“Zatlera dzīvoklis” un Putina pilis

Valsts vadītāju dzīvesveids un nodrošinājums ir pastāvīgs sabiedrības diskusiju temats demokrātiskās valstīs. 

Latvijas sabiedrības interese par tā dēvēto Valda Zatlera dzīvokli jeb bijušā prezidenta lietošanai iegādājamo vai īrējamo valsts īpašumu ir saprotama un pamatota. Nodokļu maksātājiem ir jāzina, kā un vai lietderīgi tiek tērēta viņu nauda.

Šādas informācijas un šādu diskusiju svarīgumu demokrātijai un labai valsts pārvaldei vislabāk var novērtēt salīdzinājumā. Maskavā nupat publicētais ziņojums par Krievijas prezidenta Vladimira Putina dzīves stilu un “darba nodrošinājumu” droši vien šokēs ne vienu vien Krievijas “ierindas pilsoni”. Ne tikai tāpēc, ka valsts galvam paredzētais luksusa līmenis ir ārkārtējs. Bet galvenoties tāpēc, ka vairākumam valsts iedzīvotāju tas līdz šim nebija zināms.

Krievijas un jebkuras citas valsts vadītāju nodrošinājums ir katras valsts “iekšējā lieta” un pirmām kārtām tās sabiedrības pašas darīšana. Ja vēlētāji un nodokļu maksātāji to pieņem un atbalsta, tad nav tik svarīgi, vai prezidentam ir viena rezidence vai desmit. Sabiedrības informētības līmenis par savu politiķu un amatpersonu valstisko nodrošinājumu un privāto mantisko stāvokli ir viena no svarīgākajām atšķirībām starp Krieviju un Latviju un citām demokrātiskām valstīm. Tas ir arī kritērijs, vai valsts ir demokrātiska vai autoritāra.

“Versaļa” un lidojošais miljards

Krievijas opozīcijas politiķi Boriss Ņemcovs un Leonīds Martiņuks ironiski nosaukuši savu otrdien publicēto informācijas apkopojumu par prezidenta Putina privilēģijām “Verga dzīve galerās”. Viņi citē Putina teikto otrā prezidenta termiņa beigās 2008.gadā, ka viņam neesot kauns to līdzpilsoņu priekšā, kuri par viņu bija balsojuši, jo “es rukāju kā vergs galerās, ar pilnu spēku atdevi” un “esmu apmierināts ar sava darba rezultātiem”.

Šo rezultātu katalogu autori sāk ar prezidenta rezidencēm. Krievijas prezidentam ir divdesmit pilis un villas, turklāt deviņas no tām tapušas tieši Putina valdīšanas laikā. (Salīdzinājumam minēts, ka ASV prezidentam ir divas rezidences, tikpat arī Vācijas valsts galvam, bet Itālijas valsts vadītājam to ir trīs.)

“Pilis” šajā gadījumā nav metafora, kā, piemēram, runājot par Latvijas prezidenta rezidenci. Tie ir tiešām bijušo Krievijas monarhu un citu augstmaņu milzīgie greznu ēku kompleksi, Staļina laiku kompartijas aristokrātijai uzceltie nami un arī modernas jaunbūves simtiem miljonu dolāru vērtībā (kā, piemēram, 930 hektāru komplekss uz salas Valdaja ezerā, kurā ir “prezidenta baznīca, peldbaseins, divi restorāni, kinoteātris, boulinga centrs un helikopteru betona laukums” un ko apkalpo 1000 cilvēku personāls). Un arī pils Parīzes pievārtē, kuru tur pabijušie francūži raksturo kā “īstu Versaļu”.

Putina rīcībā ir 58 lidaparāti – 43 lidmašīnas un 15 helikopteri. “Borta nr.1”, 40 miljonus dolāru vērtās Il – 96 lidmašīnas salona izgreznošana esot izmaksājusi 18 miljonus dolāru, atejas pods vien ir par 75 tūkstošiem. Rezerves lidmašīnas jeb “borta nr.2” divstāvu salona iekārtojums – ar divām guļamistabām, apspriežu zāli, dušām, atpūtas telpu un reanimācijas palātu – maksājis 35 miljonus dolāru. Prezidenta avioparka kopējā vērtība esot apmēram viens miljards dolāru.

Prezidenta rīcībā ir arī četras jahtas. “Kremļa flotiles dimants” ir jahta “Olimpija”, kas ir pasaules lielāko 100 jahtu skaitā. Tās uzturēšana izmaksājot 50 miljonus dolāru gadā. Starp cilvēkiem, kuri šo jahtu “uzdāvinājuši” Kremlim, tiekot minēts miljardieris un labs Putina paziņa Romāns Abramovičs.

Prezidenta pārvaldei ir 700 automašīnu parks. Putina paša transportēšanai paredzēti vairāki augstākās klases Mersedesi. Ziņojumā pievērsta uzmanība arī viņa pulksteņu kolekcijai 22 miljonu rubļu vērtībā, kas ir līdzvērtīga summa viņa sešu gadu algai. Bet tādus “sīkumus” kā desmitiem tūkstošu dolāru vērtie uzvalki, apavi, kaklasaites pat neesot vērts pieminēt.

Bagātākais cilvēks pasaulē?

Toties ziņojuma autori uzsver, ka publicējuši informāciju tikai par Putina kā prezidenta privilēģijām, bet neskar tematu par viņa iespējamo personisko bagātību. Putina oficiālajā deklarācijā par 2012.gadu norādīts, ka viņa ienākumi bijuši 112 tūkstoši dolāru, bet ietaupījumi – 179 612 dolāri. Tomēr jau tikai prezidenta oficiālās privilēģijas vien viņam nodrošinot dzīvesveidu kā “Persijas līča monarham vai izšķērdīgam oligarham”.

Šo ziņojumā uzskaitīto “valstisko” greznību, iespējams, papildina ārzemju kontos noslēptā privātā bagātība, par ko Krievijā un Rietumos nerimst spekulācijas. To bijušais KGB apakšpulkvedis sācis raust, vēl būdams Sanktpēterburgas mēra vietnieks deviņdesmito gadu sākumā. To ir pieminējusi arī, piemēram, bijusī ASV Valsts sekretāre Kondolīza Raisa WikiLeaks noplūdinātajā Valsts departamenta sarakstē.

Tolaik tika lēsts, ka Putinam piederot 25 miljardi dolāru, un viņš esot bagātākais cilvēks Eiropā. Bet nesen telekanāla Al Jazeera rādītajā filmā viņš jau “paaugstināts” līdz pasaules bagātākajam cilvēkam. Al Jazeera atsaucas uz pērn novembrī publicēto britu laikraksta “The Sunday Times” pētījumu, kurā aplēsts, ka Putinam un viņa tuvāko draugu lokam piederot 130 miljardi dolāru.

Šķiet, ka Putins veiksmīgi un ar milzīgu uzviju savieno PSRS laiku kompartijas nomenklatūras tradīcijas, ka valsts vadoņiem faktiski pieder viņu pārvaldītā valsts, tāpēc jārūpējas par palikšanu pie varas, nevis par personisko labklājību, un kārtīgas mafijas praksi, ka jānozog tik, cik var nozagt.

Ziņojuma autori spriež, ka popularitāti strauji zaudējošais Putins “maniakāli tveras pie varas”, jo “baidās pazaudēt brīvību, kapitālu un īpašumus”, turklāt ir pieradis baudīt greznības gaisotni un to zaudēt “kategoriski nevēlas”. Viņi norāda, ka “neatkarīga parlamenta neesamība, iebiedētie plašsaziņas līdzekļi un kontrolējamās tiesas” padarot Putina dzīvesveida tematu pilnīgi nepieejamu pilsoņiem. “Diskusiju sabiedrībā par šo tematu praktiski nav.”

Nepērkam dzīvokli Zatleram

Latvijā diskusiju par valsts vadītāju nodrošinājumu gan nekad nav trūcis. Un tieši tas, nevis šāda nodrošinājuma ar Krievijas valdnieku privilēģijām nesalīdzināmais apmērs, ir galvenā atšķirība no kaimiņvalsts. Varam sašust, ka “privilēģijas” mūsu prezidentiem ir pārāk dāsnas, vai paraudzīties pāri robežai austrumu virzienā un nošausmināties, cik tās ir trūcīgas. Taču zinām, cik daudz mūsu nodokļos maksātās naudas tam ir atvēlēts.

Un, jācer, arī saprotam, kāpēc bijušajiem prezidentiem ne tikai Latvijā, bet arī citās demokrātiskās valstīs tiek garantēts valsts nodrošinājums pēc viņu pilnvaru termiņa beigām. Ne tikai tāpēc, ka tas ir pašcieņas jautājums, kā parasti tiek uzsvērts, proti, lai nav jākaunas, redzot bijušos prezidentus paliekam bez iztikas līdzekļiem. Tam ir arī ļoti pragmatiski, demokrātijas normālai funkcionēšanai svarīgi iemesli – ļaut prezidentam strādāt un pieņemt lēmumus, vadoties tikai no valsts un sabiedrības, nevis arī savām privātajām interesēm. Lai ir mazāk kārdinājumu izmantot relatīvi īso termiņu augstajā amatā sevis nodrošināšanai priekšdienām. Un, kā atgādina Putina piemērs, nebūtu kārdinājuma noturēties pie varas par katru cenu.

Cienot savas valsts demokrātiskās institūcijas, cienīsim arī sevi un būsim precīzi, runādami par valsts bijušo augstāko amatpersonu nodrošinājumu. Valsts nav nopirkusi dzīvokļus un mašīnas Ulmanim un Vīķei – Freibergai un tagad nepirks Zatleram. Dzīvokļi un auto ir tikai nodoti viņu lietošanā un vienmēr paliek valsts īpašumā. Zatlera gadījumā pat viņa partija apšauba, vai tas dzīvoklis ir jāpērk un vai nebūtu izdevīgāk to turpināt īrēt. Saeimai, kurai jāapstiprina naudas atvēlēšana šim mērķim, vēl ir iespēja to mainīt. Bet viņam pašam ar šo darījumu visai maz sakara. Pārmetumi jāadresē Valsts prezidenta kancelejai, kura skandalozi ilgi un demonstratīvi meklēja dzīvokli bijušajam prezidentam, un Valsts nekustamo īpašumu aģentūrai, kura nolēmusi to pirkt.

Taču diskusijas par šiem jautājumiem ir vietā. Bijušo valsts vadītāju nodrošinājuma kritēriji nav pilnīgi, procedūras likumā noteiktā pildīšanai arvien ir neskaidras. Tās ir jāsakārto un jāpadara saprotamākas.

Demokrātija nekad nevar būt “pabeigta”. Taču ar visiem trūkumiem vienmēr būs labāka par jebkuru autokrātiju, pat ja valdnieks to kopis un pilnveidojis, raudamies kā vergs galerās.