Vai tiešām sensacionāli mīti?

Turpinot diskusiju par kādu pētījumu par sabiedrības mītiem

Līdz ar pētījuma „Ārpolitikas mīti Latvijā: Eiropas Savienība un Krievija” prezentāciju plašā sabiedrības daļā ar saasinātām emocijām tika uztverti pētījuma socioloģiskie rezultāti – liels respondentu skaits pilnībā vai daļēji piekrita apgalvojumam, ka „Latvijai PSRS sastāvā patiesībā klājās tīri labi”.

Tieši šis apgalvojums plašsaziņas līdzekļos kļuva par visplašāk apspriesto tēmu, piemirstot, ka jau 2010.gadā Latvijas Universitātes zinātnieku sagatavotajā pētījumā “Latvija. Pārskats par tautas attīstību, 2010/2011. Nacionālā identitāte, mobilitāte un rīcībspēja” ietvaros veiktajā aptaujā 54,5% Latvijas iedzīvotāju atzina, ka padomju laiks (1945-1990) ir vērtējams kā labs. 

Kā LU zinātnieku pētījums, tā arī Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonda veiktais apliecina, ka sabiedrībā prevalē skatījums – padomju laiki, atšķirībā no šodienas, ir bijuši labāki. Šādu sabiedrības skatījumu nevar vērtēt kā labu vai sliktu, melnu vai baltu, tāds tas vienkārši ir.

Ir svarīgi analizēt arī tos faktorus, kas šo skatījumu veido, ne tikai konstatēt noteiktu sabiedrības skatījumu uz vēsturi. Cilvēku vērtējums par vēsturiskiem notikumiem nav akmenī kalts, to var ietekmēt visdažādākie procesi, tai skaitā politiskie. Svarīgi ir saprast, ka padomju periods ir lielas sabiedrības daļas kultūratmiņas elements, kas veidojies viņu pašu vēsturiskajā pieredzē, emocionāli un fiziski pārdzīvotajā.

Pēc divdesmit diviem gadiem vēsturiskā kultūratmiņa ir cietusi no pietiekami daudziem izkropļojumiem.

Patiesībā kultūratmiņa visā šajā laikā ir bijusi krustugunīs, kur politiķi, plašsaziņas līdzekļi, viedokļu līderi plašai sabiedrībai ir veidojuši katrs savus priekšstatus par notikušo padomju periodā. Latvijas politiskajā vidē vairāki vēsturē balstīti mīti ir kļuvuši ne tikai par ārpolitiskiem mītiem, kas tiešā veidā ietekmē Latvijas starpvalstu attiecības, bet arī par iekšpolitiskiem mītiem, kur atsevišķi politiskie spēki izmanto konkrētus vēsturiskus notikumus, tos tīši izkropļojot, lai celtu savu popularitāti un iegūtu plašāku elektorāta atbalstu.

Pētījuma ietvaros notika apzināta izvairīšanās no politisko mītu satura vērtējuma un mēģinājumiem tos izskaidrot, kas būtu komplicēts un ambiciozs uzdevums, ņemot vērā politisko mītu ciešo sasaisti ar sabiedrību veidojošo indivīdu, tai skaitā pētnieku uzskatiem. Tā vietā lielākā uzmanība pētniecībā tika vērsta uz noteiktu politisko mītu pastāvēšanu, to izplatību sabiedrībā, to iemeslu un iespējamo rīcību politisko mītu negatīvo seku mazināšanai. Augstākminētā pētījuma ietvaros nebija iespējams analizēt visus Latvijā pastāvošos politiskos mītus, bet gan tikai izplatītākos. Tika parādīts patlaban sabiedrībā pastāvošu uzskatu kopums, kas ilgākā laika posmā var atsaukties uz politiskajām norisēm.

Lai noteiktu Latvijā pastāvošos politiskos mītus, sākotnēji tika veikta laikrakstu satura analīze, meklējot izteikumus, kuros bija manāmi politisko mītu elementi, jo tieši masu mediji tiek uzskatīti par vienu no mītu veidotājiem.

Tas gan nenozīmē, ka mediji mītus veidotu apzināti, bet tie var rasties un tikt uzturēt, piemēram, mediju konkurences apstākļos reaģējot uz sabiedrības pieprasījumu. Taču ir arī gadījumi, kad politiskie mīti tiek veidoti apzināti, lai mainītu vai arī uzturētu kādas indivīdu grupas skatījumu un vērtības. To var īstenot gan politiskajā līmeni, gan mediju vidē.

Lai pārbaudītu, vai mīti, kas tika atklāti medijos, sabiedrībā vispār ir sastopami vai arī tie cirkulē tikai mediju vidē, SKDS veica sabiedriskās domas aptauju, kurā respondentiem tika nolasīti 22 apgalvojumi un lūgts minēt, vai viņi tiem pilnībā piekrīt; daļēji piekrīt; daļēji nepiekrīt; pilnībā nepiekrīt. Apgalvojumu formulējums izrietēja no laikrakstu satura analīzes rezultātiem un tika veidots tā, lai pēc iespējas precīzāk atbilstu laikrakstos iekļautajiem mītu izklāstam, šādi parādot, cik ļoti sabiedrībā ir izplatīts noteikts mīts. Ar piesaistīto ekspertu palīdzību tika rasti skaidrojumi šo mītu izplatībai un ieteikumi iespējamai rīcībai, lai mazinātu mītu negatīvās sekas.

Tomēr jārunā ne tikai par to, kā mīti rodas un tiek ražoti iekšpolitisku procesu ietekmē, bet arī – kā tie mainās un strukturējas ārējo ietekmju rezultātā. Tas lielākoties ir mazāk redzamas, jo valstis vismaz ārēji tiecas ievērot vienu no diplomātisko attiecību pamatprincipiem – neiejaukšanos otras valsts iekšējās lietās, kaut gan centieni ietekmēt citu valstu sabiedrisko viedokli turpinās nepārtraukti. Tā ir ierasta prakse – ar publiskās diplomātijas palīdzību vairot pozitīvu priekšstatu par sevi citās valstīs.

Šajā kontekstā ārvalstu ietekme uz sabiedriskos domu Latvijā ir pētīta, vairāk pievēršoties Krievijas lomai Latvijā. 2007.gadā tika publicēts pētījums „Ārvalstu ietekme uz sabiedrības etniskās integrācijas procesu Latvijā”, kurā konstatēja, ka Krievija ar mediju palīdzību ir kavējusi sabiedrības integrāciju Latvijā.

Mediju loma Latvijas tēla veidošanā plašāk ir analizēta 2008.gadā publicētajā Nila Muižnieka pārraudzībā pētījumā „Manufacturing Enemy Images? Russian Media Potrayal of Latvia”. Pētījuma ietvaros secināts: „Krievijas mediji sistemātiski veido Latvijas kā ienaidnieka tēlu daudzās, bet ne visās tēmās.” Šāds ienaidnieka tēls ticis veidots saistībā ar krievvalodīgo situāciju, Latvijas pieeju vēstures jautājumiem, Latvijas dalību NATO.

Medijiem, sabiedriskajām organizācijām, fondiem kā Krievijas oficiālās politikas īstenotājiem pievēršas arī sešu valstu pētnieku 2009.gadā veiktais pētījums „The ‘Humanitarian Dimension’ of Russian Foreign Policy Toward Georgia, Moldova, Ukraine and the Baltics”. Pētījumā sevišķa uzmanība ir pievērsta Krievijas tautiešu politikai, kuras uzstādījumi konfrontē ar Latvijas Satversmi un likumiem.

Mūsdienu Krievijas loma PSRS slavināšanā ir konstatējama pat bez sevišķu pētījumu veikšanas. Atliek ieslēgt Latvijas krievvalodīgajā auditorijā tik populāros Krievijas telekanālus, kā ievērosiet kādas Krievijas sabiedrības daļas skumjas par zaudēto PSRS varenību.

Tā, piemēram, no 2. līdz 5.jūlijam TV kanāls “RTR Planeta” ik vakaru rādīja raidījumu ciklu „Impērijas kareivis”, kur laikraksta “Zavtra” galvenais redaktors Aleksandrs Prohanovs ar sajūsmu stāstīja par padomju stratēģiskajiem bumbvedējiem, karakuģiem un citiem „varenības simboliem”.

Rīcība, lai zināmā līmenī ietekmētu citas valsts sabiedrību, ir viens no mūsdienu valstu ārpolitikas elementiem. Tomēr, kaut arī Latvijā darbojas ne tikai Krievijas politikas instrumenti, bet ir pārstāvētas arī ES institūcijas un Rietumvalstu organizācijas, piemēram, Vācijas Gētes institūts vai Lielbritānijas Britu padome, līdz šim publiskajā telpā šo valstu komentāri un nostāja par Latvijas iekšpolitiskajām norisēm vai izvēlētā ārpolitiskā kursa (ne)pareizību nav izskanējuši. Jebkurā gadījumā nevar noliegt to, ka Latvijā savu lomu spēlē arī ārējie faktori ar to interesēm. Savukārt šīs intereses var īstenot, izmantojot maigās varas instrumentus, tai skaitā kā resursu iesaistot arī Latvijas sabiedrību.

Ja mērķis ir mainīt sabiedrības skatījumu par tās pastāvēšanas pamatiem un pārvaldes veidu, tad ticamība noteiktiem politiskajiem mītiem kalpo kā indikators sabiedrības uzskatiem par pagātni, tagadni un nākotni.

Politiskie mīti pastāv ikvienā sabiedrībā un faktoloģiski tie var būt patiesi, daļēji patiesi vai nepatiesi, bet noteiktas indivīdu grupas ietvaros (piemēram, sabiedrības), kurā šis mīts pastāv, tie tiks uzskatīti par patiesiem. Tas padara politiskos mītus un to maiņu par itin piemērotu instrumentu izmaiņu radīšanai sabiedrības viedoklī.

Valstu sabiedrības, no vienas puses, ir uzskatāmas par resursu, turklāt resursu ne tikai kā darbaspēku vai nodokļu avotu, bet arī savas politiskās nozīmes dēļ. Pamatojumu Latvijas sabiedrības politiskajai nozīmei pašos pamatos sniedz Latvijas Republikas Satversmes 2.pants, nosakot, ka „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”.

Ja valsts politikas veidotāji un īstenotāji par sabiedrību lielākoties atceras reizi četros gados, bet starplaikos attiecības tiek veidotas pēc „mēs – viņi” principa, tad saprotama ir sabiedrības vēlme meklēt alternatīvas pašreizējai attīstībai. Un, kā zinām, daba nemīl tukšumu. Arī to tukšumu, kas Latvijā izveidojies starp valsti un sabiedrību, kāds var tiekties aizpildīt.

Autors ir politikas pētnieks, Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas fonda pētījuma „Ārpolitikas mīti Latvijā: Eiropas Savienība un Krievija” autors, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras lektora p.i.