Just and reasonable*

Piebildes pēc Administratīvās tiesas sprieduma “Latvenergo” tarifu lietā

XIX gadsimtā ASV ekonomiskā doma meklēja un atrada sākumus sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju ekonomiskās regulēšanas teorijai. Tā attīstās nepārtraukti, un pašlaik šķēpi tiek lauzti šādā lokā – dabiskie monopoli, monopoli kā vēsturiskas sekas un brīvā tirgus attiecības.

Tomēr teorijas frāze, ka sabiedriskā pakalpojuma tarifiem, ja jau reiz kāds tos regulē, ir jābūt taisnīgiem un saprātīgiem, ir universāla. Vienkārši un skaidri, tomēr vieglāk tas ir pasakāms, nekā nosakāms.

Ar dabīgajiem monopoliem, elektrisko tīklu un cauruļvadu aktivitātēm teorētiski ir vienkārši. Tomēr no regulējamā objekta jāiegūst liels informācijas daudzums, jāiejūtas pakalpojuma saņēmēja un sniedzēja situācijā un tie abi jāpārliecina, ka tarifi ir taisnīgi un saprātīgi. Vai 2010. un 2011.gadā pēc sabiedrisko pakalpojumu regulatora lēmumiem tīklu pakalpojumu saņēmēji saprata iemeslus un tarifu struktūru? Grūti to pateikt, jo viņi nepārvalda regulēšanas teoriju un vienlaicīgi tika baroti ar informāciju, ka „gala tarifu” tie neietekmē.

Tagad sākas nākamais raunds ar patērētāju tiesībām brīvi izvēlēties pašas elektrības piegādātāju, kas nav monopoldarbība. Konkurējošā tirgū „ciešā” regulēšana ir jāaizstāj ar konkurences uzraudzību. Bet tikai tad, kad ir izpildīts galvenais nosacījums – ir reāli konkurējoši elektrības piegādātāji un patērētāji ir apguvuši iemaņas iziet tirgū. Tās ir speciālas iemaņas, kurām komerciāli uzņēmumi var sagatavot personālu. Savukārt mājsaimniecībām tas rada problēmas ar vēl viena jauna pienākuma uzņemšanos.

ES likumdošana par elektrības un gāzes tirgiem ir atstājusi pilnīgu brīvību un pienākumu izlemt par mājsaimniecību un mazā un vidējā biznesa uzņēmumu apgādes regulēšanu, ieskaitot piegādes gala cenu un subsīdijām, lai patērētāji tās novērtētu kā taisnīgas, bet apgādes uzņēmumi – kā saprātīgas.

Varētu domāt, kur vēl vienkāršāk? Valdība īsteno “Latvenergo” īpašnieka funkciju un regulators ir valsts institūcija. Nekādi privātie monopoli, kuri esot daudz briesmīgāki nekā valsts!

Tomēr izrādās, ka vienlaicīga valsts finanšu strukturālā reforma un elektrības tirgus reforma ir pārāk komplicēta. Labas pārvaldības un atklātas regulēšanas vietā tiek izmantots patērētāju dezinformācijas kokteilis. 

Pirmajā brīdī mazliet reibinošs, bet atskurbstot patērētājiem rodas sajūta, ka noteiktie tarifi nav ne taisnīgi, ne saprātīgi. Atrunāšanās ar tirgus apstākļiem, kuri vēl nav atnākuši, un kaut kādiem šķērssubsīdiju aizliegumiem atvērtajā tirgū nu gan nebija patiesie iemesli.

Rezultātā rodas vesela gūzma protestu tiesā un galu galā viens no tiesas spriedumiem ar iestāšanos par patērētāju tiesībām. Pakalpojuma sniedzēja īpašnieks (viena persona akciju sabiedrības pilnsapulcē!) apvainojies piedraud ar vēl augstākiem tarifiem, regulators (jau daļēji paklīdis pa citām vietām) piedraud ar tiesas lēmuma apstrīdēšanu, bet spriedze sabiedrībā aug. Tas viss diemžēl kompromitē patērētāju tiesību liberalizāciju, neveicina pakalpojuma sniedzēja kvalitatīvu attīstību (tarifa saprātīguma pazīme). Kur te brīnums, ka viena stulba sabiedrības aptauja atrada dažas vecas mēbeles, kuras ilgojās pēc stabiliem, bet absurdiem padomju tarifiem!

Administratīvā tiesa ievēroja prasītāju iebildumus par subsīdijām starp patērētāju grupām. Subsīdiju lieta un karteļu vienošanās konkurējošā elektrības tirgū ir rūpīgi uzraugāma, bet tikai tāpēc, lai neradītu nepamatotas priekšrocība dažiem ražotājiem. Subsīdiju avots integrētos uzņēmumos, tajā skaitā “Latvenergo”, būtu no regulēta tīklu pakalpojuma vai cita regulēta biznesa, kā piemēram maksājumiem par elektrostaciju jaudu. Lai gan arī šeit var atrast izskaidrojumus un piešķirt tam racionālu jēgu. Tas ir regulatora pienākums.

Subsīdijas starp patērētāju slāņiem var pastāvēt tad, ja tās nerada savstarpēju diskrimināciju (taisnīguma izjūta) un nekropļo ES iekšējā elektrības tirgus (saprātīgu) konkurenci.

Un nav godīgi slēpt savas neizdarības ar neesošām ES prasībām, gatavojot lielas izmaiņas tarifos un elektrības cenās.

Bez taisnīgas un saprātīgas jutīgo un neaizsargāto enerģijas patērētāju vajadzību kompensācijas nav nodrošināma apgādes uzņēmumu attīstība. Bet tā ir vesela enerģētikas ekonomikas sadaļa.

Vispār jau attīstība nav iespējama bez kļūdu labošanas un korekcijām. Ar elektrības tarifiem ir kā sarunā ģimenē: „Mazgāsim šos pašus, vai …?”. Tomēr vajadzētu sagatavot mazgājamos līdzekļus un labi organizēt procedūru. Zem netīrumu kārtas ir jāredz visas tarifu komponentes savā kopsakarībā, subsīdijas pašā uzņēmumā un pie reizes arī subsīdijas visiem ražotājiem Latvijā – TEC lieliem un maziem, peltajām vietējo resursu stacijām. Bez kautrēšanās katrai juridiskajai vai fiziskajai personai to faktiskajās biznesa vietās par konkrēto enerģiju pēc apjoma un latos.

“Latvenergo” īpašniekam būtu jādemonstrē spēja pārvaldīt to kā akciju sabiedrību Komerclikuma virsvadībā, jo kā gan citādi uzņēmumu var laist investēt Visaginas AES? Regulatoram un Saeimai kā tā virsuzraugam tarifu apstiprināšanas procedūra jānodrošina pēc labākās prakses paraugiem, jo kā gan mēs varam laist Latvijas elektrības patērētājus plašajā elektrības tirgū, ja tie nebūs attiecīgi sagatavoti? Tiem, kuri tiesājās, jāizsaka atzinība par uzņēmību un īstu eiropiešu izpratni par demokrātiju un taisnīgumu. Bumba, tēlaini runājot, varbūt vēl nav valsts vārtos, bet laukuma pusē gan. Skaists bija “Euro 2012” un Majic Furia roja!

* Taisnīgi un saprātīgi (angļu val.)

Autors ir enerģētikas eksperts