātu Bordānu, viņi vienlaikus arī informē, ka parlamentārais sekretārs būs Lūsis. Tas NA bija acīm redzami svarīgs jautājums.

Nacionālās attīstības plāna sākotnējā redakcija ir tikusi diezgan plaši krizēta. Kas ir jūsu prioritātes šajā plānā, tās lietas, kas noteikti būtu jāiekļauj, lai nodrošinātu ekonomikas izrāvienu?

Par Nacionālās attīstības plānu – es atbalstu sākotnējo redakciju, kāda tā tika atbalstīta valdībā. Protams, tagad ir saņemti vairāki simti priekšlikumu, kuri ir jāizvērtē. Atbilstoši tam mēs šo plānu precizēsim un grozīsim izskatīšanai valdībā gala redakcijā. Manuprāt, būtiskākie jautājumi, uz kuriem šajā plānā būtu jākoncentrējās, tajā ir pietiekami skaidri iezīmēti gan attiecībā uz ekonomikas atbalsta pasākumiem, gan uz cilvēku drošumspēju, kur es īpaši gribētu uzsvērt augstākās un profesionālās izglītības reformas sasaisti ar darba tirgus pieprasījumu. Atsevišķs jautājums ir demogrāfisko jautājumu risināšana.

Šajā pašā telpā [Ministru kabineta bibliotēkā] pirms pieciem mēnešiem tika prezentēts valdības pasūtītais Latvijas konkurētspējas pētījums, kurā izvirzīja trīs galvenās prioritātes konkurētspējas celšanai. Divas no jūsu nosauktajām prioritātēm sakrīt – infrastruktūra un izglītība – taču trešā, ēnu ekonomikas apkarošana, kas pētījumā izvirzīta gandrīz kā galvenā, NAP netiek izcelta. Vai tā nav svarīga prioritāte?

Par ēnu ekonomiku – mēs jau 2010.gadā esam apstiprinājuši ēnu ekonomikas apkarošanas plānu, kuru turpinām īstenot. Šonedēļ valdībā uzklausījām tiesībsargājošo iestāžu ziņojumus par diviem jautājumiem, kā veicas cīņa ar akcīzes preču nelegālo tirdzniecību un ar aplokšņu algām, nelegālo nodarbinātību. Uzklausījām arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezentāciju. Gribētos teikt, ka šajā laikā ir izdevies izdarīt daudzas lietas, par kurām iepriekšējos gadus un pat gadu desmitus ir runāts, bet nav darīts, ieskaitot sākumdeklarēšanos, kas ir īstenota, kas droši vien bija jāīsteno nevis 2012., bet gan 1992. gadā. Nu, labāk vēlu nekā nekad. Iepriekš vienmēr ir atradušies iemesli, kāpēc to neizdarīt.

Tāpat uzņēmēju balto sarakstu ieviešana, kas arī, manuprāt, ir būtisks pasākums. Tas ļauj tiem uzņēmējiem, kas godīgi nomaksā visus nodokļus, samazināt visāda veida administratīvās procedūras, atbrīvojot VID un citu struktūru resursus pārējiem uzņēmējiem, kuriem tad, acīmredzot, ir problēmas ar nodokļu nomaksu.

Vesela virkne priekšlikumu dažādos nodokļos, samazinot iespējas izvairīties no nodokļu nomaksas, tai skaitā, protams, arī ļoti nepopulāri priekšlikumi, tādi kā ierobežot iespējas ievest akcīzes preces no trešām valstīm reizi nedēļā. Arī pasākumi, par kuriem varbūt sabiedrībā ir mazāka interese, bet kuriem ir būtisks fiskālais efekts, tādi kā reversā PVN ieviešana būvniecībā. Vesela virkne pasākumu iedzīvotāju ienākumu nodokļu jomā, un tā tālāk.

Manuprāt, attiecībā uz ēnu ekonomikas apkarošanas pasākumiem mēs tos īstenojam jau tagad un, protams, tā ir būtiska valdības prioritāte. Turklāt mēs darbu turpināsim. Kas ir pozitīvi, šim darbam ir arī uzņēmēju atbalsts, kā mēs redzējām no Tirdzniecības un rūpniecības kameras, kas arī uzsver – ir svarīgi cīnīties ar ēnu ekonomiku – un ir gatava no uzņēmēju puses tajā iesaistīties un palīdzēt.

Viens no svarīgiem līdzekļiem ēnu ekonomikas apkarošanai ir arī nodokļu sloga samazināšana tieši cilvēkiem ar zemiem ienākumiem. Pirms gada finanšu ministrs Vilks parakstīja vienošanos par nodokļu politiku ar sociālajiem partneriem, ar LDDK un LTRK, un tur bija skaidri pateikts, ka prioritāte ir samazināt nodokļus cilvēkiem ar zemiem ienākumiem. Kopš tā laika valdība ir samazinājusi PVN, samazinājusi iedzīvotāju ienākumu nodokli, kas vairāk dos cilvēkiem ar lieliem ienākumiem. Sanāk tā, ka valdība saka vienu nodokļu jomā, bet dara otrādi. Vai nav tā?

Par šiem pamatuzstādījumiem par darba spēka nodokļu samazināšanu – ar šo jautājumu esam virzījušies uz priekšu un uzņēmuši pietiekami ambiciozu iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšanas tempu no 25 uz 20 procentiem trīs gadu laikā, sākot ar vienu procenta punktu jau no nākamā gada 1.janvāra. Tāpat no nākamā gada 1.jūlija paredzot atvieglojumu par apgādībā esošu personu par desmit latiem un tālāk paaugstināšanu turpmākajos gados. Tā kā tās ir lietas, kas faktiski ir izlemtas. Protams, ir jāatceras, ka esam koalīcijas valdība. Vilka kungs ir parakstījis šo memorandu, kas lielā mērā atspoguļo arī “Vienotības” viedokli, bet mēs redzam, ka ir arī citi koalīcijas partneri ar citām prioritātēm. Šī vienošanās, kas ir atspoguļota arī jau pieņemtajā lēmumā par IIN samazināšanu, ir zināmā mērā kompromisa risinājums. Zatlera partija uzstāja tieši uz nodokļa likmes samazināšanu, uzskatot to par prioritāti, un faktiski vēlētos šo likmi turpināt samazināt.

Jūs gribat teikt, ka Zatlera partija traucē jums īstenot solīto nodokļu politiku? Ka spiež jums rīkoties pretēji tam, ko apņēmāties īstenot?

Es teicu, ka mums koalīcijā ir jāatrod risinājums, kas pieņemams visām koalīcijas partijām un kas var gūt Saeimas vairākuma atbalstu. “Vienotības” programma neparedzēja tik ļoti strauju IIN samazināšanu, kā to paredzēja Zatlera partija – par 9%. Manuprāt, fiskāli tas ir diezgan nereāls solījums, bet tāds ir ticis dots. Šie 5% no viņu puses ir zināmā mērā piekāpšanās, bet tas ierobežo iespējas veikt arī citus pasākumus, tai skaitā neapliekamā minimuma paaugstināšanu.

Taču, ja skatāmies uz nodokļu politiku, tagad neapliekamais minimums, kas visvairāk dotu cilvēkiem ar zemiem ienākumiem, tiek nolikts rindas galā un vispār netiek kustināts, lai gan tas ir tikai pusi tik augsts, cik bija pirms krīzes. Nodokļu atlaides par apgādājamiem tiek saistītas ar īpašumiem – ar automobiļiem vai nekustamajiem īpašumiem, tātad attiecas uz cilvēkiem, kuri nav paši trūcīgākie. Vai patlaban nodokļu politika netiek veidota tā, ka tā ir izdevīga cilvēkiem ar vidējiem un augstiem ienākumiem, un turpina vissmagāk gulties uz cilvēkiem ar zemiem ienākumiem?

Krīzes laikā mēs esam īstenojuši vairākus pasākumus, tai skaitā ieviesuši šo progresīvo mājokļu nodokli un izveidojuši progresīvu vieglo automobiļu nodokļu sistēmu. Bet tam, protams, ir viens blakusefekts, par ko mums tika norādīts un kāpēc mēs šos pasākumus arī koriģējām: skaidrs, ka daudzbērnu ģimene vienistabas dzīvoklī droši vien nesatilpst. Ja ir vairāk bērnu, ir vajadzīga lielāka dzīvojamā platība, uzreiz augstāks nodoklis. Tāpēc esam pieņēmuši lēmumu, ka būs nekustamā īpašuma atlaide daudzbērnu ģimenēm. Tas pats ar transporta līdzekļiem. Atkal arguments, ziniet, daudzbērnu ģimene gluži kaut kādā “mini” nesatilpst. Vajadzīga kāda ietilpīgāka mašīna. Ietilpīgākas mašīnas parasti ir lielākas, smagākas, attiecīgi tiek apliktas ar lielāku nodokli. Nu, tāpēc daudzbērnu ģimenei ir iespēja saņemt šo atvieglojumu.

Bet tie, kuriem nauda būs vislielākā mērā vajadzīga, būs tie, kuriem vispār nav transporta līdzekļa, vai ne? Un viņi neko no šitā neiegūst.

Šajā gadījumā mēs zinām, ka cilvēki, kuriem nav transporta līdzekļa, lieto sabiedrisko transportu, un arī tajā ir paredzēta atvieglojumu sistēma. Tas gan ir pašvaldību ziņā, bet mēs zinām, ka, piemēram, Rīgā šī atvieglojumu sistēma ir pat ļoti plaša sabiedriskajā transportā.

Ko “Vienotība” ir kritizējusi…

Mēs esam vairāk kritizējuši to, cik liels ir Rīgas domes budžeta deficīts un ka, mūsuprāt, šāda Rīgas domes politika nav finansiāli ilgtspējīga un Ušakovs kaut kādā mērā atkārto Kalvīša treknos gadus atsevišķi ņemtā pilsētā, un tas diemžēl var arī beigties pietiekami bēdīgi.

Veselības aizsardzības ministre Circenes kundze ir nākusi klajā ar priekšlikumu, kas piesaistītu pieeju veselības aprūpei tam, vai ir nomaksāti nodokļi. Pēc pašas Veselības ministrijas aprēķiniem, 120 000 līdz 170 000 cilvēku līdz ar to varētu zaudēt pieeju pilnvērtīgai veselības aprūpei. Vai šie skaitļi jūs nesatrauc?

Šajā gadījumā tas arī ir viens no pasākumiem, kas vērsts uz ēnu ekonomikas apkarošanu, jo tas tiek diezgan lielā mērā sasaistīts ar nodokļu nomaksu. Ja mēs gribam, lai cilvēki nāktu ārā no ēnu ekonomikas, ir jādomā par dažādiem stimuliem, kā to var izdarīt. Mēs saņemam arī daudz kritikas – kāpēc maksājam visus nodokļus un blakus cilvēki strādā nelegāli un saņem visus tos pašus pakalpojumus, kurus mēs saņemam.

Vai jūs domājat, ka tiešām ir 170 000 cilvēku, kas šādā veidā apiet nodokļus?

Šajā gadījumā šī problēma ir pietiekami kompleksa, bet to, ka mums ir pietiekami lielas problēmas ar nelegālo nodarbinātību, mēs zinām.

Tas ir skaidrs, bet vai nebūs tā, ka šāds solis arī skars ļoti daudz cilvēku, kuri nav ēnstrādnieki, piemēram, pirmspensijas vecuma ilgstošos bezdarbniekus. Vecāki cilvēki var palikt bez veselības aprūpes.

Šajā gadījumā ir, protams, veselības aprūpes pamatpakalpojumu grozs, kas būs pieejams ikvienam. Ir noteiktas diagnozes, kurām šī aprūpe būs pieejama jebkurā gadījumā. Ir neatliekamā medicīniskā palīdzība, kura būs pieejama jebkurā gadījumā. Bet ir kaut kādas noteiktas lietas, kur būs šī sasaiste ar nodokļu nomaksu. Ja mēs gribam stimulēt, lai cilvēki godīgi maksā nodokļus, mums ir jādomā par to, kā šo pakalpojumus diferencēt.

Jūs tiešām domājat, ka ir 170 000 cilvēku, kas strādā nelegāli, kuri nemaksā nekādus nodokļus, bet tomēr saņem veselības aprūpi?

Skaidrs, ka tajā brīdī, kad mums šī koncepcija ies valdībā, būs gan Veselības ministrijas aprēķini, būs informācija no Finanšu ministrijas un Labklājības ministrijas, mēs varēsim arī vērtēt. Ja identificēsies kaut kādas risku grupas, varam arī lemt par pasākumiem, kā šīm konkrētajām riska grupām izdarīt izņēmumus.

Ir zināms skaits cilvēku, kas nemaksā nodokļus, bet arī zināms skaits, kas ir ilgstoši bezdarbnieki un pie augsta bezdarba līmeņa vienkārši nevar atrast darbu. Mēs arī redzam, ka bezdarbs krīt lēnāk nekā aug ekonomika. Vai tas nenozīmē, ka būtu jāsper kādi papildus soļi, lai samazinātu mūsu tomēr ļoti augsto bezdarba līmeni?

Par bezdarbu ir skaidrs, ka būtiskākais jautājums, kā varam risināt šo problēmu, ir caur ekonomikas stimulēšanu, ekonomikas pieaugumu un jaunu darba vietu radīšanu. Tāpēc mums ir jādomā arī par to, kāda ir ekonomikas struktūra, lielāku atbalstu dodot tieši ražojošajām nozarēm. Pēdējos gados pieauguma tempi ir bijuši pietiekami labi, ražošanas apjoms katru gadu vidēji audzis par 10%, eksporta apjoms katru gadu vidēji par 30%. Līdz ar to tas, kas mums no valsts puses ir jādara, jādomā, kādā veidā varam stimulēt jaunu darba vietu rašanos, jaunu ražotņu rašanos, esošo ražotņu modernizāciju. Jo ir skaidrs – ja mēs gribam noturēt augstus eksporta pieauguma tempus, mums ir arī jānotur augsta konkurētspēja, un tieši uz to ir vērsti daudzi pasākumi, kurus tagad īstenojam, ieskaitot Eiropas Savienības fondu programmas, kur mēs jau krīzes laikā izveidojām vairākas jaunas programmas, tādas kā augstās pievienotās vērtības programma, jauno produktu programma, kas tieši vērsta uz ražojošajiem uzņēmumiem.

Tāpat nesen esam atkal ieviesuši uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidi lielajiem investīciju projektiem, kas arī pietiekami aktīvi tiek izmantota. Pēdējo nedēļu mēs diviem uzņēmumiem – “Tērvetes AL” un “AKG Thermotechnik Lettland” – šos projektus esam atbalstījuši. Tāpat esam pagarinājuši nodokļu atlaides speciālajās ekonomiskajās zonās, tādējādi cenšoties piesaistīt vairāk investīciju šajās zonās. Daudz darām, lai vienkāršotu administratīvās procedūras, uzlabotu uzņēmējdarbības vidi Latvijā. Ja skatāmies uz starptautiski atzītiem indeksiem, Latvijas pozīcijas uzlabojas. Tai pašā Pasaules Bankas “Doing Business” indeksā šogad esam pakāpušies par desmit pozīcijām, Pasaules ekonomikas foruma globālajā konkurētspējas indeksā par deviņām pozīcijām. Tā ka redzam, ka konkurētspēju kāpinām, uzņēmējdarbības vidi uzlabojam. Tas arī dod iespēju piesaistīt vairāk investīciju un caur to attīstīt ekonomiku un radīt jaunas darba vietas.

Te, protams, problēma ir tāda, ka bezdarbam ir tendence atpalikt no ekonomikas cikla. Krīzes sākumā paiet zināms laiks, kamēr bezdarba līmenis paaugstinās, savukārt pēc krīzes beigām paiet zināms laiks, kamēr šis bezdarba līmenis samazinās. Jebkurā gadījumā labākās zāles ir stimulēt ekonomikas attīstību, strādāt pie jau pieminētā ekonomikas izrāviena un caur šīm jaunajām darba vietām risināt bezdarba problēmu.

Sabiedrisko aptauju rezultāti ir diezgan svārstīgi, tomēr ir skaidrs, ka Latvijas iedzīvotāju vairākums patlaban nav eiro ieviešanas atbalstītāji. Vai ir pareizi valdībai turpināt iet uz šo mērķi, ja sabiedrības vairākums to neatbalsta?

Par eiro ieviešanu – tas ir pietiekami sen noteikts mērķis. Patiesībā jau tajā brīdī, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai, mēs ratificējām iestāšanās līgumu ar visiem būtiskajiem nosacījumiem, ieskaitot pievienošanos eirozonai. Vēlāk, sākoties krīzei, mēs arī parakstījām saprašanās memorandu ar Eiropas Komisiju, kas, cita starpā, arī paredzēja eiro ieviešanu zināmā mērā kā Latvijas izejas stratēģiju no tā laika finansiālās krīzes. Šīs apņemšanās ir bijušas, mēs šajā virzienā esam gājuši vairāku gadu garumā. Protams, tagad parādās jautājums, ka viss, ko mēs dzirdam par eirozonu, ir – krīze, krīze, krīze. Līdz ar to rodas jautājums: vai ir jēga pievienoties?

Tad uz šo jautājumu jāsāk nedaudz dziļāk skatīties. Pirmkārt, kāds ir krīzes raksturs, otrkārt, ko tas īsti nozīmē Latvijai. Pirmais, ko redzam, ir ka šī krīze ir parādu un ekonomiskā krīze noteiktās eirozonas valstīs. Tā nav eiro kā valūtas krīze. Ja mēs paskatāmies uz eiro kā valūtu, tad vēsturiski pēdējo desmit gadu laikā eiro ir svārstījies starp 0,8 dolāriem par eiro un 1,4 dolāriem par eiro. Pašreiz mēs esam kaut kur zem 1,3 dolāriem par eiro. Tātad nekādas būtiskas eiro svārstības pasaules valūtas tirgos nenotiek. Notiek pakāpeniska, lēna lejupejoša tendence, bet tas varbūt atspoguļo vairāk Eiropas ekonomikas vājumu kopumā. Otrs, ja mēs paskatāmies eiro nozīmi globālajās valūtas rezervēs, tad kāda ceturtā daļa globālo valūtas rezervju ir eiro. Tātad arī šīs pozīcijas eiro saglabā.

Latvijas lats, kā mēs zinām, ir piesaistīts eiro. Tātad viss, kas notiek ar eiro, notiek arī ar latu. No šā viedokļa racionālu argumentu, kāpēc nepievienoties, īsti nav. Ja kāds apgalvo, ka eiro mēs neuzticamies un pasaka A, tad principā ir jāpasaka arī B, ka Latvijas lats ir jāatsaista no eiro, jo mēs eiro neuzticamies un negribam stāties eirozonā, un, nezinu, jāiet brīvā valūtas peldējumā, cik nu tas mazai valstij ir iespējams un izdevīgi, vai jāpiesienas kaut kam citam. Šādu diskusiju neviens neizvērš. Bet tādā gadījumā, ja neviens neizvērš diskusiju, ka lats būtu jāatsaista no eiro, tad kādi ir argumenti nepievienoties eiro? Mēs nepievienojamies, bet turamies cieši piesieti.

Taču Lietuva un Bulgārija, acīmredzot, atliks iestāšanos, bet saglabās savu valūtu piesaisti eiro.

Nu, jā, bet jautājums, kādi tam ir argumenti. Protams, varētu būt arguments, ka mēs domājam – eiro tūlīt sabruks. Bet tad arī vajadzētu sākt ar steigu atsaistīties.

Ir taču atkārtoti dzirdēti augstu Eiropas Savienības amatpersonu, tai skaitā finanšu komisāra Oli Rēna, paziņojumi, ka “eiro liktenis” izšķirsies vienā vai otrā ES vadītāju tikšanās reizē. Tātad iespēja, ka eiro pastāvēšana ir apdraudēta, netiek izslēgta pat ES vadības līmenī.

Tad ir jāskatās, kas ir izdarīts šajos vairāk nekā divos gados, kopš 2010.gada maija Grieķijas aizdevuma programmas sākuma, kad sākās eirozonas krīze. Manuprāt, šajā laikā ir izdarīts pietiekami daudz. Pirmais – ir diezgan skaidri nostiprināta fiskālā disciplīna un ekonomiskā pārvaldība. Tas attiecas gan uz fiskālās disciplīnas līgumu, gan uz “Eiro Plus” paktu, gan uz tā saucāmo “six pack” un “two pack” un visām šīm iniciatīvām, kuras skaidri parāda, ka Eiropa ir gatava koriģēt iepriekšējās kļūdas. Viena no būtiskākajām eirozonas problēmām bija tā, ka eirozona tādu vai citādu iemeslu dēļ bija atteikusies no sankciju un kontroles mehānismiem eirozonas iekšienē. 

Līdz ar to valstīm ārpus eirozonas viss bija skaidrs – vai nu izpildiet Māstrihtas kritērijus vai neuzņemsim. Savukārt valstis eirozonā varēja darīt, ko grib, un mēs zinām, ka lielākā daļa eirozonas valstu arī nepildīja Māstrihtas kritērijus. Šī visatļautība ir arī novedusi pie šīm problēmām. Tātad, no vienas puses, ir atjaunoti sankciju un kontroles mehānismi un ir skaidri parādīts, ka ES ir apņēmusies ievērot fiskālo disciplīnu. 25 no 27 valstīm ir parakstījušas līgumu un tagad notiek ratifikācija. Divas valstis, kuras nav šo līgumu parakstījušas, nav to izdarījušas nevis tāpēc, ka tās būtu pret fiskālo disciplīnu, bet kaut kādu citu iemeslu dēļ.

Var teikt, ka tas viss ir jauki un nākotnē noderēs, bet krīze mums ir šodien. Bet tur arī ir izdarīts pietiekami daudz. Ir izveidots Eiropas Finanšu stabilizācijas fonds, kas bijis pārējas mehānisms. Ir izveidots Eiropas Stabilizācijas mehānisms (ESM), kas ir pastāvīgs instruments, ar kuru var nepieciešamības gadījumā finansēt krīzē nokļuvušās valstis. Problēma ar šiem instrumentiem vienmēr ir bijusi tā, ka tirgi ir šaubījušies, vai summa, kas ir pieejama, ir pietiekama parādu krīzes likvidācijai. Ar [6.septembra] Eiropas Centrālās bankas lēmumu, manuprāt, uz šo jautājumu ir atbildēts – ja nepieciešams, šie līdzekļi būs pieejami. Tur, protams, arī var kritizēt. Faktiski tā ir naudas drukāšana. Taču, ja ir jāizšķiras, kā mēs iesim laukā no eirozonas krīzes – vai turpināsim mocīties ar šo tirgus paniku, kas ir pašpastiprinoši – jo vairāk panikas, jo vairāk problēmu, un jo vairāk problēmu, jo lielāka panika, – vai arī mēs pasakām – nē, re kur šie līdzekļi ir pieejami.

Latvijas gadījumā ir kāds aspekts, kas ir ļoti maz diskutēts. Viens no apstākļiem, kāpēc programma bija veiksmīga, bez visa tā, ko mēs paši bijām spējīgi izdarīt, bija arī tas, ka programmas apjoms – 7,5 miljardi eiro – bija pietiekams. Visi saprata, ka 7,5 miljardi Latvijai ir milzīga summa. Pietiks. Mums arī pietika, faktiski mēs no šiem starptautiskā aizdevuma 7,5 miljardiem izmantojām 4,5 miljardus. Līdzīgi ir arī ES līmenī. Ja ir šaubas, ka šie 500 miljardi vai 750 miljardi ir pietiekami, tagad ECB ir pateikusi – ja kas, mēs esam gatavi pirkt valsts vērtspapīrus neierobežotā apjomā, un jau tas palīdz samazināt paniku, palīdz ierobežot apjomu, kas būs nepieciešams. Līdz ar to sakām – neierobežotu, bet saprotam, ka tas jau pats par sevi ierobežo apjomu.

Vai ir kādi apstākļi, kas varētu likt Latvijai atlikt lēmumu iesniegt pieteikumu iestāties eirozonā?

Šie apstākļi ir jau pieminētie: ja sāksies kāds no šiem ļoti negatīvajiem scenārijiem. Eirozona pēkšņi sāks jukt laukā vai eiro strauji sāks zaudēt vērtību, vai kaut kas tamlīdzīgs, tad, protams, mums ir jāskatās uz situāciju, kāda tā ir. Es gribētu teikt, ka patlaban nekas neliecina, ka šādi scenāriji iestāsies. Tieši otrādi, ļoti daudzi eksperti runā, ka ECB lēmums un, zināmā mērā, Vācijas Konstitucionālās tiesas spriedums, kas ļauj ESM legalizēt, šajā krīzē ir kā tāds pagrieziena punkts. Drīzāk mēs tagad iesim no krīzes laukā.

Cita lieta, ka vēl pāris mēnešu būs nopietnas problēmas ar Grieķijas programmu, bet kopumā šķiet, ka ir jau izdarīts pietiekami daudz, lai no šīs krīzes sāktu iet laukā.

Pieņemsim, ka mēs iestājamies 2014.gadā. Diezgan daudz ekspertu, kuri pārstāv dažādas ekonomistu nometnes, norāda, ka eiro var radīt riskus valstu ekonomikām, kā tas ir noticis ar valstīm, kas tur ir bijušas pēdējos desmit gadus. Kas, jūsuprāt, ir iespējamie riski, kas Latvijai rodas, iestājoties eiro, un ko mēs darīsim, lai tos novērstu?

Negribētu teikt, ka tās eirozonas valstis, kuras patlaban atrodas krīzē, būtu krīzē tāpēc, ka ir bijis eiro.

Pateicoties tam, ka tās bija eiro, tās visas varēja aizņemties gandrīz par to pašu likmi, par kuru aizņēmās Vācija.

Tas ir tas, ko es teicu – ka nebija fiskālās disciplīnas, eirozonas valstis vienkārši ignorēja Māstrihtas kritērijus.

Spānijā bija labāka fiskālā situācija nekā Vācijā visus tos gadus.

Skaidrs, ka Spānijā zināmas problēmas bija privātajā sektorā, līdzīgi kā Latvijā ar celtniecības bumu un nekustamo īpašumu burbuli. Spānijā bija zināmas paralēles ar Latviju. Bet mēs redzam, ka Latvijā visu to pašu izdarījām bez eiro. Ja valsts īsteno bezatbildīgu fiskālo politiku kā Grieķija vai bezatbildīgu makroekonomisko politiku kā Spānijā, pārmest eiro īsti nav pamata.

Eiropā krīze sākās ne jau ar eirozonu. Pirmās valstis, kas nokļuva starptautiskajā aizdevumu programmā, bija Islande, Latvija un Ungārija. Visas valstis ārpus eirozonas. Līdz eirozonai šī krīze nonāca nedaudz vēlāk. Ja mēs paskatāmies Latvijas gadījumu, protams, ir grūti teoretizēt, kā būtu, ja būtu, tomēr tas brīdis, kad mums nācās vērsties Starptautiskajā Valūtas fondā, bija saistīts tieši ar “Parex” banku. Te varētu paskatīties, kas būtu noticis tad, ja “Parex” bankai būsu pieejama ECB likviditāte, kā tas ir eirozonas bankām, un tā varētu īstermiņā nosegt to iztrūkumu, kas tai bija radies. Vai tas banku pilnībā būtu izglābis? Droši vien, ka nē. Bet tas noteikti valstij dotu vairāk laika sagatavoties un droši vien prasītu arī mazāk valsts resursu. 

No tāda viedokļa, ja Latvija būtu bijusi eirozonā krīzes sākumā, mums pašreiz varbūt būtu arī mazākas problēmas. Plus vēl liela daļa no panikas, kas bija ap Latviju, radīja finanšu tirgu uzskats – Latvija noteikti devalvēs latu. Rezultātā, ja latam nav uzticības, tad tirgus bēg prom no lata, un tas ekonomikai rada papildus problēmas. Ja mēs būtu eiro, neviens nebūtu panikojis, ka varbūt devalvēsim latu. Tīri praktiski, ja paskatāmies, kā šī krīze būtu izskatījusies, ja Latvija būtu eirozonā, domāju, krīzi mēs būtu vieglāk pārdzīvojuši.

Tātad jūs nepiekrītat Valūtas fonda galvenajam ekonomistam Olivjē Blanšāram, kurš Rīgā īpaši norādīja uz to, ka, iestājoties eirozonā, valstīm ir jābūt dubultuzmanīgām pret kapitāla plūsmām un tā tālāk?

Nē, valstīm, protams, ir jābūt uzmanīgām. Bet gribētu teikt, ka valstīm ir jābūt uzmanīgām arī ārpus eirozonas. Cita lieta, ka, protams, dažādas valstis ir pieradušas problēmas risināt dažādi, un tā pati Grieķija un Spānija, arī Itālija, ir pieradušas savas problēmas risināt, regulāri devalvējot savas valūtas. Tātad iet tādu diezgan bezatbildīgu ceļu – celt izdevumus, kāpināt algas un dažādas izmaksas, un tad, kad secina, ka viss paliek par dārgu, pateikt – pārsteigums! – tagad tas viss, kas jums uz rokas, ir divreiz mazāk vērts. Bet tas nebūt nav efektīvākais veids, kā risināt valsts ekonomiskās problēmas. Tas arī nespiež veikt nekādas reālas strukturālas reformas. Tas vienkārši padara šo valsti par valsti ar augstu inflāciju, kurā regulāri tiek devalvēta valūta. Tas ir tāds diezgan nesekmīgs attīstības ceļš, bet uz šāda ceļa šīs valstis bija nokļuvušas, un, protams, pēkšņi izrādījās, ka eiro devalvēt nav iespējams un pēkšņi ir jāveic strukturālās reformas. Kaut kas tāds jauns un nedzirdēts.

Jautājums par Hipotēku un zemes banku. Valdība šajā bankā jau ir ieguldījusi teju 70 miljonus un vēl nav noslēgts process, kad tiek nodalīti visi sliktie aktīvi. Vai jums ir pārliecība, ka šai bankā vairs nebūs iekšā jāliek nauda?

Tas, protams, jāvērtē finanšu ekspertiem. Mēs zinām, ka patlaban jau notiek šīs komercdaļas pārdošana. Tāpēc domāju, šis Hipotēku bankas pārveides process par attīstības banku būs noslēdzies. Cerams, ka arī pietiekami sekmīgi.

Bet jūs nedomājat, ka valstij tur vēl būs jāieliek nauda?

Tas būtu jājautā Finanšu ministrijai, kas šo procesu vada.

2.oktorī beigsies termiņš, līdz kuram valdībai jāapstiprina skandalozais pasažieru vilcienu iepirkums. Izskatās, ka valdība to nedarīs, vai ne? Kas notiks tālāk – būs jauns iepirkuma konkurss vai, kā bijāt kādreiz minējis, to naudu novirzīs infrastruktūrai, ceļiem?

Pirmkārt, gribētu precizēt, ka iepirkumu noslēgt vai nenoslēgt pašreiz var CAF. Ir sagatavots līgums atbilstoši iepirkuma nolikumam, un CAF šo līgumu līdz 2.oktobrim var parakstīt un sākt īstenot. Problēma ir, ka “Pasažieru vilciena” iepriekšējā valde bija noslēgusi vai, pareizāk, piedāvājusi CAF citu līgumu, kas tam varbūt arī likās interesantāks, bet problēma bija tāda, ka tajā līgumā bija būtiskas novirzes no konkursa iepirkuma prasībām. Un iepriekšējā valde arī bija vērsusies Eiropas Komisijā ar vēstuli, jautājot, vai šāda līguma redakcija būtu uzskatāma par būtisku novirzi un rada finanšu korekcijas risku – ka nesaņemsim daļu vai pat pilnu summu no šim projektam paredzētajiem kohēzijas fonda līdzekļiem. Ir saņemta arī EK vēstule, kurā diezgan skaidri vai pat ļoti skaidri pateikts – jā, šis līgums satur būtiskas novirzes no iepirkuma un rada šo finanšu korekcijas risku. 

Līdz ar to pašreizējai PV valdei ir sarežģīta situācija. No vienas puses, ir CAF, kurš vēlas pieturēties pie līguma, kuru viņam ir piedāvājuši un kas šķiet izdevīgāks, no otras, ir EK, kura skaidri uzrakstījusi – piedodiet, ja noslēgsiet šo līgumu, visticamāk, būs finanšu korekcija. Līdz ar to ir sagatavots līgums, kas atbilst iepirkuma nosacījumiem. Tas, manuprāt, ir tikai pašsaprotami – ja tiek rīkots kāds iepirkums, tad līgums jāslēdz atbilstoši iepirkumam, nevis atbilstoši tam, ko kāds varbūt vēlas.

Vai šis gadījums valdību līmenī nopietni ietekmēs Latvijas attiecības ar Spāniju? No Spānijas valdībai tuvām aprindām nācies dzirdēt arī tādus vērtējumus, ka Latvija valdība šmaukusies, mēģinādama vienkārši novilcināt visu procesu līdz 2.oktobrim, spāņu pusei nepateikdama skaidri savus nodomus.

Es šādam uzstādījumam nevarētu piekrist. Kā jau teicu – CAF ir iespējas parakstīt piedāvāto līguma redakciju, kas atbilst iepirkuma nosacījumiem.

Vai jums nav bažas, ka CAF varētu vērsties tiesā?

Pašreiz, protams, tiek analizēti visi juridiskie riski, tāpat arī iespējamās tālākās rīcības.Cik zinu, PV valde uzskata, ka šo līgumu tomēr vēl ir iespējams parakstīt. Līdz ar to kaut kādi tālākie scenāriji vai lēmumi par darbībām tiks pieņemti tikai tad, kad ir skaidrs, vai šis līgums tiks vai netiks parakstīts. Manuprāt, tas ir arī saprotami. Tad gan mēs sūtītu ļoti dīvainus signālus CAFam, ja, no vienas puses, teiktu, ziniet, re, kur līgums, parakstiet, bet, no otras – nu, labi, bet mēs te jau skatāmies, ka to naudu īstenībā kaut kam citam atdosim.

Bet šādi signāli no valdības puses nākuši vismaz kopš vasaras sākuma.

Pašreiz tas ir pieļāvuma formā. Sākumā tomēr jāsagaida, vai tiek parakstīts esošais līgums, tika pēc tam var lemt par kādām tālākām darbībām.

Pašvaldību vēlēšanās nākamgad Rīgā toni noteiks Saskaņas centrs ar līderi Nilu Ušakovu priekšgalā un spēlēs pēc Šlesera ieviestajiem noteikumiem – ka tā ir mēra amata kandidātu sacīkste. Vai “Vienotībai” ir kandidāts, kas šādā sacīkstē var uzvarēt Ušakovu, vai arī jūs mēģināsiet mainīt šos spēles noteikumus un pateikt, ka tā ir partiju programmu un kandidātu sarakstu sacensība?

Par Rīgas domes vēlēšanām “Vienotība” pašreiz veic sagatavošanās darbus, un jau novembrī mēs prezentēsim savu komandu, kas startēs šajās vēlēšanās, kā arī redzējumu par būtiskākajiem jautājumiem, kas Rīgā būtu jārisina.

Bet vai jums ir spēcīgi kandidāti, kuri varētu stāties pretī Ušakovam?

Domāju, ka “Vienotībai” būs konkurētspējīgs piedāvājums gan komandas, gan programmatiskajā ziņā.

Kur tad jūs sagatavosiet to kandidātu? No tiem pašiem, kuri ir, būs vien jāņem.

Mums notiek darbs, novembrī nāksim ar savu piedāvājumu vēlēšanām.

Nacionālā apvienība nupat paziņojusi, ka ies ar savu sarakstu. Savukārt Reformu partija nav apmierināta ar jūsu piedāvāto 3:1 proporciju kopējā sarakstā. Vai būsiet gatavi mainīt saraksta veidošanas noteikumus, lai izveidotu kopīgu sarakstu, vai arī uzskatāt, ka tādā gadījumā jātaisa savs vieniem pašiem?

Mēs esam gatavi startēt šādā kopīgā sarakstā, esam arī izteikuši RP savu piedāvājumu. Partijas reakciju uz to līdz šim neesam saņēmuši, ja par tādu neuzskata atsevišķus izteikumus presē. Bet jebkurā gadījumā esam gatavi arī konstruktīviem RP piedāvājumiem, sēdēt pie sarunu galda un šo jautājumu risināt.

Kāpēc Dzintars Zaķis joprojām vada Saeimas frakciju? Vai uzskatāt, ka no tīri politiskā viedokļa tas nāk “Vienotībai” par labu, ņemot vērā skandalozo fonu? Vai nedomājat, ka tas kaitē partijas tēlam ilgtermiņā?

Pirmām kārtām tas ir partijas frakcijas pašas lēmums, un šajā gadījumā tā tradīcija mums vienmēr ir bijusi – arī iepriekš “Jaunajā laikā” – frakcija pati ievēl savu vadītāju. No savas puses varu pateikt, ka Zaķis tiešām ir viens no pieredzējušākajiem “Vienotības” politiķiem, un, manuprāt, arī ļoti labs frakcijas vadītājs. Frakcijas vadītājam jāspēj balansēt dažādas intereses koalīcijā, runāt ar opozīciju, ar savas frakcijas deputātiem, un Zaķim visas šīs īpašības ir. Jā, protams, ir bijis šis gadījums ar Zaķa auto, kur Zaķis arī pats par to publiski atvainojies, automašīnu arī atpircis no uzņēmuma, tātad piedāvājis veidu, kā šo situāciju labot.

Neatkarīgi no tā, vai partijas biedri uzticas kādam no savas partijas politiķiem, partijai laikam tomēr svarīgākā ir vēlētāju uzticēšanās. Vai jums nešķiet, ka šī situācija turpina kaitēt “Vienotības” plašākiem uzstādījumiem un attiecībām ar vēlētājiem?

Es domāju, ka Zaķis šajā situācijā, kā jau teicu, ir atzinis, ka bijušas morāli ētiskas dabas problēmas, un šo situāciju risinājis, automašīnu atpērkot. Ir beigusies arī VID pārbaude, kura nekādus likuma pārkāpumus nav konstatējusi. Tā ka šajā gadījumā tiešām ir runa par morāli ētiskas dabas pārkāpumu, par kuru Zaķis ir atvainojies un kuru arī koriģējis. Tas, protams, tālāk jau ir jāvērtē vēlētājiem.

Pēdējā laikā ir strauji pieauguši nerezidentu noguldījumi Latvijas bankās, kuri nu sasniedz jau 50 procentus. Tas rada zināmus riskus banku sistēmai – gan tāpēc, ka tie noguldījumi var ātri aiziet, gan arī, protams, ir jautājums par naudas atmazgāšanu, kas ik pa brīdim uzpeld sakarā ar Latvijas banku sistēmu. Kā šos riskus varētu mazināt? Un vai jūs vispār uzskatāt, ka tā ir problēma?

Domāju, pamatā tas ir kontroles jautājums, tātad Finanšu un kapitāla tirgus komisijas jautājums, kādā veidā šīs naudas plūsmas tiek kontrolētas, kā tiek kontrolēta šo naudas līdzekļu izcelsme un atbilstība likuma par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu prasībām. Tās ir būtiskākās lietas. Šajā gadījumā zinām, ka vēsturiski nerezidentu noguldījumu apjoms ir bijis pietiekami augsts, tas ir bijis kaut kur ap 50% no visiem noguldījumiem. 2008. – 2009.gada krīzes laikā tas ir samazinājies līdz kādiem 35%, kas, manuprāt, vienkārši parādīja, ka tajā laikā finanšu tirgus Latvijai īsti neuzticējās. Mums jau vairākus gadus ir izdevies situāciju stabilizēt, un tas parādās arī šajās finanšu plūsmās – noguldījumu apjomi ir atgriezušies apmēram 50% līmenī, kā tas bija pirms krīzes.

Presē izskanējis, ka jūs tiekot minēts starp kandidātiem uz Eiropas Komisijas prezidenta amatu. Vai kāds ir jūs uzrunājis par to vai apvaicājies jums par interesi ieņemt šo amatu?

Gribētu teikt, ka nekāda oficiāla kandidātu izvirzīšana nav notikusi…

Nav runa par oficiālu izvirzīšanu, ir jautājums, vai vispār kāds jums ir prasījis, vai jums būtu interese?

Tātad es tomēr pabeigšu savu stāstāmo un tad atbildēšu uz jūsu jautājumu. Tātad, pirmais – nekāda oficiāla izvirzīšana uz šo amatu nav notikusi. Un ir vēl pietiekami ilgas laiks – faktiski tas notiks tikai pēc nākamajām Eiroparlamenta vēlēšanām 2014.gada otrajā pusē. Tā ka šī publikācija “Frankfurter Allgemeine Zeitung” ir tikai pirmās domas par to, kas varētu būt Komisijas priekšsēdētāji. Skaidrs, ka šeit pozicionēsies dažādas Eiropas politiskās partijas. Tur ir tikuši minēti pamatā četri kandidāti no Eiropas Tautas partijas – Tusks, Reinfelts, Katainens, proti, attiecīgi Polijas, Zviedrijas un Somijas premjeri -, un arī mans vārds tur ir pieminēts. No sociālistiem ir izskanējis Martins Šulcs, Eiropas Parlamenta prezidents, kaut kur ir dzirdēta arī Helle Torninga-Šmita, kas ir Dānijas premjere. Vēl no liberāļiem laikam izskan versijas par Ferhofštatu, varbūt, nezinu, vēl kāda versija. Līdz ar to tās tiešām ir tādas pirmās pārdomas. No savas puses varu teikt – jā, ir bijusi tāda neformāla apvaicāšanās no Eiropas Tautas partijas pārstāvju puses, vai man būtu kaut kādi iebildumi, ka mans vārds kaut kur parādās.

Un ko jūs atbildējāt?

Nē, nu, kad jau parādījās, tad jau laikam īpaši neiebildu. Bet, manuprāt, pirmkārt, tie ir vēl divi gadi, un tas izvirzīšanas process būs ļoti sarežģīts, intereses būs ļoti dažādas. Tas, ko redzam pašreiz, ir, ka no Eiropas Tautas partijas puses parādās tāds, ja vēlaties, ziemeļaustrumu virziens. Jo ir dažādas diskusijas – ka varbūt vajadzētu kandidātu no Austrumeiropas, no jaunajām dalībvalstīm, jo tobrīd jau būs pagājuši desmit gadi kopš paplašināšanās. Tāpēc parādās Tusks un mans vārds, un tā ir Ziemeļeiropa, kur ir Reinfelts un Katainens. Ja paskatāmies uz sociālistiem -Šulcs ir vācietis. Arī Dānijas premjere. Nu, kaut kā tomēr vairāk ir šis ziemeļu – austrumu virziens vai Baltijas jūras reģions. Tas, manuprāt, nav slikti, ka tieši Baltijas jūras reģiona valstu pārstāvji tiek minēti kā iespējamākie kandidāti.

Ja šādas diskusijas sāksies – vai redzat alternatīvu sev kā Ministru prezidentam?

Pirmkārt, es nedomāju, ka tā varbūtība būtu ļoti augsta. Ja būs, tad apspriedīsim. Pagaidām, kā teicu, tās ir tikai pirmās pārdomas. Bet ir skaidrs, ka šādas situācijas ir bijušas, un, ja paskatāmies, pašreizējais Komisijas prezidents Barrozu bija toreizējais Portugāles premjers. Tā ka ir šī tradīcija – par EK priekšsēdētāju tiek izraudzīti tajā skaitā arī no premjeru loka. Kā redzat, lielākā daļa no nosauktajiem ir premjeri. Tas nozīmē, ka šis jautājums parādīsies jebkurā valstī, ja tas nopietni tiks risināts. Vai tas pārstāvis būs no tādas Eiropas Savienībā relatīvi nelielas valsts kā Latvija, tas vēl ir, domāju, ļoti atvērts jautājums.

Kurš no pašreizējiem “Vienotības” politiķiem, jūsuprāt, varētu pildīt premjerministra amata pienākumus, ja nāktos?

Es gribētu teikt, ka jūs mani pāragri norakstāt. Bet es domāju, ka “Vienotībā” tādu ir ne viens vien. Ja mēs kādā brīdī sāktu par to nopietni diskutēt, tad vispirms diskusija būtu nepieciešama “Vienotībā”. Bet “Vienotībā” šis, kā saka, rezervistu soliņš ir pietiekami garš. Taču vēlreiz saku – pāragri mēģināt mani norakstīt. (Smejas.)