Īpašie noteikumi mazajam cilvēkam

Kā Latvijas noteikumi mājražotājiem atkal apliecina, ka esam “ticīgāki par pāvestu”

Būtu jāpriecājas par katru, kurš grib ar savu dzīvošanu tikt galā ar paša spēkiem, neprasot pabalstus no valsts un pašvaldībām. Tomēr izskatās, ka tos, kas paši vēlas sev pelnīt kaut mazumiņu, valsts uzskata par draudu lielajiem ražotājiem un darba devējiem.

Krīze joprojām klīst pa Eiropu, un pat tad, ja tā Latviju smagi neskars, IKP turpinās augt un arī citi ekonomikas rādītāji uzlabosies, vairākums Latvijas iedzīvotāju savos maciņos to tik drīz vēl nemanīs. Tiem, kas grib kļūt par darba ņēmējiem, sevišķi lielu izredžu nav, jo pieprasījums darba tirgū ir diezgan specifisks – par to var pārliecināties Valsts nodarbinātības aģentūras (VNA) mājas lapā, kur parādās tās vakances, kuras pieteikuši darba devēji.

Ir redzams, ka lielāko tiesu tiek meklēti atslēdznieki, metinātāji, virpotāji, frēzētāji, celtņa operatori un dažādu citu „tehnisku” un lielāko tiesu fizisku darbu darītāji vai arī pārdevēji un dažādas ar tirdzniecību saistītas profesijas pārstāvji.

Visvairāk šo darbu darītājus meklē Rīgā, tad seko lielākas pilsētas un tad pilsētiņas un pagasti.

Pēdējos gados valsts aizvien biežāk mudina iedzīvotājus darīt pašiem, kļūt par uzņēmējiem. Tomēr ne katrs ir gatavs dibināt SIA, arī tik populāro „vienlatnieka” SIA, jo pamatkapitāls 2000 latu apjomā būs jānodrošina šā vai tā, atšķirība tikai tā, ka šis pamatkapitāls no nedalītās peļņas jānodrošina divu gadu laikā.

Otrs variants, kā pašam kaut ko darīt, ir kļūt par pašnodarbināto un arī mājražotāju. Dabiski, mājražošana bagātu un pat turīgu nevienu nepadarīs, bet var dot iespēju pašam tikt galā ar saviem rēķiniem. Viena no jomām, kurā mājražotājam ir reāla iespēja savu produkciju pārdot, ir pārtika – piemēram, augļu, ogu un dārzeņu ievārījumi, džemi, konservi, mērces. Svarīgi ir tas, ka mājražotājs lielāko tiesu šādu produkciju gatavo tikai augļu un dārzeņu sezonā, bet tā savukārt var kļūt par mājražotāja priekšrocību.

Mājražotājs nespēj sagatavot milzīgus produkcijas apjomus, tai nav jāglabājas gadiem ilgi, tādēļ to var gatavot bez konservantiem un visām daudzajām E vielām, kuras tiek izmantotas produkcijā, kas tiek gatavota ar vairāku gadu derīguma termiņu. Ar vārdu sakot, mājražošana var kļūt par papildu ienākumu avotu, kas ļauj nekļūt par pabalstu lūdzēju.

Protams, ir Eiropas Savienības regulas, mūsu pašu likumi un Ministru kabineta noteikumi, kas regulē pārtikas ražošanu un pārdošanu. Neapšaubāmi, ka pārtikas ražošanā noteikumi un kontrole ir vajadzīga, lai produkcija, ko nopērk patērētājs, būtu veselībai nekaitīga un cilvēkus neapdraudētu. Tik tālu viss ir skaidrs. Saprotami ir arī tas, ka mājražotājam, lai viņš savā virtuvē vai īrētās telpās varētu kaut ko gatavot, ir jāievēro zināmi nosacījumi gan par telpas iekārtojumu, gan par pašu gatavošanas procesu.

Taču skaidrības vairs nav par noteikumiem, kas nosaka, kam mājražotājs drīkst pārdot. Pārtikas aprites uzraudzības likuma 4. panta 6. punkts nosaka, ka „pārtiku, kas ražota, apstrādāta vai pārstrādāta mājas apstākļos, drīkst izplatīt tieši galapatērētājam”, tātad mājražotājs, piemēram, savus ievārījumus drīkst pārdot tikai pats, bet nedrīkst to darīt ar kāda cita starpniecību. Tas savukārt nozīmē, ka viņam (vai viņai) ir izvēle – stāvēt tirgū, gadatirgū vai uz ielas stūra un pārdot vai arī savā virtuvē gatavot. Un, protams, lai apbraukātu vismaz sava reģiona tirdziņus, ir vajadzīgs transports, tātad nauda. Rezultātā nopelnīt var tik maz, ka rodas jautājums, vai ir vērts iziet visas veselības pārbaudes (kas nav bez maksas), ieguldīt naudu telpu sakārtošanai atbilstoši visām prasībām, maksāt par taru, kurā iesaiņot produkciju (piemēram, burciņām), lai nopelnītu pārdesmit latu mēnesī?

Arguments – dibināt SIA, jo tad drīkstēs pārdot caur veikaliem, manuprāt, nav nopietns, jo SIA nevar gatavot savā virtuvē, SIA jābūt vismaz vienam algotam darbiniekam, ir jābūt divkāršā ieraksta grāmatvedībai un tā tālāk un tā joprojām. SIA der tad, ja paredzamais pārtikas produkcijas apjoms ir liels un līdz ar to arī apgrozījums ir paredzams daudz lielāks nekā mājražotājam.

Tātad – kāpēc mājražotājam jāpārdod pašam un tieši pircējam? Kāpēc mājražotājs drīkst pārdot savu ievārījuma vai dārzeņu konservu burciņu uz ielas stūra katram, kas to grib pirkt, bet nedrīkst šo burciņu atdot dabas produktu veikaliņam pāris kvartālus tālāk, kurš pēc pusstundas to pārdos tam pašam pircējam? Vai no mājražotāja rokām produkts būs veselībai nekaitīgs, bet veikaliņā tas būs kļuvis veselībai bīstams? Atrunas par derīguma termiņu ir absurdas, jo arī mājražotāja produkcijai ir derīguma termiņš.

Atbilde parasti ir – tāds ir likums. Mēs sekojam Eiropas vadlīnijām un regulām. Patiesībā Eiropā tādas regulas nav.

Kārtējo reizi mēs esam pacentušies būt „ticīgāki par pāvestu”.

Būtu tikai loģiski, ja robeža starp mājražotāju un uzņēmēju būtu paredzamās produkcijas apjomos. Neapšaubāmi, mājražotājs nevar nodrošināt milzīga apjoma produkcijas ražošanu, vienlaikus nodrošinot tās atbilstību visām prasībām, tad ir vajadzīgas citas telpas un arī cits aprīkojums. Bet uzskatīt, ka dārzeņu konservi no mājražotāja rokām ir veselīgi, bet tie paši konservi veikaliņa plauktā jau ir bīstami, ir absurds. Vai arī tās ir bailes, ka mazais cilvēks kļūs par konkurentu lielajiem ražotājiem, kas ir vismaz tikpat liels absurds.

Autore ir žurnāliste