Atkal par to pašu – vai PVN samazinājums veicina konkurētspēju?

Sajutos kā atgriezies 90.gadu sākumā, kad nekritiska skatīšanās mutē katram Rietumu pasaules pārstāvim bija plaši izplatīta

Šorīt atverot “Dienas Biznesa” (Db) mājaslapu un ieraugot virsrakstu „Jādomā par mazāku PVN likmi pārtikai“, nebiju par to pārsteigts. Budžeta ieņēmumi pildās labāk nekā prognozēts un deficīts solās būt stipri zem 3% no IKP, tāpēc dažādu interešu grupu mēģinājumi izkarot kādu lielāku gabalu sev ir redzami teju vai katru dienu.

Pārtikas ražotāji un pārstrādātāji ir vieni no daudziem, un mans mērķis nav viņus kā īpaši nosodīt. Varētu pat teikt, ka klusēšana brīdī, kad citi bļauj, nav racionāla. Taču biju pārsteigts par ko citu – rakstā paustajām acīmredzamajām aplamībām un Db žurnālistu nespēju vai nevēlēšanos tās kritiski izvērtēt. Tikai mazliet pārspīlējot teikšu, ka sajutos kā atgriezies 90.gadu sākumā, kad nekritiska skatīšanās mutē katram Rietumu pasaules pārstāvim bija plaši izplatīta, jo „viņi taču visu zina daudz labāk”.

Sākšu ar diviem itāļu speciālistu apgalvojumiem (pieņemu, ka tie ir atreferēti korekti). Pirmais no tiem vēsta – „lai veicinātu savu uzņēmumu konkurētspēju, nodokļu likmes jānosaka harmonizēti ar citām valstīm”. Otrs, ka „bez samazinātajām PVN likmēm tiek samazināta uzņēmumu konkurētspēja tirgos, kur citās valstīs produktiem tiek piemērotas samazinātās likmes”. Abi šie apgalvojumi ir pilnīgi aplami.

Raugoties plašāk, atšķirīgas nodokļu likmes tieši ir viens no veidiem, kā ietekmēt vietējo uzņēmumu starptautisko konkurētspēju.

Piemēram, pieņemot līdzīgu produktivitātes līmeni, augstāki nodokļi darba algām padara vietējos uzņēmējus nekonkurētspējīgākus, salīdzinot ar ārvalstu ražotājiem, un otrādi. Savukārt, ja ar „nodokļu likmēm” domātas PVN likmes, augstākas PVN likmes pašu mājās pašas par sevi neietekmē pašmāju uzņēmumu konkurētspēju un noteikti to nemazina. Augstāko PVN pašmāju tirgū maksā gan vietējais ražotājs, gan importētājs, bet no zemākā PVN ārvalstu tirgū labumu gūst gan Latvijas eksportētājs, gan ārvalstu ražotājs. Siera eksportētājs no Latvijas Itālijā maksās 4% PVN tieši tāpat kā vietējais ražotājs, bet Latvijā abi maksās 21%.

Kā izņēmumu var minēt situāciju, kad divās blakus esošās valstīs, starp kurām pastāv brīva preču un iedzīvotāju kustība, PVN likmes konkrētam produktam ir radikāli atšķirīgas – Eiropā patlaban publicitāti ir ieguvis Ungārijas (27% PVN pārtikai) un Austrijas (10% PVN pārtikai) gadījums. Par šādu atšķirību radītajām problēmām var lasīt, piemēram, šeit (angļu valodā). Latvijā šādas situācijas nav, un pat Igaunijas (20% PVN pārtikai) un Somijas (13% PVN pārtikai) likmju atšķirības ir daudz mazākas. Turklāt tur vēl Somu līcis starpā.

Ja tiktāl uzrakstītais vēl nav pietiekami jūs nokaitinājis, tad šajā rindkopā apgalvošu, ka būtiski zemāks PVN slogs pašu mājās var MAZINĀT vietējo uzņēmēju konkurētspēju starptautiski. PVN ieņēmumi ir viena no būtiskākajām valsts budžeta ieņēmumu pozīcijām. Ņemot vērā to, ka valsts un pašvaldību funkciju veikšanai ir nepieciešami noteikti budžeta izdevumi un iespējas saimniekot ar budžeta deficītu ir stipri ierobežotas (izņemot, ja jūsu valsts nosaukums ir ASV), būtisks PVN sloga samazinājums neizbēgami nozīmē nepieciešamību paaugstināt citus nodokļus, tajā skaitā tiešos nodokļus, ar kuriem tiek aplikti ienākumi no algota darba.

Bet augstāki nodokļi darba algām, produktivitātei esot aptuveni līdzīgai, nozīmē augstāku vietējā ražojuma pašizmaksu un zemāku konkurētspēju – gan eksporta tirgos, gan pašmāju tirgū konkurējot ar importu.

Visbeidzot, lai kuplinātu savu draugu pulku un atkal varētu saņemt draudzīgas vēstules, pievērsīšos Db publicētā raksta pirmajā teikumā paustajam, ka „iekšējo patēriņu varētu palielināt straujāka PVN likmes samazināšana pārtikai”. Pieņemot, ka pirktspēja ir konstanta (jo PVN ieņēmumu kritums būs jākompensē ar citu nodokļu pieaugumu), būtiski zemāks PVN pārtikai noteikti palielinātu pārtikas patēriņu (pieņemot, ka tas nav pilnīgi neelastīgs atkarībā no cenas) un, iespējams, veicinātu kvalitatīvākas pārtikas patēriņu. Taču tas neizbēgami notiktu uz citu nozaru rēķina – pieprasījums pēc to produktiem un pakalpojumiem vismaz nedaudz samazinātos, jo konstantā pirktspēja ar relatīvo cenu izmaiņu palīdzību tiktu pārdalīta par labu pārtikas nozarei.

Šo rakstīju ne tik daudz, lai atkārtotu sen zināmas lietas par PVN, bet lai aicinātu kritiskāk izvērtēt dažādu ārvalstu speciālistu apgalvojumus, jo aplami var būt arī apgalvojumi, kurus pauž profesors no Itālijas. Nesaistot to tieši ar konkrēto gadījumu, vēlos citēt itāļu ekonomikas vēstures profesora Karlo Čipollas apgalvojumu, ka „iespējamība, ka noteikts cilvēks ir stulbs, nav atkarīga no nevienas citas šī cilvēka iezīmes”. Vēl jo vairāk, viņš apgalvoja, ka pat noteikta daļa no Nobela prēmijas laureātiem ir stulba. Vairāk par Karlo Čipollas atziņām var lasīt šeit.

Protams, kritiski jāvērtē arī pašmāju speciālistu spriedumi. To tad arī ceru redzēt komentāros.

Autors ir Nordea bankas ekonomists