Eirozonas krīze

Pasaules finanšu krīzi izraisīja nekustamā īpašuma burbulis ASV. Tā kļuva sevišķi akūta pēc investīciju bankas Lehman Brothers bankrota 2008.gada septembrī.

Tomēr kopš 2009.gada otrās puses ekonomiskās spriedzes epicentrs ir pārcēlies uz Eiropu. Vairākām Eiropas Savienības kopējo valūtu lietojošajām valstīm ir radušās grūtības aizņemties naudu finanšu tirgos, tās ir bijušas spiestas lūgt ES un Starptautiskā Valūtas fonda palīdzību. Dažās valstīs finanšu tirgu neuzticību izsaukuši jau gadiem brieduši valsts parādi. Citās valstīs nepieciešamība glābt nekustamā īpašuma burbuļa iedragātās bankas radījusi pēkšņas šaubas par valsts maksātspēju. Krīzes rezultātā ES sākusi meklēt risinājumus, kā nodrošināt lielāku eirozonas valstu budžetu uzraudzību un apvienot tās finanšu spēkus, taču tas nozīmē arī pakāpenisku dalībvalstu pilnvaru nodošanu centrālajām ES institūcijām.

Krīzes apmēri radījuši nopietnas bažas par pašas kopējās valūtas dzīvotspēju. Vairākums politiķu un ekonomistu uzskata, ka eiro sabrukumam būtu ļoti negatīvas sekas gan Eiropas, gan visas pasaules ekonomikai.

Saturs

1. Krīzes priekšvēsture

2. Krīzes attīstība

Grieķija

Īrija

Portugāle

Spānija

Kipra

Citas valstis

3. Glābšanas mehānismi

1. Krīzes priekšvēsture

Eiropas kopējās valūtas eiro ieviešana tika pakāpeniski gatavota kopš 1991.gada, kad Eiropas Kopienas (kā tolaik sauca Eiropas Savienību) valstu vadītāji Māstrihtā vienojās izveidot Ekonomikas un monetāro savienību (EMS). Šī vienošanās konkretizēta Māstrihtas līgumā noteiktajos ekonomiskajos kritērijos, kuri jāizpilda kopējo valūtu lietojošām valstīm. 1999.gadā tika pieņemts lēmums, ka vienpadsmit valstis – Austrija, Beļģija, Nīderlande, Somija, Francija, Vācija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Portugāle un Spānija – izpilda šos kritērijus un tika fiksēti to valūtu savstarpējie maiņas kursi. 2001.gadā šai grupai pievienojās Grieķija, bet 2002.gada 1.janvārī tika izņemtas no aprozības šo divpadsmit valstu naudas zīmes, kuras aizstāja eiro banknotes un monētas.

Lai gan Māstrihtas līgumā bija noteikts, ka eirozona nav solidāri atbildīga par individuālo dalībvalstu parādiem, kopējās valūtas ieviešana finanšu tirgos radīja iespaidu, ka visu eiro ieviesušo valstu uzticamības līmenis ir teju vienāds. Valsts obligāciju procentus likmes, kuras atspoguļo aizdevumu riska pakāpi, pirms eiro ieviešanas nozīmīgi atšķīrās, piemēram, starp Vāciju un Itāliju pat par kādiem sešiem procentpunktiem. Taču deviņdesmito gadu vidū pēc Māstrihtas līguma parakstīšanas likmes sāka aizvien vairāk tuvināties, līdz 1999.gadā tās jau bija gandrīz vienādas. No tā brīža līdz pat krīzes sākumam 2008.gadā tik atšķirīgas valstis kā Vācija un Grieķija varēja aizņemties naudu par gandrīz vienu un to pašu likmi.

Tā varbūt nebūtu problēma, ja visas eirozonas valstis būtu ievērojušas noteikto finanšu disciplīnu. Taču jau eiro pirmajos gados dalībvalstis sāka pārkāpt ES līgumos ierakstītos budžeta deficīta un valsts parāda lieluma ierobežojumus, kuriem bija jānodrošina dalībvalstu fiskālo stabilitāti un kas varētu attaisnot finanšu tirgus vienādo attieksmi pret eirozonas valstīm. Vairākas valstis, kuras tika iekļautas pirmajā eirozonas valstu grupā 1999.gadā, ne tajā brīdī, ne arī vēlāk neiekļāvās kritērijā, ka valsts parādam ir jābūt zem 60% no iekšzemes kopprodukta. Tomēr politiskā griba virzīt projektu uz priekšu bija tik spēcīga, ka tika nolemts: pietiek, ja valstis demonstrē virzību uz noteikto mērķi. Savukārt 2003.gadā ES valstis nolēma nesodīt Vāciju un Franciju par kritēriju neievērošanu, un 2005.gadā abas ES lielvalstis panāca, ka tiek vājinātas Eiropas Komisijas spējas kontrolēt, vai valstis šos kritērijus ievēro arī pēc iestāšanās eiro.

Eiro pirmo astoņu pastāvēšanas gadu laikā dalībvalstu ekonomiskā attīstība būtiski atšķīrās. Piemēram, sākot ar 2003.gadu, Vācija, eirozonas lielākā ekonomika, mērķtiecīgi ieviesa t.s. Harca (Hartz) darba tirgus reformu programmu, kura ierobežoja algu pieaugumu un nozīmīgi uzlaboja Vācijas ekonomikas konkurētspēju. Savukārt citās valstīs spēja lēti aizņemties veicināja patēriņa vai nekustamā īpašuma sektora strauju izaugsmi, pazeminot konkurētspēju un palielinot valstu parādus.

Kad 2008.gada septembrī ASV investīciju bankas Lehman Brothers sabrukums izraisīja paniku pasaules finanšu tirgos un naudas aizdevēji pēkšņi sāka ļoti rūpīgi vērtēt kredītņēmēju spēju atdot aizlienēto naudu, eirozonas iekšējās atšķirības un vājās vietas strauji nonāca tirgus dalībnieku uzmanības lokā. Ar to sākās eirozonas krīze.

2. Krīzes attīstība

2008.un 2009.gadā pasaules lielākie ekonomiskie spēlētāji – ASV, Eiropas Savienība un Ķīna – ieguldīja milzīgas pūles un izdeva simtiem miljardus dolāru, lai glābtu krīzes apdraudētas bankas un bremzētu ekonomikas lejupslīdi. Tas neizbēgami nozīmēja gan valstu deficītu, gan parādu pieaugumu. 2009.gada beigās daudzi sāka uzdot jautājumu, vai šos parādus būs iespējams atmaksāt. Pirmā zem lupas nonāca Grieķija.

Grieķija

Jau ilgi pirms krīzes sākuma Grieķijas budžeta politika norādīja uz Atēnu nespēju ierobežot valsts aizņemšanos. Kopš iestāšanās eirozonā 2001.gadā Grieķija nevienu reizi nebija spējusi nodrošināt deficītu zem 3% no IKP kā prasīts Eiropas Savienības līgumos. Tieši otrādi, deficītam bija tendence pastāvīgi pieaugt, no 4,8% 2002.gadā līdz 6,5% 2007.gadā. Līdztekus auga arī valsts parāds, kurš jau pirms krīzes pārsniedza 100% IKP.

Pasaule sevišķu uzmanību sāka pievērst Grieķijai pēc 2009.gada oktobra vēlēšanām, kad jaunā sociālistiskās partijas PASOK valdība, kuru vadīja Džordžs Papandreu, paziņoja, ka iepriekšējā valdība ir viltojusi valsts finanšu datus un deficīts esot daudz lielāks nekā oficiāli līdz tam atzīts. Valsts parāds 2009.gadā pieauga par 16,4% līdz 129,4% IKP, un 2010.gada pirmajos mēnešos Eiropas finanšu tirgu uzmanība koncentrējās uz jautājumiem: vai Grieķija bankrotēs un kādas sekas tas varētu radīt pārējai eirozonai.

Procentu likmes par Grieķijas valsts obligācijām sāka strauji celties un aprīlī pārsniedza 7%. Daudzi finanšu eksperti uzskata, ka tas ir līmenis, pie kura valstij aizņemšanās slogs kļūst nepanesams. 23.aprīlī Grieķijapēc palīdzības vērsās pie Eiropas Savienības un Starptautiskā Valūtas fonda. 27.aprīlī aģentūra Standard&Poor’s atņēma Grieķijai investīcijām drošas valsts reitingu. Tā bija pirmā reize, kad kāda eirozonas valsts šo statusu zaudēja.

Par spīti politiskai pretestībai Vācijā 2.maijā eirozonas valdības un SVF apstiprināja 110 miljardu eiro lielu palīdzības paketi Grieķijai – 80 miljardus no Eiropas Savienības, 30 miljardus no SVF. Aizdevumi tika izsniegti triju gadu laikā, un par to saņemšanu Papandreu valdība apsolījās, cita starpā, trīs gadu laikā samazināt budžeta izdevumus par 30 miljardiem eiro un deficītu līdz 3% IKP līdz 2014.gadam, paaugstināt PVN no 21% līdz 23%, iesaldēt ierēdņu algas un atņemt viņiem “trīspadsmito” un “četrpadsmito” algu, paaugstināt agrās pensionēšanās vecumu no 57 līdz 60 gadiem.

Grieķijas valdības apņemšanās izraisīja lielus grieķu sabiedrības protestus, un centieni konsolidēt budžetu un glābt valsts maksātspēju izrādījās daudz pieticīgāki, nekā bija gaidīts. Budžeta deficīts 2010.gadā bija 10,3% IKP un valsts parāds pieauga līdz 145% IKP, bet 2011.gadā deficīts bija tikai nedaudz mazāks – 9,1% IKP, bet parāds daudz lielāks – 165,3% IKP. Tajā pašā laikā aizvien straujāka kļuva jau 2008.gadā sākusies ekonomikas lejupslīde – 2010.gadā Grieķijas tautsaimniecība saruka par 3,5%, bet 2011.gadā jau par 6,9%, savukārt bezdarbs pieauga no 7,7% krīzes sākumā 2008.gadā līdz 17,7% 2011.gadā.

Jau 2011.gada vasarā bija skaidrs, ka Grieķijai ar sākotnējo palīdzības programmu nepietiks, un jau jūlijā eirozonas finanšu ministri bija sagatavojuši jaunu aizdevumu paketi. Taču Atēnas nespēja izpildīt tās saņemšanai izvirzītās prasības, un 11.oktobrī ES un SVF nāca klajā ar jaunu piedāvājumu, kura ievaros Grieķija saņemtu 130 miljardus eiro, bet tad būtu jāveic liela papildus budžeta konsolidācija. Savukārt privātajiem valsts obligāciju turētājiem būtu jāpiekrīt parāda restrukturizācijai. (Šī prasība neattiecās uz Eiropas Centrālo banku un SVF.)

Sastopot spēcīgu pretestību, valdības vadītājs Papandreu vispirms izsludināja referendumu par jauno palīdzības programmu, pēc tam, pakļaujoties citu ES valstu spiedienam, referendumu atsauca un pats 10.novembrī atkāpās no amata. Par valdības vadītāju kļuva bezpartijiskais ekonomists Lukass Papademoss, kurš agrāk bija Grieķijas Centrālās bankas vadītājs. Papemosa “nacionālās vienotības valdība” ķērās pie jaunās programmas prasību izpildes, un 2012.gada februārī ES un SVF piekrita jaunā aizdevuma piešķiršanai. Marta sākumā tika paziņots, ka privātie aizdevēji piekrituši savu esošo aizdevumu vērtības faktiskai samazināšanai par kādiem 70%, tādēji atvieglojot Grieķijas milzīgo parādu nastu.

Programmas izpildei drīz vien radās jauni šķēršļi. Papdemosa “nepolitiskā” valdība bija piekritusi strādāt tikai uz ierobežotu laiku, un 6.maijā notika ārkārtas vēlēšanas, lai ievēlētu jaunu parlamentu, kuram būtu politiskais mandāts virzīt uz priekšu ekonomiskās pārveides programmu. Taču vēlēšanām lielu balsu skaitu saņēma asi pret starptautisko palīdzības programmu noskaņotā partija Syriza un radikāli labējā Zelta ausma. Tas neļāva izveidot valdību ar deputātu vairākuma atbalstu, un Grieķijas prezidents Karloss Papuliass izsludināja jaunas vēlēšanas 17.jūnijā. Rezultātā partijas, kuras bija gatavas sadarboties ar starptautiskajiem aizdevējiem, guva vairākumu, un jūnija beigās Jaunās demokrātijas partijas pārstāvja Antonisa Samarasa vadībā tika izveidota jauna valdība.

Tai ir jāturpina izpildīt agrāko valdību dotie solījumi, taču tas nenāk viegli. Tikai augusta sākumā jaunā valdība paziņoja, ka esot vienojusies par jaunu, 11,5 miljardu eiro vērtu budžeta konsolidāciju, tomēr plāna detaļas vēl aizvien nav zināmas. Tikmēr ekonomiskais stāvoklis turpina pasliktināties, nodokļu ienākumi sarūk un bezdarba līmenis pārsniedzis 22%.

Īrija

Pirms krīzes Īrijas budžeta stāvoklis neliecināja, ka tai varētu draudēt kādas briesmas. No 1997. līdz 2007.gadam tās budžetā katru gadu (izņemot 2002.) bija pārpalikums, un vēl 2006.gadā tas sasniedza 2,9% IKP. 2007.gadā Īrijas valsts parāds bija tikai 24,8% IKP, otrais zemākais eirozonā, kurā vidējais valsts parāds pārsniedza 66% IKP.

Taču Īrija bija viena no valstīm, kurās “treknajos gados” uzblīda milzīgs nekustamā īpašuma burbulis. Pārkaršanas augstākajā punktā māju cenas Dublinā bija sešas reizes augstākas nekā 1994.gadā, celtniecības nozare deva gandrīz ceturto daļu no iekšzemes kopprodukta, kamēr vidēji pasaulē tās devums mēdz būt ap 10% IKP. Kredītus Īrijas mājsaimniecībām un nekustamo īpašumu attīstītājiem izsniedza pārsvarā trīs vietējās bankas: Anglo Irish, Allied Irish Banks un Bank of Ireland, taču finansējums šiem aizdevumiem tika ņemts ārzemēs. No 2004. līdz 2008.gadam īru banku sistēmas parādi ārvalstniekiem pieauga no 15 miljardiem līdz 110 miljardiem eiro, kas bija apmēram 60% Īrijas IKP.

Jau 2008.gada pirmajā pusē ķluva skaidrs, ka straujais izaugsmes laiks ir beidzies. Lehman Brothers bankrota radītā panika pasaules finanšu tirgos nopietni apdraudēja arī Īrijas bankas, kuras lielu daļu aizdevumu bija izsniegušas, kā izrādījās, dzīvot nespējīgiem nekustamo īpašumu projektiem. Lai aizsargātu bankas, Braiena Kouena vadītā valdība 2008.gada 29.septembrī, divas nedēļas pēc Lehman bankrota, paziņoja, ka valsts garantē pilnīgi visas Īrijas banku saistības. Tas nozīmēja, ka tika garantēti ne tikai bankās izvietotie depozīti, bet arī visu no ārzemēm ņemto aizdevumu atmaksa.

Īrijas valdība acīmredzot domāja, ka valsts bankām ir tikai īslaicīgas, panikas radītas likviditātes grūtības, kuras valsts garantijas palīdzēs novērst. Tomēr izrādījās, ka daudzie sliktie nekustamo īpašumu kredīti faktiski apdraudēja banku maksātspēju. Simtprocentīgās garantijas kļuva par milzīgu slogu valstij.

Tikai pēc diviem mēnešiem, 2009.gada janvārī, valsts nolēma nacionalizēt faktiski jau bankrotējušo banku Anglo Irish. Februārī valdība ieguldīja 3,5 miljardus eiro gan Allied Irish Banks, gan Bank of Ireland, lai nodrošinātu to kapitālpietiekamību. Līdz 2010.gada septembrim valsts atbalsts bankām bija sasniedzis jau 32% IKP. Budžeta deficīts auga milzu soļiem: -7,3% 2008.gadā, -14% 2009.gadā un -31,2% 2010.gadā, velkot līdzi valsts parādu, kurš 2010.gadā jau tuvojās 100% IKP. Līdztekus parādam auga bažas par Īrijas maksātspēju, un tās atspoguļojās aizvien lielākajās procentu likmēs par valsts obligācijām, kuras 2010.gada oktobrī pārsniedza kritisko 7% līmeni.

Redzot, kā Īrijas problēmas rada bažas par eirozonas nākotni un negatīvi ietekmē arī citu vājāko valstu aizņemties spēju, Eiropas Komisija, Eiropas Centrālā banka un eirozonas lielākās valstis mudināja īrus iesaistīties palīdzības programmā. 28.novembrī tika panākta vienošanās par šādu ES un SVF programmu 67,5 miljardu eiro vērtībā, no kuras 45 miljardus dotu ES finanšu glābšanas fondi un 22,5 miljardus SVF. Vēl 17,5 miljardi Īrijai bija jāieliek glābšanas programmā pašai no saviem rezerves un pensiju fondiem. Apmaiņā pret aizdevumiem valstij bija jāapņemas turpināt budžeta konsolidāciju ar mērķi samazināt deficītu līdz 3% 2015.gadā, bet par aizdoto naudu Īrijai bija jāmaksā augsta likme – vidēji ap 5,8% gadā.

2011.gada 25.februāra parlamenta vēlēšanās sagrāvi cieta valdošā centriskā Fianna Fail partija, kura bija uzvarējusi visās vēlēšanās kopš 1932.gada, un jauno valdību veidoja tās ilggadējais labējais sāncensis Fine Gael, kuras vadītājs Edna Kennijs kļuva par premjerministru koalīcijā ar leiboristiem.

2011.gada jūlija beigās ES vienojās samazināt likmi, kuru Īrija (kā arī Grieķija un Portugāle) maksā par aizdoto naudu līdz 3,5%, kā arī pagarināt līdz 15 gadiem atmaksas termiņu. Pēc dažiem aprēķiniem šī pretimnākšana varētu ietaupīt Īrijai starp 600 un 800 miljonu eiro gadā.

Kopš aizdevuma programmas sākuma Īrijas ekonomika ir sākusi atdzīvoties. Pēc 7% krituma 2009.gadā un vēl 0,4% samazinājuma 2010.gadā, eksportu atdzīvošanās balstīja 1,4% izaugsmi 2011.gadā. Tomēr augšupeja nav vienmērīga, un 2012.gada pirmajā ceturksnī ekonomika samazinājās par 1,1% salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni.

Jūlijā aizdevēji apstiprināja, ka Īrija turpina izpildīt visas programmas prasības, un drīz pēc tam Īrijas valsts kase pirmo reizi pēc aizdevuma programmas sākuma veiksmīgi pārdeva valsts obligācijas finanšu tirgos.

Portugāle

Deviņdesmito gadu otrajā pusē Rietumeiropas nabadzīgākās valsts Portugāles ekonomikas vidējā izaugsme pārsniedza 4% gadā, tomēr no 2001.gadā tā sāka stagnēt, līdz 2007. gadam nevienu reizi nesasniedzot pat 2,5% IKP izaugsmi un vidēji augot tikai par 1,2%. Taču gan ātrākās, gan lēnākās izaugsmes laikos Portugāle bija apradusi dzīvot ar budžeta deficītu, kurš no 1995. līdz 2007.gadam nevienu reizi nebija mazāks par Eiropas līgumos noteiktajiem 3%. Lēnā izaugsme un pastāvīgie deficīti nozīmēja, ka valsts parāds nemitīgi kāpa, no 50,4% IKP 2000.gadā līdz 68,3% krīzes priekšvakarā 2007.gadā.

Pasaules finanšu krīzes ietekmē šī bēdīgā tendence tikai pastiprinājās. 2009.gadā deficīts bija 10,2% IKP, 2010.gadā – 9,8%, un valsts parāds strauji pieauga līdz 93,3% IKP 2010.gadā. Jo ilgāk turpinājās eirozonas krīze, jo tramīgāki kļuva finanšu tirgi, un Portugāles fiskālais stāvoklis izvirzīja to par nākamo neuzticēšanās upuri. Scenārijs sekoja Grieķijas un Īrijas paraugam: augošas valsts obligāciju procentu likmes radīja bažas, ka valsts vairs nevarēs finansēt budžeta iztrūkumu tirgos, un piespieda to meklēt palīdzību no ES un SVF.

2011.gada 17.maijā ES finanšu ministri apstiprināja 78 miljardu eiro palīdzības paketi Portugālei, no kuras 52 miljardi nāktu no ES finanšu palīdzības fondiem, bet 26 miljardi no SVF. Aizdevuma noteikumi paredz, ka Portugālei līdz 2013.gadam jāsamazina budžeta deficīts līdz 3% IKP un tautsaimniecības izaugsmes paātrināšanai jāveic plašas strukturālās reformas, tai skaitā darba, enerģētikas un telekomunikāciju tirgus liberalizācija, kā arī virkni privatizāciju.

Drīz pēc šīs vienošanās 5.jūnijā Portugālē notika parlamenta vēlēšanas, kurās zaudējumu piedzīvoja līdzšinējā premjerministra Žozē Sokratiša vadītā kreisā sociālistu valdība. Viņa vietā stājās labējās partijas – sociāldemokrātu – vadītājs Pedro Pasoss Koelju, kurš apņēmās turpināt izpildīt aizdevuma programmas noteiktos mērķus. Koelju valdība ir spējusi ieviest daudzas reformas darba tirgū, samazināt ierēdņu algas par 20% un privatizēt galveno energouzņēmumu, turklāt 2011.gadā Portugāles eksporti pieauga.

Tomēr tautsaimniecības kopējā lejupslīde turpinās, budžeta deficīts 2011.gadā iekļāvās aizdevumu programmas noteiktajā mērķi tikai pateicoties vienreizējam naudas pārskaitījumam no valsts pensiju fondiem, un valsts kopējais parāds turpina augt. Aizdevēji ir uzteikuši valdības pūliņus, tomēr 2012.gada janvārī Standard&Poor’s kļuva par trešo lielo aģentūru, kura atņēma Portugālei investīcijām drošas valsts kredītreitingu. Arī starptautiskā attīstīto valstu ekonomikas sadarbības un pētniecības organizācija OECD 2012.gada jūlijā brīdināja, ka lēna tautsaimniecības izaugsme var apdraudēt Portugāles spējas atgriezties finanšu tirgos 2013.gada septembrī. Tas savukārt nozīmētu, ka Portugālei būtu nepieciešama papildus palīdzība no starptautiskajiem aizdevējiem. Tomēr par spīti brīdinājumiem kopš 2012.gada sākuma finanšu tirgu skepse ir samazinājusies, un Portugāles desmitgadīgo obligāciju likmes ir nozīmīgi samazinājušās.

Spānija

Tāpat kā Īrijai, Spānijas nedienas radīja nekustamā īpašuma pārkarsēta tautsaimniecība. Starp 1996. un 2007.gadu Spānijas nekustamā īpašuma cenas trīskāršojās, un šā burbuļa ietekmē valstī strauji pieauga algas un imports, bet zuda konkurētspēja. “Treknajos gados” fiskālais stāvoklis šķita ļoti labs – budžetā bija pārpalikums, bet valsts parāds bija manāmi mazāks nekā Vācijai. Taču, sākoties finanšu krīzei, banku kredītos balstītā izaugsme sabruka, velkot sev līdzi gan izaugsmi, gan fiskālo stabilitāti.

Jau sākoties problēmām Grieķijā, daudzi brīdināja, ka vislielākās briesmas kopējai valūtai radītu krīzes pārmešanās uz eirozonas ceturto un trešo lielāko tautsaimniecību – Spāniju un Itāliju, kuras pārējās eirozonas valstis nevarētu atļauties izglābt. Līdz Īrijas palīdzības programmas apstiprināšanai finanšu tirgi par Spāniju pārāk neuztraucās. Taču redzot, ka Grieķija tomēr nav unikāla un ka starptautiskie aizdevumi var būt nepieciešami arī citām eirozonas valstīm, pēc 2010.gada novembra Spānijas valsts obligāciju likmes sāka strauji kāpt un līdz 2011.gada beigām jau bija pārsniegušas 6%. Tās pēc tam samazinājās līdz 5%, tikai pateicoties milzīgai Eiropas Centrālās bankas intervencei, kura ar lētiem ilgtermiņa kredītiem iepludināja triljonu eiro eirozonas bankās. Daļa šīs naudas tika izmantota valsts parādzīmju pirkšanai, paaugstinot to cenu un līdz ar to samazinot procentu likmes.

Tomēr efekts bija īslaicīgs. Gan tautsaimniecības, gan budžeta situācija Spānijā turpināja pasliktināties. Jaunā, 2011.gada novembrī parlamenta vēlēšanās uzvarējušās Tautas partijas valdība drīz pēc stāšanās amatā brīdināja, ka budžeta deficīts 2012.gadā būs daudz lielāks nekā prognozēts. Valsts parāds ir pieaudzis no 36,3% IKP 2007.gadā līdz 68,5% IKP 2011.gadā. Jau 2010.gadā bezdarba līmenis bija pārsniedzis 20%, ierindojot Spāniju pirmajā vietā ES. Kopš tā laika šis rādītājs turpinājis neatlaidīgi celties, un 2012.gada jūnija jau sasniedza 24,8%.

Turklāt banku problēmas, kuras līdz tam nebija sasniegušas kritisku līmeni, 2012.gada vasarā kļuva akūtas. 25.maijā Spānijas ceturtā lielākā banka Bankia paziņoja, ka tai ir nepieciešami 19 miljardi eiro, lai segtu slikto kredītu radītos zaudējumus. Bažas par visu Spānijas bankas sistēmas dzīvotspēju strauji pieauga, un 9.jūnijā Spānija kļuva par ceturto eirozonas valsti, kas saņem starptautisku palīdzību, kad tā piekrita pieņemt līdz 100 miljardus eiro lielu aizdevumu no ES savas banku sistēmas balstīšanai.

Lai gan Spānijai netika uzlikts tāds uzraudzības režīms kā Grieķijai, Īrijai vai Portugālei, no tās tomēr tika gaidīti izlēmīgāki soļi deficīta samazināšanā. Tos premjerministra Mariano Rahoja valdība apstiprināja parlamentā 19.jūlijā. Valdības plāns paredz divarpus gadu laikā apcirpt budžetu par 65 miljardiem, samazinot ierēdņu algas un valsts pakalpojumus, paaugstinot pievienotās vērtības nodokli.

Kipra

Šīs vidusjūras salas ekonomika un banku sistēma vienmēr bijušas cieši saistītas ar Grieķiju, tāpēc problēmas Atēnās ātri vien rada atbalsi Nikosijā. 2011.gada oktobrī Kipra uz laiku izvairījās no nepieciešamības vērsties pie Briseles pēc palīdzības, sarunājot 2,5 miljardu eiro aizdevumu no Krievijas. Tomēr stāvoklis turpināja pasliktināties, un 2012.gada jūnija beigās Kipras valdība paziņoja, ka tai būs nepieciešami 1,8 miljardi eiro, lai rekapitalizētu valsts otro lielāko banku Cyprus Popular Bank. 25.jūnijā Fitch kā pēdējā no trīs lielajām kredītreitingu aģentūrām atņēma Kiprai investīcijām drošas valsts reitingu. Tajā pašā dienā Kipra kļuva par piekto valsti, kas lūdza palīdzību no ES. Vienošanās par aizdevuma programmas nosacījumiem ir gaidāma rudenī, un reitingu aģentūra S&P lēš, ka kopējā programmas vērtība varētu sasniegt 11 miljardus eiro jeb 60% valsts IKP.

Citas valstis

Itālija

Kopš eirozonas krīzes sākuma pastāvīgi izteiktas bažas par Itālijas izredzēm. Tās valsts parāds jau kopš eiro ieviešanas nekad nav bijis zemāks par 100% IKP, un izaugsme pēdējos gados nemainīgi nīkulīga. 2011.gada beigās procentu likmes par tās desmitgadīgajām obligācijām tuvojās bīstamajai 7% robežai, taču briesmas novērsa gan ECB aktīvā iejaukšanās tirgos, gan tirgus un nozīmīgas daļas itālu sabiedrības uzticību zaudējušā premjerministra Silvio Berluskoni nomaiņa 2011.gada 16.novembrī ar plaši cienīto, bezpartijisko bijušo Eiropas komisāru Mario Monti. Taču bažām par Spāniju ir blakusefekts, ka tās palielina nervozitāti arī par Itāliju, un Monti tehnokrātu valdībai ir aizvien grūtāk panākt parlamenta atbalstu solītajām reformām. Nākamās parlamenta vēlēšanas Itālijā gaidāmas 2013.gada aprīlī.

Slovēnija

Līdz krīzes sākumam Slovēniju varēja uzskatīt par sekmīgāko no bijušājām sociālisma valstīm, kuras pievienojās Eiropas Savienībai. Tās iekšzemes kopprodukts uz cilvēku (pēc pirktspējas paritātes) 2008.gadā sasniedz 91% no ES vidējā līmeņa, tālu apsteidzot ne tikai jebkuru citu Austrumeiropas valsti (otro vietu ieņēma Čehija ar 81%), bet pat ilggadējo ES dalībvalsti Portugāli (78%). Kopš iestāšanās ES tās tautsaimniecība piedzīvoja veselīgu izaugsmi, taču mazo, no eksportiem atkarīgo tautsaimniecību ir smagi skārusi ekonomikas palēnināšanās apkārtējās valstīs. Tās finanšu sektorā nav ienākušas ārzemju bankas, un vietējām bankām kapitāls ir ierobežots, bet līdz ar ekonomikas vājināšanos slikto kredītu skaits pieaug. Jūnija beigās valsts ieguldīja Slovēnijas lielākajā bankā Nova Ljubljanska Banka 381 miljonu eiro, lai nodrošinātu tās kapitāla pietiekamību. Tomēr bažas par Slovēnijas banku sektoru nav rimušas. Augusta sākumā Moody’s samazināja Slovēnijas kredītreitingu par trim pakāpēm, tuvinot to investīcijām nedrošajam līmenim, un ārzemju presē ir sākušies minējumi, vai Slovēnija kļūs par septīto valsti, kas lūdz palīdzību no ES.

3. Risinājuma meklējumi Eiropas Savienības līmenī

Eirozonas krīze ir atklājusi ne tikai vājās vietas vairāku valstu tautsaimniecībās un budžetu politikā, bet arī faktu, ka ir ļoti grūti nodrošināt ilgstošu stabilitāti valūtai, kura nav saistīta ar vienotu politisku un fiskālu veidojumu. Tāpēc centieni atrast risinājumu eirozonas grūtībām aizvien vairāk tiecas uz lielāku Eiropas Savienības politisko integrāciju. Taču jebkura suverenitātes deleģēšana pārnacionālām Eiropas struktūrām neizbēgami ir lēns un strīdīgs process, tāpēc īstermiņa risinājumus bieži vien gan tirgi, gan politiķi gaida no vienīgās Eiropas līmeņa instītūcijas, kurai ir gan spējas, gan resursi rīkoties ātri un efektīvi – no Eiropas Centrālās bankas. Savukārt tās rīcību līdz šim ir būtiski ierobežojis Eiropas līgumos ierakstītais aizliegums finansēt dalībvalstu parādus, noteikums, kuru nelokāmi aizstāv Vācijas Centrālā banka.

Galvenie mehānismi, ar kuru palīdzību ES ir ķērusies pie krīzes pārvarēšanas, ir sekojoši:

Eiropas Finanšu stabilitātes instruments (EFSF)

Krīze lika saprast, ka ES nav izstrādāts mehānisms grūtībās nonākušo valstu glābšanai. 2010.gada 9.maijā ES valstu vadītāji vienojās par Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta (European Financial Stability Facility jeb EFSF) izveidošanu. Tas ir pagaidu fonds, kurš aizņemas naudu finanšu tirgos eirozonas valstu atbalstam un kura aizņēmumus garantē eirozonas valstis. EFSF paredzēts tikai ierobežotas darbības laiks – līdz 2013.gada 30.jūnijam.

Eiropas Stabilitātes mehānisms (ESM)

EFSF tika radīts kā pagaidu mehānisms, jo Eiropas līgumos tāds valstu atbalstu fonds nebija paredzēts. Lai varētu dibināt pastāvīgu glābšanas fondu, 2010.gada 16.decembrī ES vadītāji vienojās papildināt Lisabonas līgumu ar pantiem, kuri atļautu tā izveidošanu, un 2011.gada jūlijā eirozonas valstis parakstīja līgumu par Eiropas Stabilitātes mehānisma (European Stability Mehanism) izveidošanu. Eirozonas dalībvalstis atbilstoši savas tautsaimniecības lielumam iemaksās ESM pamatkapitālu 80 miljardu eiro apmērā, kas dos fondam iespējas piesaistīt līdzekļus un izsniegt aizdevumus, kuru kopējā summa var sasniegt 500 miljardus eiro. ESM varēs sākt darboties, kad tās dibināšanas līgumu ir ratificējušas valstis, kuru kopējie ieguldījumi fondā sasniedz 90% no kapitāla. 2012.gada jūlija beigās tikai trīs valstis vēl nebija līgumu ratificējušas: Itālija, Igaunija un Vācija, kurai jāsaņem savas konstitucionālās tiesas lēmums par ESM atbilstību Vācijas pamatlikumam. Lēmums tiek gaidīts 12.septembrī. Bez lielākās dalībvalsts Vācijas ESM nevarēs sākt darbu.

Eiropas Centrālā banka

ES līgumi aizliedz ECB tieši finansēt valstu parādus, un eiro emisijas banka to arī atteikusies darīt par spīti daudzu politiķu un komentētāju mudinājumiem. Tomēr naudas summas, kuras ECB iepludinājusi banku sistēmā, ir iespaidīgas. Lielā mērā pateicoties šai naudai, eirozonas banku sistēma vēl turas virs ūdens.

Ilgtermiņa refinansēšanas operācija (LTRO) 2011.gada nogalē, kad aizdevumu likmes Spānijai un Itālijai tuvojās bīstamajam 7% līmenim un daudzi baidījās no eirozonas banku sistēmas krīzes, ECB laida lietā “Ilgtermiņa refinansēšanas operāciju” (Long Term Refinancing Operation jeb LTRO), kuras ietvaros divos piegājienos tā eirozonas bankām deva iespēju aizņemties gandrīz neierobežotas naudas summas uz trim gadiem par ļoti zemām likmēm – tikai ap 1% gadā. 2011.gada 22.decembrī ECB izsniedza bankām aizdevumos 489 miljardus eiro, un 2012.gada 29.februārī vēl 529,5 miljardus eiro. Kopā tas ir vairāk nekā triljons eiro, no kuriem ļoti liela daļa aizgāja Spānijas, Itālijas, Grieķijas un Īrijas bankām.

Valsts vērtspapīru pirkšana

Lai atbalstītu krīzes skarto valstu vērtspapīru tirgus, no 2010.gada maija ECB kritiskos brīžos ir sākusi pirkt valstu obligācijas otrreizējā tirgū, t.i., no citiem tirgus dalībniekiem, nevis tieši no valdībām. Sevišķi aktīva ECB bija 2010.gada pavasarī un 2011.gada rudenī, tomēr kopš 2012.gada februāra tā šo iespēju nav izmantojusi. Kopumā ECB uzpirkusi vērtspapīrus 219,5 miljardu eiro vērtībā. 2012.gada 2.augustā, pēc tam kad atjaunotās bažas par Spānijas maksātspēju bija uzdzinušas tās desmitgadīgo obligāciju procentu likmes virs 7%, ECB prezidents Mario Dragi preses konferencē paziņoja, ka banka būtu gatava atkal izmantot šo mehānismu, lai novērstu nepamatoti augstas likmes valstīm, kuras saņem atbalstu no ES finanšu glābšanas fondiem. Šādu politiku gan neatbalsta Vācijas Centrālā banka.

Vienotais eirozonas banku regulators

2012.gada 16.jūnijā ES valstu vadītāji vienojās, ka eirozonai jāizveido vienota banku regulācijas sistēma, kurā ECB pildītu regulatora lomu un būtu vienota depozītu apdrošināšanas sistēma. Detalizēts šīs sistēmas plāns ir jāizstrādā līdz 2012.gada oktobrim.

Finanšu disciplīna

Lai atjaunotu tirgus uzticēšanos eirozonas valstīm, gan Eiropas Komisija, gan eirozonas valstu valdības ir ķērušās pie fiskālās disciplīnas atjaunošanas. Atbilstoši tā saucamajai “sešpakai” (“sixpack”), noteikumu kopumam, kurš stājās spēkā 2011.gada decembrī, Eiropas Komisijai tagad dotas papildu tiesības uzraudzīt valstu budžetus un parāda līmeni, kā arī ierosināt finanšu sodus par disciplīnas neievērošanu. Savukārt visas ES valstis (izņemot Lielbritāniju un Čehiju) 2012.gada 2.martā parakstīja Fiskālās disciplīnas līgumu, kurš uzliek valstīm pienākumu konstitūcijā vai līdzvērtīgā likumā ierakstīt pienākumu ievērot budžeta disciplīnu.

Avoti:

Eiropas Komisijas pārskats par finanšu krīzi

Eirozonas paplašināšanās vēsture

Eirozonas krīzes skarto valstu procentu likmju dinamika

Bezdarbs Eiropas Savienībā

Eiropas Komisija un Grieķija

SVF un Grieķija

Eiropas Komisija un Īrija

SVF un Īrija

Eiropas Komisija un Portugāle

SVF un Portugāle

ESFS

Eiropas Centrālās bankas mājas lapa

“Sešpaka”