Saskaņas pārbaudījums

Latviešu valodas sargāšana ir īstais tests SC gatavībai varai

Šomēnes noritošā parakstu vākšana ar mērķi panākt krievu valodai valsts valodas statusu Latvijā patiesībā ir nevis pārbaudījums latviešu pacietībai un miermīlībai, bet gan īstais eksāmens „Saskaņas centra” gatavībai piedalīties šīs valsts pārvaldīšanā. Ar klusu, zem deguna vien nomurminātu paziņojumu, ka tagad atšķirībā no procesa sākuma SC šo ideju neatbalsta, galīgi nepietiek.

SC tagad būtu jābūt aktīvākam par jebkuru no tā saucamajām latviešu partijām, aicinot ļaudis apdomāties un neapdraudēt latviešu valodas statusu valstī. Jo referendumā, kas var būt iespējams pietiekama parakstu skaita savākšanas gadījumā, jau būs par vēlu. Tad tā būs latviešu cīņa par dzīvību un nāvi, likmes būs pārāk augstas un naida plaisa pēc tam nepārvarama.

Ja SC vēlas, lai jebkad etnisko latviešu vairākums samierinās ar viņu dalību valsts pārvaldē, tad viņu pienākums ir šādu referenduma iespēju novērst pašā saknē.

Valsts pamatakmens

„Konstitūcija ietver sabiedrības kopējo gribu un izpratni par pareizu valsts pārvaldi un cilvēka dzīvi sabiedrībā. Konstitūcija ir sabiedrības kopējās gribas nesēja un vērtību krātuve,” izdevuma „Jurista Vārds” 18.oktobra numurā raksta Dr. iur. Sanita Osipova. Analizējot valodu kā konstitucionālu vērtību, S.Osipova arī uzsver, ka neatkarīgi no tā, vai pašā konstitūcijā ir tieši minēta valsts valoda kā pamatvērtība, „konstitūcija kā pamatdokuments var pastāvēt tikai valodas formātā. Valoda, kurā konstitūcija tiek pieņemta, ir uzskatāma par valsts valodu. Tā kā konstitūcija ir nācijas gribas simbols un vērtība, tad arī valoda, kurā tā ir pieņemta, ir vērtība. Līdz ar to, katra konstitūcija padara valsts valodu par konstitucionālu vērtību”.

Latvijas konstitūcijā Satversmē, kā zināms, sākotnēji valsts valoda kā pamatvērtība tieši nebija minēta, un tam ir vēsturisks un juridisks skaidrojums. Taču 1998.gadā Satversme tika grozīta, un kā valsts valoda tajā nostiprināta latviešu valoda. Satversmes 4.pants tagad skan šādi: “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru.”

“Valstis mūsdienu pasaulē cenšas dot multikulturālajai sabiedrībai vienojošos elementus, lai sabiedrība varētu turēties kopā kā sociāla sistēma, nevis dažādo kopa vienā teritorijā. Valsts valoda ir viens no šādiem visu sabiedrību vienojošiem elementiem. Valsts valoda ir konstitucionāla vērtība, kas vieno valsts iedzīvotājus, veido etnisko mentalitāti un dod iespēju cilvēkiem veidot ilgspējīgu vienotu veselumu,” tā savu analīzi beidz S.Osipova.

1.novembrī Centrālās vēlēšanu komisijas sāktā mēnesi ilgā parakstu vākšana notiek par vairāku Satversmes pantu, kur minēta valsts valoda, grozīšanu. Tajā skaitā 4.panta tekstu ieteikts grozīt uz šādu redakciju: “Valsts valodas Latvijas Republikā ir latviešu valoda un krievu valoda. Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru.”

Pamatu graušana

Pagarais juridiskais ievads ir nepieciešams tādēļ, lai paskaidrotu atšķirību starp Nacionālās apvienības rosināto parakstu vākšanu pagājušā pavasarī un biedrības „Dzimtā valoda” sākto patlaban noritošo parakstu vākšanu. Arī tā iemesla pēc, ka SC savu sākotnējo atbalstu krievu valodas padarīšanai par otru valsts valodu pamatoja kā pretreakciju uz NA sākto parakstu vākšanu.

Biedrības „Dzimtā valoda” rosinātie Satversmes grozījumi ir fundamentāli atšķirīgi, jo būtībā prasa mainīt Latvijas valsts pamatakmeņus, tātad apdraud esošās nacionālās valsts būtību

Nacionālās apvienības rosinātie grozījumi paredzēja mainīt Satversmes 112.pantu uz šādu redakciju – „Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību valsts valodā. Pamatizglītība ir obligāta.” Papildus tam tika rosināts pārejas noteikums, ka “ar 2012.gada 1.septembri visās valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, sākot ar pirmo klasi, mācības notiek valsts valodā”.

Tātad, raugoties no Satversmes gara un burta, šie grozījumi nebija pretrunā ar tajā esošajām pamatvērtībām, proti, latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijas Republikā. Ja reiz Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda, tad nav pretlikumīgi prasīt skolas tikai latviešu valodā. Tie tikai pārlieku steidzināja pāreju uz pilnīgu latviešu valodas apmācību Latvijas skolās. To, ka tik sasteigta pāreja nelikās prātīga absolūti lielākajai daļai Latvijas vēlētāju, un tajā skaitā arī etniskajiem latviešiem, parādīja parakstu vākšanas rezultāts, savācot vien 113 tūkstošus no vairāk nekā pusotra miljona vēlētāju. Rezultāts ir apsveicams un likumsakarīgs.

Savukārt biedrības „Dzimtā valoda” rosinātie Satversmes grozījumi ir fundamentāli atšķirīgi, jo būtībā prasa mainīt Latvijas valsts pamatakmeņus, tātad apdraud esošās nacionālās valsts būtību, un no šāda viedokļa nekāda vienādības zīme starp NA aktivitātēm un „Dzimtās valodas” iniciatīvu nav liekama. SC „atbilde” šajā gadījumā ir kā šaut ar lielgabalu pa zvirbuļiem. Viens priekšlikums, pat ja radikāls un sasteigts, neapstrīd Latvijas konstitucionālās vērtības, kamēr otrs dara tieši pretējo.

Pasīvais atbalsts

Laika gaitā un politiskās konjunktūras ietvaros SC savas domas ir mainījis un vairs neatbalsta parakstu vākšanu par krievu valodas kā otras valsts valodas nostiprināšanu Latvijā. Vēl oktobra vidū Latvijas televīzijā viens no apvienības līderiem Nils Ušakovs apstiprināja, ka tagad vairs SC parakstu vākšanu neatbalsta.

Vienlaikus N.Ušakovs arī apgalvoja, ka, pat ja paraksti tiks savākti un jautājums galu galā nonāks līdz referendumam, vēlētāju vairākums to neatbalstīs un krievu valoda nekļūs par otru valsts valodu Latvijā. Līdz ar to teorētiski SC ir savu ķeksīti ievilcis un latviešu vēlētāju priekšā it kā nodemonstrējis atbalstu latviešu valodas nemainīgam statusam. Taču šoreiz ar to vien būs par maz.

Nedz SC, nedz citiem politiskajiem spēkiem Latvijā nevajadzētu tik mierīgi noraudzīties parakstu vākšanas gaitā un paļauties, ka gan jau referendumā viss nostāsies savās vietās. Pat ja referendumā latviešu valodas statuss tiks pārapstiprināts, pārāk dārga var izrādīties cena, ko par to mūsu sabiedrība būs samaksājusi.

Šis referendums nebūs nekāds parastais referendums, bet būtībā tas būs jautājums par Latvijas valsts pastāvēšanu

Spriežot pēc sabiedriskās domas aptaujām un sašķeltības noskaņojuma sabiedrībā pēc SC neiekļūšanas valdībā, ir pamats bažām, ka nepieciešamie 153 tūkstoši parakstu var tikt savākti un Satversmes grozījumi caur Saeimu nonāks līdz tautas nobalsošanai. Tādā gadījumā šis referendums nebūs nekāds parastais referendums, bet būtībā tas būs jautājums par Latvijas valsts pastāvēšanu. Par latviešu tautas un tās kultūras izdzīvošanu. Nebūs runa par attīstību vai uzplaukumu, bet gan pliku izdzīvošanu.

Izdzīvošanas jautājums

Vismaz tā to noteikti uztvers liela daļa latviešu. Tajā skaitā arī es, lai gan kopumā nekad neesmu bijusi nacionāli radikāli noskaņota. Par to, kādas emocionālas dzīles zem sevis slēpj šis šķietami juridiskais jautājums, liecina kaut vai piemērs no manas dzīves. Mana desmit gadus vecā meita, izdzirdot pieaugušo sarunas par krievu valodu kā valsts valodu, jautāja, ko tas tieši nozīmē? Es viņai atbildēju, ka, piemēram, viņas gadījumā tas nozīmē, ka būs jāmācās krievu valoda tādā pat līmenī kā latviešu.

Meita sarunu tālāk neturpināja, bet mani pašu atbilde patiesībā šokēja. Tāpēc, ka es pēkšņi sapratu, ka tādā gadījumā mūsu bērnu paaudze būs tieši tādā pat situācijā, kādā bija mana paaudze XX gadsimta astoņdesmitajos gados Padomju Latvijā, kad krievu valodu sāka mācīt no pirmās klases vienlaikus ar latviešu valodu. Tiem laikiem taču vajadzēja būt izgaisušiem kā ļaunam murgam, ja drīkstu pārfrazēt Gunāru Astru.

Es, protams, apzinos, ka latviešu vēlētāji atkal kārtējo reizi savāksies un referendumā, ja tāds būs, savu valodu nosargās. Bet vai iespēja, ka divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas mums vispār var būt jābalso šādā tautas nobalsošanā, pati par sevi nav šokējoša? Ka mums vispār kaut kas tāds ir jāapspriež?

Neviena no tautas nobalsošanām, kas notikušas pēc neatkarības atjaunošanas, nav bijušas tik izšķirošas mūsu valsts un nācijas pastāvēšanai.

Tāpēc ir bail pat iedomāties, kādas emocijas tāds referendums raisīs latviešos un kāda argumentācija, lai dabūtu ļaudis uz balsošanas iecirkņiem, būs jāliek lietā tā saucamajām latviešu partijām. Domāju, ka neko tādu līdz šim mēs neesam redzējuši un diezin vai arī gribam redzēt savā kopumā miermīlīgajā zemē.

Partijām neklusēt

Tieši tāpēc neviena no partijām nedrīkst šomēnes klusēt cerībā, ka no parakstu vākšanas tā gūs kādu politisku kapitālu. Visām partijām ir jāuzrunā visas vēlētāju grupas, mierīgi un pacietīgi, bet aktīvi skaidrojot, kāpēc tieši šī parakstu vākšana nav izdevīga nevienai no sašķeltās sabiedrības abām pusēm. Jo iznākumā, ja cīņas kulminācija notiks pie balsošanas urnām referendumā, uzvarētāja nebūs neviena no pusēm.

Latviešiem, pat saglabājot savu valodu, būs daudz neomulīgāk turpmāk dzīvot zinot, ka blakus ir ievērojams daudzums pilsoņu, kas skaidri apliecinājuši naidīgumu šai valstij un tās vērtībām. Zaudējuma un izolētības sajūta būs vēl lielāka arī tiem, kas vēlas krievu valodas nostiprināšanu mūsu valstī.

Tomēr starp visām partijām īpaša loma ir SC. Pirmkārt, tādēļ, ka viņiem ir iespēja ietekmēt savus uzticīgos atbalstītājus, mudinot nespēlēties ar uguni. Otrkārt, tādēļ, ka šī ir SC īstā iespēja pierādīt ideoloģiskās ūdensšķirtnes otrā pusē esošajiem bažīgajiem vēlētājiem uzticību šai valstij un tās Satversmē nostiprinātajām pamatvērtībām.

Lai kādu okupācijas atzīšanu vienā teikumā neizspiestu SC, daudzu latviešu vēlētāju zemapziņā sakņotā neuzticība pret SC ceļas tieši no intuitīvām bailēm, ka SC nav lojāla valstij un pamatnācijai tieši tagadnē, nevis abstraktā pagātnē. Ar skaidru, stingru un skaļu atbalstu latviešu valodai kā neapšaubāmi vienīgajai valsts valodai Latvijā SC likvidētu jebkādas bažas un noņemtu arī pēdējos šķēršļus savā ceļā uz vietu valdībā.

Autore ir neatkarīga žurnāliste