Par valsts tiesībām aizstāvēties

Saeima bez referenduma palīdzības var grozīt Satversmes 73. pantu

Vai vēlreizēja likuma pārskatīšana samazinās mūsu valsts pamatu apdraudējumu? Kā zināms, jau otrreiz valsts prezidents Saeimai atdevis caurlūkošanai likumu “Grozījumi likumā „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu””. Tiesa, šoreiz, iespējams, tādēļ, ka iesniegumu par jau vienreiz caurlūkotā grozījumu likuma apturēšanu iesnieguši 38 opozīcijas deputāti.

Starp Saeimas pozīciju un opozīciju joprojām pastāv domstarpības, pirmkārt, par to, vai nabadzīgiem pilsoņiem vispār ir iespējams savākt 150 tūkstošu apstiprinātu parakstu. Opozīcija apšauba iespēju savākt parakstus bez maksas interneta portālā www.latvija.lv jau no 2015. gada, jo internets nebūt nav pieejams visiem un ne visi, it sevišķi gados vecākie pilsoņi, ar to prot patstāvīgi bez palīdzības rīkoties. Diez vai kaut kas būtiski mainīšoties dažu gadu laikā. Tātad būs vajadzīga nauda, lai samaksātu par paraksta apstiprināšanu.

Otrkārt, opozīcija uzskata, ka, tik ļoti palielinot referenduma rīkošanai vajadzīgo parakstu skaitu, tiek sašaurināts pilsoņu loks, kas var ietekmēt valsts lēmumus, tātad sašaurināsies arī demokrātija.

Savukārt pozīcija skaidro, ka otrreizējā caurlūkošanā ir skaidri noteiktas pašvaldību iestādes, kas nodrošinās parakstu apliecināšanu un būtiski samazinātas parakstu apliecināšanas izmaksas pašvaldībās. Līdz 2015. gadam saglabāta divpakāpju procedūra likumu ierosināšanai, nosakot, ka pirmajā posmā jāsavāc 50 tūkstošu vēlētāju parakstu, lai Centrālā vēlēšanu komisija par valsts naudu sāktu vākt parakstus referenduma rīkošanai. Turklāt, lai rosinātu Saeimas atlaišanu, līdz 2015. gadam pirmajā posmā joprojām būs jāsavāc tikai 10 000 parakstu.

Neiedziļinoties visos „par” un „pret” argumentos, kas izskanējuši grozījuma likuma otrreizējā pieņemšanā Saeimā, var piekrist, ka otrreiz prezidentam iesniegtais likums ir daudz līdzsvarotāks un demokrātiskāks. Protams, var šaubīties par to, ka partiju vai interešu grupējumu naudai parakstu vākšanas procedūrā vairs nebūs lielas nozīmes, tāpat nav īsti ticams, ka 2015. gadā katram Latvijas pilsonim būs pieejams internets un prasme ar to rīkoties. Lai nokļūtu līdz pašvaldības iestādei, kas drīkst apstiprināt pilsoņa parakstu, nauda laukos dzīvojošiem būs vajadzīga gan ceļam, gan samaksai par pakalpojumu. Tātad ļoti iespējams, ka šos izdevumus apmaksās referenduma iniciatori. Tāpat gan arī ir skaidrs, ka līdzšinējie 10 tūkstoši parakstu ir ļoti mazs skaits un ka valstij nav jāmaksā par katras iniciatīvas grupas un grupiņas idejām.

Ar vārdu sakot, varētu strīdēties, vai 150 tūkstoši parakstu ir vai nav par daudz (gan jāpaskaidro, ka Satversme paredz vismaz 10 procentu balsstiesīgo vēlētāju parakstu, lai rīkotu referendumu) un vai tomēr nevajadzēja atstāt divu posmu parakstu vākšanas procedūru, nopietni palielinot pirmajā posmā savācamo parakstu skaitu.

Tomēr, manuprāt, joprojām iespēja rīkot referendumu par jautājumiem, kas apdraud Latvijas valsts pamatus, nav novērsta, bet tikai apgrūtināta.

Minētā grozījumu likuma pirmajā pieņemšanā Saeimā, atbildot uz dažādiem oponentu iebildumiem par parakstu skaitu un atteikšanos no valsts apmaksātas parakstu vākšanas, Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne (Vienotība) sacīja: „Šajā sakarā es gribu jums pateikt tēzes par aizstāvēties spējīgu demokrātiju. Proti, lietā „Ždanoka pret Latviju” galvenā tēze ir šāda: lai garantētu demokrātiskās sistēmas stabilitāti un efektivitāti, valstij var būt nepieciešamība veikt īpašus pasākumus sevis aizstāvēšanai. Otrkārt, valstij nevar prasīt, lai tā pirms iejaukšanās pagaida, līdz kāda grupa ir sagrābusi varu un sākusi veikt konkrētus pasākumus ar konvencijas standartiem un demokrātiju nesavienojamiem mērķiem un politiku, lai gan šādas briesmas (..) demokrātijai ir pietiekami pamatotas un būtu novēršamas.”

Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājas minētās briesmas būtu novēršamas, izdarot tās izmaiņas Satversmē, kuru apstiprināšanai nav vajadzīgs referendums, bet nosaka Satversmes 76. pants: „Satversmi Saeima var grozīt sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu. Pārgrozījumus pieņem trijos lasījumos ar ne mazāk kā divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākumu.”

Tātad Saeima bez referenduma palīdzības var grozīt Satversmes 73. pantu par to, kādi jautājumi nav nododami tautas nobalsošanai jeb referendumam.

Referendums par otro valsts valodu Latvijā radīja mūsu valsts apdraudējumu, palielināja spriedzi sabiedrībā, turklāt patukšoja arī valsts maciņu. Kādēļ nav iespējams papildināt minēto 73. Satversmes pantu, kādēļ joprojām sabiedrība tiek uzturēta spriedze, liekot strīdēties par nepieciešamo parakstu skaitu un iespējamiem vai neiespējamiem interneta pieslēgumiem laukos? Valstij ir tiesības sevi aizstāvēt un tā spēj to izdarīt.

Autore ir neatkarīga žurnāliste