Satversmes kodols: ko gaidīt Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklī

Ja valdošais viedoklis atzīst Satversmes kodolu par negrozāmu, tas ir pietiekams pamats, lai izvairītos no nepieciešamības politiski grozīt Satversmes tekstu

Valsts prezidenta kanceleja paziņojusi, ka ilgi gaidītais Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis par valsts pamatu aizsardzību Latvijas Republikas Satversmē būs pieejams septembra vidū.

Ņemot vērā interesi, kādu šis jautājums izpelnījies saistībā ar neseno tautas nobalsošanu par otru valsts valodu, kā arī savāktajiem 10 000 vēlētāju parakstiem, lai rosinātu Pilsonības likuma pārskatīšanu, domājams, ka gaidāmais Komisijas viedoklis gūs plašu ievērību, kļūstot par nozīmīgu pienesumu Latvijas konstitucionālo tiesību zinātnē un praksē.

Turpinot iepriekšējās piezīmēs aizsākto analīzi, šajā reizē autors aplūkos jautājumus, kas varētu tikt apspriesti šajā viedoklī. Ņemot vērā jomas ekspertu diskusijas, viedoklī mēs varētu sagaidīt atbildes uz trim jautājumiem. Pirmkārt, vai eksistē kāds konstitucionālo normu kopums, ko varētu atzīt par valsts pamatu jeb, izmantojot populāro jaunjēdzienu, par Satversmes kodolu. Otrkārt, kāds ir šā Satversmes kodola apjoms, proti, kādas normas tajā ietilpst. Treškārt, vai Satversmes kodols ir grozāms.

Satversmes kodols un tā apjoms

Ikvienas valsts konstitūcija balstās uz noteiktiem pamatprincipiem, kas noteic attiecīgā valstiskuma identitāti, valsts varas organizāciju, kā arī attiecības starp personām un valsti. Jāteic, ka Satversmē šie principi nav īpaši uzsvērti vai pat ierakstīti. Tas saistīts ar Satversmes komisijas apzināti izvēlēto pieeju Satversmes tekstam, to formulējot lakoniski un precīzi, varētu pat teikt, tekstuāli skopi, lai izvairītos no plašām politiskām deklarācijām un pašsaprotamu lietu aprakstīšanas, par kuru pastāvēšanu nevienam Latvijas Satversmes sapulcē nebija šaubu.

Satversmes komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks īpaši uzsvēra, ka „katra abstrakta definīcija un katra plašāka frāžaina formula var izsaukt pārmetumus, to var uzskatīt par nepilnīgu, pret atsevišķām tēzēm var celt iebildumus. Lai šādu pārpratumu nebūtu, lai iebildumi netiktu celti, Satversmes komisija vienojās par to, ka Satversmes likumā ļoti noteiktā veidā atsevišķos pantos izteicamas noteiktas domas.”

Līdz ar to Latvijas Satversmes sapulce Satversmes tekstā izvērsti nerisināja konstitucionālo tiesību teorijas problēmas, nepārvēršot Satversmi par Latvijas konstitucionālo tiesību mācību grāmatu. Satversmes pamatprincipi lielākoties bija skaidri un neapšaubāmi, taču to sistēmas apzināšana un pilnīgošana tika atstāta tiesību zinātnei un praksei. Satversmes tekstā varētu būt atrodami atsevišķi pieturas punkti, kas zināmā mērā ievirza Satversmes lasītāju noteiktā domāšanas ietvarā.

Zināmas vadlīnijas varētu mēģināt rast Satversmes 1.nodaļā, kas noteic vispārējus noteikumus. Taču arī Satversmes 1., 2., 3. un 4.pantu noteikumi ir gana lakoniski un tehniski. Kā atzina starpkaru perioda tiesību zinātnē, Satversmes 1. un 2.pants noteic valdīšanas formu, proti, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kurā suverēnā valsts vara pieder Latvijas tautai. Satversmes 3.pants noteic valsts teritorijas atsevišķās etnogrāfiskās sastāvdaļas, bet Satversmes 4.pantā minēts par valsts karogu (Satversmes 4.pants ar noteikumu par latviešu valodu kā valsts valodu tika papildināts tikai ar 1998.gada 15.oktobra Satversmes grozījumiem).

Savukārt citiem par pieturas punktu kalpojis Satversmes 77.pants, kas paredz sarežģītāku atsevišķu Satversmes pantu grozīšanas kārtību. Latvijas Satversmes sapulces pieņemtais Satversmes 77.pants paredzēja, ka Saeimas veiktie grozījumi Satversmes 1., 2., 3. un 6.pantā apstiprināmi tautas nobalsošanā, lai tie iegūtu likuma spēku. Kārlis Dišlers rakstīja, ka “principiāli tie ir paši svarīgākie mūsu Satversmes panti, bez kuru grozīšanas vai atcelšanas nevar tikt grozīts mūsu valsts iekārtas republikāniski demokrātiskais raksturs.” Kā tiesību zinātnē atzīts, šie panti nosaka valsts iekārtu, tautas suverenitāti, robežas un vispārīgo, vienlīdzīgo, tiešo un proporcionālo vēlēšanu tiesības.

Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas procesā Neatkarības deklarācijas autori Satversmes 77.pantu izmantoja kā pieturas punktu Latvijas valsts konstitucionāli tiesiskā pamata identifikācijai, nosakot, ka to veido Satversmes 1., 2., 3. un 6.pants (Deklarācijas 4.punkts). Kā norādījis Egils Levits, “Satversmes pamatnormas, it īpaši 1.pants, [..] varēja stāties spēkā tūlīt, jo no tā izrietošie principi noteica Latvijas valsts varas orgāniem saistošas vadlīnijas tālākiem valstiski institucionālajiem un politiskajiem pārkārtojumiem ceļā uz Satversmes atjaunošanu pilnā apjomā.”

Tiesību zinātnē atzīts, ka Satversmes 77.pantā minētie Satversmes panti ir Satversmes konceptuālais pamats – normas, uz kurās koncentrētajām Latvijas demokrātiskā valstiskuma idejām ir konstruēta pārējā Satversme un visa Latvijas valsts iekārta un tiesību sistēma kopumā.

Atsaucoties uz Neatkarības deklarāciju, norādīts, ka Satversmes konceptuālais pamats ir visas Latvijas valsts konstitucionāli tiesiskais pamats. Egils Levits iezīmējis Latvijas valsts konstitucionāli tiesiskajā pamatā ietvertos jautājumus: “Formāli pie valsts konstitucionālā pamata pieder Satversmes 1.pants (neatkarība, demokrātija, republika), 2.pants (tautas suverenitāte), 3.pants (valsts teritorija), 4.pants (valsts valoda un karogs), 6.pants (vēlēšanu sistēma) un 77.pants (pie valsts konstitucionālā pamata piederošo Satversmes pantu īpašā grozīšanas kārtība). Taču jāņem vērā Satversmes 1.pantā ietvertā “demokrātijas” jēdziena īpašā nozīme Latvijas valsts iekārtā. No tā izriet pārējie principi – tiesiskas valsts, sociālas valsts, cilvēka pamattiesību ievērošanas, varas dalīšanas un citi konstitucionāli principi, kas raksturo modernas, demokrātiskas, tiesiskas valsts iekārtu.”

Salīdzinoši nesen Latvijas konstitucionālo tiesību teorijā arvien lielāku popularitāti guvis Satversmes kodola jēdziens, tajā ielasot tās konstitucionālās normas, kas noteic Latvijas valstiskuma identitāti.

Pārlūkojot Publisko tiesību institūta rīkotos konstitucionālās politikas semināru Bīriņos materiālus, iespējams konstatēt, ka attiecīgā jēdziena pirmreizējs lietojums iezīmējas ap 2007.gadu. Aizvadīto piecu gadu laikā tas kļuvis par pietiekami pašsaprotamu un atzītu jēdzienu, kas guvis arvien plašāku lietojumu. Nesenajā Centrālās vēlēšanu komisijas rīkotajā konferencē Gunārs Kusiņš sniedzis vērā ņemamu Satversmes kodola ģenēzes apskatu. Līdz Komisijas viedoklim droši vien vērā ņemama ir viņa norāde, ka “Satversmes kodols eksistē. Satversmes kodola apjoms vēl nav izsmeļoši noteikts, tomēr ir skaidrs, ka tas ir kopums un tajā nešaubīgi ietilpst vismaz Latvijas valsts esības noteikums un vairāki virsprincipi.”

Satversmes kodola negrozāmība

Līdzās Satversmes kodola definēšanai Latvijas konstitucionālo tiesību zinātne ir saskārusies ar jautājumu par iespējām grozīt vai atcelt Satversmes kodolu, vai arī noteikt jaunu valsts iekārtu ar pavisam citiem pamatprincipiem.

Satversmes tekstā šķietami nav ietverts aizliegums grozīt Satversmes pantus, tostarp arī Satversmes 1., 2., 3., 4., 6. un 77.pantu. Kā rakstījis Kārlis Dišlers, “šie Satversmes panti tāpēc ir nodoti pašas tautas apsardzībai, – viņi var tikt grozīti ne citādi, kā uz vispārējā tautas nobalsošanā (obligatoriskā referendumā) pašas tautas izteiktu vēlēšanos.” Arī Neatkarības deklarācijas preambula balstās uz argumentu, ka Latvijas pievienošanas PSRS prettiesiskums izriet nevis no tā, ka Satversmes 1. un 2.pants nebija grozāmi un Latvija nevarēja zaudēt savu suverenitāti un neatkarību, bet gan no tā, ka attiecīgie lēmumi tikuši pieņemti nepienācīgā procedūrā, proti, netika sarīkota tautas nobalsošana.

Tomēr Satversmes tiesas praksē jau iezīmējušies mazliet atšķirīgas tendences. Salīdzinoši nesen Satversmes tiesa nešaubīgi atzina, ka katrai valstij ir tiesības brīvi atteikties no savas neatkarības, atsaucoties uz autoritatīviem starptautisko tiesību avotiem. Tomēr pēcāk Satversmes tiesa ir skaidri norādījusi, ka Latvijas valstiskumu noteic atsevišķas pamatvērtības, kas nav grozāmas: “Latvijas valsts balstās uz tādām pamatvērtībām, kas, citastarp, ietver pamattiesības un pamatbrīvības, demokrātiju, valsts un tautas suverenitāti, varas dalīšanu un likuma varu. Šīs vērtības valstij ir pienākums garantēt, un tās nevar aizskart ar grozījumiem Satversmē, kuri ieviesti tikai ar likumu. Tādējādi kompetenču nodošana [Eiropas Savienībai] nevar sniegties tiktāl, ka tā pārkāptu uz likuma varu un pamattiesībām balstītas neatkarīgas, suverēnas un demokrātiskas republikas pamatus.”

Lielā mērā Satversmes tiesas prakses tendences atspoguļo Eiropas demokrātiskajās tiesiskajās valstīs pastāvošo nostādni, ka eksistē jautājumi, kuri akceptējami demokrātiskā tiesiskā valstī kā noteikti uz mūžīgiem laikiem un kurus nevar izlemt, atcelt vai grozīt balsošanas ceļā. Attiecīgās normas Eiropas valstu konstitūcijās ierasts formulēt kā mūžības klauzulas, kuras nav pieļaujams grozīt vai pārskatīt. Arī Latvijas tiesību zinātnē jau dažus gadus iepriekš izteikts viedoklis, ka Latvijas valsts konstitucionāli tiesiskais pamats nav grozāms.

Satversmes kodola atzīšana par negrozāmu var notikt dažādos veidos.

Pirmkārt, ar grozījumiem Satversmē, uzskaitot pantus vai konstitucionālās vērtības, kuras nav vairāk nav apspriežamas un nekad nav grozāmas. Otrkārt, Satversmes tiesa, juridiski saistoši interpretējot Satversmi, var atzīt, ka Satversmes kodols nav grozāms, nosakot arīdzan tā apjomu. Treškārt, Satversmes kodola negrozāmība var izrietēt no argumentēta, pārliecinoša un autoritatīva Latvijas konstitucionālo tiesību zinātnes slēdziena. Ja valdošais viedoklis atzīst Satversmes kodolu par negrozāmu, tas ir pietiekams pamats, lai izvairītos no nepieciešamības politiski grozīt Satversmes tekstu vai iesaistīt Satversmes tiesu attiecīgā jautājuma apspriešanā.

Iepriekšminētās pārdomas liecina, ka Komisijas viedoklim būs principiāla nozīme, sniedzot atbildes uz jautājumiem, kuru līdzšinējie risinājumi iepriekš īsi raksturoti. Līdz šim Latvijas konstitucionālo tiesību zinātnē bija pieņemta kā atruna klasiskā atsauce uz Kārli Dišleru dažādās intepretācijās, ka “Latvijas valststiesību zinātne atrodas vēl tapšanas stadijā”. Deviņdesmit gadi, kas šajā gadā aprit kopš Satversmes spēkā stāšanās, varētu būt labs iegansts, lai atzītu, ka konstitucionālo tiesību zinātne ir nobriedusi un spēj atrisināt Latvijas valstiskumam nozīmīgus jautājumus. Gaidāmais komisijas viedoklis varētu būt labs pamats šādam secinājumam.

Autors ir Dr.iur., LU Juridiskās fakultātes lektors