Vai LOK dzirksteles sagādās sātīgu zupu?

Latvijas Olimpiskās kustības mūslaiku vēsturē nebijis gadījums – uz prezidenta amatu ir divi pretendenti. Daudzi gaida pārmaiņas. Kurš tās atnesīs?

Piektdien Latvijas Olimpiskās komitejas Ģenerālās asamblejas ierastajā norises vietā „Radisson Blue” virmos līdz šim nebijušas kaislības. Demokrātija. Uz LOK prezidenta amatu ir divi pretendenti – esošais Aldons Vrubļevskis un Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas prezidents Jānis Kols.

Uz ģenerālsekretāra amatu ir pat trīs kandidāti – līdzšinējais LOK viceprezidents Žoržs Tikmers, bijušais biatlonists Gundars Upenieks un neolimpiskās Ūdensmotosporta federācijas valdes priekšsēdētājs Modris Kalnciems.

Virmo kaislības un jācer, ka dzirksteles izšķils uguni, virs kuras varēs izvārīt sātīgu zupu. Lai no tās varētu mieloties turpmākos četrus gadus gan sportisti, gan sporta mīļotāji pie TV ekrāniem, arēnu tribīnēs un peldēšanas celiņos.

Produktīvas sistēmas joprojām nav

LOK vadībā pēdējo 24 gadu laikā bijuši tikai divi cilvēki – Vilnis Baltiņš un Aldons Vrubļevskis (Baltiņa vadības laikā bija ģenerālsekretārs). Izpildkomitejā sēdējuši bijušie vai nākamie Ministru prezidenti, ministri, Saeimas deputāti, tomēr pa visiem kopā tā arī līdz galam nav izdevies izveidot racionālu sporta pārvaldes sistēmu.

Pirms gadiem 15 LOK centās iedzīvināt ideju, ka tieši šī organizācija būs galvenā, kas atbildēs par sporta attīstību valstī. Tika pētīti Skandināvijas un citu valstu piemēri, kā sabalansēt sabiedrisko un valsts pārvaldes organizāciju tiesības, pienākumus un ietekmes sfēras. Diemžēl līdz finišam ideja nenonāca. Pietrūka lobiju (diez vai), uzņēmības?

Toties Sporta pārvalde tika likvidēta. Godīgi sakot, pēdējos gados, neredzot skaidrus uzstādījumus, tā vairāk eksistēja, nevis produktīvi darbojās. Labi, ja gadījās izglītības ministrs, kuru interesēja sporta joma. Diemžēl gadās arī tā, kā ir patlaban, kad ministrs, cik vien iespējams, mūk no visām sporta problēmām un pasākumiem, kuros viņam būtu jāpiedalās.

Līdz ar to līdz pat šai dienai nav skaidri definēts, ar ko LOK Latvijā īsti jānodarbojas.

Skaidrs, ka jānodrošina komandu dalība olimpiskajās un jaunatnes olimpiskajās spēlēs. Ar sportiskās meistarības jautājumiem nodarbojas LOV, kur kā viena no dibinātājām ir arī LOK. Bet, cik lielā mērā jāatbild par nācijas veselību? Ir taču joks, ka profesionālais sports ir ķīlis (nevis Ķīlis) veselībā. Vai LOK būtu jānodarbojas ar sporta materiālās bāzes radīšanu? Bet tieši tam ilgu laiku bija liela vērība, un Latvijā ir tapuši olimpiskie centri Ventspilī, Liepājā, Jelgavā, Daugavpilī, Valmierā un Rīgā, jo pašvaldības vienas pašas ar šo uzdevumu galā netika (dažviet negribēja).

Tagad reģionos ir patiešām lieliskas sporta bāzes, un nav LOK vaina, ka reizēm ir problēmas ar to noslogotību – nebija LOK uzdevums prognozēt iedzīvotāju (tātad arī šo bāzu lietotāju) masveida izceļošanu. Šajā jomā gan ir arī viens BET. Tikai jaunajā NAP par sporta bāzēm ierakstīta frāze – „piesaistīt ES fondu līdzekļus”. Nezināmu, bet nojaušamu iemeslu dēļ tas nav darīts līdz šim. Taču, piemēram, Lietuvā ar šiem līdzekļiem ir rekonstruēts airēšanas centrs Traķos, kur jau noticis Eiropas čempionāts, Marijampolē uzbūvēts futbola komplekss ar stadionu un manēžu, kurā ietilpst pāris tūkstoši skatītāju. Šajā ziņā nav gulējuši arī igauņi, izveidojot reģionā modernāko slēpošanas centru „Tehvandi” Otepē, kā arī vairākus reģionālos sporta centrus (stadions un sporta halle) – Vīlandē, Viru un Kuresārē.

Diez vai LOK būtu jānodarbojas ar treneru atalgojuma, Murjāņu sporta ģimnāzijas vai sporta zinātnes jautājumu risināšanu. Taču „cita karoga” valstī nav.

Rezumējot iepriekš rakstīto, jāatzīst, ka produktīvas sistēmas trūkums nav tikai sporta sabiedrības vaina. Tādas nav arī kultūrā, izglītībā, kuru galvgalī ir ministrijas.

Sapņi un realitāte

Sistēmas neesamība nevar būt par iemeslu, lai samierinātos ar situāciju un nemeklētu labāku risinājumu. Par pārmaiņu nepieciešamību sportā tika runāts jau vismaz gadu (jo īpaši pēc skaļā „Latvijas Valsts mežu” ziedojuma). Runas atjaunojās arī Londonas spēļu laikā. Tiesa, pārmaiņas var būt dažādas – gan „boļševistisks apvērsums”, gan evolucionāras izmaiņas. Vēstures gaita liecina, kas straujas kustības ne vienmēr ir labākais lietu risinājuma veids, jo „graut nav celt”.

Pašreizējā opozīcijā vai pat visā sporta sabiedrībā kopumā ir pārāk daudz „Kremļa sapņotāju”, kuri uzskata, ka arī sportam vajadzīga sava ministrija, valsts atbalsts kā tautsaimniecības nozarei un finansējums vismaz kā kultūrai. Bet ir jābūt reālistiem.

No vienas puses, daudzi runā, ka ministriju jau tā ir daudz, kur nu vēl vienu un tik specifiskai nozarei. Tiesa, valsts pārvaldes līmenī vajadzētu nozīmīgāku struktūru par patlaban visai nespējīgo un ar izplūdušiem pienākumiem un vājām tiesībām esošo departamentu IZM paspārnē. Lai kā nozarē esošajiem gribētos, sportu, kas Latvijā nekad nebūs bizness, pielīdzināt enerģētikai, lauksaimniecībai vai IT jau būtu pavisam neloģiski un totalitārām vai jaunattīstības valstīm raksturīgi.

Arī finansējuma ziņā vienlīdzību starp kultūru un sportu likt nav iespējams. Nacionālā opera, Nacionālais teātris, Nacionālā bibliotēka, Dziesmusvētki ir tikai lielā aisberga redzamā daļa. „Skonto”, VEF vai „Dinamo” ir privāti klubi, kas reizēm arī priecē sabiedrību. Tomēr ir arī skaidrs, ka valsts izlasēm būtu vajadzīga pārdomātāka valsts atbalsta programma, lai no reizes uz reizi nav jādiedelē nauda. Tā ir ne tikai LOK, bet arī attiecīgo federāciju prerogatīva.

Ja nedaudz pleibojiskā (kas nav nekas slikts) Jāņa Kola karogs būtu tikai Dukuru ģimene, tad, ļoti iespējams, “pavilktos” vairākums. Viņi ir ne tikai runātāji, bet arī darītāji.

Taču tajā pašā katlā ir iemesti arī tādi, par kuriem balsot diez vai kādam celsies roka. Jo cauri spiežas nevis rūpes par kopējo labumu, bet savtīgums.

Ne tikai zelta spīdumā

Runājot par LOK sasniegumiem, nedaudz abstrahēsimies no Londonā izcīnītajām medaļām. Salīdzināt ar Apvienotās Karalistes vienu medaļu (būtiska piebilde – vienu zelta) Atlantā un 29 čempionu tituliem Londonā ir vairāk kā nekorekti (pirms tam Barselonā bija 5, bet 2000.gadā – 11). Kaimiņiem lietuviešiem šajās spēlēs bija piecas medaļas, tajā skaitā divas zelta, bet igauņiem – divas, toties neviena zelta. Somi arī palika bez zelta, bet Zviedrijai un Kanādai bija tikai pa vienam čempionam. Ko, vai viņu sporta sistēmas ir galīgi satrunējušas un OC prezidentiem šlipsē jāpakaras?

Uz medaļām visu nevar reducēt. Tāpat kā basketbolistu aizvainojumu uz cerētajiem, bet šogad nesaņemtajiem tūkstošiem. Kad pērn viņi nosmēla lauvas tiesu, viss bija ideālākajā kārtībā? Līdzīgi, kā tad, kad Ūdensmotosporta federācija „peldējās” Aizsardzības ministrijas piešķirtajos līdzekļos.

Taču nav arī visai korekti, ka „trešā līmeņa potenciālais olimpietis” saņem tādu pašu atbalstu kā pasaules čempions un Pasaules kausa ieguvējs Martins Dukurs, ka Vieglatlētikas savienība, kas Londonai deleģēja 50% no olimpiskās komandas, staigā ar nabaga tarbu.

Jāpiekrīt pašreizējam LOK prezidentam Aldonim Vrubļevskim, ka naudas, kas nonāk sporta maciņā, daudz vairāk nebūs (pat, ja kādam izdosies piesaistīt kādu starptautisku sponsoru), toties vēl ir iespējas krietni racionālāk izlietot katru šajā kasē esošo latu. Gan LOK, gan sporta veidu federācijām. Nav liela māka valsts uzņēmumu ziedojumus iztērēt leģionāru apmaksai sporta spēļu komandās…

Ja reiz Latvijas hokeja federācija par izlases dalību pasaules čempionātā katru gadu pretendē uz zināmu summu, tad arī labākajām federācijām par lielāko ieguldījumu olimpiskajā delegācijā (par Londonas spēlēm, piemēram, Vieglatlētikas, Džudo, Volejbola, Riteņbraukšanas, Modernās pieccīņas) un par kvalitatīvāko sniegumu (Riteņbraukšanas, Volejbola, Vieglatlētikas, Svarcelšanas, Modernās pieccīņas) pienāktos prēmija, tāpat kā LOK darbiniekiem. Nevis no valsts, bet no LOK līdzekļiem, kurus jau iepriekš „jāiezīmē”. Tad kaut nedaudz varētu stimulēt perspektīvākos sportistus, kas neiekļūst LOV. Pateikties treneriem, kuri vēl nestrādā ar zvaigznēm.

Izcīnītā vieta nedrīkst būt vienīgais kritērijs, tomēr sistēmai jābūt ļoti skaidrai un procesam kopumā caurspīdīgam. Lai nerastos iemesls pārmest par sava vai sava dēla sporta veida lobēšanu. Tāpēc ir pamatoti opozīcijas aizrādījumi par trūkumiem un nepilnīgu caurspīdīgumu LOK un LOV darbībā. Arī efektivitāti esošo līdzekļu apsaimniekošanā.

Nacionālās sporta padomes vadību tagad no Roberta Ķīļa, kas pret sportu ir atturīgi vēss, pārņēmis premjers Valdis Dombrovskis (Vienotība). Valsts uzņēmumu ziedošanas principi jau esot sakārtoti. Cits jautājums, vai šie uzņēmumi arī tagad būs ieinteresēti ziedot. No otras puses – kārtībai, lai arī no kāda skatu punkta tā varbūt ir slikta, ir jābūt.

Viens no piektdienas balsotājiem, atspēkojot viedokli: „Lai būtu labāk, jānāk jauniem cilvēkiem”, izteicās skaidri: „Labāk zināms prezidents ar zināmiem trūkumiem, kurus varētu mēģināt novērst, nevis mazzināma un neprognozējama komanda.” Demokrātijas stunda būs vērtīga visiem neatkarīgi no iznākuma. Turklāt šoreiz atšķirībā no iepriekšējām reizēm ģenerālsekretārs un izpildkomiteja tiks vēlēta individuāli (agrāk komandu nosauca prezidents, balsošana bija gana formāla). Un ir pamats domāt, ka tur iekļūs arī daži „pretējās nometnes” pārstāvji, kas neļaus iemigt. Uzvarētājiem būs jāņem vērā arī mazākuma rekomendācijas.

P.S. Kāpēc tieši šajā vasarā Latvijas Bobsleja federācija pēkšņi kļuva par Latvijas Bobsleja un skeletona federāciju, kā tas starptautiskajā mērogā jau ir sen? Martins Dukurs par olimpisko vicečempionu kļuva jau 2010.gada ziemā…

P.P.S. Diskusijas vērts ir arī gadījums ar šķēpmetēju Vadimu Vasiļevski. 2004.gada olimpiskais vicečempions jau kuro reizi lielās sacensībās izgāzās, tomēr ilgstoši saņēma LOV finansējumu. Jā, kritēriji nav izpildīti, bet – cik mums ir tādu sportistu, kas kaut vai teorētiski var kļūt par olimpiskajiem čempioniem? Vasiļevska gandrīz katru sezonu sasniegtie rezultāti šādu varbūtību pieļāva. Un mēs neesam tik bagāti, lai, astoņus gadus viņā ieguldījuši naudu, pēkšņi visam atmestu ar roku. Arī LVS jāmeklē cēloņi, jāmeklē izeja gandrīz no pata situācijas. Negribas ticēt, ka viņa pēdējais metiens jau ir bijis. Tas ir varbūt saasinātākais, bet ne vienīgais piemērs LOV dzīvē.

Kaut vai cita vieglatlēte Poļina Jeļizarova. Labi, ka Eiropas čempionātā, kurā šogad nestartēja vairākas līderes, 3000 metru šķēršļu skrējienā viņa finišēja sestā un izpildīja LOV A grupas normatīvu. Citādi ar 13.vietu Londonā būtu par maz. Finālā Poļina bija gatava “ieskriet”, ja ne izcīnīt medaļas, vismaz sešiniekā, tomēr slimības sekas guva pārsvaru. Un kā vērtēt Jevgeņija Borodavko vai dueta Samoilovs/Sorokins 9.-16.vietu? Kā salīdzināt disciplīnu, kurā ir teju 100 augsta līmeņa sāncenši, un sporta veidu, kurā ir labi ja 15 līdzvērtīgi konkurenti? Kritēriji, kritēriji…

Autors ir sporta žurnālists