Libāna. Par stereotipiem un īstu brīvību

Patiesība par Libānu aizņemtu vairākas grāmatas, te būs pastāstītas vien dažas lietas

Iepazīstu Libānu. Pirms prombraukšanas draudzene pētīja manas vīramātes fotogrāfiju un brīnījās – “viņai nav lakatiņa?!!! Un viņa valkā džinsas?!!!”. Es brīnījos par draudzeni, bet sapratu, ka arī pati dzīvotu līdzīgos stereotipos, ja vien man nebūtu iespēja uzzināt patiesību. Patiesība par Libānu aizņemtu vairākas grāmatas, uzrakstīšu vien dažas lietas, kas vieniem ir pašsaprotamas, citiem liks paskatīties uz šo valsti ar citu skatienu – stereotipiem neaizmiglotu.

1. Darba dienas vakars. Pulkstenis 23. Beirutas centra kafejnīcas pārpildītas. Tiklīdz kāds galdiņš atbrīvojas, to tūlīt kāda kompānija aizņem. Vietējie, ārzemnieki, lielas ģimenes, mazi bērni, vecas kundzes. Sarunas, smiekli, ūdenspīpes dūmi un daudz, daudz ēdiena. Pie blakus galdiņa sēž padzīvojis pāris, sieviete lakatiņā pasūta alu, vīrs ar smaidu noskatās, kā kundze kāri dzer auksto dzērienu. Netālu kāds apgāž ūdenspīpi, tūlīt pieskrien četri (!) apkalpotāji un aprūpē neveiksminieku, pēc mirkļa tas jau ticis pie citas pīpes. Skaista meitene ar savu puisi dzer araku (libāņu degvīnu). Pa līdzās esošo promenādi tikmēr cilvēki pastaigājas, sieviete melnā garā libāņu tērpā, kas pilnībā nosedz viņas ķermeni un lakatiņā, jautri smejoties un grozoties, pozē pie milzīgām un skaistām jahtām, kas stāv ostā. Mēs ap pusnakti pabeidzam vakariņas, bet mūsu galdu tūdaļ steidz uzklāt nākamajai kompānijai.

2. Beirutas pludmale. Šeit to ir daudz. Bezmaksas – ne pārāk sakoptas. Maksas – no akmeņiem iztīrītas peldvietas, saulessargi, ko apkalpotājs gatavs pārnēsāt pēc klienta tā brīža kaprīzēm, viss cits, kas vajadzīgs, lai pašam nāktos tikai baudīt sauli un jūru, vissiltāko, kādā esmu peldējusies. Ir dāmu pludmale, kur sievietes var droši noņemt lakatiņus, ja ikdienā tos valkā un nebaidīties, ka viņas pārsteigs svešinieks. Dzirdu krievu valodu un ieinteresēti paskatos runātājas virzienā. Sieviete ar vīru un meitu. Ar vīru sarunājas libāņu valodā, ar meitu – krievu, bet izskatās, ka atbraukusi paviesoties, kas nozīmē, ka šajā valstī neiztikt tikai ar savu dzimto – krievu valodu, pat ja pavadi šeit tikai dažus mēnešus gadā. Turpat blakus ģimene, kurā runā libāņu, angļu, franču valodā. Visās vienlaikus.

Šīs trīs valodas pārvalda gandrīz katrs libānietis, jo skolā ķīmija, piemēram, ir franču vai angļu valodā, arābu valodā to neviens nav sarakstījis.

3. Satiksme ir patiešām nesaprotama un manā izpratnē apdraud visus, kas tajā piedalās. Bet dīvainā kārtā nedēļas laikā nevienu avāriju neredzu. Visi signalizē, māj ar rokām, gājēji iet pāri ielai, kur vien iegribas. Iedomājos, ka vienīgais veids, kā nebaidīties, ir aizvērt acis un braukt, jo kāds vienmēr palaidīs. Un tā arī ir. Palaiž. Pat, ja šķērsām ielai gribi braukt. Vakar kāds vīrietis, kam caur atvērtu logu blakus joslā pajautājām, kā pagriezties pretējā virzienā, caur visiem sastrēgumiem ar mašīnu spraucās uz priekšu tā, lai izvadītu mūs līdz vajadzīgajam ceļa galam.

4. Draugu ģimene, kurā viesojāmies, manuprāt, ir īstas demokrātijas paraugs. Mamma ar meitām un vedeklu pagatavojušas pusdienas un visa ģimene sēž pie galda. Var vērot viņus un kārtību mājā. Vedekla lakatiņā staigā visu dienu un pie galda cenšas apkalpot vīramāti, jo tā nogurusi no stāvēšanas pie plīts. Vakarā, gulēt ejot, lakatiņš vedeklai joprojām galvā un tā arī neuzzinu, kādā krāsā viņai mati. Droši vien, ja pajautātu, man parādītu… Jā, un viņa ik pa laikam aiziet uzsmēķēt. Dzer bezalkoholisko alu no pudeles, par ko visi joko, ka tad arī lakatiņu jāņem nost, jo nevar jau redzēt, ka alus bez alkohola… Mammai ir divas meitas. Viena apsedz matus, kad dzird, ka pie durvīm zvana, tātad nāk svešinieks – mājas vīrieši ir viņas asiņu un no tiem mati nav jāslēpj. Otra staigā tik demokrātiski ģērbta, ka Latvijā uz viņu atskatītos – balinātām matu šķipsnām, spilgti iekrāsotām acīm un uz tik augstiem papēžiem, ka brīžiem gribas pieturēt, lai nepaklūp, jo tāda viņa staigā lauku mājas pagalmā. Ģimenes tēvs cep gaļu, kad pats apsēžas, iedzer ar dēlu un znotu araku. Visi tik skaļi runā, ka brīžiem liekas – strīdas. Tā nav. Viņi sarunājas. Ik pa laikam atnāk kāds ciemiņš, kurš tiek sēdināts pie galda un aprūpēts. Īsta māju un ģimenes sajūta.

5. Beirutā uzturamies laikā, kad Libānu apciemo pāvests. Visur Vatikāna karogi un Viņa svētības attēli. Tiešām visur – uz mājām, ceļa stabiem, reklāmas plakātiem. Valsts, kurā apmēram puse iedzīvotāju ir musulmaņi, gaida katoļu pāvestu. Pēc viņa vizītes vienā no Beirutas ielām notiek protesta akcija pret musulmaņus pazemojošo filmu, atnākuši apmēram 100 000 cilvēku, dzīvojam blakus ielā, bet notiekošo uzzinām tikai no TV, jo akcija notiek stundu, pēc tam organizēti visi tiek aizvadīti pa dažādām ielām, neradot pat sastrēgumus.

100 000 cilvēku… bez lieka trokšņa un ārkārtas gadījumiem, neviens neko nedemolē un neviens nesit logus kā citviet redzēts. Māj ar roku ziņu kamerām.

6. Dažādība. Brīvība. Neviltota brīvība. Un neviltota dažādība. Iecietība un milzīgs spēks. Visu iespējamo tautību un kultūru sajaukums. Visu pasaules labāko firmu un banku pārstāvniecības. Trīsdesmit gadus vecas mašīnas un tādi modeļi, kādus es pat redzējusi neesmu. Bērni, kas tirgo rotaļlietas garāmbraucošiem šoferiem. Cilvēki, kas pelna iztiku, visos iespējamos veidos strādājot. Vīrieši un sievietes, kas pirmo reizi svešinieku satiekot, bučo viņu trīs reizes uz vaigiem, neatkarīgi no tā, vai svešinieks ir vīrietis vai sieviete. Drošības pārbaude lielveikalā. Tā varētu turpināt…

Bet ir vieta, kur tas viss kļūst mazsvarīgs un cilvēki no visas pasaules un dažādām ticībām vienādi. Harisā. Svētās Marijas baznīcas tornī. Rinda virzās visu dienu un lēni, uz augšu – tuvāk Dievam, lai palūgtu svētību vai veselību. Izmisuši, sāpju nomocīti, nelaimīgi, slimi un apjukuši. Musulmaņi un kristieši kāpj augšā pat pēdējiem spēkiem, lai palūgtu to, kā visvairāk katram trūkst. Katrs lūdz savā valodā un visi ir vienādi.

Autore ir bijusī iekšlietu ministre